Arterritory.com pie Vladimira Tarasova multimediju instalācijas The Sixties

Piedzīvot ArtVilnius 2015. Šķērsgriezums 0

Rita K. Zumberga, Agnese Čivle
01/07/2015 

Foto: Rita K. Zumberga

Vienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijas reģionā – ArtVilnius – ar sesto reizi krietni kāpinājusi savas akcijas mākslas interesentu vidū – ar uzslavām neskopojas gan galeristi, gan ierindas apmeklētāji un potenciālie pircēji, kuru vidū pēc nostāstiem bija jaušams arī viens otrs kolekcionāra vārds. Izvētot notikuma svarīgumu vietējā kontekstā, Arterritory.com ar pastiprinātu interesi devās uz Viļņu, lai noskaidrotu, cik saturīgu sniegumu kaimiņu gadatirgus piedāvā, ko aizkulisēs prāto iesaistītie mākslas vides pārstāvji un kādus orientierus par galvenajiem uzskatījuši paši meses organizatori.

Asprātīga arhitektūra. Pauzes starp biznesu 

Apzinoties, ka lielu ArtVilnius apmeklētāju daļu veido vienkārši Viļņas iedzīvotāji un viesi, kuri šurp dodas, lai pabarotu interesi par laikmetīgās mākslas scēnā notiekošo, pirms trim gadiem meses organizatoru komanda uzstādīja mērķi gadatirgum piešķirt mākslas izstādes sajūtu un mazināt tirdzniecības placdarma atmosfēru. Atvadoties no tradicionālajiem stendu ‘būrīšiem’, arhitekts Roks Kilčiausks (Rokas Kilčiauskas) gadatirgu iekārtoja kā izstāžu zāli, respektējot kā pašu mākslu, tā skatītāju un galeristu ērtības. Pēc šī paša principa Kilčiausks mesi plānoja arī šogad, ieviešot vien nelielas, tomēr būtiskas izmaiņas. “Vēl pērngad skulptūras un instalācijas tika nodalītas atsevišķā tām paredzētā zonā, šogad tās integrējām kopējā galeriju ekspozīcijā, veidojot tādas kā ‘pauzes starp biznesu’”, stāsta Kilčiausks un atzīst, ka kopumā ar jauno meses veidolu ir apmierināts, taču dažviet apjauš nelielas nepilnības. “Ar to ir jārēķinās gadījumos, kad jāsastrādājas ar vairākiem māksliniekiem. Es nevaru viņiem sacīt – zināt, kopskats ir svarīgāks nekā jūsu individuālā prezentācija.”

ARHĪVS: Fotoreportāža no ArtVilnius 2015. Mesē piedalās arī Latvijas galerijas un mākslinieki

Veiksmīgu risinājumu Kilčiausks atradis izstāžu centra trīsstūrveida hallei Nr. 3 – lūkojoties uz mesi lejup no balkona, iespējams novērot, ka ierasto taisno koridoru vietā šoreiz iezīmējas zigzagveida ejas, tādējādi apmeklētāju plūsmai ļaujot izceļot cauri visiem galeriju stendiem, – neviens stūris, neviena galerija nepaliek nepamanīta. 

“Pērn kāds no kritiķiem izteicās, ka šī meses ekspozīcijas struktūra ir ļoti līdzīga Viļņas vecpilsētas plānojumam – tu it kā virzies pa šaurām ieliņām un viena pēc otras atklājas dažādās vecpilsētas fasādes. Kaut kopumā šis modelis ir veiksmīgs, jāatzīst, ka ar šo to ne sevišķi mierā bija pašas galerijas un nereti tika pausti iebildumi, ka galeristi spiesti sadzīvot un nolūkoties uz kaimiņu galeriju, viņuprāt, ne tik veiksmīgo sniegumu. Pērn par šo notika daudz lielāka šķēpu laušana; šogad ArtVilnius jau ir nostabilizējis savas pozīcijas un galeristu vidū jau iemantojis respektablas institūcijas statusu. Kas būtiski – galerijas beidzot sākušas savā starpā sacensties par labāku prezentāciju.”

