Foto

Uz divriteņa pa mākslas pasauli

Una Meistere

Intervija ar holandiešu mākslas kolekcionāru un ceļotāju Aleksandru Ramselāru

14/01/20

Šī saruna par mākslu un kolekcionēšanu iesākās absolūti neparasti – pirms pāris dienām Aleksandrs Ramselārs bija atgriezies no ceļojuma pa Bolīviju. Ar divriteni. Viņā vārda vistiešākajā nozīmē joprojām bija augstkalnu sajūta. Sarkanie asins ķermenīši vēl nebija paguvuši adaptēties jūras līmenim un acīs bija tas ne ar ko nesajaucamais spīdums, kāds piemīt cilvēkiem, kas piedzīvojuši dabas spēka un bezgalības sajūtu. Esot divatā ar to un daļa no tās. Un vēl viņam mājās bija mazs kucēns, kurš, sekojot saviem pasaules izzināšanas instinktiem, bija gatavs pamēģināt iekosties visā, kas vien gadās tuvumā. Tostarp ciemiņu kājās.

Ja pieņem, ka dzīve ir ceļojums, Aleksandram Ramselāram patīk sarežģīti maršruti. Gan ceļošanas veida un galamērķa izvēlē, gan mākslā. Jo tikai tā var nokļūt pie sevis, un saprast sava “es” dažādās dimensijas, arī pasaules kopējā kontekstā. Turklāt viņš uzskata, ka abas šīs jomas ir komplimentāras un papildina viena otru. Un abās ir negaidītības moments, kas – kā pasaules mistēriju sīpola kārtas, atklāj aizvien jaunus apvāršņus. Lai kur arī nevestu ceļš, Aleksandrs Ramselārs atrodas nepārtrauktā dialogā ar abām savas dzīves kaislībām un skolotājām vienlaikus – projecējot mākslas darbus savas acs retinā mirkļos, kad šķērso neskartas dabas teritorijas, vai klīst pa kādas lielpilsētas ielām. Riteņbraukšana ir viņa kaislība jau no pusaudžu vecuma, savukārt mākslai viņš pievērsies 2000. gadā. Sākotnēji viņa fokusā bija dzimtās pilsētas – Roterdamas, mākslas scēna, bet šobrīd kolekcijai ir jau starptautisks vēriens. Aleksandrs Ramselārs kolekcionē mākslu, kas tapusi viņa laikā. Lielākoties jaunu mākslinieku darbus. Starp vārdiem, kas pārstāvēti viņa kolekcijā, ir gan Diango Ernandess (Diango Hernández), Noē Sendašs (Noé Sendas), Rosella Biskoti (Rosella Biscotti), Pīters Hugo (Pieter Hugo), Olafs Oto Bekers (Olaf Otto Becker), Džordžo Andreota Kalo (Giorgio Andreotta Calò), Jaela Bartana (Yael Bartana) un citi.

Burtiski pirms pāris gadiem viņš savu kaislību pārvērta arī profesijā. Pametot septiņpadsmit gadus ilgu, veiksmīgu karjeru nekustamo īpašumu un finanšu jomā, un kļūstot par mākslas un kultūras institūciju padomdevēju. Kopā ar domubiedru grupu viņš nodibinājis Foundation C.o.C.A (Collectors of Contemporary Art), kas atbalsta jaunus māksliniekus viņu nākamajā karjeras solī. Ramselārs ir arī tādu mākslas institūciju kā Kunstverein, PAKT un Extra Extra valdes loceklis.


Diango Hernandez, Fanatics

Vai mākslas kolekcionēšana arī ir sava veida ceļojums? Un ja ir, vai tas būtu līdzīgāks pārgājienam vai drīzāk hedoniskam brīvdienu braucienam ar nolūku baudīt lielpilsētas dzīvi?

