Where there's a fair, there's an affair! Atskats uz Vīnes mākslas mesi VIENNAFAIR 2013
16/10/2013
Kā izrādās, arī modernā laikmetīgās mākslas mesē neizpaliek tradicionāla gadatirgus komponentes. Tikai VIENNAFAIR tirgus laukuma viducī karuseli aizstāj lietuviešu mākslinieka Donata Jankauska lielizmēra skulptūra – Tonijs Soprāno rītasvārkos (Tony To Go, 2013), skaļas atrakcijas ar cirkus elementiem aizvieto laikmetīgās mākslas performances – no teksta citēšanas vēkšpēdus (Ella de Burc. Exercises for Seeing Stars #3), līdz terapeitiski veidotai multisensorai videi, kurā ar speciāli dizainētu objektu un instalāciju palīdzību tiek atklāta mākslas labvēlīgā ietekme uz veselību un nervu sistēmu (HIAS Health in the Arts platform).
Viduslaikos gadatirgus vienmēr tika sasaistīts ar kādu nozīmīgu baznīcas gada notikumu un tam tika izraudzīts aizbildnis no svēto vidus. Arī VIENNAFAIR mese tikusi pie savas patronāžas – vadoties pēc mārketinga svētrakstiem, tai izraudzītas divas harizmātiskas, atraktīvas jaunas sievietes – radošās direktores Kristīna Šteinbrehere (Christina Steinbrecher) un Vita Zamane (Vita Zaman), kuras abas nāk no kādreizējās PSRS teritorijas, bet mākslas izglītību un pieredzi guvušas Eiropā.
VIENNA Tribute. Donatas Jankauskas, We celebrate “Tony To Go” & CAC, Viļņa
Gan šis fakts par direktoru izcelsmi, gan iepriekšminētā krusttēva Tonija skulptūra, kuras autors – lietuviešu skulptors sevi māksla scēnā pieteica neilgi pēc Padomju Savienības sairšanas, lieku reizi atgādina par VIENNAFAIR kā divu laikmetīgās mākslas telpu – Austrumeiropas un Rietumeiropas – krustcelēm.
Uz preses vairākkārtēju jautājumu, kāpēc šāda – uz Austrumeiropu fokusēta mese – notiek tieši Vīnē, aizgūtnēm tiek sniegta viena un tā pati atbilde, kas saistīta ar vēsturisko kontekstu. Taču tikpat būtiski būtu pieminēt arī to, laikmetīgā māksla Vīnē spēj atrast aktīvu patērētāju un baudītāju. Ka tai, gluži tāpat kā seriālam “Soprano ģimene”, ir savs cienītāju loks.
Vīnes mākslas meses cenu līmenis ir pircējam draudzīgs. (Te nelielai atkāpei gribas pieminēt mesē pamanīto austriešu DRAWmART projektu, kurā austriešu-itāliešu mākslinieks Aldo Giannotti piedāvā pastkartes izmērā atveidot jebkuru darbu, ko mākslas gardēdis iekārojis VIENNAFAIR galeriju stendos. Iluzora sapņa realizācija ik katram – vien par 100 eiro!) Taču kolekcionāru klātesamība gadatirgū, jāatzīst, ir neuzkrītoša. Austrumeiropas galeristu vidū nereti tika pausts viedoklis, ka VIENNAFAIR nav kolekcionāru pārapdzīvota vide. Mākslas telpas The Gardens (Lietuva) pārstāve Gerda Paļusīte (Gerda Paliusyte) VIENNAFAIR redz kā samērā nelielu un koncertētu mākslas gadatirgu: “Daudz nozīmīgu kolekcionāru un institūciju, kas lūkotos pēc pienesuma savām kolekcijām šeit nav. Drīzāk cilvēki šurp dodas, lai izraudzītos darbus, kas iederētos viņu privātajās telpās. Mēs prezentējam konceptuālus darbus – komplicētus objektus, taču mums šķiet, ka cilvēki šeit lielākoties pievērš uzmanību daudz “komfortablākai” mākslai – darbiem, kurus ērti ievietot savu māju interjerā”. Viedoklim par nozīmīgu mākslas kolekcionāru klātesamības trūkumu pievienojas arī Maskavas Triumph galerijas pārstāve Jana Smurova (Yana Smurova).
