JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Tamāra Fjodorova. Lauvas, 1960.–70. gadi. Celuloīds, plastmasa © Köpcke und Weinhold

Laikmeta gars izpaužas rotaļlietās 0

Saruna ar vācu kolekcionāriem Sebastianu Kepki un Folkeru Veinholdu Berlīnē

Sergejs Timofejevs
21/06/2019

Es ienāku me Collectors Room Berlin* ēkā, kas atrodas Augustštrāsē – kaimiņos KW Laikmetīgās mākslas institūtam, Berlīnes biennāles birojam, veselai virknei galeriju un mākslas un intelektuālo izdevumu kulta veikalam do you read me. Es paeju garām kafejnīcai, suvenīru veikalam un pieklājīgajam reģistratoram un kāpju uz otrā stāva vestibilu. Tur mani sagaida zvēri – ziloņi, lapsas, zaķi, pērtiķīši. Tie ir dažādās krāsās, viegli, dzīvespriecīgi… un statiski.

Iespējams, esmu tos sastapis bērnībā, teiksim, lūk, šo nelielo lauvu ar brūnām krēpēm. Varbūt esmu turējis kādu no tiem zem spilvena, kad man bija pieci vai seši. Tomēr vairums no tiem man nav pazīstami. Tie nākuši pasaulē valstī, kurā reiz dzīvoju un kuru pametu bez nožēlas. Taču tagad, godīgi sakot, priecājos tos satikt.


Zoo Maskava – Padomju Savienības rotaļu dzīvnieki | 1950–1980. Skats no izstādes. me Collectors Room, Berlīne. Foto: Eric Bell

Esmu divu berlīniešu, Sebastiana Kepkes un Folkera Veinholda, kolekcijas izstādē “Zoo Maskava – Padomju Savienības rotaļu dzīvnieki | 1950–1980” (Zoo Mосква – Toy Animals from the Soviet Union | 1950–1980). Sebastians un Folkers jau gadiem ilgi strādā kā fotogrāfi, dizaineri un izstāžu organizatori. Viņu darbības tēma ir vēstures atspulgs ikdienas dzīvē (galvenokārt priekšmetu pasaulē), un viņi to interpretē savā īpašajā veidā. Reizēm Sebastians un Folkers sadarbojas ar muzejiem, pēc to pasūtījuma vizualizēdami un konceptualizēdami to kolekcijas. Tāpat viņi realizē paši savus projektus, sākot ar tēlu un beidzot ar gatavu izstādes veidolu.


Laiva no izstādes “Atdot tauvas!” © Köpcke und Weinhold

Viņu līdz šim realizētie pašu projekti ir izstādes, kas veltītas uzvelkamajām skārda rotaļlietām (“Mehānisko dzīvnieku pasaule”) un spēļu kuģiem (“Atdot tauvas!”). Tomēr tieši “Zoo Maskava” izvedusi viņus jaunā kolekcionēšanas līmenī – te svarīga izrādījusies šo priekšmetu mākslas vēstures izpēte par šo reizēm patiešām apbrīnojamo dzīvnieku autoriem. Ar to viņiem palīdzējusi Ļeņingradas Bērnības muzeja restauratore un pedagoģe Darja Soboļeva.

Cara laika Krievijā rotaļlietas masveidā netika ražotas, tās tika ievestas no ārzemēm un maksāja dārgi, tādēļ vairums bērnu izklaidējās ar mājamatniecības izstrādājumiem no koka un māla. 20. gadsimta 30. gados parādījās pirmie padomju masveida paraugi, kas nereti bija ārzemju ražojumu kopijas. Tomēr jau pēc kara, piecdesmito gadu sākumā, šajā sfērā ienāca jauna rotaļlietu dizaineru paaudze. Tie bija mākslas augstskolu absolventi, kas izvēlējās šādu savu talantu pielietojumu, jo tas nozīmēja stabilus ienākumus bez stingras ideoloģiskās kontroles. Turklāt arī auditorija bija sevišķi atsaucīga un dzīvespriecīga. “Laikā, kad tēlotājmākslā joprojām dominēja socreālisms, rotaļlietā varēja izteikt laika garu un jaunu attieksmi pret dzīvi, atrast savu pašizpausmes veidu. No mākslīgiem materiāliem, tādiem kā celuloīds un polietilēns, padomju tēlnieki radīja mākslinieciski bagātīgu dzīvnieku pasauli. Ar šīm rotaļlietām bija pazīstamas vairākas bērnu paaudzes,” uzskata projekta “Zoo Maskava” autori.


