Foto

Žanete Bonjera

Arterritory.com

Man mēdz jautāt: “Kas, jūsuprāt, ir labākais mākslinieks?” Un tad es atbildu: “Nu, man šķiet, ka Mikelandželo bija labs.”

01/03/2012

Arterritory.com bija tas gods tikties ar Žaneti Bonjeru (Jeanette Bonnier), vienu no slavenās Bonjeru dzimtas pārstāvēm. Šai ģimenei pieder Zviedrijas lielākais mediju koncerns Bonnier AB, un tā jau vairāk nekā divus gadsimtus bijusi aktīva kultūras un mākslas atbalstītāja. 1985. gadā, godinot savas meitas Marijas piemiņu, Žanete izveidoja Marijas Bonjeras Dālinas fondu – pirmo šāda veida organizāciju, kas piešķir stipendijas jauniem zviedru māksliniekiem. Kopš 2006. gada viņa vada Bonniers Konsthall, laikmetīgās mākslas telpu, kas kļuvusi par vienu no svarīgākajām mākslas institūcijām Zviedrijā un visā Skandināvijā.

Mūsu saruna notiek Žanetes Bonjeras birojā, daudzstāvu ēkā, kurai uz viena sāna izstiepies liels, vertikāls uzraksts: Bonnierhuset. Stāvēt pie šīs vēsturiskās korporācijas mītnes ieejas ir vienlaikus mazliet biedējoši un aizraujoši. Tomēr šīs pretrunīgās jūtas izgaist, tiklīdz speru kāju plašajā vestibilā, acumirklī nonākot mākslas ielenkumā. Šeit mājvietu atradušas neskaitāmas gleznas, skulptūras un instalācijas. Tiesa gan, man nav iespējas šos dārgumus aplūkot tuvāk – apsargs steigšus vedina uz liftu, un tas mani nogādā kādā augstākā stāvā, kur notiks tikšanās ar pašu mājasmāti. Ieeju Žanetes kabinetā, kas man šķiet ļoti viesmīlīgs un, jāatzīst, arī radoši iekārtots.

Šķiet, ka Bonniers Konsthall vienmēr meklē visu jauno un aizraujošo laikmetīgajā mākslā. Vai šī koncepcija ir mainījies kopš galerijas atvēršanas 2006. gadā?

Nē, tā nevarētu teikt. Mēs vēl aizvien izstādām laikmetīgo mākslu. Vairumam no mūsu izstādēm pamatā likta kāda doma – kāda intelektuāla ideja. Mēs esam sadarbojušies ar teātri, lai redzētu, kā sasaucas teātris un māksla vai literatūra un māksla. Vienmēr esam pieturējušies apmēram pie vienas un tās pašas taktikas. Protams, reizēm mēs šajās izstādēs iekļaujam arī vecāku mākslinieku darbus, ja tie atbilst tēmai, taču es teiktu, ka 80 % no mūsu izstādēm pamatā bijusi laikmetīgā māksla. Pēdējā laikā esam sākuši sadarboties arī ar citām institūcijām. Un dažas no mūsu izstādēm sākušas ceļot. Tie visi ir pēdējo divu vai trīs gadu pavērsieni.

Es lasīju, ka ar māksliniekiem, kurus izstādāt, jūs mēdzat arī sadarboties.

Jā, atsevišķus darbus mēs finansējam. No ārpuses jūs varat redzēt Singapūras mākslinieka Mina Vona video. Viņa darba pamatā ir viena no Ingrīdas Bergmanes filmām, un mēs ar viņu sadarbojāmies. Un, kad rīkojām Tomasa Saraseno izstādi, kurā bija aplūkojams milzīgs zirnekļa tīkls, mēs sadarbojāmies arī ar viņu. Šo darbu mēs arī iegādājāmies. Dažus no izstādītajiem darbiem mēs nopērkam, bet tas nenozīmē, ka mēs iegādājamies visu izstādīto mākslinieku darbus. Tas būtu neiespējami. Tomēr šad un tad mēs izvēlamies atsevišķus darbus, ko vēlāk nopērkam. Šādi mēs veidojam savu kolekciju.

Ja es pareizi saprotu, jūsu nolūks nav bijis kļūt par muzeju. Bet kāpēc ne, ja reiz jums jau ir sava kolekcija?

