Vanity Fair Fair (Play)
Kirils Kobrins
27/10/2013
Foto: Kirils Kobrins
Pirms nedēļas Londonā noslēdzās viens no pasaules lielākajiem mākslas gadatirgiem – Frieze London. Turp devās rakstnieks un kulturologs Kirils Kobrins, lai tuvāk iepazītos ar šo spilgto, skaļo un daudzveidīgo pasauli, kur valda contemporary art.
UVERTĪRA
Laikmetīgās mākslas (contemporary art nav tas pats kas modern, kas ir acīmredzami, bet nedaudz zemāk prasīs dažus paskaidrojumus. Īsuma labad turpmāk lietošu abreviatūru ca) gadatirgus Frieze Londonā notiek jau desmito reizi. Kā runā (mākslas tirgus eksperti runā – par šo tirgus paveidu arī nedaudz zemāk), tas ir viens no galvenajiem šādiem pasākumiem Eiropā. Frieze izskatās apmēram tā: pašā Londonas centrā, Ridžentsparkā (manuprāt, pats skaistākais parks šai pilsētā, gandrīz ideāls) tiek uzsliets milzīgs angārs. Angārā, kuram katrā ziņā jāizskatās superlīmenī un nenormāli laikmetīgam – par stīmpanku aizmirstiet (2013. gadā to projektēja arhitektu firma Carmody Groarke); labākās pasaules galerijas izstāda to, ko vēlas izstādīt. Pārdošanai, protams. Viss šis pasākums ir komerciāls; to atbalsta finanšu struktūras (šogad tas bija ilggadējais sponsors Deutsche Bank un laikraksts Financial Times); galerijas pērk vietas angārā un cenšas pārdot kaut ko no saviem apcirkņiem (vai sarunāt darījumus uz nākotni); uz gadatirgu sabrauc bagātie mākslas mīļotāji (vai sūta savus aģentus, padomniekus, radiniekus u. tml.), galeristi, kuratori, mākslas kritiķi. To visu papildina kultūras programma, kurai – kā tas vispār raksturīgi ca – ir ārkārtīgi destilēts raksturs; notiek apaļie galdi, diskusijas, nepārprotami laikmetīgas mūzikas koncerti; visbeidzot, lai demonstrētu, cik tas viss ir sociāli nozīmīgi, uz Frieze bariem ved bērnus. Kritiķi – izņemot tos, kuri apkalpo galerijas vai ir citādi personiski ekonomiski ieinteresēti – nav diez ko labvēlīgi noskaņoti pret šo pasākumu; tā šogad Džulians Stallabrass žurnālā London Review of Books formulēja galvenās pretenzijas pret gadatirgu: “Ja dodaties uz Frieze Art Fair, nebūdams nedz viesis, nedz līdzstrādnieks, jums nāksies labi samaksāt par šī tirdzniecības centra apmeklējumu. Kālab? Lai jums tiktu tas gods pablenzt uz (bet, visdrīzāk, nenopirkt) apzināti ekscentriskām greznumlietām, ar kādām miljonāri un miljardieri krāšņo savas telpas; varbūt arī, lai paskatītos uz pašiem bagātniekiem, ja ne uz to slaveno vienu procentu galveno miljardieru (…), tad vismaz uz šī procenta desmitdaļu – jo vairums no viņiem aizlaidīsies jau tūlīt pēc īpašajiem kolekcionāru pasākumiem vai arī tiks iespundēti gadatirgus speciālajos VIP sektoros; vai arī lai paskatītos uz citām slavenībām – māksliniekiem, pircējiem, kuratoriem un pat mākslas dīleriem, tas ir, uz tiem, par kuriem raksta avīžu tenku slejās un glamūrīgajos žurnālos. Nu vai kaut notvert kādu nieku tās floras, kurā ievīstīta mākslas pārdošanas pasaule.” Jā gan, Frieze – tas ir stāsts par naudu, tirgu (apzīmētājs “mākslas” lietas būtību nemaina), tirgvedību, ekonomiku, sabiedrību, politiku, kultūru un, tātad, par mums. Citiem vārdiem sakot, par dzīvi; ja precīzi – par to, kā tā šodien ir iekārtota vienā atsevišķā pasaules daļā, kuru nākas formulēt ne ģeogrāfiski (Rietumi vai Austrumi, Dienvidi vai Ziemeļi), bet sociokulturāli (vadoties no bagātības, dzīves kvalitātes un civilizācijas labumu pieejamības). Laikmetīgās (contemporary) mākslas gadatirgus – tas ir stāsts par mūsdienu (modern) pasauli.