Ļevs Smorgons. Žirafes. 1970. gadi © Köpcke und Weinhold

me Collectors Room Berlin izstādē var ieraudzīt ne tikai pašas rotaļlietas, reālus fabriku ražojuma paraugus un to prototipus, bet arī Sebastiana un Folkera veidotas fotogrāfijas – sava veida rotaļlietu portretus uz tumši dramatiska fona, kur tās atklājas kā īstas personības ar savu pasauli un raksturu. “Mēs gribējām uzskatāmi parādīt to funkcionalitāti un estētiskās kvalitātes,” viņi stāsta.

Vecākie kolekcijas priekšmeti datēti ar 20. gadsimta 40. gadiem. Meklēdami interesantas autentiskas rotaļlietas, kolekcionāri atrada arī pašus to prototipu autorus. Tostarp Ādolfu Neištatu, kurš strādāja Zagorskas rotaļlietas institūtā un izgatavoja 650 modeļus. Viņš kolekcionāriem sagādāja nenovērtējamu dāvanu – simts ar roku apgleznotu oriģinālo ģipša modeļu no 70. un 80. gadiem. Daudzi mākslinieki jau bija miruši, un tad tika meklēti viņu radinieki, tika vākta visa iespējamā informācija par tādiem autoriem kā Boriss Vorobjovs, Ļevs Razumovskis, Ļevs Smorgons, Natālija Tirkova un citi. Sebastians Kepke, kurš kolekcijas priekšmetu meklējumos biežāk apmeklējis Pēterburgu, stāsta: “Jaunā pilsētas ainava – tas ir Gucci, Prada un Makdonalds. Rotaļlietas no padomju laika tagad var atrast tikai krāmu tirgū. Pilnās veikalu vitrīnas un plaukti šodien piedāvā rietumu pasaules standarta sortimentu. Krievijā ražotās rotaļlietas no tā vairs neatšķiras.”


Folkers Veinholds un Sebastians Kepke. Foto: me Collectors Room Berlin.

Kā un kāpēc jūs sākāt kolekcionēt? Kur radusies jūsu interese par gana ierastiem un masveidā ražotiem priekšmetiem?

Sebastians Kepke: Var teikt, ka es sāku kolekcionēt, vēl būdams bērns. Man bija ķerra, ar kuru es staigāju pa dzīvokli un vācu visu pēc kārtas… visādus niekus. Reiz – tas, visticamāk, bija 1970. gadā, es atradu piespraudi. Tā bija lēta bižutērija, piespraude ar diviem ķirsīšiem. Es to uzdāvināju mammai un vienmēr lūdzu, lai viņa to piesprauž svētku reizēs. Un viņa to vīrišķīgi pacieta.

Lūk, kā tas sākās. Tad sekoja pastmarku, košļājamās gumijas papīriņu un tamlīdzīgu lietu fāze… Deviņdesmito gadu sākumā mēs abi sākām izpildīt dažādus muzeju pasūtījumus. Es, piemēram, veidoju izstādi par reklāmu VDR, tiesa, ne ar Folkeru, bet gan kādu citu kolēģi. Mēs tolaik staigājām no viena veikala uz otru un vācām visu pēc kārtas, visu, kas bija saglabājies.

Folkers Veinholds: Sebastians pēc profesijas ir grafiskais dizainers, bet es – fotogrāfs. Es arī interesējos par kolekcionēšanu, tomēr ne tik intensīvi un ne no pašas bērnības kā Sebastians.

S.K.: Mēs abi, protams, būtu varējuši kolekcionēt arī atsevišķi. Tomēr kopā tas ir gan izdevīgāk, gan interesantāk, un vispār – mēs esam draugi. No sākuma mēs strādājām muzejiem, gatavojām fotogrāmatas, bet pēc tam nolēmām izveidot paši savu izstādi un izrādīt to pasaulē. Mums radās ideja izveidot mehānisko rotaļlietu ekspozīciju. Un pirmo tās eksponātu mēs abi kopā atrādām kādā utenī.