Mēs neesam muzejs. Tā ir liela atšķirība, jo muzejam nepieciešama kolekcija un tam jāiegādājas mākslas darbi. Muzejam jābūt mākslas darbu īpašniekam. Muzejam jāparāda publikai plašs mākslas vēstures diapazons. Mums tas nav jādara. Un mēs mākslu arī nepārdodam. Varētu teikt, ka šī ir tīrā veidā izstāžu zāle. Agri vai vēlu, protams, mēs izstādīsim arī to, ko esam iegādājušies savai kolekcijai. Pilnīgi noteikti! Taču mēs ar to nodarbojamies tikai dažus gadus. Jāpagaida, līdz kolekcija izaugs lielāka.

Daudzi muzeji kultūras budžeta samazināšanas dēļ nevar atļauties sistemātiski iegādāties jaunus mākslas darbus. Lai gan Bonniers Konsthall nav muzejs, tomēr pilda dažas no funkcijām, ar ko patlaban netiek galā muzeji. Man tas šķiet ļoti interesanti.

Jā, uz to var paraudzīties arī tā. Noteikti. Pateicoties tam, ka sadarbojamies ar saviem laikabiedriem, mēs neesam spiesti iegādāties darbus par ļoti lielu naudu. Teiksim, muzejs, kas savulaik palaidis garām kādu mākslas darbu, vēlāk spiests par to iztērēt milzīgu summu. Tāpēc muzeji pastāvīgi meklē sponsorus. Mēs visu laiku sekojam pašreizējā brīža norisēm, un pamanām māksliniekus jau ļoti savlaicīgi. Tāpat mēs pērkam arī savu stipendiātu darbus. Tas tiek ieskaitīts stipendijā. Un ja pēc kāda laika mums šķiet, ka šie mākslinieki ir gājuši tālāk, attīstījušies, mēs turpinām iegādāties viņu darbus. Vairums mākslinieku, kuri saņēmuši mūsu stipendijas, vēlāk sevi lieliski apliecinājuši. Galerijas viņus parasti pamana jau ļoti drīz. Katra gada nogalē mēs savā izstāžu zālē rīkojam šo mākslinieku izstādi. Pirms šīs mākslas telpas izveidošanas man tieši tāpat bija nepieciešamība šos jaunos māksliniekus kaut kur izstādīt – es gribēju, lai viņi iet sabiedrībā, lai viņus redz! Un tā es katru gadu īrēju stendu dažādās mākslas mesēs.

Nevienu nepārstāvot, kā privātpersona?

Jā, kā privātpersona. Un ja atradās kāds, kurš vēlējās šos darbus iegādāties, es teicu, lai uzmeklē pašu mākslinieku. Tolaik lielākā daļa no šiem māksliniekiem vēl nesadarbojās ar mākslas galerijām.

Tātad jūs no tā neguvāt nekādu peļņu?

Nē. Ne mazāko.

Tā gan ir novatoriska pieeja. Par šādu praksi es vēl nebiju dzirdējusi.

(Smejas) Iesākumā bija tieši tā. Bet tagad man tādas vajadzības vairs nav – man tagad ir sava telpa, kur šos darbus izstādīt.

Kā jūs izvēlaties, kam piešķirt stipendiju?

Man ir īpaša žūrija. Tajā ietilpst Dāvids Neimans no galerijas Magasin 3 un mākslinieks Dans Volgerss; Larss Nitve, bijušais Modernās mākslas muzeja direktors, arī agrāk bija šajā žūrijā. Bet katru gadu mēs pieaicinām arī divus neatkarīgos pārstāvjus no mākslas aprindām – galeriju īpašniekus, muzeja darbiniekus vai vēl kādus citus cilvēkus. Katru gadu mēs saņemam apmēram 300 pieteikumu; no tiem tiek atlasīti kādi 30, kurus tad tālāk apspriež žūrija.

Vai līdz gala rezultātam ir garš ceļš?

Mēs ar to nodarbojamies jau labu laiciņu, un esam lieliski iemanījušies (smejas). Izvēle prasa divas dienas – katru dienu pa četrām stundām. Tātad kopā astoņas stundas... vai tuvu tam. Nav nemaz tik daudz.

Patlaban uz stipendiju var pieteikties tikai zviedru mākslinieki. Vai jūs plānojat paplašināties – pievērsties arī citiem reģioniem?

Labs jautājums. Neesmu par to domājusi, bet iespējams, ka nākotnē apsvēršu šādu iespēju. Tikai man liekas, ka tas būtu ārkārtīgi sarežģīti.

Kāpēc jums tā liekas?