Tāpēc rakstīt par Frieze ir ļoti grūti. Pirmkārt jau, tas gadatirgus ir milzīgs, par visu nepastāstīt. Pirms gada parastajai Frieze pievienoja arī Frieze Masters, kur izstādīti (pārdošanai) arī tā saukto “vecmeistaru” (tātad, iekļaujot arī modern art) darbi. Un vēl – starp abiem angāriem izvietots tā saucamais “Skulptūru dārzs”: izcilajā Ridžentsparka mauriņā stāv visādi anķini garāmstaigājošās publikas papildu priekam (vai kaitināšanai). Tas ir prieks par velti, kaut arī šos artefaktus pēc tam var nopirkt. Īsāk sakot, rakstīšana par “mākslu”, kas Frieze, ir detalizēta un diskrēta nodarbe – nāksies atsevišķi aplūkot katru no Stallabrasa piesauktajām greznumlietām. Nekāds universāls estētisks spriedums par Frieze nav iespējams; atšķirībā no biennālēm un citām lielizstādēm, kuras jāizstaigā, tverot ca “tendences”, tās “laika garu” (Zeitgeist), šeit tendenču nav, ja neskaita vienu. Un tā ir vienkārša: tas patiešām ir gadatirgus, te pērk un pārdod. Tā ka mēģināšu parunāt tieši par to.
Pats interesantākais tādā sarunā ir ca priekšmeti, to prečskats, funkcija un izmantošanas iespējas ar mērķi panākt estētisku iespaidu uz pircēju. Pirms pie tā ķerties, neliels personisks stāsts.
Šī teksta autors, protams, nav nekāds mākslinieks, pat ne mākslas kritiķis šī vārda tiešā nozīmē. Bet reiz arī viņš (es, tātad) joka pēc kā autors ir piedalījies vienā lielā ca izstādē. Tas notika pirms kādiem 15 gadiem vienā no Krievijas provinces pilsētām. Kaut kā saderējis ar draugiem, ka radīšu atmiņā paliekošāko šī pasākuma instalāciju, es – piesaistot šos pašus draugus – izdomāju un pēc tam arī īstenoju zemāk izklāstīto koncepciju. Mans draugs M. ir podnieks, diezgan tradicionālas ievirzes, un tobrīd viņš taisīja daudz keramikas zivju – vai bija Zivs gads, vai arī pasūtījums zivju restorāna noformējumam. Otrs draugs V. ap to pašu laiku sacerēja tekstus paša izgudrotā “zivtiņu” žanrā – mazus, pāris rindkopu, ne vairāk. Amizantus pamācošus stāstiņus, visai jaukus, drusku Dovlatova stilā. Tad nu par manas koncepcijas galveno saturu kļuva zivis. Sarunājis ar pasākuma rīkotājiem, es dabūju savā rīcībā kambarīti izstādes telpā – to, ko birojos dēvē par “boksu”. Pie sienām izkāru rāmīšos ieliktas un ar stiklu aizsegtas mana drauga “zivtiņas” mašīnrakstā (sic!). Boksa vidū noliku lielu galdu, uz tā tika uzstatīta paplāte ar milzonīgu keramikas zivi, kuru notikumam par godu bija izgatavojis M. Zivs bija dekorēta ar lociņiem, zaļumiem, no mutes rēgojās pētersīļa lakstiņš – viss kā piederas, liec kaut uz dzīru galda. Apkārt cepešbļodai stāvēja glāzītes, visu šo ainu vaiņagoja litrīga degvīna pudele. Pie ieejas boksā karājās neliels manis sacerēts parodiski strukturālistisks teksts par zivīm un to vietu krievu kultūrā – bija piesaukta Visgudrā karūsa[1], Čehova stāsts “Angliete”, pazīstamais Oļeiņikova dzejolis par mazo cepto zivtiņu un viņas zudušo smaidiņu, u.tml.; neiztika arī bez slavenā krievu izteiciena jobanij karasj [krievu ёбаный карась – “pistā karūsa” – tulk.]. piesaukšanas. Instalācija saucās “Dzīļu iemītnieki: htoniskā sublimācija”. Tūdaļ pēc izstādes atklāšanas mēs ar draugiem (kādi seši septiņi cilvēki) sasēdāmies ap galdu ar keramisko zivi un ņēmāmies monotoni patērēt degvīnu. Kā viena litrene cauri – tā nākamo. Un tā tālāk. Vai gan vēl jāsaka, ka mēs “paņēmām” visu skaitā nelielo pasākuma publiku? Ka citi artefakti palika teju neievēroti? Ka izstāžu zāles apkalpotājas un apsargi izturējās pret mums kā pret vismīļākajiem cilvēkiem?