Man ir zināmi iebildumi pret vārdu “kolekcionēšana”, jo tas it kā norāda, ka tu zini, ko tieši tu meklē, un ka tu vēlies izveidot kaut kādu pilnīgu, nobeigtu krājumu. Teiksim, pastmarku kolekciju. Man liekas, īstenie kolekcionāri ir, piemēram, cilvēki, kas krāj markas. Man mākslas kolekcionēšana ir nebeidzams ceļš. Man liekas, kaut ko tādu es iekļauju arī savos ceļojumos, lai būtu atvērts negaidītiem pavērsieniem ‒ jauniem mākslas darbiem vai nejauši sastaptiem cilvēkiem, kuri pēkšņi piešķir lietām jaunu nozīmi. Tas var notikt pēkšņi, bet var norisināties arī ilgākā laikā. Tas ir tas attīstības ceļš, kādu es redzu, un tas ir tas, kas mani fascinē.
Bet galu galā būtiskais ir manas pārdomas. Ja tu iegādājies mākslas darbu, lielākoties tas ir tavs personīgais lēmums. Bet vienmēr jau norisinās arī kaut kāds dialogs ar darbu, ar mākslinieku vai ar kādu citu par konkrēto mākslas darbu. Tas nozīmē tikšanās, domu apmaiņu, un tieši tas pats svarīgs arī ceļojumos. Tomēr pilnībā šīs divas lietas salīdzināt nav iespējams.
Lai sagatavotos ceļojumam, nav jāizlasa grāmatu kalns. Nepieciešamo informāciju var atrast dažādās interneta lapās un pēc tam izplānot savu tālāko rīcību. Ņemsim kaut vai manu pēdējo braucienu, uz Bolīviju. Temperatūra tur nokrita līdz -15° un -20° C, taču es biju tam gatavs. Var skatīties arī YouTube un lasīt citu cilvēku ceļojumu blogus. Ceļošanā svarīgākais ir pieredzējumi, tikšanās ar citiem cilvēkiem un reizēm arī pārsteigumi. Ja tu kolekcionē mākslu vai seko kāda mākslinieka karjerai, pārsteigumu ir daudz vairāk. Jauni skatpunkti, jaunas perspektīvas. Man šķiet, mākslā ir daudz vairāk negaidītā. Vienā acumirklī tu vari piedzīvot kaut ko absolūti satriecošu.

Tātad, jūsuprāt, mākslas pasaulē nav analoga ceļvedim Lonely Planet?

Nē, manuprāt, nav gan. Ja tu izlem sekot šādam ceļvedim, jebkurš ceļojums kļūst ārkārtīgi paredzams. Reizēm, kad esmu kādā pilsētā un staigāju pa muzeju, man uzmācas sajūta, ka es eju pa kaut kādu iepirkumu ielu. Tāpat dažreiz ir kolekcionāru mājās, kur tu ieraugi tos pašus visuresošos populāros vārdus. Es gribu šo, un es gribu arī to... Manuprāt, tas ir skumji, jo tādā gadījumā kolekcionēšana tiešām kļūst visai prognozējama; tur ir tāds Lonely Planet elements. Bet, protams, arī Lonely Planet laiku pa laikam papildina, jo lietas jau tomēr mainās.
Šajā ziņā mākslas kolekcionēšanai ir sava līdzība ar riteņbraukšanu. Nav tik daudz cilvēku, kas ceļo šādā veidā. Īpaši tādās nomaļās vietās, pa kādām braucam mēs. Te varbūt ir šī zināmā paralēle. Arī savos ceļojumos ar divriteni es savā ziņā izvēlos nomaļas takas.


Michael Wolf, Chicago

Veloceļotāju pasaule ir sava veida kopiena, un to pašu var teikt arī par mākslas pasauli. Kurā no šīm divām pasaulēm jūs jūtaties ērtāk?

Man tās papildina viena otru. Uz divriteņa es ceļoju visu mūžu, kopš piecpadsmit gadu vecuma, un esmu pārgājis no tradicionālākiem maršrutiem uz tā saucamo bikepacking, kas ir veloceļošana izteikti vieglajā svara kategorijā. Tu dodies dabā, tu neposti dabu, bet seko maršrutiem, kas veidojušies dabiski. Bieži vien tie ir braucieni pa visai nomaļiem pasaules nostūriem, tālu no pamatīgi iemītām takām. Es pazīstu dažus cilvēkus no baikpekinga aprindām, īpaši Amerikā, un mūs vieno kaislīga aizraušanās ar riteņbraukšanu un ceļotprieks. Bet ja tas būtu viss, kas man ir...

Domāju, ka atšķirība no mākslas pasaules ‒ īpaši situācijām, kad iznāk tikties ar māksliniekiem, kuratoriem vai kaismīgiem kolekcionāriem ‒ slēpjas negaidītības elementā, priekā, ko sagādā pārsteigumi. Taču man šķiet, ka pēdējo piecu vai septiņu gadu laikā es esmu pārvērties. Iesākumā es turējos pie šīs, tā sakot, “Lonely Planet” taciņas, ar visām mākslas mesēm un visu pārējo. Reizēm es tās apmeklēju arī tagad, taču mūsdienās man liekas interesantāk aizbraukt, piemēram, uz Koreju vai pavadīt divas nedēļas Ņujorkā. Atvērt to sev kā ar laika mašīnu, iepazīt pilsētu caur mākslas prizmu. Ejot šo ceļu, tu piekļūsti tuvāk dzīves gēniem vai saknēm.

Pievēršanās mākslai plašākā izpratnē “atver” dažādas maņas. Tās drīzāk ir pārdomas par dzīves un sabiedrības norisēm. Bet ceļošana ar riteni ‒ tie vairāk ir pieredzējumi. Kad jāpieveic smags ceļa posms, kurā daudz jābrauc pret kalnu, tas ir smags pārbaudījums ‒ tas pārbauda tevi dažādās plāksnēs. Teiksim, mans pēdējais ceļojums bija fiziski smags, taču tieši pateicoties tam es ļoti dziļi izjutu ainavu, dabu un tās bezgalību. Tādi pārdzīvojumi ļauj man vairāk pietuvoties dzenbudisma garam.