Galeriju un mākslinieku centieni nepieviļ

Tādu pārliecību guva arī apmeklētāji, kuru kurpju purngali, pazaudējot saikni ar ierasto grīdas segumu, iešļūca Kauņas fotogrāfijas galerijas sarūpētajās jūras smiltīs – to netipisko atrašanās vietu argumentēja krāšņi zilās stendu sienas un Aļģimanta Kunča (Algimantas Kunčius) fotogrāfijas ar bagātīgiem pludmales norišu scenārijiem no pagājušā gadsimta.


ArtVilnius’15 direktore Diāna Stomiene darīja zināmu, ka Kauņas fotogrāfijas galerija bija žūrijas favorīte, taču galu galā par labāko ArtVilnius’15 Lietuvas galeriju tomēr kļuva Viļņas fotogrāfijas galerija Prospekto. Eksperti esot vienisprātis – lietuviešu spējas mākslas fotogrāfijas lauciņā apliecina neskaitāmie starptautiskie apbalvojumi.

Citviet bija novērojami minskiešu pūliņi, kuri ik stundu nomainīja ekspozīciju un lieliem burtiem garāmejošajiem baltkrievu valodā apgalvoja Art is Guilty. Vai pārsteidzošus atklājumus sagādāja melniem aizkariem pārklātie nostūri, kuros pēkšņi varēja iegrimt, piemēram, hipnotizējošās rotaļās – sarkanmatainā Jurga Barilaite (Jurga Barilaitė, 1979), raganiski apspēlējot pirmatnējā radīšanas akta noskaņu, gredzeniem vizot, tik aktīvi būrās, ka izeju uz gaismu nācās meklēt jau viegla sareibuma stāvoklī.


Jurga Barilaitė. Abracadabra Counting Rhyme 


Ў galerija apgalvo Art is Guilty. Tāpat uz šīs galerijas ekspozīcijas centrālajiem podestiem ik stundu tika novietoti jauni mākslas darbi.


Monika Dirsytė. I'm Your Sun


Monika Dirsytė. I'm Your Sun

Savukārt ne pārāk cildena paskata alumīnija muca lika pār ādu pārskriet tirpām ikvienam, kurš gluži netīši atradās Monikas Dirsītes (Monika Dirsytė) performances I'm Your Sun tuvumā. Sākotnēji, izdzirdot izmisīgu bērna balsi, radās bezpalīdzības sajūta, šķita, sudrabkrāsas būris sevī ieslodzījis vien dažus gadus vecu upuri, taču, uzrunājot lietuviešu jauniešus un vēlīgi saņemot tulkojumu, kļuva skaidrs, ka palīgā neviens netiek saukts. Tieši otrādi – “Neej garām, neej! Paliec šeit, paliec pie manis! Es esmu tava saule – es tevi mīlu! Kur tu paliki? Paliec šeit!” – viļņveidīgi izskanēja lūgumi un nemitīgi kāds no garāmgājējiem, ziņkārības dzīts, ielīda mucā, lai palūkotos saucēja sejā. Liels bija pārsteigums, jo, paceļot skatienu augšup, aiz stikla griestiem spožā gaismā vīdēja pieaugušas sievietes augums, kas, teju deviņos līkumos saritinājies, izstaroja nevarību un spēkpilnību reizē. Lieki bilst, ka Monika ar šo darbu ieguva meses apmeklētāju balsis un pēcāk saņēma skatītāju balvu kā labākā ArtVilnius’15 māksliniece. 