Šo visu es rakstu ne aiz uzplijīga narcisisma. Htoniskā sublimācijas ideja bija ne tikai parodiska – tā lika aizdomāties par to, kas tad šajā konkrētajā gadījumā īsti tika izstādīts. Keramika? “Zivtiņas”? Mēs, degvīnu dzerdami? Tas viss kopā? Un nu iztēlosimies: ja augšminēto instalāciju sarīkotu Frieze, bet tai apkārt staigātu ļaudis, kas gatavi maksāt krietnas summas par ca. Ko tieši viņi šajā gadījumā pirktu? Kas greznotu viņu savrupnamus, mansardus un villas? Vai pirkuma cenā būtu iekļauti arī šņabi dzerošie performētāji? Vai būtu arī turpmāk jālieto tikai tās markas dzēriens, kas tika izmantots pirmajā akcijā? Visbeidzot – vai artefaktam būtu jāfunkcionē cauru diennakti, respektīvi, vai mums būtu lemts dzert nepārtraukti, bez pīppauzēm, ēšanas un gulēšanas? Ja, savukārt, tiek pirkta pati instalācijas ideja, bet tās sastāvdaļas ir visnotaļ aizvietojamas, rodas vēl baisāks jautājums: vai mēs neapkrāpjam mūsu naudasmaisu, iesmērēdami viņam kopiju? Oriģināls taču ir un paliek neatkārtojams. Vispār jau par šo tēmu ir uzrakstīts izcils romāns – Toma Makārtija Remainder (krieviski ar nosaukumu “Kad es biju īsts” – Когда я был настоящим; angļu nos. latviskojums “Pārpalikums”), tā ka interesentiem iesaku iepazīties.
CA ARTEFAKTI
Tomēr – daži vārdi par pašu mākslu, citādi kaut kā neērti, tīrais cinisms sanāk. Respektīvi, par artefaktiem kā tādiem, bez kādas tirgzinības. Jo tādu Frieze tiešām bija ne mazums: gan patiešām interesantas un smalki izdomātas greznumlietas, gan pat šis tas, kas attiecināms uz “vienkārši mākslas” (tas ir, radīts drīzāk mūsdienu mākslas – modern art – kontekstā) kompetenci; apzināti vai nē – tas jau ir cits jautājums. Nu, teiksim, šādi darbiņi:
Vai, lūk, asprātīga mentāla lasītāja karte:
Visbeidzot, ar ko pavisam citu slavu guvušās Treisijas Eminas kairinošā grafika:
Šie ir paši par sevi patiešām neslikti darbi – un Frieze bija skatāmi vēl interesantāki, par kuriem būs runa turpmāk (ne-mākslas) kontekstu sakarā, kaut visnotaļ varētu šos darbus piesaukt arī šeit. Bet vai gan tas būtu korekti? Jebšu – pēc definīcijas – vienkārši nepastāv ca bez sociāliem, politiskiem, ekonomiskiem kontekstiem. Tieši šeit arī tiek vilkta galvenā robeža starp apzīmētājiem “mūsdienu” (modern) un “laikmetīgā” (contemporary) to saistījumā ar jēdzienu “māksla” (art). Krievu valodā abiem angļu terminiem (modern un contemporary) it kā ir viena nozīme – “mūslaiku” (современный), lai gan otrais nedaudz sliecas uz nozīmi “tagadējais, šodienas” (angliski tas jau būtu present). Reiz – “modernā” un “modernisma” nozīmības izpratnes ziņā vēl gluži nevainīgos laikos – sarunās par mākslu contemporary tika lietots modern nozīmē. 