 Turpretim māksla ir intelektuāls pārbaudījums; tev jāspēj interpretēt tas, ko tu redzi. Lielākoties nav iespējams tiešā veidā uztaustīt visas nozīmes, jo šis pārdzīvojums ir dezorientējošs. Tā ir viena lieta, kas man ļoti patīk. Un arī nostādīt sevi tādā situācijā, lai ar to vispār saskartos,  jo tā jau ir brīva izvēle.

Manā kolekcijā ir darbi, kas liek man domāt par to, ko es redzu savos ceļojumos. Par dabas tīrību un vareno spēku, un to, cik sīki mēs patiesībā esam. Taču vienlaikus tā ir arī cilvēku cīņa, tiekšanās iekarot pasauli, saprast to, pietuvoties dabas maģijai, mēģināt uzrakt visus tās noslēpumus. Man liekas, katrā no mums mājo vēlēšanās tam pievērsties, lai atklātu sev jaunus apvāršņus. Taču vienlaikus tas ir arī ceļš, kā meklēt risinājumu problēmām, ar ko mēs saduramies vides sakarā un tā tālāk. Ne viens vien no māksliniekiem, kuriem es sekoju, un arī darbiem, kas iekļauti manā kolekcijā, pievēršas šai cīņai. Es nesen izlasīju grāmatu par vācu dabas pētnieku Aleksandru fon Humboltu (1769‒1859), kurš bija tālu priekšā savam laikam. Fascinējoši uzzināt, ka šis cilvēks jau pirms 200 gadiem sāka nopietni domāt par to, kādas būs industrializācijas sekas un tamlīdzīgiem jautājumiem.

Vai jūs domājat par mākslu, kad esat dabā?

Jā. Ne visu laiku, bet domāju. Man daudz kas asociējas ar to, ko es redzu un ko tas manī uzrunā. Un reizēm es it kā projicēju mākslas darbus uz sava “ekrāna” ‒ domās un arī fiziski. Interesantākais ir tas, ka, no jauna ieraudzīti reālajā dzīvē, tie šķiet vēl jo iedarbīgāki.

Man ir Džordžo Andreotas Kalo darbs, kas it kā aptur vienu atsevišķu mirkli procesos, kuri ar cilvēkiem notiek dabā. Un kaut ko tādu es pats piedzīvoju nesen Bolīvijā, skatoties uz vulkāniem. Es redzēju ledu, un man bija vajadzīgs ūdens, lai es izdzīvotu, tāpēc nācās to attīrīt un izfiltrēt. Kalo to, līdz ar cilvēku atstāto iespaidu, bija iemūžinājis vienā mākslas darbā. Un atrodoties tur, es centos aptvert, kas tad patiesībā tajā brīdī notiek. Un notiek dažādi procesi: kaut kas izkausē ledu, tad tas izsūcas cauri zemei, un tad klimats to atkal sasaldē. Māksliniekos man patīk tas, ka viņi prot materializēt kaut ko tādu, ko tu nespēj ne aptvert, ne saprast ‒ bet viņi spēj. Un pateicoties tam, tu sāc daudz vairāk apzināties, ka pilnīgi viss ir savā starpā saistīts.


Giorgio Andreotta Calò, Clessidra

Bet vai tomēr nav tiesa, ka daba ir varenāka un noslēpumaināka nekā māksla? Un ka nav mūsu spēkos ar to sacensties ‒ vienalga, skaistumā vai sarežģītībā?

Es tam pilnībā piekrītu.  Taču svarīgi arī, kā jūs definējat dabu. Runājot par dabu, cilvēkiem patīk sevi iztēloties kaut kur ārpus šīs ainas, taču patiesībā mēs arī esam daļa no dabas. Ja jūs izolējat cilvēkus no dabas, jūs izolējat mākslu. Māksla vienmēr ir reakcija uz dabu vai refleksija par to. Un arī veids, kā piekļūt tai, ierakties dziļāk un saprast labāk.

Vai jūs piekrītat, ka mākslinieks ir savā ziņā šamanis?

Es domāju, ka tas ir atvērts spēļu laukums un ka cilvēki visās kultūrās vēlas izteikt, kontemplēt un radīt lietas un idejas, ko nav iespējams ietērpt vārdos. Daba sev nerada tādu spēļu laukumu kā to dara cilvēki ar mākslu.

Tātad varētu sacīt, ka ar mākslas palīdzību cilvēki rada sava veida rotaļlaukumus ‒ rotaļlaukumus pieaugušajiem.

Un paši par sevi tie nav funkcionāli. Varbūt tie ir funkcionāli kaut kādā garīgā ziņā, taču lielākoties tiem nav nekādu praktisku funkciju. Turpretim, ja mēs paraugāmies uz dabas procesiem ‒ daba vairāk atgādina automašīnas motoru. Katram nieciņam ir sava funkcija, un katrs no tiem strādā kopā ar pārējām detaļām. Viss, kas ir lieks, tiek atmests. Tā ir liela atšķirība.

