Džordžīna Adama

Džordžīna Adama – Kuri mākslinieki paliks? 7

Intervē Elīna Zuzāne
27/03/2012

Džordžīna Adama ir laikraksta The Financial Times mākslas tirgus korespondente un laikraksta The Art Newspaper neatkarīgā redaktore (editor-at-large). Viņa jau krietnu laiku ir plaši rakstījusi par mūžam mainīgo un augošo mākslas tirgu un ir viena no vadošajām ekspertēm šajā jomā. 

Arterritory.com bija tas prieks tikties ar Džordžīnu Stokholmas mākslas mesē MARKET, kur viņa bija uzaicināta piedalīties ārkārtīgi grūta uzdevuma realizēšanā (un izdarīja to spoži un bez piepūles) – iepazīstināt ziemeļvalstu auditoriju ar pasaules mākslas tirgu. Mūsu saruna norit Zviedrijas Karaliskās Tēlotājmākslas akadēmijas mierīgajā bibliotēkā pēc Džordžīnas rosinošās un informatīvās uzstāšanās. 

Laikā, kas pagājis kopš sarunas, Arterritory.com rīcībā nonākusi arī apstiprināta informācija, ka 2012. gada aprīlī The Art Newspaper sāks izdot šī pasaulē pazīstamā laikraksta krievu valodas versiju.

Cik redzamu vietu starptautiskajā arēnā ieņem skandināvu laikmetīgā māksla?

Man šķiet, ka par skandināvu mākslas ainu ir zināma interese. Par to nav nekādu šaubu. Piemērs tam ir [Ņujorkas] Arsenāla izstāde (Armory Show), kurā šogad būs [intervija notiek februārī – E. Z.] vesela skandināvu mākslas sadaļa. Tad vēl Helsinku Fotogrāfijas skola, un virkne mākslas galeriju, tādu kā Anhava, kuras regulāri piedalās mākslas mesēs. Tā ka interese varbūt nav milzīga, tomēr skandināvu māksla ir pamanāma. Domāju, ka tas ir saistīts arī ar skandināvu dizainu. Māksla diezgan lielā mērā pārklājas ar dizainu, un tāpēc arī to vairāk pamana. Es nevaru to pašu teikt pat Baltijas mākslu, bet par Skandināviju gan.

Jūs piedalījāties Indijas laikmetīgās mākslas mesē India Art Fair, un tagad jau esat šeit, Stokholmā. Cik viegli vai grūti ir sekot mākslas tirgum, kas ir pastāvīgā kustībā?

Tā ir reāla problēma. Ir tik daudz pasākumu, kuros es gribētu būt klāt, bet nav taču iespējams paspēt pilnīgi visu. Ļoti grūti būt lietas kursā par visu globālo mākslas tirgu, fiziski būt klāt pilnīgi visur. Tad jau cilvēkam jābūt tādam kā Hanss Ulrihs [Obrists], kurš vispār nekad neguļ (smejas).

Tiešām neguļ? 

Nē, nedomāju gan, ka viņš guļ. Viņš neniekojas ar tādām blēņām kā gulēšana, ēšana un tādā garā (smejas).

Šādas pārcilvēciskas spējas būtu laba lieta.

Jā. Tas ir fantastiski. Viņš ir fantastisks.

Ar ko nodarbojas laikraksta The Art Newspaper mākslas tirgus sadaļas redaktors?

Es esmu The Art Newspaper neatkarīgā redaktore (editor-at-large), un reizi divos mēnešos rakstu laikrakstam savu analītisko sleju. Bet vispār es, taisnību sakot, vienkārši piedāvāju viņiem rakstus, kuri šķiet interesanti man pašai, un tad mēs tos apspriežam. Un vēl es ar viņiem sadarbojos, gatavojot mākslas mesēm veltītos numurus. Es ar šo lietu nodarbojos jau krietni sen, tāpēc varu sniegt padomus, ja nepieciešama zināma vēsturiskā perspektīva.

Kā Jums šķiet, vai mākslas vēstures zināšanas ir būtiskas, lai novērtētu laikmetīgo mākslu?

(Pēc gara pārdomu brīža) Man liekas, tās palīdz, tomēr nav būtiskas. Tās palīdz tāpēc, ka tad jūs saredzēsiet atsauces uz lietām, kas jau darītas kaut kad iepriekš. Laikmetīgajā mākslā patapināšana tiek piekopta ļoti bieži. Tāpēc man liekas, ka tas palīdz gan, tomēr ir pilnīgi iespējams izbaudīt laikmetīgās mākslas tirgus piedāvājumu arī bez mākslas vēstures zināšanām. Daudziem tādu nav.

Pirmīt savā lekcijā Jūs pieminējāt, ka mākslas kolekcionāri ar “jaunu naudu” tagad lielā mērā paļaujas uz mākslas konsultantiem.

Jā, tieši tā. Galu galā, naudas pasaulē daudzi cilvēki izmanto konsultantu padomus visās savas dzīves sfērās. Viņiem ir apģērba un stila konsultanti, veselības konsultanti un arī konsultanti, kuri viņiem palīdz pirkt mākslu.