Un kas tas bija par objektu?

S.K.: Tā bija skārda pīle. 20. gadsimta 50. gadi, Vācijas ražojums. Skārda rotaļlietas ir labi zināms kolekcionēšanas objekts, tomēr skārda dzīvniekiem veltītas izstādes vēl nekad nebija sarīkotas. Turklāt mēs neesam klasiski kolekcionāri, kuri bieži vien meklē tieši raritātes. Mums nekad nav interesējuši reti eksponāti. Mūsu mērķis bija parādīt visu spektru. Un vēl mēs apvienojām reālus objektus ar to fotogrāfijām, un te, teiksim, mēs centāmies izveidot fotogrāfiju sēriju ar “dzīvniekiem dabiskajos apstākļos”, vienīgi dzīvnieki bija rotaļlietas, nevis dzīvi. Tur pat bija filma kustību fiksācijas tehnikā. Pirmoreiz šo izstādi izrādīja 2010. gadā, un kopš tā laika tā pastāvīgi ceļojusi pa Vācijas, Austrijas, Nīderlandes, Šveices muzejiem. Ceram to parādīt arī Berlīnē.

Pēc tam mēs organizējām citu izstādi, tā saucās “Atdot tauvas!”. Tajā bija plastmasas rotaļu kuģi, kas ražoti no 1900. līdz 1980. gadam. Tas bija ļoti aizraujoši – strādāt ar jūrniecības tēmu. Un bija ļoti interesanti darīt to, ko nav darījis neviens cits, – ar šo rotaļlietu palīdzību radīt savdabīgu jūras ceļojumu tēlu.

Mums tas vienmēr ir licies saistoši – sākt kolekcionēt to, ko iepriekš neesam kolekcionējuši, izveidot no tā izstādi, pateikt kaut ko būtisku un pārsteigt pašiem sevi.


Zilonis no izstādes “Mehānisko dzīvnieku pasaule”. © Köpcke und Weinhold

Vai ir kādi citi apstākļi, kas jūs rosina veidot tieši rotaļlietu ekspozīcijas? Vai te ir kādi sentimentāli apsvērumi, saistīti ar mēģinājumu atskatīties uz laimīgajiem bērnības laikiem.

S.K.: Jā, laikam jau tās ir arī mūsu bērnības atmiņas. Un laika mašīna, ar kuras palīdzību iespējams atskatīties atpakaļ. Un iespēja atcerēties, ieraudzīt kaut ko, ko esam zaudējuši, kas ir jau zudis. Rotaļlietas ir sava veida laikmeta spogulis, tās tiešā veidā parāda laikmeta garu. Tās, var teikt, ir sava laika ikdienas dzīves miniatūras.

Ja pareizi saprotu, tad jūsu interese vairāk koncentrējas nevis uz kaut kādām 17.–19. gadsimta rotaļlietām, bet tādiem objektiem, kas būtu varējuši pilnīgi organiski parādīties arī jūsu pašu bērnībā, jūsu pašu dzīvēs.

S.K.: Jā, protams, mums ir personiska saikne ar šiem priekšmetiem, un mēs gribam, lai arī skatītāji ar tiem sajustu saikni. 19. gadsimta rotaļlietas tiek uztvertas kā muzeja eksponāti, un attiecības ar tām nav tik personiskas.


Natālija Tirkova. Varde. 1970. gadi © Köpcke und Weinhold

Vai savu bērnību jūs pavadījāt Austrumu vai Rietumu Vācijā?

F.V.: Abi esam no Austrumvācijas.

Vai tas kādā veidā ir ietekmējis jūsu uzmanību pret lietām? No savas bērnības atceros ne tikai deficīta jēdzienu un rindas pie veikaliem, kurās cilvēki ilgi stāvēja, lai kaut ko nopirktu, bet arī īpašu attieksmi pret “lietām no Rietumiem”…

S.K.: Ne manā dzīvē, ne VDR kopumā rotaļlietu deficīta tiešām nebija. Tomēr, protams, tu vairāk novērtē to, kas tev nav sasniedzams. Mēs pievērsām lielāku uzmanību no Rietumiem atvestajām lietām, tām, ko nevarēja nopirkt pie mums. Tā tas bija, jo mēs bijām bērni un bijām vēl dumji. (Smejas.)