Bet, ja runājam par vides jautājumiem un klimata maiņu ‒ šobrīd, kad notiek mūsu saruna, deg Amazones mūžameži. Un arvien vairāk mākslinieku strādā uz robežas starp mākslu un sociālo aktīvismu. Vai jūs uzskatāt, ka mākslai ir vara vai balss, kas spētu kaut ko mainīt ‒ mainīt cilvēku domāšanas veidu? Mainīt viņu attieksmi?

Man nesen bija saruna par mākslas funkcijām, par mākslas sociālo iespaidu un arī par reakciju uz budžeta samazināšanu šeit, Nīderlandē, un kāds mans draugs mākslinieks sacīja: “Būtiskas ir divas lietas. Pirmā ‒ ja sabiedrībā ir kaut kādi nemieri, apvērsumi vai lielas pārmaiņas, tad lielākoties tieši mākslinieki (arī žurnālisti, rakstnieki u.c.) ir pirmie, kuriem atņem balsi. Viņiem neļauj izteikties, rakstīt un tā tālāk. Un otrs: ja tā padomā, ar visiem šiem Ryanair un Easyjet, kas var aizvest mūs uz jebkuru vietu pasaulē ‒ kad mēs nonākam šajās pilsētās un citās vietās, lielākoties tas, uz ko mēs skatāmies, ir paliekas no šo cilvēku radītā.”

Tātad ‒ jā, es domāju, ka mākslinieki parasti iet pa priekšu savam laikam. Viņi sajūt, kas pasaulē notiek. Ne tādā ziņā, ka viņi atrastu patiesību, bet viņi sajūt, viņi rada un viņi iekustina kaut kādus procesus. Un tas, protams, var būt radikāli, bet var būt arī ļoti neuzkrītoši. Bet tas ir tas, ko dara mākslinieki.


Pieter Hugo, Martin Kofi, Wild Honey Collector

Vai jums liekas, ka cilvēki mūsdienās vairāk ieklausās māksliniekos nekā tas bija senāk? Ir dzirdēts arī viedoklis, ka mākslas balss pati par sevi vairs neskan tik spēcīgi kā agrāk.

Pati par sevi ‒ nē, es piekrītu. Taču es domāju, ka mākslinieki un māksla daudz vairāk iesaistās citās jomās. Pat runājot par jaunajiem māksliniekiem ‒ man ir tāda sajūta, ka viņi daudz vairāk domā starpdisciplinārās kategorijās, ne tik daudz par kaut kādu atsevišķu nozari. Domāju, ka mākslai ir tendence vairāk integrēties, un varbūt arī tāpēc tā liekas mazāk redzama, tās klātbūtne ‒ mazāk sajūtama. Tāpat, ja paskatās uz digitalizāciju ‒ šīs mākslas formas demonstrē starpdisciplināru pieeju.

Ir arī viedoklis, ka digitalizācija un mākslīgais intelekts var pilnībā mainīt to, kā mēs raugāmies uz mākslu, mūsu pieeju tai.

Tā ir, bet es laikam esmu drīzāk vecās skolas cilvēks. Man patīk tas, ko es varu saredzēt, sajust. Pēdējo gadu laikā es esmu iegādājies vairāk skulptūru un instalāciju. Manās acīs tā vēl joprojām ir viena no tīrākajām mākslas formām.

Vai jums nesenajā ceļojumā pa Bolīviju bija kādas interesantas tikšanās ar mākslu? Kādi negaidīti atklājumi?

Ne ar mākslu vai mākslas darbiem kā tādiem. Taču es Bolīvijā redzēju daudzas skaistas ainavas. Man tas bija kaut kas vairāk nekā vienkārši normāla saskarsme ar dabu. Turienes daba mani pacēla kaut kādā augstākā plānā ‒ it kā es skatītos uz abstrakto glezniecību. Šie kalni ir tik bagāti ar dažādiem minerāliem, ka tiešām gandrīz atgādināja gleznas. Un ezeri ‒ arsēna un citu minerālu suspensija iekrāso šos ūdeņus spilgti zilos un neparastos zaļos toņos. Tas bija patiešām sirreāls pārdzīvojums. Acu priekšā tas viss izplūda, radot reālas fiziskas sajūtas. Taču tajā pašā laikā es nevaru pateikt, kas tieši tas bija. Tas man ir kļuvis par kaut kādu abstraktu pieredzējumu.


Edward Burtynsky 

Vai jums saskare ar mākslu ir vairāk intelektuāls vai estētisks vingrinājums?

