Diāna Stomiene. Foto: Rita K. Zumberga

Galeriju iespēja: ArtVilnius’18 liks uzsvaru uz Latviju 1

Ekspresintervija ar mākslas meses ArtVilnius 2015 direktori Diānu Stomieni

Rita K. Zumberga
07/07/2015

Savulaik, 2009. gadā, Viļņai kļūstot par Eiropas Kultūras galvaspilsētu, tika realizēts sens nodoms un organizēta pirmā laikmetīgās mākslas mese Baltijas reģionā – ArtVilnius. Lietuvas Mākslas galeristu asociācijas prezidente Diāna Stomiene (Diana Stomienė), pārstāvot nozares intereses, atlasīja komandu un uzņēmās risku, lai mākslas gadatirgu padarītu par nopietnu spēlētāju starptautiskā līmenī, un, izvērtējot statistiku, tā brīža skaitļi bija iespaidīgi – piedalījās aptuveni 100 galerijas no 31 pasaules valsts, taču kopumā mesi apmeklēja aptuveni 20 tūkstoši interesentu. 

Gadu gaitā, aktualizējot kvalitātes nozīmību un pieaugot prasībām pret eksponētās mākslas saturu, galeriju skaits ir sarucis; ikgadēji pieteikumus izvērtē profesionālu ekspertu komisija, kas nebīstas vājākus dalībniekus arī atsijāt. ArtVilnius 2015 (25.06.–28.06.) pulcēja 55 starptautiskas mākslas galerijas no piecpadsmit valstīm – Lietuva, Ukraina, Krievija, Baltkrievija, Latvija, Gruzija, Polija, Slovākija, Rumānija, Dānija, Vācija, Šveice, Francija, Nīderlande un Lielbritānija bija parūpējušās par interesantiem piedāvājumiem, par mērķi uzstādot ne tikai darbu pārdošanu, bet arī komunikācijas un sadarbības veicināšanu starp māksliniekiem, galerijām, kuratoriem un kolekcionāriem.

Pēdējie dati liecina, ka šogad mākslas gadatirgu vērienīgajā Litexpo paviljonā apmeklējuši gandrīz 19 000 viesu, savukārt aptuveni 100 mākslas darbi (kopsummā par 200 000 eiro) atraduši jaunus īpašniekus. Taču šī statistika nav vērtējama viennozīmīgi, – kā pēcāk sarunā atzīst ArtVilnius direktore, lielākoties darījumi tiek noslēgti pēc meses beigām – jau galeriju telpās. Savukārt bagātāko pircēju interesi savdabīgi argumentē ziņas, ka Francijas kolekcionāri nav taupījuši līdzekļus un uz Viļņas mesi iegādāties mākslu ieradušies ar privāto lidmašīnu.

ARHĪVS: Piedzīvot ArtVilnius 2015. Šķērsgriezums

ARHĪVS: Fotoreportāža no ArtVilnius 2015


Julita Malinowska. A Joy IV. 2014. Stalowa galerija, Polija. ArtVilnius 2015. Foto: Rita K. Zumberga

Arterritory.com lasītāji novērojuši, šogad pievēršam īpašu uzmanību Viļņas mākslas gadatirgum, – iedziļinoties ArtVilnius organizatoru izpratnē par Baltijas laikmetīgās mākslas tirgu, iespējams pašmāju galerijām un māksliniekiem rastos lielāka skaidrība par dalību nākamo gadu mesēs. Ekspresintervijā organizatoriskās aizkulises un tuvākos mērķus atklāj ArtVilnius ilggadējā direktore Diāna Stomiene.

Kā jūs vērtētu šo sesto ArtVilnius mesi, salīdzinot ar visām iepriekšējām? Vai jūtama kāda noteikta virzība, varbūt ir kas īpašs, ko jūs vēlētos izcelt?

Es domāju, ka ar sesto meses reizi vēl vairāk pieaugusi ekspozīciju kvalitāte – mūsu žūrijas komisija galeriju atlasei pieiet nopietni un par svarīgāko noteikumu uzstādījusi augstas raudzes māksliniecisko vērtību, tāpēc ArtVilnius visi tik vienkārši nevar nokļūt. Šogad bija ļoti laba galeriju izlase, un kā lielisks papildinājums jāizceļ 4. halle, kurā šoreiz ar ļoti spēcīgu ekspozīciju piedalījās ArtVilnius jaunie partneri Lewben Group ar savu Lewben Mākslas fonda kolekciju – tajā sakopoti lieliski un starptautiski pazīstami ārzemju mākslinieku darbi. Lai gan joprojām galvenais meses mērķis ir mākslas tirgus aktivizācija, pie citiem uzdevumiem pieskaitām ieceri parādīt, kādas kolekcijas ir citiem, tāpat aktīvi aicinām viesus un mudinām savstarpēji iepazīties.