Kad sabruka padomju sistēma un Austrumu bloks, no sākuma ar to laikmetu saistītās lietas pilnībā zaudēja vērtību, visi gribēja visu jauno un rietumniecisko, kas bija kvalitatīvāks un tehnoloģiskāks. Lietas no pagājušā laikmeta tika vienkārši izmestas. Ir patīkami redzēt, ka jums ir izdevies dažas no tām saglabāt…

S.K.: Tas, ka šīs rotaļlietas ir nākušas no Padomju Savienības, mums nav svarīgākais. Rotaļlietas no Mongolijas vai Spānijas mums būtu ne mazāk interesantas. Lai gan, protams, tas piešķir zināmu auru. Tomēr, lai kā arī būtu, svarīgākā ir to vērtība dizaina ziņā. Tas apstiprinājās, kad iepazināmies ar rotaļlietu autoriem un sapratām, ar ko mums ir darīšana. Mums šķita ļoti interesanti, kā šis dizains mainījies laika gaitā, kā katrs no rotaļlietu dizaineriem izstrādājis un attīstījis savu rokrakstu.

Šiem māksliniekiem ir līdzīgas biogrāfijas. Būdami bērni, viņi visi bija piedzīvojuši karu. Vai Ļeņingradā blokādes laikā vai evakuācijā, un tā bija pirmā paaudze, kas ieguva izglītību pēckara gados. Viņi mācījās un kļuva par kvalificētiem māksliniekiem un speciālistiem. Bet pēc tam viņi strādāja ražošanā un spēja strādāt tajā pietiekami brīvi. Mums liekas, ka tā laika padomju rotaļlietas ir pavisam citādākas nekā oficiālā tēlotājmāksla, kas pakļāvās socreālisma formātam. Šajā gadījumā nekā tāda nav, drīzāk pat ir tāda kā virzība uz abstrakciju. Un to arī mūsu sarunu laikā atklāja paši mākslinieki – ka jutušies laimīgi par savu darbu un par to, ka nav jāražo neskaitāmas Staļina bistes.

Tātad, jūsuprāt, šajā sfērā nebija ideoloģiskās kontroles?

S.K.: Nu, vismaz neviens neko tādu nepieminēja.


Gaļina Sokolova. Meitene ar suni. 1960. gadi © Köpcke und Weinhold

Bet vai jūsu bērnībā VDR rotaļlietu veikalos varēja atrast arī padomju produkciju?

F.V.: Ļoti maz.

S.K.: Man bija vairākas tādas rotaļlietas, tomēr tās kāds drīzāk bija atvedis kā suvenīru no ceļojuma uz Padomju Savienību. Tur, teiksim, pārdeva arī rotaļlietas, kuru dizainu bija veidojusi Libuše Niklova no Čehoslovākijas, tomēr visi tās uztvēra kā lietas “no Krievijas”. Neviens nezināja, kas ir to īstais autors. No otras puses, Austrumvācijā bija tāds pazīstams dizainers Ali Kurts, un viņa rotaļlietas tika pārdotas arī PSRS veikalos.

Kā aizsākās jūsu kolekcija, kas parādīta “Zoo Maskava”? Kas kļuva par pirmo stimulu?

F.V.: Tā bija apstākļu sakritība. 2013. gada decembrī Sebastians man piezvanīja, tolaik viņš pavadīja daudz laika internetā, meklēdams spēļu kuģīšus, un teica: “Esmu atradis kaut ko daudz interesantāku un skaistāku.” Un tie bija pirmie dzīvnieki no kolekcijas “Zoo Maskava”.

Jūs tos atradāt internetā?