Man liekas, ka tā galu galā ir abu šo jomu kombinācija. Pārsvarā sākuma punkts ir pats mākslas darbs ‒ tas, ko redz manas acis. Tam jāpiemīt zināmai pievilcībai, citādi jau es varu vienkārši iet palasīt kādu grāmatu. Taču man paši iedarbīgākie mākslas darbi, par kuriem iespaidi atmiņā palikuši svaigi daudzu gadu garumā, bijuši tādi, kas savieno sevī estētiskos aspektus (to, kas redzams) un vienlaikus arī saturu vai konceptuālo nozīmi. Mākslas darbam jāmudina mani domāt tālāk.

Vēl pirms desmit gadiem man bija cits domāšanas veids. Es biju daudz vairāk estētiski orientēts. Mainījusies arī mana pieeja darbu iegādāšanās procesam. Iesākumā es ļoti bieži pieņēmu lēmumus vienā acumirklī. Pēdējos gados biežāk ir tā, ka es kaut ko redzu, bet pēc tam arī lasu un runāju par to. Un tikai pēc tam es pieņemu lēmumu, vai vēlos konkrēto mākslas darbu iegūt savā īpašumā. Darbu iegādāšanās process kļuvis krietni garāks.
Tātad man liekas, ka tās ir divas stadijas. Pirmā ir estētiskais un fiziskais pārdzīvojums. Un otrais ir jautājums “Ko tas nozīmē?”. Vai tas ir darbs, ar ko es vēlos veidot ilgstošu dialogu?

Vai jūs esat sapratis, kāpēc jums ir šāda nepieciešamība iegūt mākslas darbus savā īpašumā?

Tieši šī ikdienas dialoga dēļ.

Bet vai tad jūs nevarētu vienkārši iet uz muzeju vai kādu citu institūciju?

Jā, un, runājot par lielāko tiesu no muzejos redzamās mākslas, es to esmu redzējis, tā ir atstājusi uz mani iespaidu un man par to saglabājušās atmiņas. Un tas ir labs izejas punkts, lai sāktu interesēties par jauniem māksliniekiem un tā tālāk. Taču ikdienas dialogs ir kaut kas pilnīgi cits. Tas ir tāpat kā ar ceļošanu. Es esmu nobraucis maršrutus ‒ teiksim, 250 kilometrus sešās dienās vai tamlīdzīgi. Džīpā to pašu attālumu var pieveikt pa pusi dienas. Taču braucot ar riteni, šo pieredzējumu iespējams izdzīvot daudz dziļāk, un tas arī aizved tevi uz pilnīgi citu prāta stāvokli.

Protams, ir dažādas teorijas par kolekcionēšanu, iegūšanu un visām šīm tipiski maskulīnajām nodarbēm. Reizēm es jūtos nepelnīti priviliģēts, jo man ir šāda iespēja kolekcionēt mākslu. Reizēm es jūtos mazliet vainīgs, kaut gan tas varbūt nav īstais vārds ‒ bet es izņemu kaut ko no publiskās telpas un ienesu savā privātajā pasaulē. Tas mani mudinājis padarīt savu kolekciju publiski pieejamāku. Tā ir zināma dalīšanās ‒ es iznesu mākslu telpā, kas ir plašāka par manu personīgo teritoriju.


Rosella Biscotti

Izklausās, ka jums par šiem jautājumiem palikusi nepabeigta diskusija ar savu ego. No vienas puses jūs esat nepelnīti priviliģēts, no otras ‒ jūtaties vainīgs...

Vienlaikus arī valdzinājuma varā. Daudzi manu aprindu cilvēki teiktu ‒ pietiek! Daudziem cilvēkiem tajā pasaulē, no kuras es nāku, tas ir, nekustamā īpašuma un finanšu pasaulē, tas liekas nesaprotami.
Pirms četriem gadiem es pārcēlos uz jaunu māju. Mana iepriekšējā māja bija mazliet lielāka un ar augstākiem griestiem, taču šai ir daudz vairāk logu. Man vajadzēja izvēlēties. Daži no lielākajiem mākslas darbiem pat tīri fiziski neietilpa šajā ēkā. Turklāt pārvākšanās laikā, kad katrs no kolekcijas darbiem atkal gāja caur manām rokām, es pie sevis domāju: vecīt, kā tik visa man nav! Tāpēc patlaban es savā ziņā de-kolekcionēju. Esmu arī nolēmis dažus darbus uzdāvināt muzejiem. Viens darbs ir aizceļojis uz Boimansa un van Bēningena muzeju. Un pirms dažiem mēnešiem aptuveni desmit darbi nonāca Shīdamas Pilsētas muzejā. Patlaban man ir pārrunas arī ar vairākiem citiem muzejiem.

Šajā laikā es esmu arī mainījis karjeru. Esmu sācis strādāt kultūras sektorā, tāpēc mazinājušies arī mani ienākumi. Taču jaunus mākslas darbus es iegādājos katru gadu. Mana draudzene saka: “Es tevi nesaprotu. No vienas puses, tu it kā de-kolekcionē, bet no otras ‒ turpini pirkt jaunus darbus.” Jā, var teikt, ka māksla veido kaut ko līdzīgu atkarībai.

Jūsu uzmanības centrā vēl joprojām ir jaunie mākslinieki?