Jūlija Maļiņina. Graffiti sērija . 2014. Galerija Kovcheg


Tito Marsi pie sava darba The world of exile. 2010. Eļļa, zelta lapiņas. Itālijas Kultūras institūts Viļņā


Makss Papeši. NaziFuckingDuck. NaziFuckingMouse. 2008. Digitālā druka. UFOFABRIK


Eduards Potapenkovs. Darbs In Game no sērijas Hybrid Games. 2015. Jaukta tehnika

Tāpat interesantu ekspozīciju materiālu bija sagatavojuši vizuālās mākslas pārstāvji – dažnedažādu tehniku un žanru jūklī savijās neskaitāmi aizraujoši sižeti. Kamēr ielās manītās detaļas sagūla Jūlijas Maļiņinas (Julia Malinina) sērijā “Grafiti”, itāļu mākslinieks Tito Marsi (Tito Marci) bija rūpīgi nodevies pašportretam gluži ikonogrāfiskā veidā, nežēlojot zelta detaļas un papildinājumu rodot sengrieķu grāmatu sagādātajos citātos. Makss Papeši (Max Papeschi), izmantojot popkultūras simbolus, labprāt izteicis savas domas par karu, savukārt fiziskā spēka estētiku sērijā Hybrid Games apcerējis Eduards Potapenkovs (Eduard Potapenkov). Pilnība ģeometrijā, kaislības sieviešu portretos, jēgas meklējumi ikdienas materiālajās banalitātēs vai pat spoguļa ceļojuma iemūžināšana fotogrāfijā – galeriju stendos, šķiet, atklājās jauna pasaule. Un, ja jau aizskārām, – kas šogad ar spoguļiem? Meses apmeklētāji noteikti ievēroja neierastos veidos pasniegtos uzmanības meklētājus: kāds no spoguļiem kairināja ar optisko mānu, un kristīgu ļaužu asociācija par dievmātei līdzīgo seju lika aizdomāties par paralēlu pasauli, savukārt cits spogulis kā Sniegbaltītes pamātes palīgs, dzeloņdrāšu vairoga un teiksmainas miglas apvīts, sargāja skatītāju ar anonimitātes acu pārsēju.


Julija Pociūtė. Trys atspindžio pusės. “Meno parkas”


Daniil Galkin
. Two Way Mirror. 2013. Galerija Bottega

Instalāciju vidū labu popularitāti baudīja vecināta tērauda atlējumi, kas, mijoties ar dažādiem citiem raupja paveida materiāliem, raisīja smagnējāka rakstura pārdomas. Kijevas galerijas ART 14 stendā sastaptais mākslinieks Glibs Više-Slavskis (Glib Vishe-Slavskiy) savu masīvo autordarbu sauc par Titāniku, kas ar prožektoru palīdzību norāda uz cilvēces bojāeju. Toties lietuviešu tēlnieks Rimants Milkints (Rimantas Milkintas), kas 2011. gadā jau saņēma ArtVilnius balvu par labāko instalāciju, šoreiz, ar rūsas saēstām dzelzs sijām, apspēlēja semiotikas tēmu.


Glibs Više-Slavskis. “Titāniks”


Rimants Milkints. “X”. 2014. LDS  Šv. Jono galtvės galeriją

Lietuvas laikmetīgās mākslas vaibsti 

Nenoliedzami ArtVilnius’15 organizatoriem izdevies pietuvināt mesi augstvērtīgam izstādes formātam – pērn pievienojot PROJECTS sekciju, radīta atsevišķa zāle vienkāršam mākslas baudījumam bez tirdznieciska mērķa. Tā kā meses dalībnieku skaitlisko pārsvaru tomēr veido vietējās Lietuvas galerijas, var sacīt, ka tā lielā mērā atklāj šībrīža Lietuvas laikmetīgās mākslas seju. Lai rūpīgāk iezīmētu tās aktuālākos vaibstus, vārds PROJECTS sadaļā dots arī māksliniekam Daiņum Liškevičum, kurš līdz ar šī gada Lietuvas prezentāciju 56. Venēcijas mākslas biennālē, veido svaigāko ierakstu Lietuvas laikmetīgās mākslas vēsturē. Tāpat liels notikums Lietuvas laikmetīgās mākslas kontekstā ir Lewben Art Foundation starptautiski atzītu mākslinieku darbu kolekcijas izveide, kuras daļa (mākslinieku – Tonija Krega (Tony Cragg), Tomasa Hauzego (Thomas Houseago), Čārlza Eiverija (Charles Avery) darbi) tika prezentēta šajā mesē.