S.K.: Jā, caur eBay. Un mēs tos nopirkām. Un tad radās šī ideja – izveidot izstādi ar plastmasas un celuloīda rotaļlietām no Padomju Savienības. Mēs sazinājāmies ar muzeju Austrijā, viņiem šī ideja ļoti iepatikās, mēs pat sarunājām izstādes norises datumus. Datumi jau bija, taču informācijas par to, kas stāvējis aiz šīm rotaļlietām, kas bijuši to autori, mums nebija. Un mēs izķemmējām visu internetu, atradām dažas adreses, kur varētu vērsties… Pēc tam mēs atradām viena dizainera – Ļeva Razumovska – meitas kontaktus. Pēc tam iepazināmies ar Darju Soboļevu, speciālisti no Pēterburgas, kura mums daudz palīdzēja. Viņa jau iepriekš bija pētījusi citu mākslinieku biogrāfiju un iedeva mums viņu kontaktus. Aizbraucu uz Pēterburgu, un kopā ar Darju mēs sākām satikties ar māksliniekiem vai viņu ģimenes locekļiem. Mēs braucām uz gumijas izstrādājumu rūpnīcu “Krasnij treugoļņik”, arī tas bija ļoti interesanti.

Acīmredzot tā bija noteikta mākslas vai dizaina tradīcija, kas pēc būtības tika pārtraukta. Postpadomju valstīs neparādās pārāk daudz vietējā ražojuma rotaļlietu.

S.K.: Tomēr tāda situācija ir ne tikai tur. Tas ir globāls, vispasaules mēroga standarts, globālais tirgus un tā ietekme. Tomēr kopumā var teikt, ka mūsu izstāde ir stāsts par vienu paaudzi, kas 20. gadsimta 50.–60. gados absolvēja mākslas fakultātes un sāka darboties šajā sfērā, lai tajā pavadītu visu savu dzīvi. Nākamā paaudze viņus nenomainīja. Šim stāstam ir savs sākums un gals.

Šī dzīvniekus attēlojošo rotaļlietu kolekcija arī izskatās kā tāds vēstījums par zaudēto, iluzoro paradīzi. Visas rotaļlietas ir tādas spilgtas, dzīvespriecīgas, labsirdīgas…

S.K.: Kad ar šo tēmu sāc strādāt pamatīgāk, tad saproti, ka viens no šo rotaļlietu kopīgajiem raksturlielumiem ir ļaunuma, ļauno spēku iztrūkums. Un tā ir nozīmīgākā atšķirība no Rietumu kultūras, kur ļaunums vienmēr ir aktīvs spēlētājs, lai tā fonā labais izskatītos vēl spēcīgāks.

Tātad Rietumu kultūra strādāja ar kontrastiem, bet šeit it kā nav ēnu.

S.K.: Tāpat padomju rotaļlietās nebija sievietes ķermeņa idealizācijas, nebija nekāda Bārbijas kulta. Lai gan sieviešu figūriņas, protams, bija. Tomēr tā bija māte, tantiņa ar somām, autobusa vadītāja, ārste, tas ir, it kā ikdienas dzīves varoņi. Un nekādu supervaroņu.

Vai šīs rotaļlietas jūs atradāt internetā vai arī uteņos un tamlīdzīgās vietās?

S.K.: Vairumu no tām mēs atradām internetā. Tomēr, kad biju Pēterburgā, iegriezos, protams, arī tirgos. Un šo to atradu. Vēl mums ļoti paveicās ar Ādolfs Neištata dāvanu – viņš mums atdeva daudzu rotaļlietu modeļu, figūru un skiču kolekciju.

F.V.: Un viņš ļoti priecājās, ka šīs lietas un zīmējumi nonāks izstādē un ka tas viss atradīs savu skatītāju, jo pēdējo 35 gadu laikā neviens, izņemot mūs, par to visu nebija interesējies.


Jeļena Potvolocka. Papagailis, 1970. gadi. Plastmasa © Köpcke und Weinhold

Kad pētīju šīs rotaļlietas, es domāju arī par to, ka tie laiki vēl bija arī tāds romantisks laikmets šiem materiāliem – plastmasai, celuloīdam. Tolaik neviens šos materiālus neuzlūkoja kā kaut ko bīstamu dabai un cilvēkiem pašiem. Tas bija kaut kas mūsdienīgs un viegls. Sanāk tāda kā Plastmasas paradīze.