Jā.

Vai tā bijis jau no paša sākuma?

Iesākumā es stipri paļāvos uz intuīciju. Es arī nebiju īpaši koncentrējies. Tagad atskatoties, daži no darbiem, kurus es toreiz iegādājos, vēl joprojām liekas satriecoši, bet citi ‒ ne tik ļoti. Ar nedaudziem izņēmumiem, man šķiet, kādi 90‒95 % no visas kolekcijas ir laikmetīgā māksla. Un tas arī ir tas, kas mani visvairāk fascinē, jo tas viss ir kaut kas svaigs, un tas atspoguļo laiku, kurā es šobrīd dzīvoju. Tas mudina mani labāk izprast to, kas notiek apkārt.

Bet vienu es tagad daru citādi ‒ es vairāk iedziļinos mākslinieku darba kopumā. Īpaši, ja runa ir par fotogrāfiju. Pirms desmit gadiem es mēdzu nopirkt vienu darbu no vesela cikla, bet tagad es saku ‒ nē; ja es ko pērku, es gribu visu. Arī pašā pirkšanas procesā tagad ir lielāka spriedze, jo man tiešām ļoti rūpīgi jāizvēlas. Es neteiktu, ka pirms septiņiem vai astoņiem gadiem būtu bijis ļoti bagāts, tomēr man bija vairāk brīvas naudas, ar ko spēlēties – un tās tagad vairs nav. Taču vienlaikus tas padara šo izpētes, pārdomu, izsvēršanas, līdzsvarošanas utt. procesu daudz spraigāku, un savā ziņā tas sniedz lielāku gandarījumu.


Michael Wolf, Chicago 

Jūs esat arī viens no fonda C.o.C.A dibinātājiem; tā ir organizācija, kas atbalsta jaunos māksliniekus.

C.o.C.A. pamatā ir mūsu kopīgā “narkotika”, lieta, kas mūs vieno ‒ mēs visi esam laikmetīgās mākslas kolekcionāri. Mums te, Roterdamā, ir pieklājīgas kolekcionāru aprindas. Mēs ar pārējiem dibinātājiem regulāri satiekamies; reizi divās vai trīs nedēļās kopā ejam iedzert pa kādam aliņam. Katrs no mums nāk ar kaut ko savu. Mums visiem likās, ka mēs mierīgi varam turpināt pirkt mākslas darbus individuāli un pieņemt patstāvīgus lēmumus, taču padarīt mākslas darbu iegādāšanos par atvērtu procesu ir jau pilnīgi cits spēles līmenis. Ja es to daru viens pats, viss norisinās manā prātā. Lēmums tiek pieņemts šeit, intuitīvi, “ar iekšām”. Bet ja mēs to darām kopā, katram ir jāspēj noformulēt savas domas, savas izjūtas, savu viedokli. Un tas izvēršas par ļoti simpātisku procesu, kurā mēs debatējam par mākslu, māksliniekiem, par mākslas darba nozīmi.

Jā, mēs sākām kā pieci kolekcionāri. Un patlaban gatavojam jau savu 10. laidienu. Iesākumā bija pagrūti jo mums vajadzēja izdomāt, kā atrast māksliniekus. Vispirms mēs domājām, ka varbūt vajadzētu ievietot sludinājumu laikrakstā, bet kāds no mākslas institūciju pasaules pateica, ka labāk tā nedarīt. Mums pieteiktos 100 vai vairāk kandidātu, un mums vajadzētu katram no viņiem atbildēt, un tā tālāk. Tāpēc mēs nolēmām trīs līdz piecu mākslinieku izvēli uzticēt kuratoram. Mums nav sevišķi daudz kritēriju; mēs lielākoties pievēršamies māksliniekiem, kuri jau kaut ko parādījuši, taču tagad vēlas spert nākamo soli savā karjerā. Un patiesībā tieši tāpat mēs izvēlamies arī savu kuratoru. Mēs meklējam cilvēku, kurš kaut ko jau parādījis, taču nav vēl gluži valsts mēroga kurators. Mēs vēlamies tādējādi piedāvāt platformu arī kuratoriem.

Un tā kurators nāk klajā ar trim, četriem, pieciem priekšlikumiem, un tad mēs kā C.o.C.A. izlemjam, kurš no nominantu saraksta ir uzvarētājs. Uzvarētāju mēs apbalvojam ar naudas summu, kas katru gadu mainās, jo ir atkarīga arī no darba. Ja tā ir glezna, darba izdevumi nav tik lieli, bet, ja jūs veidojat video darbu, tie ir lielāki. Tātad mēs dodam pasūtījumu un nodrošinām māksliniekam platformu mākslas mesē Art Rotterdam. Mēs sarīkojam arī izstādi.

Vai C.o.C.A. mākslinieki un kuratori pārsvarā ir no Roterdamas?