Es domāju, ka tas prasītu daudz darba, būtu jāatvēl arī vairāk laika, jo pieteikšanās noritētu lēnāk. Taisnību sakot, nezinu. Es esmu zviedriete, mana meita bija zviedriete, un šodien mums Zviedrijā ir ļoti daudz mākslinieku. Patlaban, kā jau jūs pieminējāt, ekonomiskā situācija ir ļoti smaga, un nedomāju, ka tuvākajā laikā tā īpaši uzlabosies. Protams, salīdzinot ar daudzām citām vietām, mums šeit, Zviedrijā, nebūtu par ko sūdzēties. Tomēr māksliniekiem neklājas viegli. Tāpēc man varbūt tomēr labāk koncentrēties tieši uz to.

Kā jūs aprakstītu mākslas ainu šeit, Zviedrijā, vai Skandināvijā vispār?

Tieši šobrīd un nu jau krietnu laiku Zviedrijā ir lieliska mākslas aina. Es šad tad aizbraucu uz Ņujorku, un, lai gan Ņujorkā dzīvo apmēram tik daudz cilvēku, cik visā Zviedrijā, es tiešām nevaru teikt, ka māksla tur būtu īpaši augstākā līmenī. Es nudien tā nedomāju. Protams, ir tādas institūcijas kā Gagosjana galerija, kas izstāda Demjenu Hērstu un tādā garā, bet man tas nešķiet īpaši interesanti. Nē, mani tas neinteresē.

Jūs neesat viena no Hērsta fenomena cienītājām?

Nē. Man liekas, ka viņa “punktu gleznas” ir vienkārši smieklīgas. Viņdien es biju aizgājusi uz apspriedi kādā no mūsu birojiem, un tur pie ieejas bija tāds aizkars... nu precīzi kā Demjenam Hērstam. Uz mata! (smejas) Un es nodomāju – tas taču ir smieklīgi! Tomēr es atceros pirms daudziem, daudziem gadiem Venēcijas Biennālē milzīgu ēku, kurā izstādījās visi jaunie mākslinieki. To sauca “Aperto”. Tur es redzēju tādu darbu: govs un teliņš stāv, pavērsušies viens pret otru. Skatītājam vajadzēja iziet starp viņiem abiem, starp māti un viņas bērnu. To es nespēju aizmirst, jo tās bija izjūtas, kas pilnīgi paņēma savā varā. To nevar izteikt vārdos. Es nezināju, kas ir šis mākslinieks. Man tolaik piederēja mākslas galerija Ņujorkā, un teicu savam partnerim: “Mums jānoskaidro, kas viņš tāds ir. Tas ir kaut kas vienreizējs.” Nu lūk, un tas bija Demjens Hērsts. Bet vēlāk, manuprāt, viņš kļuva ļoti komerciāls, un tas vairs nav īpaši interesanti. Manās acīs tā nav māksla.

Kuri mākslinieki jūs piesaista?

Man mēdz jautāt: “Kas, jūsuprāt, ir pats labākais mākslinieks?” Un tad es atbildu: “Nu, man šķiet, ka Mikelandželo bija labs.” Uz šādu jautājumu nav iespējams atbildēt. Protams, vienmēr ir mākslinieki, kuri jūs uzrunā vairāk nekā citi. Man tie būtu Sajs Tvomblijs un Anselms Kīfers. Šie divi vārdi man ir ļoti mīļi. Es uzskatu, ka viņi ir izcili mākslinieki. Viņi kaut ko nozīmē. Dažādi krāsaini punkti uz balta audekla man nenozīmē neko. Tas mani neuzrunā.

Tātad jums bija mākslas galerija Ņujorkā. Kāpēc jūs neatvērāt komerciālu galeriju arī Stokholmā?

Man traki nepatika strādāt galerijā. Tas nav domāts man. Tas pilnīgi neatbilst manam temperamentam. Man bija partneris, un viņam lieliski padevās tirgošana, bet man gan tas galīgi negāja pie sirds. Tas bija 80. gadu sākumā, Ņujorkas SoHo. Tas nebija īstais brīdis, kad diviem zviedriem atvērt mākslas galeriju Ņujorkā, jo tādu tur bija papilnam. Tur bija Mērija Būna un Leo Kastelli. Un Tonijs Šafrazi tobrīd vēra vaļā savu galeriju. Šiem cilvēkiem jau bija kontakti ar māksliniekiem. Piemēram, ar Šafrazi jau runāja Kīts Herings. Mums izdevās izstādīt dažus nelielus Kīta darbus, jo Tonijs savu galeriju vēl tikai cēla, un tā nebija gatava. Bet vispār mēs tur nonācām brīdī, kad visiem jau bija noslēgti līgumi ar citām galerijām. Mūsu galerija nepastāvēja ilgi, kādus divus vai trīs gadus. Vispār jau bija jauki, bet tā nebija lieta, kam es gribētu veltīt savu dzīvi.

