Žiljēns Fridmans sarunā ar presi

Ar realitāti uz tu. Intervija ar Paris Photo direktoru Žiljēnu Fridmanu 0

Anna Arutjunova
14/11/2013   

Mese Paris Photo
Grand Palais
, Parīze
14.–17. novembris, 2013

Par pasaulē lielākās fotomākslas meses direktoru Žiljēns Fridmans (Julien Frydmankļuva tikai pirms diviem gadiem. Līdz tam viņš bija aģentūras Magnum Parīzes nodaļas vadītājs un viens no aktīvākajiem karotājiem par fotogrāfijas līdztiesību lielās mākslas pasaulē. Īsajā periodā atrodoties direktora amatā, Fridmans šajā cīņā krietni pavirzījies uz priekšu. Viņam izdevies krietni nostiprināt Paris Photo reputāciju kolekcionāru un pircēju vidē, atvērt tāda paša nosaukuma mesi Losandželosā un kopā ar amerikāņu fondu Aperture nodibināt balvu gada labākajai fotogrāmatai. 

Arterritory.com tikās ar Žiljēnu Fridmanu īsi pirms Parīzes foto meses atklāšanas, noskaidrojot Paris Photo specifiku, jaunākās tendences fotogrāfijā, kā arī apspriežot fotogrāmatas un Parīzes atmosfēru. 

Paris Photo šogad notiek no 14. līdz 17. novembrim, un tajā piedalās arī fotogrāfe no Latvijas – Iveta Vaivode (Helsinku universitātes TAIK stendā). 

Nesen notikušajā Parīzes mūsdienu mākslas mesē FIAC fotogrāfija nebija pārāk daudz pārstāvēta. Kā jums liekas, vai tas tāpēc, ka galeristi gatavojas Paris Photo?

Nedomāju, ka galeristi veido principāli atšķirīgas ekspozīcijas dažādām mesēm – viņiem ir svarīgi parādīt savus galvenos autorus, atklāt galerijas kopējo attīstības līniju. Tiem, kam svarīgi rādīt fotogrāfiju, to darīs gan FIAC, gan Paris Photo, gan arī citās mesēs. Es biju viens no tiem, kurš uzsāka cīņu pret fotogrāfijas un mākslas nodalījumu. Un šīgada mese ir tam labākais pierādījums. Mēs interpretējam fotogrāfiju kā mūsdienu mākslas neatņemamu daļu un cenšamies pētīt fotovalodas dažādās formas un dimensijas, proti, runājam par fotogrāfiju kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli. Šāda pieeja ļauj mesei kļūt par platformu fotogrāfijas tendenču, virzienu un izpratnes apzināšanā.

Lielākā daļa galeristu un klientu vairs neuztver Paris Photo kā specializētu foto mesi. Tomēr mesei ir jābūt ar savu specifiku, tai jāatšķiras no citām, lai ieinteresētu kolekcionārus. Mēs darbojamies ļoti konkurējošā vidē, rudens vispār ir karstā sezona – pirms Paris Photo notiek Frieze un FIAC, pēc tam – Art Basel Miami. Mēs nevaram paļauties uz to, ka pircēji to vien dara kā pārbrauc no vienas pilsētas uz otru, sekojot dažādajām mesēm.

Kāda ir mūsdienu fotokolekcionēšanas ģeogrāfija?

Varu runāt tikai par vispārējām tendencēm. Līdz šim lielākā daļa, 90 procenti, meses apmeklētāju bijuši no Eiropas. Kas attiecas uz tiem cilvēkiem, kas mesi neapmeklē ziņkārības pēc, bet lai kaut ko iegādātos, tad tie dalās apmēram uz pusēm: 50 procenti francūžu un 50 procenti starptautisku klientu. No tiem savukārt 10–12 procenti ir amerikāņi. Protams, ka fotogrāfijas lielākais tirgus joprojām ir ASV. Tāpēc arī esam atvēruši filiāli Losandželosā.


Bryan Adams, Amy Winehouse, London. Izdevniecības Steidl (Vācija) stendā

Daudzām Eiropas mākslas mesēm amerikāņu kolekcionāru klātbūtne ir pirmais veiksmes signāls. Atklājot Paris Photo LA Amerikā, vai nebaidījāties pazaudēt amerikāņu klientūras daļu Parīzē?

Lielākā daļa amerikāņu, kas atbrauc uz Parīzes mesi, to pirmkārt dara gluži vienkārši aiz patikas un izdevības atbraukt uz Parīzi. Pilsētai ir īpašs šarms. Tas atspoguļojas arī meses identitātē – tā notiek vēsturiskajā Grand Palais, turklāt mums plašā izvēlē ir tieši Eiropas fotogrāfija. Losandželosā ir pavisam cits piedāvājums. Tur mēs koncentrējamies uz avangardiskām izpausmēm, video, kino un foto mijiedarbību. Tāpēc katrā Atlantijas okeāna pusē var pastāvēt sava mese, viena otrai netraucējot.

Mese – tā ir ne tikai estētiska, bet arī telpiska pieredze. Loģiski, ka mēs nerīkojam meses tirdzniecības centros, bet atrodam īpašas vietas. Kinostudija Paramount, kur notiek Paris Photo LA, nav nekāds atrakciju parks, bet telpa, kas uzsver fotogrāfijas specifiku, atsaucas uz tās vēsturi, liek domāt par saitēm ar citām mākslas formām, tādā veidā radot sava veida atmosfērisku stāstu uz realitātes un fantāzijas robežas. Īsāk sakot, mērķis nav pabūt kinostudijā, bet pietuvoties fotogrāfijas būtībai.


Jun Ahn, Self-Portrait. Cīrihes galerijas Christophe Guye stendā

Ko jūs no meses sagaidāt komerciālā ziņā?

