Foto

Uzticamais draugs Molberts

Vilnis Vējš


18/05/2012 

Foto: Renārs Derrings

Ivara Heinrihsona personālizstāde “Le chevalet de chevaux” galerijā “Māksla XO” atvērta līdz 29. maijam.

Kurš tad nezina Ivaru Heinrihsonu! Viņš vienmēr glezno zirgus vai baletu. Iespējams, tiem ir arī kaut kas līdzīgs. Atmiņā uzaust Marisa Vētras rakstītais, ka baleta treniņu zālē vienmēr mazliet ož pēc zirgu staļļa, tādēļ šī daiļā māksla leģendārajam operas māksliniekam neesot kļuvusi tuva.

Ar to arī varētu atsauksmi par Ivara Heinrihsona personālizstādi beigt, ja vien pārāk bieži tā jau nebūtu noticis līdz šim. Tā piemēram, pietiekamu uzmanību ne presē, ne lietpratēju apspriedēs neizpelnījās mākslinieka iepriekšējā izstāde “Ne cilvēks, ne zirgs”, kas bija skatāma pērnruden galerijā “Bastejs”. Tomēr tieši tajā autors mēģināja konceptualizēt savu ilggadējo darbu tēmas (piemēram, intervijā portālam TVnet), rādot savas mākslas lakoniskākos, formas vienkāršības ziņā galējākos paraugus. Tajos zirgus figūras bija ieguvušas austrumu rakstu zīmēm – hieroglifiem līdzīgas formas, un arī komentāri aicināja vērsties pie mākslas kā īpatnējas zīmju valodas.

Te uzreiz jāatzīmē, ka man personīgi ne semiotiska pieeja, ne konceptuālās mākslas konteksts nešķiet auglīgi Heinrihsona mākslas uztverei. Ideja, ka katrai vizuālai zīmei ir kāds noteikts verbāls tulkojums, kaut arī situatīvi vai konvencionāli mainīgs, ierobežo skatītāja tiešo un nepastarpināto uztveri tāpat kā mūsdienu diktētā prasība gleznotājiem attaisnot savu darbu konceptuālās mākslas koordinātās, kas ir daudz jaunākas par tradīciju, ko tie pārstāv. Tas viss lieki intelektualizē piekļuvi Heinrihsona žestiem, kas pamatā tomēr ir intuīcijas un jutekļu vadīti. Tad jau drīzāk Heinrihsona mākslai var tuvoties ar viņa paša izteikumu, ka “vietā būtu runa par izpausmi kādam apziņas dziļākos slāņos dzimušam formālas izcelsmes konfliktam”.

Kaut gan arī jaunajā izstādē ar neizrunājamo nosaukumu “LE CHEVALET DE CHEVAUX” gleznu izkārtojums tieši uzsver saistību ar kultūras mantojumu un tā diktētajiem formas kodiem. Taisnstūra formāta gleznas izkārtotas vienlaidus joslā bez atstarpēm, kas aptver gandrīz visu galerijas perimetru. Pārrāvumus veido, protams, logi un milzu audekls “Melnie zirgi”, kas sniedzas līdz pat grīdai un kurā turklāt redzami vertikāli krāsas notecējumi.

Josla veido kaut ko līdzīgu frīzei, kas izsenis lietota arhitektūrā, lai vēstītu heroiskus stāstus par dieviem, varoņiem un viņu uzvarām karā, kur pašsaprotami piedalās arī zirgi. Vēl šo iekārtojumu varētu salīdzināt ar hipodroma arēnu (līdzīgu tai, kas, iespējams, attēlota darbā “Toledo zirgs”). Tikai tad sanāk, ka zirgi sēž tribīnēs un noskatās uz mūsu, nabaga arēnā iznākušo skatītāju drudžaino domu skrējienu. Virs horizontālās gleznu rindas izkārtoti ovāli darbi, tādi kā plafoni, kas vēlreiz pasvītro arhitektonisko iekārtojumu.

Jo neviļus jādomā – kur tad citur, izņemot mākslu, tie zirgi vēl sastopami? Izklaidei, pa televizoru – jā. Bet sen pagājuši laiki, kad zirgs bija cilvēka tuvākais cīņu un darbabiedrs. Tomēr tradīcija šo priekšstatu glabā, izrādās, visai sekmīgi, un joprojām mēs tieši šos lopiņu uztveram kā vislīdzīgāko cilvēkam pašam. Ne tik sen visā pasaulē pārsteidzošu atsaucību guva filma “Kara zirgs”, kas skatītājus burtiski iespieda mīkstajos kinozāles krēslos aiz līdzi pārdzīvojuma, liekot pat visbezsirdīgākajiem šņukstēt par zirga ciešanām kara laukā. Viņa partneris, visumā feins puisis, palika ēnā. Heinrihsons atgādina, ka, tāpat kā zirgu iespējams cilvēciskot, piedēvējot viņam emociju pasauli, par kuru vēl biologi strīdas, tāpat jebko iespējams zirdziskot, kas patiesībā nozīmē vienu un to pašu. Telpiski objekti nav jaunums viņa izstādēs – lai atceramies metāla un stiepļu darinājumus, kas it kā atkārtoja gleznieciskos žestus, papildinot tos ar gluži materiālu nospriegojumu. Tomēr šajā reizē zirga lomu ir uzņēmies molberts, mākslinieka īstais un visuzticamākais sabiedrotais. Tas šķiet asprātīgs domas pavērsies, kas, no vienas puses, noraida vienkāršo nozīmes pārnesumu zirgs = cilvēks = mākslinieks pats, no otras – apstiprina, ka nekur tālu no autora jau viņa varoņi vis nav.