1910. gadā Londonā mākslas kritiķis Rodžers Fraijs nodibināja Contemporary Art Society – Laikmetīgās mākslas biedrību; šīs organizācijas mērķis bija palīdzība muzejiem, izvēloties un iepērkot laikmetīgās (ne jēdziena šolaiku nozīmē, bet nozīmē present) mākslas darbus. Līdzīga biedrība 20. gs. 30. gados izveidojās Austrālijā, vēlāk līdzīgas ievērojamā skaitā parādījās citur pasaulē. Abu jēdzienu šķīrums notika jau pēc kara, kad modern kļuva par noteikta mākslas virziena, bet contemporary – par hronoloģisku apzīmējumu. Līdz ar postmodernisma iestāšanos otrais jēdziens gan tika asociēts tieši ar to, zaudējot stingro piesaisti hronoloģiskajiem ietvariem. Visbeidzot, pašreiz contemporary faktiski apzīmē to, kas (1) pilnīgi noteikti nav modern (tāpat kā nav, piemēram, akadēmisms vai baroks) un (2) pilnīgi noteikti neaptver visu šodien radīto mākslu. Teiksim, kāds postpadomju Cereteli – tā nav nekāda ca; tāpat kā ainavas, kuras tirgo tūristiem Parīzē un Prāgā, vai patiešām brīnišķīgie karalienes portreti, kurus Lielbritānijā ik gadus pasūta žanra meistariem. Un runa nav par reālismu vai, tiklab, postmodernismu (kura vairs nav), bet gan par ca precīzu uzstādījumu – pastāvēšanu noteiktos kontekstos. Aiz to robežām ca vienkārši kļūst nenolasāms, izsaucot neiesvaidītas publikas (t.i., tādas, kura – gribēti vai negribēti, nav svarīgi – eksistē ārpus šiem kontekstiem) izsmieklu, aizkaitinātību vai pat naidu. Bet šie konteksti ir tīri rietumnieciski, raksturīgi liberālam, multikulturālam un politkorektam domāšanas veidam, kādēļ šķietami nevainīgas ca izstādes reizumis liek uzbangot kaislībām valstīs un sabiedrībās, kurās… nu, teiksim tā, līdzīgi konteksti nav aktuāli. Bet aktuāli tur ir tādi, kas – pavisam otrādi. Nesenās dumjības, kuras ca sakarā sarunāja Krievijas kultūras ministrs Medinskis, liecina ne tik daudz par ministra domāšanas veidu, cik par to bezdibeni, kāds Krievijas valsti šķir no jebkuras valsts viņpus Nemunai un Brestai. Medinskim neiepatikās ķieģeļu kaudze ca izstādē Maskavas Manēžā; interesanti, ko šis sacītu, ja trāpītos Frieze un ieraudzītu, piemēram, šo – arīdzan pa daļai no ķieģeļiem:
Bet nu, Dievs ar viņiem, ar tiem krievu kultūras ministriem, – labāk pabeigsim savu pārspriedumu par modern un contemporary un atgriezīsimies pie Frieze. Šķiet, avots šim nelielajam juceklim, kas vēlāk kļuva par īstu dzelzs priekškaru starp divām relatīvi (no vēstures viedokļa) vienlaicīgi pastāvošam mākslas jomām, bija pagājušā gadsimta akadēmiskās historiogrāfijas spēles ar terminiem. Vēstures literatūrā ar modern apzīmēja noteiktu laika periodu, kas sākās ar Renesansi un Reformāciju un ilga līdz… un te nu slēpās klupšanas akmens. Lieta tā, ka vēsturnieki, saprotamu iemeslu dēļ, nevar pētīt “mūsdienas”; ar tām nodarbojas citu profesiju pārstāvji – politologi, ekonomisti, sociologi u.tml. Attiecīgi, “vēsture” (“jaunā vēsture” – Modern History) dažādu autoru koncepcijās beidzās pilnīgi atšķirīgos laika periodos, atkarībā no tā vai cita autora individuālā vecuma (bija pieņemts uzskatīt, ka “mūsdienas” sākas līdz ar paša piedzimšanas brīdi). Šo necik zinātnisko pieeju nolēma kaut kā nomaskēt, konstruējot jēdzienu Contemporary History – it kā vēsture, un it kā arīdzan ne-vēsture, jo notiekošais ir “tagad”, pārāk tuvu, un tā izpratne ir pārāk atkarīga no mūsu konkrētajā laika periodā aktuāliem kontekstiem.