Jonathas de Andrade. Nostalgia, a Class Sentiment. 2012. Skats no Lewben Art Fondation izstādes
ArtVilnius’15. Foto: Rita K. Zumberga

Atklājiet mazliet organizatoriskās aizkulises, kā nonācāt pie idejas izcelt Ukrainu mākslas tirgus specifikā? Turklāt nākamgad Poliju? 

Lai gan esam maza komanda, mēs vienmēr ļaujamies spraigām diskusijām un cenšamies domāt par visu reģionu, nemitīgi prātojam, ko interesantu vēl varētu izdarīt. ArtVilnius ir vienīgā mākslas mese Baltijas reģionā, tāpēc arī uzsveram, ka neesam lietuviešu mākslas gadatirgus, esam starptautiski un cenšamies domāt plašāk. Uzliekot šādus akcentus, uzrunājām ne tikai labākās galerijas no tuvākajām valstīm, bet arī no tālākām. Par galvenajiem viesiem, kurus aicinājām bez dalības maksas, šogad izvēlējāmies Ukrainas galerijas, jo saprotam viņu pašreizējo situāciju – mākslinieki dzīvo un rada mākslu, bet paralēli iet karš. Turklāt viņi mesē piedalās jau no pirmsākumiem, ikreiz atvedot ļoti spēcīgu programmu.

Nākamgad īpaši izcelsim Poliju, savukārt jau 2018. gadā uzsvaru liksim tieši uz Latviju! (Smejas.) Tas nav nejauši, Lietuva un Latvija tajā gadā svinēs valstiskās neatkarības simtgades svētkus, tāpēc tas būs lielisks laiks, lai akcentētu jūsu mākslu. Mēs jau esam sākuši pārrunas ar latviešu kolēģiem un konsultējamies, ko darīt un kā labāk! 

Kā jūs domājat, kāpēc ArtVilnius šogad nepiedalījās igauņu galerijas?

Nezinu, laikam mums vienkārši jādodas uz Igauniju un jārunā. Pārskatot internetā pieejamo informāciju, konstatējām, ka tur ir ļoti maz aktīvu galeriju. Par rosīgāko varam uzskatīt vien Temnikova & Kasela galeriju, kura iepriekš ir bijusi ArtVilnius dalībnieku skaitā, bet viņi mēdz piedalīties arī citās starptautiskās mesēs, kas nereti sakrīt ar mūsu notikuma datumiem. Varbūt igauņiem nav tik lielas intereses šī reģiona apguvē, varbūt viņi piedalīsies nākošgad? Jāatzīst, mūsu nākotnes plānos ir vēlme viņus aicināt arī kā galvenos viesus, savukārt šoruden pat paredzēts atsevišķs brauciens uz Igauniju, kur uzrunāsim galeristus personīgi.


ArtVilnius 2015 arhitektūra. Foto: Rita K. Zumberga

Ņemot vērā organizatorisko interesi par meses finanšu rezultātiem, vai reizēm novērojat kādas būtiskas kļūdas galeriju piedāvājumā un darbu ekspozīcijā, kuras sarunu veidā cenšaties risināt jau laicīgi?

Es uzskatu, ka ArtVilnius arhitektūra jau fundamentāli ir ļoti labi izveidota – pie tās speciāli strādāja profesionāļu komanda trīs arhitektu sastāvā ar vadītāju Roku Kilčiausku priekšgalā (Rokas Kilčiauskas). Viņš jau sen veido ekspozīcijas dažādām starptautiskām mesēm, savukārt šogad pat strādāja pie Lietuvas ekspozīcijas Venēcijas laikmetīgās mākslas biennālē. Mēs nedarām kā citi gadatirgi, kas sadala norises vietu kvadrantos, kurus pēcāk pārdod kā tirgus laukumus. Saņemot pieteikumus, tiek izvērtēts kopskats, – lai katras galerijas ekspozīcija labi izceltos, mēs arhitektūru liekam pēc klucīšu principa – aha, tā ir laikmetīgā māksla, liekam to tur, tās ir instalācijas – novietojam tur un tur, tādējādi apzināti izveidojot zonas.