Nē, mums ir nacionāla mēroga fokuss. Tomēr konkrētajai praksei jābūt bāzētai Holandē. Interesantā kārtā, atskatoties uz šiem desmit gadiem, šķiet, ka mums bijuši trīs holandiešu mākslinieki. Septiņi pārējie savulaik ieceļojuši no citām valstīm. Taču man šķiet, ka visi septiņi vēl joprojām dzīvo un strādā Holandē. Un tas diezgan daudz pasaka par to, cik starptautiska ir mākslas pasaule.

Atgriežoties pie jūsu privātās kolekcijas ‒ es kādā no jūsu intervijām lasīju, ka jums vienmēr neliekas svarīgi būt personīgi pazīstamam ar mākslinieku.

Nē. Es pazīstu kolekcionārus, kuri pirms darba iegādāšanās vēlētos mākslinieku sīki iztaujāt. Man tas nav nepieciešams. Taču visbiežāk tas tiešām ir sākums sava veida attiecībām: tu satiecies ar mākslinieku, un pilnīgi iespējams, ka jums atrodas kaut kas kopīgs. Varbūt idejas vai uzskati, vienalga. Es pazīstu arī samērā daudz mākslinieku, kuru darbu man nav, taču es ar viņiem labprāt iedzeru kādu aliņu. Tieši tāpat, kā ar attiecībām. Varbūt kāda meitene tev tiešām patīk, bet tu ar viņu nekad neesi gulējis. Šajā gadījumā ‒ tu neesi iegādājies mākslas darbu. Draudzību tas neiespaido, bet reizēm es sajūtu, ka no mākslinieka puses šīs attiecības varbūt liekas pilnā mērā nerealizētas. Taču tikpat kā neviens mākslinieks to neatzīs.


Ed van der Elsken, Cuba

Vai jūs sekojat tirgum? Vai jums ir svarīga jūsu kolekcijas darbu tirgus vērtība?

Taisnību sakot, nē. Protams, jauki dzirdēt, ka darbs tiešām labi kotējas, taču es pēdējo divdesmit gadu laikā esmu pieredzējis arī pretējo. Teiksim, man bija fotogrāfija, ko es iegādājos par kādiem 5000 vai 6000 eiro. Pēc dažiem gadiem par to tirgū maksāja 25 000 eiro. Un vēl pēc dažiem gadiem ‒ tikai 2000 vai 3000 eiro. Man tā ir tikpat kā rotaļu nauda. Tirgus nav manas uzmanības centrā; tas nav tas, kas mani interesē. Taču tik un tā patīkami kaut ko tādu dzirdēt. Tas drusku puiciski glaimo pašapziņai ‒ paskat, tev ir ķēriens!

Turklāt ir zināma cilvēku kategorija ‒ par savas kolekcijas veiksmēm viņi pastāsta vienmēr, taču nekad nepiemin faktu, ka viņu krājumi ir pilni ar darbiem, kam naudas izteiksmē nav pilnīgi nekādas vērtības. Man arī ir darbi, kuri tagad maksātu mazāk nekā es par tiem samaksāju iegādājoties, taču tas nemazina to vērtību manās acīs. Svarīgs ir pats darbs un ko tas nozīmē tieši man. Reizēm, pērkot dārgākus mākslas darbus, es neskatos uz to tirgus cenu, bet izglītojos ‒ uzzinu par tiem pēc iespējas vairāk. Šajā gadījumā tirgus cena neietekmē pašu lēmumu, bet mudina vairāk pārdomāt pirkumu.

Vairāki galeriju īpašnieki teikuši, ka pēdējos gados cilvēki, kas pievēršas mākslas kolekcionēšanai, kļūst arvien jaunāki un jaunāki. Pirms desmit gadiem kolekcionāru vidējais vecums bijis četrdesmit vai piecdesmit, bet tagad tie ir cilvēki, kas jaunāki par trīsdesmit. Vai jūs piekristu šādam vērojumam?

Jā, mani novērojumi ir tādi, ka ir tāda vecāka kolekcionāru paaudze. Un es tai esmu vērīgi sekojis nu jau kādus desmit vai divdesmit gadus. Tāda mūžam izsalkusi kolekcionāru “suga”, kas seko visam un par visu ir informēta. Un paralēli es redzu, kā šajā ainā ienāk jauni cilvēki. Man šķiet, patlaban ir tāda samērā plaša jaunāku cilvēku kategorija, kas reizēm iegādājas mākslas darbus. Nav tik daudz tādu, kas to darītu ļoti intensīvi, bet ir lielāka grupa, kas palaikam kaut ko nopērk. Taču es pats jau arī kļūstu vecs; man ir piecdesmit.

Vai tāpēc jūs sekojat jauniem māksliniekiem ‒ lai tādējādo pats ilgāk saglabātu janību?

