viennacontemporary mese. Foto: © viennacontemporary

“Iespējams, ka megameses drīz izmirs, un, iespējams, ka mazākās meses izdzīvos” 0

Secinājumi pēc viennacontemporary mākslas meses Vīnē

Agnese Čivle, Una Meistere
06/10/2016

Septembra beigās piecas dienas ilgusī laikmetīgās mākslas mese viennacontemporary noslēdzās ar 28 316 lielu apmeklētāju skaitu un vairākiem oficiāli reģistrētiem darījumiem. Šķiet, vienīgais Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslai veltītais gadatirgus uzņēmis apgriezienus. Un tas liek nopietnāk apdomāt reģionālo mākslas mešu nākotni.

Tā vien šķiet, ka līdzās daudzām citām pārmaiņu izpausmēm, kas skar gan muzeju nākotni, gan mākslai veltīto mediju transformāciju (par ko daudz tika runāts dažādās viennacontemporary ietvaros notikušās diskusijās), iespējams, uz pārmaiņu sliekšņa atrodas arī šodienas mākslas norišu spilgtākā izpausme – mākslas meses. Vai mazo mešu uzplaukums ārpus lielo metropoļu ‘megamesēm’ (tādām kā Art Basel, ARCOmadrid, FIAC utt.) iezīmē jaunu paradigmas maiņu? Un galu galā – vai šie jaunie mākslas tirgus spēlētāji, tajā skaitā viennacontemporary, var palīdzēt dažkārt nepelnīti novārtā atstātajai Austrumeiropas mākslas scēnai?

Šis jautājums turpmāk būs Arterritory.com dienas kārtībā, bet šobrīd apskatām, kā situāciju redz nesenajā mākslas mesē viennacontemporary sastaptās mākslas pasaules personības.


viennacontemporary mese. Foto: © viennacontemporary

Uz pārmaiņu sliekšņa
viennacontemporary personības apstiprina reģionālo mešu uzvaras gājienu

„Domāju, ka šis ir laiks mazākām mesēm, kuras ir spējīgas ātrāk noreaģēt un kuras tik ļoti neietekmē noteikti mākslas pasaulē valdošie tīkli. Tās, kurām ir sava specifiska niša. Tie var būt zīmējumi, tā var būt Austrumeiropas māksla vai kas cits. Manuprāt, Vīnes mese ir vieta, kurp jādodas tiem, kurus interesē Austrumeiropas māksla, jo tieši šeit par to iespējams iegūt visvairāk informācijas. Paldies Dievam, mums ir lieliski mākslinieki visur – Polijā, Slovēnijā, bijušajā Dienvidslāvijā, Rumānijā u.c. Pagājušajā gadā savā stendā eksponēju ukraiņu mākslu, neviens par viņiem nezināja, bet ekspozīcija nostrādāja ļoti labi, un visi priecājās iepazīt māksliniekus, kuri strādā jau vairākus gadus, bet vienkārši nespēj izkļūt ārpus savas valsts robežām. Vīne ir sava veida platforma, kur to izdarīt. Tas mesi padara interesantu un arī noderīgu,” šis vācu galerista Folkera Dīla (Volker Diehl) izteikums motivēja Arterritory.com par mazo un reģionālo mākslas mešu nākotni iztaujāt arī citas mākslas pasaules personības.

Idejai par šāda veida gadatirgu visai cerīgo nākotni pievienojās arī viennacontemporary kolekcionāru sarunu foruma (Collectors Forum) kurators Džuljens Robsons (Julien Robson), kurš iezīmēja visaptverošu tendenci, metaforiski norādot, ka mākslas pasaule mokās paģirās: „Šobrīd ir paģiras, jo tad, kad jūs dodaties uz Art Basel Miami Beach, tur patiešām ir tikai ballīte!”. Pēc smagas intoksikācijas jāveic organismu attīrošas darbības, kas paredz novirzīšanos no ierastā ceļa.