Runājot par Lietuvas laikmetīgās mākslas fenomenu, tāpat jāvērš uzmanība tās flagmaņiem starptautiskās mākslas scēnā – īpaši veidotajā PROJECTS sekcijā, atvēlot visu izstāžu centra Litexpo 4. halli, gods tiek atdots arī Lietuvā dzimušajam avangarda kino pionierim Jonam Mekam (Jonas Mekas) un leģendārajam, Krievijā dzimušajam džeza mūziķim un māksliniekam Vladimiram Tarasovam, kura vārds ar Viļņu tiek saistīts kopš sešdesmitajiem gadiem, kad, uzsākot mūziķa gaitas, šī pilsēta kļuva par viņa mājām. Šis laiks sakrita ar periodu, kad lielās džeza zvaigznes atradās mākslas avangarda pašā centrā, un viņus klausījās tā brīža spilgtākās mākslas un kultūras personības. ArtVilnius’15 Vladimirs Tarasovs izstādīja daļu savas multimediju instalācijas The Sixties (2009), kas veidota kā spilgta metafora 1960. gadiem, kad daudzi mūziķi savas radošas enerģijas stimulēšanai mēdza izmantot zināmu dopingu... 


4. halles pustumsā uz sapresēta siena klājiena zviln atlaidušies meses apmeklētāji. Gaiss smaržo. Divās sienas augstuma un platuma lielformāta videoprojekcijās vējā lēni viļņojas bezgalīgs magoņu lauks. Ik laikus video montāžā starp ziedu sārtajām galvām iznirst tā laika kulta mūziķi savās performancēs – Miles Davis, Glenn Gould, John Coltrane, Ravi Shankar un Jimi Hendrix... Atskan leģendārā San Francisco (Be sure to wear some flowers in your hair)...

Meses arhitekts Roks Kilčiausks atzīst, ka diemžēl nav bijis iespējams tehniski nodrošināt šo darba oriģinālversiju, kurā magoņu lauka projekcijām vajadzētu iezīmēt telpas visas četras sienas un ļaut skatītajam vēl pilnīgāk iegrimt magonēs, radot pilnasinīgāku multisensoras telpas formātu. Viņš atzīst, ka sastrādāties ar tādu grandu kā Tarasovs ir iespējams no pusvārda, un nekautrējas slavēt mūziķa neseno uzstāšanos: “Viņš ir ģēnijs, viņš ir meistars. Atklāšanas pasākumā viņš sniedza 20 minūšu garu bungu spēles solo. Tas bija jāredz, tas bija jādzird! Tas bija tā, it kā viņš atplēstu tavu miesu un bungotu tieši pa kādu nervu kamolu! Un tā 20 minūtes no vietas. Es nezinu, kā Tarasovs to panāk! Tas pats ir ar šo viņa videoinstalāciju.”

Biznesa placdarms vai jaunas komunikācijas platforma?

Šogad par meses īpašajām viešņām varētu dēvēt septiņas Ukrainas galerijas, kurām nodrošināta bezmaksas dalība, – tā pēcāk kādā no sarunām pačukst ArtVilnius’15 direktore Diāna Stomiene, atzīstot, ka tas bijis apzināts solis, lai atbalstītu ukraiņu galeristus un māksliniekus patlaban sarežģītajā politiskajā situācijā. Nez vai sakritība, bet šogad tieši Ukraina arī ieguva divus no galvenajiem apbalvojumiem – Ņikitas Šalennija (Nikita Shalennyi) darbs ar zaļajiem, Ķīnā ražotajiem dvieļiem, Siberia (2015) saņēma labākās instalācijas apbalvojumu, bet mākslas galerija TSEKH – labākās ārvalstu galerijas balvu.


