Foto

Iepērk lielos. Atskats uz FIAC mākslas mesi Parīzē

Anna Arutjunova
06/11/2013

Foto: Anna Arutjunova 

FIAC mākslas mese Parīzē notika no 24. līdz 27. oktobrim

Parīzē noslēgusies 40. mūsdienu mākslas mese FIAC (Foire internationale d’art contemporain). Daudzi galeristi gan ar īgnumu atzīst, ka kolekcionāri FIAC parasti nesteidzas pieņemt lēmumus par mākslas darbu iegādi, atšķirībā no Frieze un Art Basel, kur darbi “tiek izķerti” pirmajās VIP apskates stundās. To skaidro ar franciskās mentalitātes specifiku – frančiem patīk pieņemt lēmumus nesteidzoties, atgriežoties ekspozīcijā vairākas reizes, vārdu sakot, atbildīgi apdomāt, tieši ar kādiem mākslas darbiem saistīt savu turpmāko dzīvi. Taču, neskatoties uz šādu apmeklētāju izvēlību, šajā jubilejas reizē dalībnieki – kopumā 184 galerijas no 25 valstīm – nevarēja sūdzēties par biznesu. Patiesi, atmosfēra Parīzes Grand Palais, kur notika mese, visas piecas dienas bija dzīvīga un apmeklētāju noskaņojums – pacilāts.

Galeriju stendos varēja ieraudzīt visdažādākos darbus, sākot ar dzīviem kanārijputniņiem būros (Andrea Brandzi “Pergamas voljers III” / Isabella Bortolozzi Galerie, Berlīne) un Teo Mersjēra zobainajām vāzēm (Galerie Gabrielle Maubrie, Parīze) līdz pat mākslinieka Deivida Adamo no beisbola nūjām uzmeistarotajai stenda grīdai (galerija Peter Freeman, Inc., Ņujorka) un pašizgāzēja kravas kastei, kas bija daļa no Gabriela Kuri instalācijas (Galleria Franco Noero, Turīna).

Ir pieņemts uzskatīt, ka mākslas mesēs labāk izstādīt kamerstila darbus, un, ja lielizmēra, tad – tikai vispazīstamākos gleznotājus vai izņēmuma gadījumos arī fotogrāfus (piemēram, Džefu Vollu (White Cube, Londona) vai Nanu Goldinu (Matthew Marks Gallery, Ņujorka)). Videodarbi, instalācijas, lielizmēra objekti un skulptūras nav ejoša prece; tie domāti muzeju kolekcijām. Bet muzeji reti iepērk darbus mesēs – kolekcijas iepirkumu komiteja nespēj saskaņot vajadzīgo summu īsajā periodā, kamēr norisinās mese. Tomēr zem Grand Palais stikla kupola šur un tur slējās pa kādam milzu objektam, kas nepavisam neatbilda komercapsvērumu diktētajiem ekspozīcijas principiem. Un, kā atklājās meses gaitā, šie lielgabarīta objekti bija diezgan pieprasīti.

 

AI VEIVEJS

FIAC mesē veiksmīga izvērtās Berlīnes galerijas Neugerriemschneider debija. Galerijas stendā bija eksponēts tikai viens darbs – taču tāds, ka dīleriem nebija šaubu par panākumiem. Šeit bija izstādīts Ai Veiveja septiņmetrīgais objekts “Dzelzs koks”, turpinājums jau pasaules muzejos un mākslas mesēs iepazītajai sērijai “Koki”. Sākumā koki bija maksimāli piesaistīti konkrētai vietai un kontekstam, kā jau parasti Veiveja darbos. Sērija tika aizsākta 2009. gadā Ķīnas dienvidu reģionos, kur vietējie iedzīvotāji pārdod izkaltušus zariņus kā dekoratīvas mantiņas, nozīmes ziņā tos pielīdzinot tiem dīvainas formas akmeņiem, kādus var redzēt tradicionālajos ķīniešu meditāciju dārzos. Iedvesmojoties no šīs tradīcijas, mākslinieks no sausiem zariem un stumbru daļām radīja jaunus kokus ar varenu, bet pilnībā kailu lapotni. Tie ir kā norāde uz Ķīnas straujās rūpnieciskās attīstības sekām uz dabu un vienlaicīgi izsaka mūžīgo saistību starp dzīvo un mirušo, kā arī, protams, demonstrē Veiveja darbības galvenos principus – lietu akumulāciju, kopējā salikšanu no daļām, dialogu ar ķīniešu tradīciju amatnieciskā izpildījuma un nozīmju līmenī.

Jaunā koku sērija ir izlieta no metāla; viens no kokiem tika pārdots jau pirmajā FIAC dienā par aptuveni miljonu eiro.