Jānis Avotiņš, kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Latvija
Varbūt kolekcionāru uzlidojums skāra Austrijas un Vācijas galeriju grandu sektoru, meses angāra labo flangu ar Centrāleiropas un Austrumeiropas centieniem atstājot otrā plānā?
Arterritory.com izdevās sastapt vienu no nozīmīgākajām itāliešu kolekcionārēm Patriciju Sandreto Re Rebaudengo (Patrizia Sandretto Re Rebaudengo), kura piedalījās vienā no meses programmas sadaļām, kas iezīmēja kolekcionēšanai veltīto paneļdiskusiju sēriju 20 four 7. Patricija atzina, ka, neraugoties uz to, ka ir informēta par Austrumeiropas valstu aktivitāti laikmetīgās mākslas scēnā un jauno mākslas centru iniciatīvām, šis mākslas ģeogrāfiskais sektors viņas kolekcijā pārstāvēts pavisam nedaudz. Baltijas valstu kontekstā gan kolekcionārei labi zināms ir latviešu mākslinieks Jānis Avotiņš, ar kura darbību viņa iepazinusies, pateicoties mākslinieka sadarbībai ar IBID PROJECTS Londonā. Patricija Sandreto Re Rebaudengo savai kolekcijai pievienojusi divus šī mākslinieka darbus un plāno trešā iegādi, tāpēc priecājās par atkārtotu iespēju redzēt viņa veikumu kim? Laikmetīgās mākslas centra stendā.
Par to, kurš izvilka zelta lozi un sastapa savu kolekcionāru, būs interesanti lasīt meses sausā atlikuma hronikās, tomēr nedrīkst piemirst vienu no Vīnes meses unikālākajiem aspektiem - proti, izglītojošās programmas, kuru auditorija ir studenti, ģimenes un vecāki cilvēki. Šo programmu mērķis ir padziļināt priekšstatus par laikmetīgo mākslu, kā arī veicināt viņu interesi par Austrumeiropas mākslu un kultūru, kas citkārt paliek ārpus Rietumeiropas mākslas spēles laukuma.
Oksana Mas, “Constitution”, Tatiana Mironova Gallery, Ukraina
Kors van Harns (Cor van Harn), kurš mesē prezentēja Tatiana Mironova Gallery no Ukrainas, īpaši uzsvēra meses izglītojošo dimensiju. Mironova Gallery pārstāvēto mākslinieku sarakstā atrodami gan Oļegs Kuļiks, gan Rodžers Ballens, kā arī arī ukraiņu māksliniece Oksana Mass (Oksana Mas), kuras interpretācija par Jana van Eika altārgleznu “Gentes altāris” 54. Venēcijas biennālē kļuva par vienu no skatītākajiem darbiem. Kors van Harns uzsvēra, ka šī ir vēl viena iespēja ar mākslinieces veikumu sastapties šādā starptautiskā kontekstā – citādi pēc veiksmīgā pieteikuma biennālē, tas tiktu aizmirsts.
Gerda Paļusīte meses izglītojošā aspekta kontekstā piemetina: “VIENNAFAIR atrodams arī Lietuvas Young Painters Prize konkursantu stends, kas ļauj parādīt pašu jaunāko Austrumeiropas mākslā. Šādai meses dalībnieku izvēlei ir tikai izglītojoši mērķi. Citādi jūs šeit redzētu tikai vispāratzītas komerciālās galerijas.”
Nina Maron, Galerie Lang Wien, Austrija
Jautājumā par to, vai ir izteiktas atšķirības starp Austrumeiropas un Rietumeiropas mākslas ainu, domas dalās. Lizete Riņķe, galerijas “Alma” (Latvijas) pārstāve pauž viedokli, ka nedrīksti nošķirt šīs divas telpas kā savrupas vienības. Arī Olga Temnikova no galerijas Temnikova & Kasela (Igaunija) norāda, ka mūsdienās par to ir ļoti grūti runāt. Viņas galerijā tiek pārstāvēti četri igauņu mākslinieki, taču katrs savu ikdienu vada dažādās Eiropas valstīs, nemitīgi piedaloties starptautiskās izstādēs. Varbūt vienīgi Merikes Estnas izkoptā glezniecības tehnika, patiesi, ir ļoti specifiska un raksturīga konkrēti ziemeļu reģionam. Un tomēr nepamet sajūta, ka robeža starp Austrijas-Vācijas galeriju bloku un Austrumeiropas pusi pastāv. Pēdējo stendos vairāk atrodama glezniecība un jaušama tieksme risināt sociāli aktuālu tematiku, kamēr pirmie visai skaidri apzinās tirgus komerciālo raksturu.