Vīnes galeriste Ursula Krincingere, mākslas kolekcionārs Mihaēls Klārs no Austrijas (fonā) un mākslas kolekcionārs Alēns Servē no Beļģijas izdevuma Arterritory Conversations with Collectors 3. sējuma prezentācijā. Foto: © viennacontemporaryHenk Jan Kamerbeek

Vīnes galeriste Ursula Krincingere (Ursula Krinzinger) no Galerie Krinzinger norāda, ka mākslas gadatirgu biznesa haizivis, redzot šīs pārmaiņas, jau rīkojas tālredzīgi: „Kāpēc gan lai ArtBasel cilvēki censtos pārpirkt reģionālās meses? Viņi vēlas vietējos kolekcionārus, viņi vēlas vietējo atmosfēru – savādāku nekā starptautiskajās mesēs. Es domāju, ka vietējās meses būs ļoti būtiskas, un ir redzams, ka arī ekonomikas un finanšu speciālisti to jau ir sapratuši”. Atveseļošanās procesā ir svarīgi uzņemt derīgās vielas, tāpēc Džuljens Robsons vērš uzmanību uz mākslas kvalitāti, ko spēj piedāvāt mazāka apjoma mākslas gadatirgi: „Iespējams, ka mēs sākam nogurt no mākslas, kas ir kā patēriņa priekšmets – no tāda kā “Kūnsa sindroma. Šeit, viennacontemporary, jūs varat rēķināties ar patiešām nopietnu darbu, kas nemaksās milzīgu naudas summu. Šī mese arī piedāvā ieraudzīt darbus, kas nākuši no patiešām produktīvām un interesantām vietām, kuras ierasti netiek pārstāvētas megamesēs. Un, iespējams, ka megameses drīz izmirs. Un, iespējams, ka mazākas - izdzīvos”. 


Vācu galerists Folkers Dīls izdevuma Arterritory Conversations with Collectors 3. sējuma prezentācijā. Foto: © viennacontemporary / Henk Jan Kamerbeek

No megamesēm savu vaigu palēnām sāk novērst arī vadošās galerijas. To jau pirms vairākiem gadiem izdarīja arī vācu galerists Folkers Dīls, kurš Arterritory.com atklāj: „Pirms dažiem gadiem pārstāju piedalīties mesēs, jo man nebija pieņemams veids, kā vairums no tām bija organizētas. Lielākajā daļā mākslas mešu piedalās kādas desmit smagsvara galerijas, savukārt pārējo dalībnieku masu veido mazas un vidējas galerijas, kas nosedz meses izdevumus, kamēr lielās galerijas paņem lielāko daļu peļņas un kontrolē tirgu. Man vienkārši nepatika šī politika, kas attīstījusies desmit, piecpadsmit gadu laikā. Es domāju, ka tā nedarbojas mākslas labā, bet nes labumu vien dažiem cilvēkiem.” Diehl galerija atsāka dalību mesēs tieši ar viennacontemporary, jo Folkeru Dīlu uzrunāja tās atšķirīgais koncepts. Viņš arī uzsver kvalitatīvas mākslas pieejamību par saprātīgu cenu: „Frieze mesē vai ArtBasel, kur izmaksas ir tik augstas, jūs nevarat parādīt laba līmeņa mākslu, kas maksātu 5000, 10 000 vai 15 000 eiro. Bet tā varētu būt ļoti, ļoti laba māksla. Un mani vairāk interesē laba māksla, nevis augstas cenas.”

Mākslas kolekcionārs no Beļģijas Alēns Servē (Alain Servais) pievienojas viedoklim, ka šajā mesē iespējams atklāt pārsteidzošas un viņam līdz šim nezināmas galerijas, piemēram, Viļņas galeriju Vartai, no kuras kolekcionārs arī apdomā iegādāties mākslinieka Vītauta Viržbicka (Vytautas Viržbickas) darbu. Arī viņš saredz reģionālo mešu nākotni, taču ar nosacījumu, ka tās spēj cieši pieturēties pie izraudzītā fokusa: „Manuprāt, viennacontemporary mesei ir labs fokuss, bet es ietu vēl tālāk. Redzu, ka te ir dažas galerijas no citām pasaules malām, bet, ja jūs pieturaties pie Austrum- un Centrāleiropas koncepta, iespējams, tas jādara vēl stingrāk. (Es, protams, saprotu, ka nav viegli piepildīt stendus, un tas patiešām ir lielā mērā saistīts ar nekustamo īpašumu un to, kā pārdot kvadrātmetrus.)”

Šveices galerists Patriks Urvilers (Patrick Urwyler) no Chimera-Project Gallery (Budapešta) pauž viedokli, ka vismaz vienam šāda mēroga gadatirgum reģionā ir jābūt, taču noraida ideju par vairāku vienam reģionam veltītu mešu izveidi: „Tā būtu resursu izšķiešana, ja cita valsts vai pilsēta tagad sāktu darīt to pašu. Ja ir viena mese – mums jāapvieno spēki, un es domāju, ka viennacontemporary patiešām ir īstā”.