BERTRĀNS LAVJĒ

Viena no nozīmīgākajām Parīzes galerijām, pastāvīga FIAC dalībniece, galerija Yvon Lambert kādai privātkolekcijai pārdeva Bertrāna Lavjē instalāciju Dino (1993) par 250 tūkstošiem dolāru. Dino ir galīgi sadauzīts sarkans Ferrari automobilis, un, ņemot vērā, ka jauns šādas markas auto maksā daudzkārt lētāk, pirkums daudzus pārsteidza. Taču nožēlot to nav vērts. Lavjē ir klasiķis, kurš daudzu gadu garumā savā ironiskajā manierē un jautrajā formā turpina ready-made objektu mākslas virzienu. Dino – tas nav tikai sasists Ferrari; tas ir viens skaistākajiem, dārgākajiem un ātrākajiem auto, kas radīti 20. gadsimta otrajā pusē. Sava iepriekšējā īpašnieka neuzmanības dēļ mašīna bija nonākusi auto kapsētā, kur Lavjē šo “iznīcinātā skaistuma simbolu” burtiski paglāba no nāves zem kompresora spiedes. Mākslinieks allaž pret materiālās kultūras priekšmetiem attiecies ar zināmām bijību – tas var būt vecs ledusskapis, dizaina dīvāns vai klavieres. Atņemot šiem priekšmetiem funkcionalitāti, tos savā starpā kombinējot, pārklājot ar krāsas slāņiem vai vienkārši saglābājot savā sapostītajā skatā (kā Dino), Lavjē tos pārvērš kodos, caur kuriem iespējams saprast mūsdienu kultūru.

KAWS

Vēl viens no centrālajiem franču un starptautiskās mākslas scēnas spēlētājiem – galerija Perrotin – par 400 tūkstošiem dolāru pārdeva Ņujorkas mākslinieka KAWS radītu lielizmēra skulptūru. Zem šī pseidonīma slēpjas mākslinieks Braiens Donneli, kas pazīstams ar saviem “multeņu” varoņiem, kuri atrodami ne tikai galeriju telpās, bet arī rotaļlietu veikalos un uz modes apģērbiem. Viņa vispazīstamākais tēls ir radījums, kas nedaudz atgādina Mikipeli, ar krustiņiem acu un tādiem kā mākonīšiem ausu vietā. Galerija Perrotin jau sen strādā ar mākslinieku, pārdodot viņa zīmējumus, krāsaini abstraktus grafiti, nelielas spilgtas figūriņas un audeklus ar uzgleznotiem komiksu varoņiem. Taču šī gada Parīzes mesei KAWS bija radījis darbu sev netipiskā “cēlmateriālā” – kokā – un netipiskā izmērā – sēdošā figūra bija trīs metrus augsta.

 

ŽANS DIBIFĒ

Leslijs Vodingtons, Londonas galerijas Waddington Custot īpašnieks, FIAC mesē bija sarīkojis art brut pamatlicēja Žana Dibifē benefici. Šoreiz uzsvars bija likts nevis uz glezniecību, bet tieši tēlniecības darbiem. Stendā bija eksponēta trīsmetrīgā “Kolonna” ar cenas zīmi 1,9 miljoni dolāru. Bet lielākais hits – piecmetrīgā kompozīcija Welcome Parade no piecām dejojošām figūrām – atradās ārpus meses telpām, pie ieejas Petit Palais (tieši pretī FIAC). Šo darbu par 3,7 miljoniem dolāru galeristi bija pārdevuši vēl pirms meses sākuma. Abi šie darbi pieder pazīstamajam Dibifē ciklam Hourloupe, ko mākslinieks aizsāka 1962. gadā. Cikla darbus – gan audeklus, gan skulptūras – klāj pārsmalcināts, sarežģīts ornaments, kas atgādina automātisko rakstību un kura kustības loģika uz virsmas šķiet absolūti neizprotama.

 

JOŠIMOTO NARA

Pace Gallery mesē prezentēja jaunu Jošimoto Naras darbu – skulpturālu versiju viņa jau zināmajai zīmējumu varonei – vienmēr drūmajai meitenei, kas izmēģina dažādas sejas izteiksmes, tērpus, situācijas un izturēšanos. Šie zīmējumi, kur sajaucies popārts, japāņu mangas komiksi, pankroks un disnejiska estētika, pārpildījuši muzejus un galerijas, ātri vien iemantojot visplašākās publikas labvēlību (turklāt atsevišķi grafiskie darbi nemaz nemaksā dārgi). Sadarboties ar galeriju Pace Nara sāka tikai 2011. gadā, galerijas izstādē prezentējot jaunu darbu sēriju bronzā. Šobrīd mākslinieks izmēģina jaunus formātus, materiālus un arī jaunu cenu kategoriju. Milzīgā meitenes galva, kas radīta trīs eksemplāros, maksā 650 tūkstošus dolāru.

www.fiac.com