Fotogrāfu svētki
Atskats uz Paris Photo 2014
Ieva Raudsepa
20/11/2014
Foto: Ieva Raudsepa
Tie, kas sociālajos tīklos seko fotogrāfiem, noteikti ir pamanījuši, ka novembra pirmajā pusē internets ir pārsātināts ar sveicieniem no Parīzes – „Nosēdos Šarla de Golla lidostā”, „Tik jauki atgriezties Parīzē!”, „Laiks Paris Photo”. Katru gadu visiem tiem, kas neatrodas pie Sēnas krastiem, šīs mazās ziņas kaitinoši atgādina, ka Paris Photo tirgus ir viens no nozīmīgākajiem ierakstiem fotogrāfu un nozares profesionāļu gada plānā – tas ir ne tikai darbu pirkšanas, skatīšanās un tendenču vērošanas laiks, bet arī brīdis saviesīgiem pasākumiem, sarunām, jaunu kontaktu veidošanai un vecu draugu satikšanai.
Pie Paris Photo ieejas atklāšanas vakarā
Fotogrāfiem un citiem nozares pārstāvjiem šis laiks ir biznesa un plezīra sajaukums, pasākums, kurš ik gadu notiek Grand Palais, – iespējams, pasaulē nozīmīgākais foto mākslas tirgus. Šeit iepērkas gan lieli, gan mazi kolekcionāri, sākot ar privātpersonām un beidzot ar valsts muzejiem. Šogad Grand Palais bija sastopamas 169 dažādas galerijas un grāmatu izdevniecības, bija atrodami gan veci, gan jauni, gan nedaudz piemirsti darbi.
Nikolass Niksons. Braunu māsas
Visas galerijas izstaigāt šķiet neiespējami, un tiem, kuri nav ieradušies pirkt darbus, bet tikai tos skatīties – arī ne visai vērtīgi. Galeriju stendi lielākoties nav iekārtoti kā izstādes, bet gan ar mērķi tirgoties. Par spīti tam, šogad dažas no ekspozīcijām bija interesantas. Piemēram, iespaidīgi bija Nikolasa Niksona (Nicholas Nixon) darbi Fraenkel Gallery no sērijas par Braunu māsām – fotogrāfs 40 gadus ir bildējis savu sievu kopā ar viņas trim māsām. Kopā 40 fotogrāfijas, no katra gada pa vienai, bija izliktas uz sienas, radot teju hipnotisku stāstu par šīm sievietēm, viņu ģimeniskajām attiecībām un cilvēka novecošanu.
Kventina Bežaka lekcija
Paris Photo katru gadu rīko arī pāris no galerijām neatkarīgas izstādes, notiek publiskās lekcijas un sarunas ar ievērojamiem fotogrāfiem, kuratoriem un teorētiķiem. Tāpat kā grāmatu parakstīšanas, arī lekcijas ir laba iespēja, lai satiktu foto mākslas klasiķus un nozīmīgus laikmetīgās fotogrāfijas pārstāvjus. No redzētā, visinteresantākā likās MoMA galvenā foto kuratora Kventina Bežaka (Quentin Bajac) lekcija, kurā viņš stāstīja par jaunajiem muzeja iepirkumiem un to izvēles principiem. Fotogrāfijas varēja arī apskatīt blakus telpā, izstādē „MoMA jaunākie iepirkumi”.
Paris Photo-Aperture grāmatu balvas izstāde
Šā gada Paris Photo bija spilgti redzams, ka popularitāti nezaudē arī pašu fotogrāfu veidotās grāmatas. Ja galerijā izstādīta fotogrāfija pircējam cenas ziņā ir ‘pieejamāka’ nekā citas laikmetīgās mākslas izpausmes, tad foto mākslas grāmatas ir demokrātisks veids, kā māksliniekam iespējams dalīties ar saviem darbiem. Atšķirībā no oriģinālfotogrāfijas, kas parasti maksā pāris tūkstošus, jaunās grāmatas iespējams iegādāties par pāris desmitiem, un tas ir tikpat autentisks fotogrāfa radošās darbības rezultāts kā iepriekšminētais. Tā saucamās ‘mākslinieka grāmatas’ nozīmību un augošo popularitāti iezīmēja jau trešo gadu pēc kārtas notiekošais Paris Photo-Aperture Foundation PhotoBook Award, kas uzskatāms par vienu no svarīgākajiem konkursiem šajā nozarē.