Tieši te, kā man šķiet, arī jāmeklē jēdziena ca terminoloģiskā izcelsme, nemaz jau nerunājot par tā un jēdziena Contemporary History galveno radniecības iezīmi – atkarību no aktuāliem kontekstiem, nedomājamību ārpus tiem. Modern Art, modernism – tā ir kapitālisma heroiskā perioda buržuā heroiskā poza, tā smeļas spēkus cīņa pret veco, pret vēsturi (Moderns vs. Ancients), aizstāvot savu pašvērtību, imanenci (kā krievu formālistiem, kuri runāja par literatūras imanenci), pat vēl vairāk – “mākslu mākslai”. Nav nekā pretišķīgāka ca. Ca ir nesatricināmi vienaldzīga pret pagātni (ja nu vienīgi programatiski izmanto tās detaļas savām konstrukcijām, pilnīgi neinteresējoties par šo detaļu sākotnējo nozīmi), tā nav utopiska, tā pastāv mūžīgajā tagadnē un nav iedomājama bez apkārtējās (tikai un vienīgi rietumnieciskās) pasaules. Tā ir apmēram, lūk, šāda:
Jāteic, šim Dženiferas Rubellas darbam, pēc maniem pieticīgajiem novērojumiem, Frieze bija vislielākie panākumi. Tas bija mākslas kritiķu visbiežāk piesauktais. To atrādīja visās bez izņēmuma tele- un fotoreportāžās no gadatirgus, bet apmeklētāji priecīgi rāpās iekšā Rubellas (viņa attēlojusi tieši sevi) tukšajā vēderā un tur fočējās. Runā, ka arī mākslinieces vecāki veikuši šo aktu – tādējādi, esmu drošs, iedzenot strupceļā viņsaulē mītošo veco zēnu Freidu.
Un, patiesi, – darbs ir ļoti liels, skaists, absolūti kičīgs, formāli reālistisks un, visbeidzot, ļauj it kā pa jokam paspēlēt diezgan drūmas spēlītes. Ja es būtu miljardieris, uz vietas pirktu nost un novietotu mauriņā pie savas Sanfrancisko mājas. Ikreiz pēc superlustīga baļļuka Dženiferas Rubellas miesu tukšumā varēs uziet rāmi šņākuļojam kādu labi pielējušos (vai sašņaukušos) viesi. Nemaz jau nerunājot par to, cik labi šī vieta noder, lai pamīlētos svaigā gaisā.
CA PUBLIKA
Ja jau esmu sācis ko paust par naudīgajiem pircējiem, tad pāris vārdi par Frieze publiku. Jā, tātad – visu pasugu bagātnieki; ir pat vecas kundzes zeltos un zīdos, no kurām vēdī smagnēji pamatīgi franču parfīmi. Ir arī vienkārši eiropiešu lietpratēji vidējos gados ar bieziem maciņiem, kā no Fasbindera filmu kadriem izkāpuši.
