Zulkifli Yusoff. The Voice 1. 2012. Foto: T.H.E.O. Arts Professionals

Tropiskais tirgus 0

Anna Artjunova
31/01/2013 

Mākslas mese Art Stage, kas pagājušajā nedēļā noslēdzās Singapūrā, vēl ir ļoti jauna – tā norisinās tikai trešo reizi. Vietējā valdība pieliek titāniskas pūles, lai pārvēstu pilsētu ne tikai par Dienvidaustrumāzijas finanšu, bet arī par kultūras centru. Un jauna modernās mākslas gadatirgus izveidošana – kas šodien ir teju obligāts atribūts pilsētām, kuras pretendē uz mākslas galvaspilsētas statusu – ir tam spožs apliecinājums. Viss, sākot ar gadatirgus izvietojumu līdz pat direktora izvēlei, norāda uz lielām ambīcijām.

Art Stage norisinās ēkā, kas tiek uzskatīta par galveno mūsdienu Singapūras simbolu – milzīgā trīs debesskrāpju kompleksā, kura jumts apvienots vienā gigantiskā it kā laivai, it kā sniega dēlim līdzīgā platformā (starp citu, no augšas paveras krāšņs skats uz pilsētu un ostu). Ēkā atrodas viesnīca un neiedomājami liels iepirkšanās centrs, no kura var pa taisno nokļūt gadatirgus norisēm paredzētajās zālēs. Pastaiga pa veikaliem ir viena no galvenajām izklaidēm Singapūrā, un organizatori acīmredzami ir rēķinājušies ar to, ka dārgo zīmolu veikalu klienti visticamāk neatteiks sev baudu paplosīties arī gadatirgū.


Putu Sutwijaya. Puppet. 2012. Foto: Art Stage Singapore 

Art Stage direktors ir Rietumos pazīstamais, ietekmīgais un pieredzējušais mākslas menedžeris Lorenco Rūdolfs (Lorenzo Rudolf): viņa kontā ir Art Basel un Art Basel Miami organizēšana. Tomēr divi iepriekšējie Art Stage gadatirgi nebija īpaši veiksmīgi. Tiesa, regulārie tā apmeklētāji un galeristi, kuri piedalās ne pirmo gadu, saka, ka šogad Rūdolfam izdevies atrast zelta vidusceļu un pārvērst Singapūras gadatirgu par cienīgu Āzijas mākslas skati.

Pats Rūdolfs neslēpj, ka ne viss izdevies uzreiz un pirmie divi gadi bijuši identitātes meklējumu laiks. “Kad Art Stage notika pirmoreiz, tā, lai arī atradāmies milzu uzmanības centrā, savā ziņā tomēr bija augsnes pētīšana; otrajā reizē mēs izveidojām gadatirgus koncepciju, sapratām, kas jāattīsta, un tagad beidzot esam iezīmējuši savu specializāciju un mērķus,” saka Art Stage direktors. Bet mērķi ir vienkārši un skaidri – izmantojot Singapūras straujo ekonomisko attīstību, tās organisko saikni gan ar Eiropu, gan Āziju, pārvērst to par tikšanās vietu tiem, kuri interesējās par Dienvidaustrumāzijas mākslu. “Reģionā jau pastāv liels gadatirgus, kas turklāt, sākot ar šogadu, ietilpst spēcīgā konglomerātā kopā ar brendu Art Basel,” Rūdolfs stāsta par mūsdienu mākslas gadatirgu Honkongā. “Mums nav jēgas ar to sacensties, toties mēs varam kļūt par Dienvidaustrumāzijas ekspertiem.” Tieši šis nolūks atspoguļas arī šīgada Art Stage dalībnieku sastāvā. Trīs ceturtdaļas veido galerijas no Dienvidaustrumāzijas. Pārējās ir Ķīna, Japāna, Austrālija, Lielbritānija (pat divas galerijas no Krievijas), kuras rūpējas par vārdu “starptautisks” gadatirgus nosaukumā. 


John Clang. Myth of the Flat Earth. 2012. Foto: 2902 Gallery 

Šogad galvenā uzmanība veltīta Indonēzijas māksliniekiem. Neatkarīgi no stendiem galvenajā gadatirgus daļā, Indonēzijas mākslai veltīts arī atsevišķs paviljons. Daudzi darbi katrs savā veidā skar sociālos un politiskos jautājumus, lai gan kritika, ja arī samanāma, tomēr ir ārkārtīgi maiga un pat dekoratīva (tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka Indonēzija ir musulmaņu zeme, bet Singapūrā valda kas līdzīgs diktatūrai, kurā jebkāda veida valdības politikas kritika ir aizliegta). Tālab, piemēram, par Abdi Setiavana skulptūru un instalāciju varoņiem bieži kļūst margināļi, gangsteri un nabagi. Art Stage paviljona telpā viņš novietojis divus koka gangsterus ar viņu “darba instrumentiem” – nūju un ķēdēm. Savukārt Dadanga Kristanto instalācija “Java” atsauc atmiņā Vereščagina “Kara apoteozi”, tikai galvaskausu vietā kaudzē kā izbrāķēti māla podi samestas terakota galvas.