S.K.: Jā, tas bija tāpat kā ar “miermīlīgo atomu”…

Plastmasas materiāli ir interesanti arī no cita skatpunkta – kolekcijas materialitāte. Vai tie ir kā īpaši jākopj? Cik trausli tie ir?

S.K.: Tiem kaitē ultravioletā gaisma, UV starojums, tas ir, saule. Vislabāk plastmasas rotaļlietas glabāt tumšā, sausā un vēsā vietā. Un nekur tās neizrādīt. (Smejas.)

Bet šobrīd tās stāv dienasgaismā kā mazi varoņi…

S.K.: Jā, pārāk ilga stāvēšana gaismā tām būs kaitīga. Taču mēs šīs lietas kolekcionējam ne tāpēc, lai glabātu noliktavā, mēs gribam tās parādīt cilvēkiem.

Ir arī ļoti interesanti, kā savas kolekcijas priekšmetus jūs parādāt fotogrāfijās. Ja mehāniskās skārda rotaļlietas jūs centāties parādīt “dabiskajā” vidē, dabiskos apstākļos, tad šeit tās fotografētas kontrastējošā gaismā uz tumša fona, kas atkal jau liek domāt par supervaroņiem… Jebkurā gadījumā te ir kaut kas dramatisks. Vai tāda arī bija jūsu sākotnējā ideja?

S.K.: Jā, tāda bija mūsu koncepcija. Ar skārda rotaļlietām no mūsu pirmās izstādes mēs gribējām saviem spēkiem radīt ko līdzīgu “mākslai” fotogrāfijas formā, paši pretendēt uz mākslas darba statusu. Savukārt šajā gadījumā rotaļlietas pašas ir mākslas, dizaina priekšmeti. Mēs gribējām distancēties no tā visa un dot balsi pašām rotaļlietām. Savukārt tumšais fons izceļ to krāsas un faktūru.

F.V.: Mēs izmēģinājām visdažādākos fona variantus. Un nonācām pie melnā.


Ļevs Smorgons. Ēzelis. 1950. gadi. © Köpcke und Weinhold

Kāda ir vācu publikas reakcija? Vai ir cilvēki, kas brīnās par to, ka PSRS vispār bijušas rotaļlietas?

S.K.: Publikas reakcija ir ļoti laba… Tomēr ar muzeju institūcijām ne viss ir tik vienkārši. Krievija pašlaik nemitīgi ir ziņās, un ne tajā labākajā nozīmē. Kad aptaujājām vairākus muzejus, ne reizi vien mums atbildēja, ka kolekcija ir vienkārši lieliska, objekti ir fantastiski, izstāde ir brīnišķīga, tomēr to izstādīt mēs nevaram. Jo tā ir Krievija, Putins… Te, me Collectors Room, kad sākām pārrunas par izstādi, uzmanība tika pirmām kārtām pievērsta kvalitātei, politiskajai dimensijai nebija tik liela loma.

Vai ir kādi plāni jūsu tālākās kolekcijas un izstāžu sakarā vai arī pagaidām tas ir noslēpums?

S.K.: Pēdējos gados mēs vairāk strādājam ar muzeju kolekcijām, gatavojam fotogrāfiju sērijas ar objektiem, kas atrodas šajās kolekcijās, veidojam šajā materiālā balstītas grāmatas.


© Köpcke und Weinhold

Jūs it kā konceptualizējat šīs kolekcijas?

S.K.: Jā, mēs cenšamies vizualizēt to raksturu, uzsvērt to, kas padara tās īpašas. Viena no pēdējām šāda veida grāmatām radās, strādājot ar kāda Austrijas klostera mākslas kolekciju un bibliotēku.

F.V.: Tie lielākoties ir objekti no Renesanses un baroka perioda, taču mēs centāmies tos nofotografēt ar laikmetīgās fotogrāfijas paņēmieniem – ne tikai iemūžināt bildēs, bet veidot arī tādu kā saspēli starp tiem, ienest inscenējuma elementu.

Skaidrs. Paldies par sarunu!

*me Collectors Room Berlin – privāta mākslas telpa, kas pieder kolekcionāram Tomasam Olbrihtam un kurā tiek izstādītas tematiskas izlases ar viņa paša kolekcijas darbiem, kā arī citu kolekcionāru ekspozīcijas.