Attīstība. viennacontemporary mesei pievienojas izcilas galerijas

Šis ir jau piektais viennacontemporary izlaidums (ar šādu nosaukumu mese startē otro gadu, iepriekš bija ViennaFair). Tā kā daudziem šī nebija pirmā viennacontemporary pieredze, un mese pretendē uz nozīmīgu pozīciju starptautisko mākslas mešu kartē, Arterritory.com lūdza mākslas vides profesionāļus komentēt meses izaugsmi.


viennacontemporary mese. Foto: © viennacontemporary

Krievu galerists Mihails Ovčarenko (Mikhail Ovcharenko) no Regina Gallery (Maskava), kuram šī jau ir ceturtā dalība mesē, norāda: „Es redzu attīstību. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir parādījušās dažas augstas kvalitātes galerijas; dažas no tām kādreiz piedalījušās tādās lielās mesēs kā ArtBasel – tā ir ļoti laba zīme”.

Galerija Diehl starp viennacontemporary stendiem sastopama jau trešo reizi. Folkers Dīls atzīst: „Ir ļoti labi atlasītas maza un vidēja izmēra galerijas, tādas, kas nav redzamas citur, bet kurām ir ļoti nopietna programma. Te atklājas lietas, ko daudzu iemeslu dēļ nesastapsiet ne Londonā, ne Maiami, ne Bāzelē”.

Ursula Krincingere darbojas viennacontemporary pieteikumu žūrijā un bijusi mesei klātesoša visā tās attīstības laikā, palīdzot ar Galerie Krinzinger rīcībā esošajiem kontaktiem. Šodien Krincingeres kundze redz rezultātu, ko apstiprina viņas paziņu lokā esošo kuratoru un kritiķu atsauksmes. Krincingere norāda arī uz kādu konkurences apstākļos ļoti būtisku priekšrocību, ar ko viennacontemporary ir absolūti ieguvēji: „Šī mese pat nav salīdzināma ar abc – art berlin contemporary! Visi to saka! Un tā ir mūsu priekšrocība, jo cilvēki vienmēr salīdzina ar iepriekšējo mesi, kurā pabijuši, un pēdējā abc acīmredzot nebija tik laba.”

Mākslas kolekcionāre Ingrīda Joheima (Ingrid Jochheim) no Berlīnes ir viennacontemporary vēstnese, kura, tāpat kā Ursula Krincingere, pieredzējusi meses attīstību, sākot no tās pirmā izlaiduma. Viņa uzsver, ka meses pilnveidošanās atvieglo arī jaunu kolekcionāru piesaisti: „Es domāju, visi redz, ka no gada uz gadu mese kļūst arvien aizraujošāka. Jūs te varat ieraudzīt arvien vairāk labas kvalitātes galeriju, un man kā vēstnesei kļūst arvien vieglāk uz šejieni atvest kolekcionārus.”

Izsalkušo kolekcionāru klātbūtne

Tieši mākslas kolekcionāru sejas ir nepārprotamākais mešu veiksmes rādītājs. Pati mese šogad bija sarūpējusi intensīvu kolekcionāru foruma programmu, kā arī VIP programmu, kuras ietvaros tika atvērtas divas privātās kolekcijas – Adriana Riklina un Antonisa Štahela (Adrian Riklin & Antonis Stachel) modernās un laikmetīgās mākslas kolekcija Palais Rasumovsky, kā arī Kristiana Hauera (Christian Hauer) kolekcija, kurā skatāmi pasaules klasiskā modernisma, pēckara abstrakcionisma, Austrijas un pasaules abstrakcionisma mākslas darbi un laikmetīgā fotogrāfija.

Šīs vizītes vienmēr pulcē virkni kolekcionāru. Tāpat par kolekcionāru klātesamību rūpējas arī pašas galerijas, piemēram, Budapeštas Mólnar Ani Galéria bija noorganizējusi atsevišķu kolekcionāru grupu.


Kurators Džuljens Robsons sarunā ar kolekcionāri no Buenosairesas Patrīciju Pīrsoni–Vergesu viennacontemporay kolekcionāru sarunu forumā. Foto: Agnese Čivle

Kolekcionāru tikšanās notika arī mākslas mediju prezentācijai veltītajā Media Zone, kurā viena no aktivitātēm bija Arterritory.com komandas veidotā sarunu žurnāla Arterritory Conversations with Collectors 3. sējuma prezentācija, kas pulcēja virkni zīmīgu Eiropas kolekcionāru.

ARHĪVS: Fotoreportāža no „Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” 3. sējuma prezentācijas

Mihails Ovčarenko meses ejās manījis daudzus Eiropas nozīmīgāko kolekciju īpašniekus. Savukārt Patriku Urvileru līdzās starptautisku kolekcionāru piesaistei īpaši ieinteresē pievērst tieši savas galerijas mājvietas – Ungārijas – kolekcionāru uzmanību: „Mēs nepiedalījāmies Art Market Budapest, jo zinājām, ka viņi būs šeit, un viņi visi ir šeit!”.