Bobo, izdzīvojuši pēdējo piecpadsmit gadu ekonomiskajos un kulturālajos satricinājumos, – un žigolo, kas līdzīgi bobo, tikai drusku vairāk apbružājušies. Meitenes, bagātiem vecūkšņiem pie sāniem; vispār – Patrīcijas Haismitas pasaule, kas, kā izrādās, nav mirusi. Austrumu naftas kapitāla pārstāvji,
kaut to nav daudz, vairāk viņu aģenti. Alkatīgie finansisti no darba brīvajā laikā, atbilstošos svītrainos uzvalkos un ar daudzkrāsaino kaklasaišu rakstiem pieskaņotiem lakatiņiem krūšu kabatās. Kuratori – iemiesots augstprātības un pulētas laipnības kokteilis, viņu jokainās drānas un frīku brillītes; lūk, viņi – īstenie ca pasaules klauni! Daudz lustīgi uzcirtušos dažāda vecuma meiteņu.
Gana daudz lustīgi tērptu geju. Mākslinieki dažādās koptības (vai smalkas nekoptības) pakāpēs. Mākslas kritiķi, kuri no skata maz atšķiras no kuratoriem; ja nu vienīgi lecīguma mazāk, uzpūtības vairāk. Vienkārši parasti cilvēki (tādu nav daudz), kas par 35 mārciņām nopirkuši to prieku apbrīnot citu gaidāmos pirkumus. Kā jau teicu, daudz bērnu – par spīti dažam labam ne sevišķi bērniem domātam artefaktam, kā šis sociāli norūpētais video par grūto un godājamo pornoaktieru darbu (sak, viņi jau tādi paši vien kā mēs, tikai tā profesija tāda).
Un Treisijas Eminas zīmējumus es jau nu arī neieteiktu skatīties līdz 13 gadu vecumam…
KĀDA CA BŪTU PĒRKAMA
Un tomēr, neskatoties uz milzumu dažnedažāda videoarta, atkritumu instalāciju (saprotams, ne jau estētiskās kvalitātes, bet izejmateriāla nozīmē) un pat dzīvām bildītēm ar cilvēku piedalīšanos
Frieze tomēr bija daudz pērkama. Gan skulptūras. Gan fotogrāfijas (jāteic, daudz teicamu fotogrāfiju). Un pat (jā gan!) gleznas. Divas dienas es klīdu pa izstādi, sastādot iedomāta Abramoviča vai Bernāra Arno, vai Džona Ārnolda šopinglisti. Saprotams, es ir nemēģināju līst šo cienījamo ļaužu apziņā un zemapziņā; nē, drīzāk es gribēju – vadoties no Frieze sniegtā piedāvājuma – saprast pieprasījuma struktūru. Vecajam zēnam Marksam jau sen vairs nav taisnība – mūslaiku pasaulē piedāvājums diktē pieprasījumu, nevis otrādi; nekāda pieprasījuma pēc iPad nebija, iekams tas nebija izgudrots un laists ražošanā.
Ko tad piedāvā mūsu bagātniekiem? Mēģināšu sagrupēt atbilstoši izvēlētajiem tematiem, nekādā ziņā nepretendējot uz izsmeļošu aprakstu.
Frieze bija pārsteidzoši daudz spoguļvirsmu, kurās tu vēro – tai vai citā veidā – paša atspulgu. Rodas iespaids, ka ca mākslinieki, nē – pat pats ca piedāvājuma cenrādis aicina mūslaiku kapitālismu palūkoties pašam uz sevi; visdažādākajā gaismā – no jautras un bezrūpīgas līdz drūmi melnai. Šis apstāklis daudz ko pasaka par pašreizējo momentu: šodienas kapitālisms ir narcisistisks, pašpārliecības trūkuma mākts, tam nav nekādas intereses par apkārtējo pasauli un tas paranojāli pieķēries formai, bet ne saturam (ja ļauts lietot šo veco labo duālismu). Lūk, kapitālisms par sevi tīksminās uz Demjena Hērsta tauriņu fona:
Lūk, sadala sevi formās šiten tāda spoguļkubisma stilā:
Lūk, redz sevi kā popdīvu Bejonsi:
Un te – pats interesantākais; savā ziņā visa atspulgu sižeta loģisks noslēgums. Ideāls melns ovāls. Nedaudz ārup izliekts. No granīta – kā kapa piemineklis. Nostājies tam pretī, un tu ieraudzīsi paša aprises, kas aptuveni iezīmējas uz virsmas. Līdzās šim brīnumam – citi Mauro Restifes darbi: lieliski melni priekšmeti, kuri tāpat atgādina rotaļu kapakmeņus un šķirstus, tikai kubokonstruktīvistiskus. Visbeidzot, kāds viņa mīklains foto, uz tā – kaut kas līdzīgs minimālistiskam piemineklim bojāgājušiem aviopasažieriem.