Jevgēņija Petrova akvarelis Wolves (2014), kas šogad izstādīts TSEKH stendā, izraudzīts leģendārā žurnāla “Literatūra ir menas” (Literatūra un māksla) pēdējā numura vāka ilustrācijai.

Galerija TSEKH mesē piedalās jau no tās pirmsākumiem, un tās īpašnieks Oleksandrs Ščeluščenko (Oleksandr Shchelushchenko) Arterritory.com nevilcinājās atklāt, ka šeit atgriezies atkal un atkal tieši latviešu dēļ: „Esmu šīs meses fans! Man jums, zelta lēdijas no Rīgas, ir kāds interesants stāsts... Pirmie kolekcionāri, kurus sastapu pirmās ArtVilnius meses pirmajā dienā bija kolekcionāri no Rīgas – Māris un Irina Vītoli. Toreiz, izvēloties tikai neklātienē, viņi no kataloga nopirka mana mākslinieka Jevgēņija Petrova (Ievgen Petrov) darbu Milk (2009). Bet jau nākamajā gadā šajā mesē iepazinos ar citu Latvijas kolekcionāru – Jāni Zuzānu, kurš nopirka piecus citus darbus no stenda. Tālāk jau sekoja lietuviešu kolekcionāra pirkums, pēcāk darbus iegādājās arī daži Ukrainas kolekcionāri. 2014. gadā Māris Vītols manu zēnu Petrovu uzaicināja veidot personālizstādi “Petrova suņi” Rīgas Mākslas Telpā.


Oleksandrs Ščeluščenko (fonā Mykola Bilous darbs At home) neslēpj, ka ik nedēļu pārdod aptuveni trīs, četrus Petrova darbus, savukārt, rokās virpinot pabiezu galerijas katalogu, atklāj, ka 90% no tur redzamajiem autoru veikumiem jau pārdoti.

Rīga man ir tuva un tāda ir arī Viļņa – tās abas ir daudz atbalstījušas Ukrainas māksliniekus. Un, jāsaka, ja tolaik mese nebūtu mani savedusi kopā ar šiem kolekcionāriem, – diez vai būtu turpinājis šeit atgriezties. Šodien esmu ArtVilnius kolēģijas biedrs un esmu šurp ataicinājis arī vairākus kolekcionārus – no Londonas, Kijevas, Varšavas, Dņepropetrovskas un citām pilsētām. Šodien viņi ir šeit, un mese var kļūt par lielisku sastapšanās platformu.”


Lucijas Tallovas darbs

Soda galerijas pārstāvētā māksliniece Lucija Tallova (Lucia Tallova) pie sava darba Hong Kong (2015), kas tapis pirms diviem mēnešiem ceļojumā laikā uz Honkongu. Tajā attēlots pilsētas horizonts no Viktorijas kalna virsotnes. Pirmajā darbā māksliniece pievēršas tipiskas Bratislavas modernisma arhitektūras attēlojumam, radot nostalģisku un nedaudz romantizētu pilsētainavas tēlojumu. 

Kolekcionāru klātbūtni atzīst arī Bratislavas Soda galerija, un atzīst, ka, piemēram, kolekcionāru no Krakovas, kurš interesējās par mākslinieka Mareka Kvetana skaņas un gaismas instalāciju Carpet (2009), visnotaļ ticams, nebūtu iespējams sastapt citās Eiropas mesēs. Pērn šeit izdevies pārdot galerijas pārstāvētā mākslinieka Viktora Frešo skulptūru. 