Beļģu kolekcionārs Alēns Servē ir gandarīts jau pēc otrajā dienā pieredzētā: „Otrajā dienā esmu redzējis pietiekoši daudz labu darbu. Esmu apmierināts. Būt par kolekcionāru savā ziņā ir nedaudz līdzīgi kā nemītīgi būt izsalkušam. Kolekcionārs mākslas mesē neapstāsies, kamēr nebūs paēdis. Un viņš var būt paēdis arī no trim labiem stendiem, bet, ja viņš riņķo apkārt neredzot neko, kas viņu uzrunā - viņš kļūst dusmīgs. Šodien esmu pieēdies!”. Arī mākslas kolekcionāre no Buenosairesas Patrīcija Vergesa (Patricia Vergez) slavē viennacontemporary par tās izteikto identitāti un priecājas par piedāvājumu, ko nav iespējams baudīt citās mākslas mesēs, norādot, ka viņa savu izsalkumu vēl nav remdējusi: „Es patiešām vēlos atgriezties!”.

Trūkumi. Mazliet vairāk kafijas un mārketinga

Arterritory.com kā starptautisks medijs, domājot par šīs meses mīnusiem, norāda uz nepietiekamo bilingvālisma nodrošinājumu atsevišķos programmas pasākumos – piemēram, prominentā austriešu galerista Tadeuša Ropaka (Thaddeus Ropac) sarunai vācu valodā nebija pieejams tulkojums angļu valodā, kas lika vilties daudziem vācu valodu nepārvaldošiem interesentiem.


viennacontemporary mese. Foto: © viennacontemporary

Savukārt, jautājot par šī meses izlaiduma trūkumiem, daudzi apjautātie kā vienīgo organizācijas mīnusu spēja norādīt ierobežoto pieeju labam ēdienam, restorāniem un kafejnīcām, kuras Marx Halle apkārtnē praktiski nav, bet meses teritorijā izvietotās ēdināšanas iestādes sevi neattaisnoja. Alēns Servē norādīja, ka šis ir būtisks organizatorisks aspekts: „Šķietami sīkums, bet tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka no tā atkarīgs, cik ilgi kāds uzturēsies mesē”.

Patrīcija Vergesa savukārt vērsa uzmanību uz, viņasprāt, ne sevišķi spēcīgo meses mārketingu pilsētā: „Domāju, ka viennacontemporary mesei nepieciešama daudz lielāka popularizēšana. Tikai daži cilvēki zināja par mesi, kad es par to apjautājos. Kad dodaties uz ARCOmadrid – visas ielas ir pilnas ar informāciju”.

viennacontemporary mākslinieciskā direktore Kristīna Šteinbrehere–Fanda (Christina Steinbrecher-Pfandt), jautāta par meses mārketinga stratēģiju, vairāk uzsvēra mediju ieguldījumu informācijas izplatīšanā: „Mediju uzmanība ir ļoti piesātināta. Viņi dara milzīgu darbu, stāstot, kas ir viennacontemporary”. Šteinbrehere–Fanda norāda, ka nākamais lielais solis, kas lielā mērā šogad jau tika sperts, ir ciešāku attiecību nodibināšana ar pilsētu un tās mākslas un kultūras institūcijām. „Apmeklētājiem būtu jāatnāk un jāiemīlas Marx Halle, caur viennacontemporary viņiem būtu jāiemīlas citās institūcijās un jāiemīlas pašā Vīnē! Reģionālās meses ir iespēja apgūt reģionu un pilsētu.”

Arī kolekcionāre Patrīcija Vergesa pauž cerības, ka mainīsies cilvēku viedoklis par laikmetīgās mākslas gadatirgu kā kaut ko nepieejamu, un aizvien vairāk cilvēku būs ieinteresēti to pieredzēt: „Taksists, ar kuru šodien braucu, teica, ka šis esot elitārs pasākums, ka tas esot domāts tiem reiche Leute (bagātiem ļaudīm – vācu val.)! Tam tā nevajadzētu būt - ikviens to var apmeklēt un baudīt, arī kopā ar bērniem”.

ARHĪVS:
Laikmetīgās mākslas meses viennacontemporary spilgtākie notikumi
Reportāža no starptautiskās laikmetīgās mākslas meses viennacontemporary 

viennacontemporary.at
facebook.com/viennacontemporary
viennacontemporarymag.com