 (Smejas.) Taču viena lieta, ko es tiešām esmu novērojis ‒ zināmu tirgus krīzi. Teiksim, lielās mākslas galerijas arvien vairāk kļūst par meinstrīmu. Ja tu šodien aizbrauc uz Frieze vai Bāzeli, aptuveni 50 % galeriju visās mākslas mesēs ir vienas un tās pašas. Un jaunajām galerijām ir ļoti, ļoti grūti gūt kaut kādus panākumus. Vecās “sugas” kolekcionāri veidoja attiecības ar galeristiem. Domāju, ka šodien tas nav tik tipiski. Ir daudz grūtāk piesaistīties, veidot pastāvīgas attiecības ar pircējiem.


Karel Martens, Magical Square

Atgriežoties pie ceļojumiem. Kā jums liekas, kāds varētu būt jūsu kolekcijas galamērķis?

Jāteic, ka gadu gaitā manā apziņā izkristalizējušies divi domāšanas virzieni. Viens no tiem saistīts ar sešus vai septiņus gadus senu pagātni. Es lasīju kādu mākslas žurnālu, un tajā uzgāju antropocēna laikmeta definīciju. Es nezināju, kas tas ir, un sāku gūglēt ‒ pat izlietoju savu tābrīža interneta datu limitu. Un tad es sapratu, ka esmu atradis kaut ko tādu, kas savā ziņā definē to, ko es meklēju un kas mani fascinē. Un otrs, pilnīgi atšķirīgs domāšanas virziens, attiecas uz bērniem un jauniešiem pārmaiņu laiku sabiedrībā. Un pārsvarā tas materializējas kā mana aizraušanās ar fotogrāfiju.

Savā dzīvē es arī redzu, ka atrodos vai nu pilsētā, vai dabā; starp šīm divām vidēm nav nekādas pārejas joslas. Un galamērķis man šķiet vairāk kā ceļš uz labāku sapratni un iespēju palīdzēt orientēties citiem. Domāju, ka ir iemesls censties nolobīt tādu kā virskārtu ‒ vienalga, vai tā ir cilvēka vai dabas radīta. Vai radusies konfrontācijā starp šīm divām pasaulēm. Tas ļauj man daudz dziļāk izprast un apzināties to, kas ir mums visapkārt.

Pirms septiņiem gadiem es vairāk vai mazāk pateicu ardievas biznesam un uzsāku pats savu praksi. Es vēl joprojām darbojos finanšu un nekustamā īpašuma jomā, taču pilnībā pievēršoties tieši mākslas institūcijām un mākslas kolektīviem. Tātad es esmu pielāgojis nodarbošanos savai kaislībai. Un ja mans kāds pirms desmit vai divdesmit gadiem būtu teicis, ka tā kaut kad notiks, es sacītu, ka šis cilvēks ir traks. Bet šīs pārmaiņas iespaidojušas arī manu dzīvesveidu. Agrāk es mākslai varēju veltīt tikai vakarus un nedēļas nogales. Tagad tā ir mana ikdienas dzīve, kurā es esmu pilnībā iegremdējies. Un es domāju, ka atlikušo mūžu pavadīšu tieši šeit, šajā pasaulē, šajā dimensijā, kas pieder cilvēkiem, kuri jūt jaunrades dziņu. Tā ir brīva pasaule ‒ pasaule, kurā man patiešām patīk. Ne gluži kā radītājam, bet vairāk kā sava veida koordinatoram. Tas ir tas galamērķis, kādu es saredzu sev pašam, runājot par savu darba dzīvi ‒ kalpot par tiltu starp mākslinieku pasauli un citām pasaulēm.

Tāpat es arī vairāk iznāku no savas laikmetīgās mākslas kūniņas. Es biežāk eju uz kino un vispār baudu mākslu krietni daudzveidīgākos ceļos nekā agrāk. Pateicoties savam darbam, es esmu iesaistījies arī teātra iestudējumu tapšanā, strādāju ar mūziķiem un dizaineriem. Man liekas, ka mans skats uz mākslas pasauli ievērojami paplašinājies.

Bet lēmums, ko jūs pirms dažiem gadiem pieņēmāt, bija ļoti drosmīgs.

Man tas šķita loģisks solis. Daudzi man teica ‒ nu kā no tā var uztaisīt biznesu? Pat ne tik daudz ‒ vai tu vari tā kļūt bagāts, bet vai tu varēsi dzīvot savu dzīvi tā, kādu vēlies?

Jums tomēr tas kaut kā izdevies.

Un tas sagādā man lielu gandarījumu un apmierinājumu. Absolūti.

Varbūt mums katram dzīvē pienāk brīdis, kad mēs saprotam, ka mums patiesībā vajag mazāk.

Jā. Es to īpaši skaidri sajutu ceļojot ‒ redzot, ka izdzīvot iespējams gandrīz bez nekā. Es atrodos kaut kur tālā pasaules nostūrī, bruņojies tikai ar savu Kindle, un man viss ir kārtībā. Reizēm tiešām pietiek ar mazumiņu. No otras puses ‒ kāpēc tādā gadījumā pirkt mākslu? Te ir tāda pretruna.


Aleksandrs Ramselārs