Konkursam ir trīs kategorijas – Labākā fotogrāfijas grāmata, Labākā pirmā fotogrāfijas grāmata un Labākais katalogs. Prestižajai balvai izvirzītās grāmatas varēja apskatīt īpaši iekārtotā vietā blakus vairākām grāmatu izdevniecībām. Balvai nominētie darbi pārstāvēja dažādus fotogrāfijas virzienus, sākot no fotožurnālistikas līdz mākslas fotogrāfijai. Grāmatas tiek vērtētas pēc vairākiem kritērijiem, ne tikai pēc attēlu kvalitātes, bet pēc formas un satura savstarpējās saspēles – ko nozīmē grāmata kā objekts.
Rafala Milaha jaunā grāmata The Winners
Šajā gadījumā labs piemērs ir pēdējā nedēļā daudz ievērības guvusī, pavisam svaigā poļu fotogrāfa Rafala Milaha (Rafał Milach) jaunā grāmata The Winners, kurā redzami dažādi Baltkrievijā rīkotu konkursu uzvarētāji. Grāmatas dizains ir ļoti pārdomāts, sākot ar tekstu uz vāka un beidzot ar attēlu prezentāciju – katra fotogrāfija ir pielīmēta pie lapas, un, to paceļot, iespējams izlasīt īsu tekstu par konkrēto attēlu. Tāpat kādu laiku tiek runāts par Kristofa Bangerta (Christoph Bangert) War Porn, kurā redzamas fotogrāfijas no dažādiem autora piedzīvotiem un dokumentētiem kariem. Tāpēc, ka tie neatbilstot noteiktiem ‘estētiskiem standartiem’, redaktori nekad nav šos foto publicējuši. Šaušalīgie attēli ir grāmatā ‘ietērpti’ minimālistiskā dizainā, kas, kā izteicās žūrijas locekļi, parāda kara šausmas, reizē neglorificējot tur attēloto, kā tas nereti notiek fotožurnālistikā.
Labākās fotogrāfijas grāmatas balvu ieguva Olivers Zībers (Oliver Sieber) par grāmatu Imaginary Club – tas bijis ilgtermiņa projekts, kurā autors fotografējis dažādas subkultūras, un tagad izdevis grāmatā. Biezajā izdevumā uz vienkrāsaina fona izkārtoti portreti, kuri saspēlējas ar ikdienas situācijās notvertiem kadriem, labi kalpojot kā apjomīgās sērijas apkopojums. Savukārt Labāko pirmās fotogrāfijas grāmatas balvu ieguva itāļu fotogrāfs Nikolo Dedžiordžiss (Nicoló Degiorgis) par grāmatu Hidden Islam, kurā viņš dokumentējis apslēptas mošejas un lūgšanu vietas Itālijā.
Vītauta Stanoņa grāmata Photographs for Documents
Īpašs prieks ir par kaimiņiem – Kauņas galerijas izdotā grāmata Photographs for Documents ieguva konkursa atzinības balvu. Grāmata veidota no Vītauta Stanoņa (Vytautas Stanionis) arhīva fotogrāfijām – viņa tēvs, padomju laikos būdams profesionāls fotogrāfs, uzņēma pases bildes. Lai taupītu filmiņu, diviem cilvēkiem bildi uzņēma uzreiz vienā kadrā. Grāmatā fotogrāfijas publicētas uz atlokāmām lapām, lai, skatoties izdevumu, lasītāji varētu šo dažādo cilvēku fotogrāfijas gan savienot, gan atdalīt.