Aleksandrs Zabavčiks. Diver. 2008. DK Gallery. Baltkrievu mākslinieks Zabavčiks savus glezniecības darbus rada ar vienu otas vilcienu un uzticas rezultāta neparedzamībai. Darbi veidoti tā, ka tos iespējams eksponēt gan horizontāli, gan vertikāli, turklāt visos četros virzienos, tāpēc ierasti mākslinieks gleznām dod četrus iespējamos nosaukumus. 

Lai gan Minskas DK Gallery šī ir pirmā dalība ArtVilnius, galerijas direktore Jekaterina Davidova (Ekaterina Davydova) mesi uzlūko vairāk kā kultūras dzīves notikumu un nebaidās atzīt, ka, lai arī trešās dienas pēcpusdienā vēl neko nav izdevies pārdot, publikas interese par galerijas pārstāvēto mākslinieku Aleksandru Zabavčiku (Alexander Zabavchik) ir ārkārtīgi liela. Kā norāda paši meses organizatori, vēsture rāda, ka pieklājīgākus finanšu panākumus galerijas ierasti gūst vien atkārtotā dalības reizē, taču tāpat mākslas tirgus komunikācija novērtējama vien ilgtermiņā. Bieži vien fanfaras skan vēlāk – jau galerijas telpās, kur, savstarpēji apspriežoties, darījums tiek noslēgts līdz galam.


Ў galerijas ekspozīcijas centrā izvirzīts jautājums, vai māksliniekam jābūt sociāli un politiski aktīvam. Par šo tēmu uz sienas izrakstīti dažādu zināmu mākslinieku citāti. 

Savukārt citai Minskas galerijai – Ў gallery šī ir jau sestā dalības reize šajā mesē un, tāpat kā 2011. gadā, arī pērn tā saņēma labākās ārvalstu galerijas apbalvojumu. Galerijas pārstāve Anna Čistoserdova (Anna Chistoserdova) atzina: “Šogad gaidām iespējamu pirkumu no Lietuvas mākslas kolekcionāriem. Redzēsim...” Taču ArtVilnius katrā ziņā tiek uztverta kā lieliska platforma jaunu kontaktu dibināšanai – Ў galerijai līdz šim izdevies vienoties par lieliskiem sadarbības projektiem, piemēram, Lietuvas Meno Niša galerija pērn uzaicināta izstādīties Minskā, savukārt šogad, paralēli mesei, Meno Niša galerijā tika atklāta piecu Ў galerijas mākslinieku izstāde. 


Oliver Czarnetta. Spectrum. 2015. ARTCO galerija (ieguva skatītāju balvu kā labākā ArtVilnius’15 galerija)


Marcin Owczarek. Cassandra. 2012. ARTCO galerija (ieguva skatītāju balvu kā labākā ArtVilnius’15 galerija)

Latvija, ArtVilnius’18 sola laulības! 

Tad kā definēt ArtVilnius virzienu? Vai pašmāju galerijām un māksliniekiem Viļņas mese varētu kļūt par svarīgu atskaites punktu? Varbūt atpazīstamības veicināšana un jaunu piekritēju piesaiste nav gluži peļama lieta, ja sarunas gaitā Kijevas galeristam Ščeluščenko, spriežot par saistošākajiem darbiem, pēkšņi jāizsaucas: “Es iepazinos ar jūsu tēlnieku Aigaru Bikši. Man viņš ir kā Kurts Vonnegūts mākslā!”

Īpašu cerību turpmākai sadarbībai iesveļ ArtVilnius direktores Stomienes solījums – 2018. gadā, atzīmējot Lietuvas un Latvijas valstisko simtgadi, mākslas meses uzsvars būs tieši uz Latviju. “Mēs jau esam sākuši pārrunas ar latviešu kolēģiem un konsultējamies, ko darīt un kā labāk!” viņa smejas, reizē atgādinot, ka bažas, par meses pielīdzināšanos starptautiskajai mākslas skatei, nav pamatotas – galvenais uzdevums joprojām paliks viens – mākslas tirgus aktivizācija. 

www.artvilnius.com