Tāpat ArtVilnius ir arī lielizmēra skulptūru un instalāciju izstāde “Taka”, kuru šogad atļāvāmies izvietot starp galerijām, lai mākslinieku individuālie darbi organiski iekļautos visā meses saturā un kļūtu par harmonisku tās daļu. Es savulaik pati esmu studējusi dizainu, tāpēc man viss šis joprojām šķiet interesanti un svarīgi – par mesi vienmēr domājam kā par vienotu organismu, citādi būs slikti.

Bet kā ar pašu mākslas darbu saturu? Vai mēdzat galerijām dot kādu mājienu un norādīt, ka piedāvājumā kaut kas pieklibo? Kā noturēt līdzsvaru – neiejaukties, bet reizē pabīdīt uz labākiem rezultātiem? 

Mēdzam, mēdzam! (Smejas.) Kad galerijas atsūta pieteikumus (mums ir konkurss, kā jau iepriekš izteicos) un tie tiek izvērtēti žūrijas komisijā, reizēm dzirdam: “Šis ir labi, bet šis nestrādās.” Tad apkopojam ieteikumus, kurus pēcāk galerijām nododam. Protams, nedarām to asā veidā – vien motivējoši izskaidrojam, kāpēc kaut kas nestrādās, jo redzam visu kopējā kontekstā. 

Bet ir bijuši gadījumi, kā, piemēram, pagājušogad, kad žūrija sākotnēji atteicās pieņemt vienu galeriju, uzsverot, ka tās piedāvājumā esot pārāk daudz darbu un milzīgs haoss, taču vēlāk mēs ar Sonātu (mākslas zinātniece Sonata Baliuckaitė – red.) ieraudzījām, ka tieši otrādi – neievēroti palikuši ļoti labi darbi. Izlēmām, ka ar komisiju jārunā atkārtoti – pārskatījām, padomājām, kā labāk darīt un ko izcelt, tādējādi dodot galerijai iespēju. Beigu beigās šī Wolkonsky galerija no Minhenes ieguva galveno balvu un kļuva par labāko ArtVilnius’14 galeriju! Šādi brīnumi reizēm gadās, ja pārstāvjiem nav izdevusies pārāk laba materiāla prezentācija – pārmērīgs mākslinieku darbu piedāvājums liek apjukt un pazūd sapratne, kā tas varētu izskatīties galarezultātā. Taču notiek visādi un mūsu atbildīgā pieeja neļauj norakstīt iespējas pirms laika.

Runājot par ienesīgumu, jums pieder izteikums, ka vidēji pēc ceturtajām meses prezentācijām galerijas var just kolekcionāru interesi par mākslinieku darbiem un to iegādi. Jūs uzsverat, ka komerciāla veiksme šajā tirgū prasa laiku.

Pirmo divu ArtVilnius mākslas mešu norises laikā Lietuvas un daži kaimiņu kolekcionāri šo notikumu vairāk uztvēra kā izstādi. Mesei bija jādod laiks. Iespējams, skatījās mazliet no malas un tā arī domāja – notiks vienu reizi, varbūt divas... Protams, jāņem vērā, ka tas vēl bija krīzes laiks, mēs visu uzsākām tādā gaužām neizdevīgā posmā. Bet soli pa solim viņi redzēja, ka mese aug un piedāvājumā bija sastopami labi darbi, – veicot dažus pirkumus, arī pārējiem atraisījās ambīcijas. 

Vienmēr aicinām kolekcionārus arī no Latvijas un Igaunijas; cik zināms, viņi šeit bijuši regulāri un iegādājušies sev interesējošus darbus, taču tikai tagad esam noskaidrojuši, ka šis process bieži vien noslēdzas pēc meses – daudzi mākslas darbu iegādi veic jau tieši galerijās. Tāpēc arī atzīstu, ka viss šis ir ilgs process – lielākoties galvenās sarunas no Expo telpām pārceļas uz privātāku gaisotni, kur gadījumos, ja darbs ir dārgs, it īpaši dedzīgi norit sarunas un tirgošanās.

Kur, jūsuprāt, šobrīd atrodas Baltijas māksla pasaules skatījumā? Vai mums ir sava vieta, varbūt tieši otrādi – krietni pie tās vēl jāstrādā?

Es domāju, ka mums ir ļoti labi mākslinieki ar ļoti labiem darbiem, bet vienkārši pietrūkst menedžmenta un mārketinga spēka. Varbūt vienreiz vajadzētu apvienoties un uztaisīt kārtīgu spridzekli? Es uzskatu, ka Latvijai, Igaunijai un Lietuvai ir iespējas ar ArtVilnius palīdzību kopīgi saliedēties. Starptautiskajās mesēs, atsevišķi eksponējoties, katra no mūsu valstīm pazūd – tur mēs izskatāmies pilnīgi citādāk. Savukārt šeit mēs varētu izdomāt kādu plānu, kā izcelties, – varbūt vajadzētu ArtVilnius piesaistīt kuratoru no Igaunijas un kādu kuratoru no Latvijas? Mēs šādu domu jau izsveram.