Vēl viena no Frieze galvenajām tēmām – infantilisma un bērnišķīgas aizraušanās ar spožiem grabuļiem skumjais sajaukums. Bagātnieks, no vienas puses, nogurst no savas bagātības pasmagā sloga. Viņam gribas tīras, spilgtas bērna izklaides – un viņš tās, protams, dabū! Viena no visslavenākajām galerijām – Gagosjana galerija – piedāvā viņam īstu indīgas bērnišķības eksploziju Džefa Kūnsa skulptūru parka formā:
Nu un, saprotams, pat tik infantilā un indīgā miljonāru artkomplektā jābūt zeltam, kaut vai mājienam par to. Piemēram, lūk, šādi bezrūpīgi un baisi komiksu sauļotāji:
Mūslaiku kapitālisms nespēj atraut skatu no sava spoguļattēla, tas pielaiko – līdz pat kapa plāksnei – sev visdažādākās lomas; visā pārējā laikā mēģinot ieslīgt bērnībā un izlikties, ka tam ir jautri.
Spoguļi ir klātesoši arī Ridžentsparkā, starp Frieze un Frieze (piemēram – LOVE) no spoguļspoža metāla, nevainīgas spēles ar ainavu un pavisam parasti triki ar atspulgā slīdošiem garāmgājējiem un mākoņiem.
Bet ir arī kas vēl. Starp šīm skulptūrām atrodams arī teju vai visdziļākais ca darbs visā gadatirgū un tā apkārtnē. Mauriņā novietotas pavērtas durvis no pulēta metāla ar uzrakstu VIP.
Patiesi nopietns mākslas darbs, grods mesidžs, kuru šodienas pasaule ar Frieze palīdzību raida mums, vienkāršajiem, bez tā draņķa miljona ķešā. Sak – te tās ir, durvis uz paradīzi. Durvis ir pavērtas, un tu vari – ar vēlmi un patusnīšanu – tur iespraukties. Tur, aiz tām durvīm mīt ārkārtīgi svarīgas personas. Bet, draudziņ, papriekš paskaties uz sevi durvju virsmas spogulī, pielaiko sev to lepno VIP titulu. Der? Apdomā labi. Bet ja nu joprojām jā, tad – uz priekšu, mazo draudziņ!
Apgājis durvis, es atklāju, ka otrā pusē tās ir tās pašas, pulētas, spoguļspožas, tikai nu jau bez uzrakstiem. Mūs ir apšmaukuši. Vienkārši nav nekādas VIPasaules, ir tikai ca ideālās virsmas, kurās mēs atspoguļojamies pa vidu Abramovičam, Bejonsei un Demjenam Hērstam. Tāda katarse sit pušu kuru katru Repinu.
P.S.
Ca īpatnība ir tās intence ietvert sevī visu pasauli, dzēst robežas starp to un sevi. Ekspansija ir pašā tās dabā; būtībā – viss ir artefakts, vajag tikai ielikt rāmītī pa rokai trāpījušos pasaules gabaliņu. Patiesībā “mūslaiku mākslinieks” ir rāmjdaris. Interesanti, vai mani vienīgo Frieze nelika mierā doma, ka šo:
bet jo īpaši šo:
arī derētu pārdot par pasakainu summu kādam arābu šeiham vai vācu farmaceitam?
P.P.S.
Un te – mani personiskie pieticīgie favorīti.