Krievu mākslas kolekcionārs un izdevējs Pjērs Kristians Brošē (Pierre Christian Brochet) šo mesi uzteic par Austrumeiropas fokusu un atzīst, ka te novērojis tā dēvētā postmaļēviča trenda klātbūtni, kas bijis zīmīgs raksturlielums mākslas attīstības gaitā kādreizējā PSRS teritorijā, kā arī visai lielā daudzumā atpazinis Oļega Kuļika, Vīnes akcionisma un Maskavas akcionisma ietekmes. Mese viņā uzjundījusi vēlmi vēlreiz pārdomāt konceptuālisma rašanos. “Maskavas konceptuālisms varēja parādīties tikai Maskavā, jo Krievijā nav filozofijas. Arī ASV nav filozofijas. Konceptuālisma nav Francijā. Taču tur ir virkne augsta līmeņa filozofu. Kāpēc tā?” Viņaprāt, konceptuālisms ir iespējams valstī, kur filozofija nepastāv, bet mākslinieki apzinās, ka var izmantot filozofiju saviem mērķiem. “Turklāt Padomju Savienībā māksla bija savu domu izteikšanas veids, kuru tomēr "nepieskatīja" tik akurāti kā filozofiju. To visu šeit, mesē, var uztaustīt...”
Lai mese kļūtu par pārskatāmu pirkšanas un pārdošanas platformu un vienlaikus arī par laikmetīgās mākslas tendenču atspoguļotāju, svarīgs ir gadatirgus risinājums telpā. Nevar noliegt, ka vairākums mākslas galeriju savu reprezentāciju bija nopietni pārdomājušas, un ekspozīciju arhitektūra bieži vien kļuva pat par savveida mākslas manifestu.
Lietišķās un laikmetīgās mākslas muzeja MAK direktors Kristofs Tuns-Hoenšteins (Christoph Thun-Hohenstein) atzīst, ka jau pērn VIENNAFAIR gadatirgus organizācija un telpiskā stratēģija nebija slikta, taču šogad tā ir vēl labāka. Jautāts par iespējamo izcilāko meses scenogrāfiju, viņš atzīst, ka vienotas receptes nav, viss lielā mērā atkarīgs no pašu galeriju snieguma.
Andra Brežes “Baltais kvadrāts” Dmitrija Aksjonova VIP laundžā
Domājot par meses savstarpējo attiecību skeletu un tik triviālu lietu kā kaimiņbūšanu jeb galeriju savstarpējo izvietojumu uz gadatirgus šaha laukuma, prātā savirknējās frāze Where there's a fair, there's an affair!... Arī mākslas mesēs ir gluži tāpat kā dzīvē – kamēr vieni dzīvo saskaņā un mierā, tikmēr citi skandalē uz nebēdu. Lai cik dīvaini tas neskanētu, šoreiz skandālā bija iesaistīta parasti tik biklā Latvija. Galerijai “Alma” līdzās atrašanās ar beļģu Galerie Valérie Bach neizvērtās par veiksmes stāstu. Beļģi nevēlējās samierināties ar Andra Brežes “Baltā kvadrāta” 160 dienasgaismas spuldžu radīto spožumu un tā ietekmi uz viņu ekspozīciju. Reaģējot uz Galerie Valérie Bach sūdzībām un kā vēl vienu iemeslu minot arī objekta izvietojuma (pāris centimetru ārpus galerijas stenda platības) neatbilstību ugunsdrošības noteikumiem, VIENNAFAIR vadība lēma par tā pārvietošanu uz meses īpašnieka Dmitrija Aksjonova VIP laundžu.