Šogad ArtVilnius tika piesaistīti Laikmetīgās videomākslas festivāla Videonale kuratori, kuri atveda speciālu programmu. Kādu vietu laikmetīgajā mākslā video medijs šobrīd ieņem, ja izvērtējam to visu pārējo vidū? Vai ir pietiekami novērtēts?

Man šķiet, ka video šobrīd atrodas ļoti labā pozīcijā, mūsdienās bez tā vairs nevar. Rietumeiropā jau labu laiku notiek spēcīgi video festivāli, redzat, jau 15. reizi notika arī video biennāle Videonale, un tās organizatori man savulaik atzinuši, ka, uzsākot darbību, cilvēki vispār nav uztvēruši, kas tā vispār ir. Kad mazie video festivāli notika atsevišķi, tie tiešām bija diezgan vārgulīgi, bet apvienojoties – statuss pieauga. Izsverot aktualitātes, mēs katru gadu video programmā cenšamies kaut ko interesantu sagatavot – ir bijuši Lietuvas video, šoreiz spēcīgi ārzemju video, kurus uz Viļņu atvedušas kuratores Tasja Langenbaha (Tasja Langenbach) un Dženifera Gasmana (Jennifer Gassmann), ar viņām savulaik iepazināmies Art Moscow.


Antons Logovs. Another times. Ukraina. © ArtVilnius’15. Foto: Rytis Šeškaitis & Laima Milkinte

Kā meses iecerēs iekļaujas lielizmēra skulptūru un instalāciju ekspozīcijas paplašināšanās? 

Šogad, skulptūru un instalāciju izstādei pieņemot starptautiskus apmērus, esam ļoti iepriecināti, jo saprotam, ka atvest un uzstādīt lielizmēra darbus nav vienkārši. Ierasto Lietuvas mākslinieku vidū ekspozīcijas vietas rada arī viesi no Latvijas un Ukrainas. Lieliski sakrita un mēs atradām sponsoru, kas iedeva koka paletes ukraiņu mākslinieka Antona Logova (Anton Logov) darbam – tātad viss ir iespējams, ja vien ir ideja. Mēs uzskatām, ka ArtVilnius bez šīm skulptūrām nevar – vēlamies, lai tās būtu vēl vairāk, jo Litexpo ir reti lieliska infrastruktūra un plaša teritorija, lai tās eksponētu. Man ir pārliecība, ka, veiksmīgi izmantojot šos resursus, viss labākais skulptūru un instalāciju jomā ArtVilnius mākslas mesei vēl ir priekšā.

Vai varat atklāt, kā ArtVilnius iekšēji sevi pozicionē, par kādu platformu sevi uzskata? Kā Rietumeiropas vai Austrumeiropas mākslas tirgu?

Kad uzsākām darbu pie ArtVilnius, mēs domājām, ka būsim Austrumeiropas un Rietumeiropas krustceles – satikšanās vieta, bet pašlaik, novērojot notikumus, redzam, ka ceļš Austrumeiropas virzienā ir šķēršļiem pilns. Ja izsveram ģeogrāfiski, tad reģions, kuru mēs varam un vēlamies aptvert, ieskauj teritorijas no Igaunijas līdz Gruzijai. Mūsu mērķis ir no šīm valstīm uz ArtVilnius atvest visu labāko galeriju koncentrātu. Tāpēc nešķiet interesanti uzrunāt Rietumeiropas galerijas, kas jau piedalās citās starptautiskajās mesēs – tāpat tās satiksi, kad aizbrauksi uz citiem mākslas gadatirgiem. Interesenti, kas brauc pie mums ar nodomu pirkt mākslu, vēlas ko citu – kaut ko jaunu, neredzētu, un mums tiešām ir unikāli mākslinieki – tikai vajag viņus profesionāli piedāvāt. 

www.artvilnius.com

Henriques Madeira - 07.07.2015 09:34
Ka tikai Lietuvas mākslas tirgus neuzvārās no pārkarsētā Latvijas mākslas tirgus klātbūtnes tur. Uzsvars uz Latviju var izrādīties liktenīgs, ja uzsvars uz Poliju nebūs jau visu sagriezis kājām gaisā.