Jau kuro gadu, protestējot pret Paris Photo elitārismu, notiek arī alternatīvi pasākumi neformālākā gaisotnē. Viens no pirmajiem tāda veida notikumiem bija Offprint Paris, kas nu jau gadiem pulcē neatkarīgas un mazas mākslas grāmatu izdevniecības, kuras nespēj atļauties vietu dārgajās Grand Palais telpās. Arī šogad Offprint notika Parīzes Mākslas akadēmijā, un tajā piedalījās vairāk nekā 130 grāmatu izdevēji un veikali. Kvalitātes līmenis bija ļoti atšķirīgs, sākot no maziem kolektīviem, kas piedāvāja uz Xerox printera drukātas un ar roku saskavotas grāmateles, līdz respektablākiem zīmoliem, kuru stendos varēja iegādāties, piemēram, tādu laikmetīgās fotogrāfijas klasiķu kā zvaigžņu dueta Adama Brūmberga (Adam Broomberg) un Olivera Čanarina (Oliver Chanarin) izdevumu Holy Bible.
Offprint tirgus
Offprint milzīgais apjoms nav apgūstams vienas pēcpusdienas laikā, īpaši tāpēc, ka tiek piedāvātas ne tikai foto grāmatas, bet arī citu vizuālo mākslu un teorētiķu izdevumi. Tiem, kas vēlas iedziļināties Offprint piedāvājumā, tur jāpavada visa nedēļas nogale. Grūti pateikt, vai tas ir labi vai nē, jo no vienas puses, tiem, kas ir gatavi ar grāmatām pavadīt ilgāku laiku, ir iespējams atrast slēptas pērles, no otras puses, kā vienmēr, – kvantitāti apvienot ar kvalitāti ir grūti.
Jau kādu laiku tiek runāts par to, ka arī Offprint – galvenā Paris Photo alternatīva –, jau kļuvusi pārmērīgi institucionāla. Nedēļas nogalē notika vairāki alternatīvi pasākumi, no kuriem ievērības cienīgs bija Polycopies – fotogrāfijas grāmatu tirgus uz kuģīša Sēnā pretī Orsē muzejam. Polycopies telpa saprotamu iemeslu dēļ bija ierobežota, bet tas radīja arī labu atmosfēru un intimitātes sajūtu. Arī izdevniecību un grāmatu veikalu tur bija mazāk – tikai 35 –, kas ļāva iedziļināties piedāvājumā. Jāsaka, ka uz kuģa bija atrodamas daudzas interesantas izdevniecības, piemēram, Akina Books, Fourteen-Nineteen, Trolley Books u.c., kuras par spīti ierobežotajiem cilvēku un naudas resursiem, ir radījuši ļoti interesantus darbus. Bieži vien tie kvalitātes ziņā neatpaliek no tā, ko var apskatīt Grand Palais. Par piemēru var minēt Akina Books izdoto Federiko Klavarīno (Federico Clavarino) grāmatu Italia o Italia, kura stāsta par mūsdienu Itāliju, brīnumainā kārtā izvairoties no klišejām, kas parasti seko tik daudzkārt reproducētajai zemei.
Nobeigumā, gribētos izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Paris Photo laikā redzētais liecina par fotogrāfijas augošo nozīmību. Piecu dienu laikā Paris Photo tirgu apmeklēja gandrīz 60 000 apmeklētāju, kas ir vairāk nekā iepriekšējā gadā un gandrīz divas reizes vairāk nekā 2010. gadā, kad tur pabija ap 38 000 cilvēku. Tas, protams, ir neskaitot to, cik cilvēku devās uz paralēlajiem pasākumiem un izstādēm, kas notika Parīzes foto mēneša ietvaros. Kā liecina ziņas, mākslas tirgū arī aug pieprasījums pēc laikmetīgās fotogrāfijas.
Otrkārt, foto grāmatu fenomens kļūst aizvien nozīmīgāks. Tam ir pozitīvas sekas – tirgus kļūst demokrātiskāks ne tikai pircējiem, bet arī māksliniekiem. Pērkot mākslinieka grāmatu, interesenti par pāris desmitiem eiro var iegūt autordarbu, savukārt ikvienam fotogrāfam ir iespēja pašpublicēt un izplatīt grāmatu, negaidot uz lielām izdevniecībām vai starpniekiem. Grāmatu kā autordarbu popularitāte pierāda to, ka mākslas darbu pirkšana lēnām kļūst pieejamāka arī plašākai auditorijai. Šādi arī māksliniekiem bieži vien ir lielāka brīvība rīkoties pēc saviem uzskatiem, iezīmējot savas takas, nevis sekot jau sen nolietotiem ceļiem.