Nyoman Masriadi. Se-Konyong Konyong (“Pēkšņi, bez brīdinājuma”). Foto: Gajah Gallery 

Visinteresantākie darbi radušies, krustojoties mūsdienām un tradīcijai, kā tas ir mākslinieka Heri Dona gadījumā, kurš par pamatu izmanto senās Javas ieražas un vietējo folkloras teātri “vaijang”. Rezultāts – dīvainu slēgto ratu procesija, kurā brauc mūsdienu kultūras un politikas darbinieki zaļi maskotu cilvēciņu pavadībā (tos mākslinieks noskatījis populārajā filmā ar Džimu Keriju). Tas viss saucas Extraterresrial Troops (vai citplanētiešu karaspēks). Konstrukcija zaigo, mirkšķina, džinkst un šalko kā tropu mežs. Indieguerillas duets sajauc folkloru ar mūsdienu urbāno kultūru. Veidojas spožas kolāžas (viena no tām saucas “Šī dzīvespriecīgā Trojas zirga klusējošā procesija”): pēc formas tie atgādina par tradicionālajiem mistiskajiem zvēriem un radījumiem, pēc satura pēta mūsdienu tehnoloģiju sadursmi ar seno kultūru. Bet reizēm aizraušanās ar saknēm no saistošas analīzes pārtop par kiču, un mūsdienīgos darbos ir vairs tikai krāsas un audekli. Piemēram, Nasurins tik pamatīgi nodevies Javas islāma kultūras izpētei, ka viņa darbi vairāk atgādina raibu figūru un simbolu, augu un no kāda šamaņa arsenāla ņemtu vīziju sablīvējumu.


Philippe Pasqua. Crane Sculpture. Foto: Zemack Contemporary Art, Tel-Aviv  

Gadatirgū manāma Ķīnas galeriju klātbūtne – to ir vairāk nekā desmit, tostarp stendos redzami arī ārpus Āzijas pazīstamu mākslinieku Jue Mindzjuņa, Čžana Huana un Ai Veiveja darbi. Attiecībā uz Art Stage sarunas par ģeogrāfiju principā ir bezjēdzīgas – gandrīz visas Rietumu galerijas stendos rāda kaut ko austrumniecisku vai stendu pilnībā velta Āzijai. Piemēram, parīzieši Polka Galerie, kurai pieder viens no labākajiem stendiem gadatirgū, parādīja japāņu fotogrāfa Daido Mirojamas solo izstādi (uz audekliem drukātie attēli maksāja no 11 līdz 17 tūkstošiem eiro).


Zhang Huan. Berlin Buddha. FotoCramer Contemporary, Geneva 

Bet dažām it kā Austrumu galerijām ir ciešas un burtiski radnieciskas saites ar Eiropu – kā Edouard Maligne no Honkongas, kas pieder Parīzes antikvāra dīlera dēlam. Stendā, starp citu, pārstāvēts pavisam internacionāls mākslinieku sastāvs, viens no pēdējiem Janna Kunela darbiem ir askētiska un formulējumos precīza instalācija Translating China, kas veidota ilgstoši apceļojot Ķīnu (katrs audekls-objekts tika novērtēts par 260 tūkstošiem eiro). Pēc Londonas galerijas Timothy Taylor domām visdrošākā ir un paliek dažu galveno un visvairāk pieprasīto mākslinieku izstāde. Vārdus tā apstiprināja ar rīcību un parādīja Šona Skallija jaunāko darbu, kuru varēja iegādāties par 550 tūkstošiem eiro, un arī Aleksa Kaca darbu (350 tūkstoši eiro).


Daido Moriyama. Face.
 1969–2007. Foto:
 Polka Galerie

Nav jāšaubās, ka visdārgākais stends bija Londonas White Cube, kas izmantoja smago artilēriju no Marka Kvinna, Gerija Hjūma, Demjena Hērsta (viņa divus metrus augsto darbu nolūkoja ķīniešu kolekcionārs). Ne mazāk slavenā Jablonka Galerie no Cīrihes visu ekspozīciju veltīja Endijam Vorholam – gan Rietumu, gan Austrumu kolekcionāriem universālai precei. Vēl kāda mākslas industrijas haizivs ieradās no Japānas – Takasi Murakami galerija Kaikai Kiki, kas piepildīja pasauli ar demonstratīvi dzīvespriecīgiem monstriņiem, sēnēm un komiksu personāžiem. Darbu sastāvs stendā bija tikpat košs un kičīgs kā galerijas dibinātāja māksla.   


Half Sorceress.
 2012. Foto:
 Kaikai Kiki Gallery 

Daži pesimisti pareģo, ka kārtējais ziepju burbulis vārdā Singapūra drīz plīsīs, un reizē ar to nebūtībā aizies arī vietējās mākslas skatuves, par kuras neatņemamu sastāvdaļu tagad kļuvis Art Stage, vētrainā attīstība. Optimisti, protams, noskaņoti pavisam citādi un runā par to, ka šī no džungļiem atkarotā tropu pilsēta pie okeāna ir ideāla vieta starpkultūru sakariem.


Kwon Ki-soo.Time-Reflected Forest with a Yellow Boat. 2012. Foto: Gallery Hyundai

Bet patiesība kā allaž ir kaut kur pa vidu – entuziasmam un milzu naudas summām, kas tiek ieguldītas mākslas infrastruktūras attīstībā un Dienvidaustrumāzijas mākslinieku virzīšanā, jābūt pastiprinātai ar ne mazāk apņēmīgi noskaņotiem pircējiem. Lai gan – ja iztēlojas, ka katra vietējās Sitijas biroja ēka nolems iegādāties pāris landart instalācijas un sāks korporatīvo darbību, gadatirgus vēl ilgi neizjutīs klientu trūkumu. Atliek tikai mazumiņš – paskaidrot, apmācīt un savaldzināt.

www.artstagesingapore.com