Šāda informācija nav publiskojama, tālab vienīgais cipars, ko varu jums nosaukt, procentuāli attiecas uz galeriju skaitu, kuras piedalījās pagājušogad un izlēmušas piedalīties arī šogad, – tie ir 97 procenti. Mūsu tiešā peļņa ir atkarīga no galerijām izīrētās platības, tāpēc galvenā rūpe ir censties, lai galerijas mesē noslēgtu izdevīgus darījumus un vēlētos atgriezties. Protams, ir arī sponsori, kuriem ir jānodrošina attiecīga infrastruktūra.

Pēc diviem veiksmīgiem Paris Photo izlaidumiem Parīzē un Losandželosā, vai jums ir nostiprinājušies galeriju atlases kritēriji?

Kritēriji ir tie paši kas iepriekš. Galeriju izvēle ir ekspertu komisijas ziņā. Ir kaut kādi vispārējie noteikumi, piemēram, galerijas vecums – tas nedrīkst būt mazāks par trim gadiem, tāpat arī galerijas reputācija un īstenotā politika; unikāla, no citiem atšķirīga darbu atlase; kā arī kaut kādam līmenim atbilstoša ekspozīcija.

Cik lielā mērā jūs varat ietekmēt katras atsevišķās galerijas ekspozīciju?

Dažreiz kādam dalībniekam nākas norādīt, ka iepriekšējā gadā viņiem nebija visai veiksmīga darbu ekspozīcija. Skaidrs, ka stends ir galerista pārziņā, un es kā meses direktors nevaru uzspiest savu viedokli. Maksimums, ko kopā ar ekspertu komisiju varam izdarīt, ir nosūtīt galerijai brīdinājumu, lai tā neatkārto iepriekšējā gada kļūdas. Dažās mesēs darbojas veto sistēma. Mans priekštecis Gijoms Pjēns (šobrīd meses Art Paris direktors) reizēm lūdza no stendiem izvākt vienu vai otru darbu. Es cenšos tā nedarīt vai vismaz šādas situācijas atrisināt jau savlaicīgi. Vispār jau atlasīto galeriju līmenis ir tāds, kas par šādām lietām ļauj īpaši nesatraukties.


Foto: Paris Photo 2013

Mēs runājām, ka pievēršanās kino un foto savstarpējām attiecībām Losandželosas mesē rada īpašu atmosfēru. Bet kādā veidā uz mūsdienu fotogrāfiju iedarbojas mode? Jo īpaši, ja ņem vērā, ka Parīze ir viena no modes galvaspilsētām.

Mode vienmēr ir bijusi fotogrāfijas daļa. Šeit svarīgs ir “parādīšanās”, ārējā tēla moments. Bieži taču cilvēks, kas tikko nofotografēts, jautā: “Kāds es sanācu?”. Šis jautājums fotogrāfijai kā attēlojuma veidam ir vienmēr klātesošs. Turklāt fotogrāfija ir tieši saistīta ar to, kur tā tiek izmantota, kādiem mērķiem un kādā kontekstā. Tā ir atvērta jaunām interpretācijām, tai var piemist nozīmes daudzos līmeņos. Līdz ar to man mode ir tikai viens no kontekstiem, viens no skatupunktiem, kā paraudzīties uz fotogrāfiju. Taču ne jau kura katra modes bilde pati par sevi ir spēcīga fotogrāfija. Ir vajadzīgas slēpta, papildinoša jēga. Dažkārt ir vajadzīgs laiks, lai zem modes virskārtas ieraudzītu mākslas darbu. Uzskatāms piemērs tādā ziņā ir Gija Burdēna daiļrade – sākotnēji tā bija tikai modes fotogrāfija, taču tik daudzslāņaina, ka šobrīd jau “darbojas” praktiski jebkurā ekspozīcijā, tostarp arī muzeju līmenī.

Starp daudzajiem un dažādajiem pasākumiem, kas notiek Paris Photo ietvaros, viens no interesantākajiem šķiet jūsu iedibinātā fotogrāmatu prēmija. Kāpēc šodien, kad daudzi runā par drukātās grāmatas galu, jums bija svarīgi pievērst uzmanību tieši šim žanram?

Fotogrāmata ir piederīga fotogrāfijai. Daudzi autori strādā, domājot tieši par grāmatas izdošanu, nevis izstādes sarīkošanu, kur attēli izkarināti uz sienām. Grāmata ir īpašs izteiksmes veids, kam sevišķi svarīga ir secība, attiecības starp attēlu, tekstu, grafisko dizainu. Mūsdienu fotogrāmata ir pārvērtusies objektā, pašpietiekamā mākslas darbā, kurā izpaužas īpašs fotogrāfiskās domāšanas veids un nolasāma autora griba. Mičs Epšteins man reiz teica, ka grāmata ir vienīgā telpa, kuru fotogrāfs var kontrolēt gandrīz pilnībā. Izstāžu zālēs vienmēr ir jāstrādā ar dažādu telpisko risinājumu un dažādiem kuratoriem, un tādos apstākļos rezultāts nav kontrolējams. Bet grāmata, it īpaši, ja fotogrāfam ir labas attiecības ar izdevēju, ir vispilnīgākais fotogrāfa ieceres un redzējuma iemiesojums. Tas nebūt nenozīmē, ka fotogrāfijas no grāmatām slikti izskatīsies pie sienas. Vienkārši tā ir atšķirīga pieeja darbam un mijiedarbībai ar realitāti. Jo galu galā fotogrāfs, lai arī slēpjas aiz objektīva, vienmēr ir “uz lauka”, viens pret vienu ar realitāti. Un šīs mijiedarbības rezultāts var izpausties visdažādākajās formās.

www.parisphoto.com