Tomēr, kad jūs nolēmāt atgriezties Stokholmā un veidot savu biznesu tur, jums taču bija visi iespējamie kontakti. Bet jūs tik un tā izlēmāt, ka nedibināsiet komerciālu mākslas galeriju.

Man ļoti nepatika tā stāvēt un tirgot mākslu. Es to ciest nevarēju! Atceros, reiz pie mums kāds ienāca, un (neatminos gan, ko tieši mēs tobrīd izstādījām) es šim cilvēkam pateicu: “Ziniet, blakus galerijā ir daudz labāka izstāde.” (smejas) Mums tieši blakus bija liela galerija, kas piederēja Leo Kastelli. Nē, es neprotu tirgot. Nē. Ciest nevaru.

Jūs pieminējāt Ņujorku un Venēcijas Biennāli. Cik redzamu vietu starptautiskā līmenī ieņem skandināvu māksla?

Pirms 10 vai 15 gadiem Ņujorkā nekur nebija redzams neviens zviedru mākslinieks. 80. gadu sākumā vispār amerikāņus spēja ieinteresēt tikai retais no Eiropas laikmetīgajiem māksliniekiem. Un tad parādījās grupa itāļu un vācu mākslinieku. Tie bija Sandro Kia, Frančesko Klemente, Enco Kuki, A.R.Penks, Jergs Imendorfs un Helmuts Midendorfs. Viņiem izdevās izlauzties. Viņi atbrauca uz Ņujorku un palika, apmetās tur uz dzīvi. Taču šodien diezgan daudzi no māksliniekiem, kuri saņēmuši mūsu stipendijas, izstādās Ņujorkā; viņu darbus iegādājas amerikāņu kolekcionāri un muzeji.

Tātad jūs uzskatāt, ka citu Eiropas zemju mākslinieku panākumi nobruģēja ceļu arī skandināvu mākslai?

Jā, bet es domāju arī, ka visa mākslas dzīve kopumā kļuvusi internacionāla. Šodien jaunus māksliniekus, jaunus vārdus meklē pa visu pasauli. Pašreizējais mākslas bums mudina galerijas meklēt arvien jaunus māksliniekus. Mākslai tas var kaitēt. Ja ir tāds spiediens nemitīgi izstādīt kaut ko jaunu, var ciest kvalitāte. Mums vajadzētu atskatīties uz vecajiem laikiem, kad katra galerija pārstāvēja pavisam nedaudzus māksliniekus, un strādāja ar viņiem un viņu labā. Šobrīd es jūtu tādu spiedienu izstādīt arvien jaunus un jaunus vārdus.

Es lasīju, ka savu pirmo mākslas darbu jūs iegādājāties 12 gadu vecumā. Kā attīstījusies jūsu kolekcija?

Lai veidotu interesantu kolekciju, ir jābūt ļoti konsekventam, jākoncentrējas un ļoti skaidri jāapzinās, ko tieši tu vēlies kolekcionēt. Var izvēlēties zināmu periodu vai arī vienu vai divus māksliniekus, kuri būs tavas uzmanības centrā. Es to neizdarīju. Iespējams, ka tā bija liela muļķība, taču es neizvēlējos. Ja es ieraudzīju kādu gleznu, kura man ļoti iepatikās, es to nopirku. Man nebija tādas domas: “Oho! Es sāku veidot kolekciju.” Ne uz to pusi. Tās vienkārši bija lietas, kuras man patika. Protams, var teikt, ka es sāku ļoti agri. Īvu Kleinu un Lučio Fontanu es nopirku par grašiem. Ar Fontanu es iedraudzējos. Atceros, ka reiz biju aizgājusi uz viņa Milānas darbnīcu. Fotogrāfijās biju redzējusi viņa gleznas ar akmeņiem. Gribēju nopirkt sev tieši tādu. Tā nu es aizgāju pie viņa uz darbnīcu, bet viņš man pateica: “Piedod, es nepārdošu. Man palikušas tikai piecas. Bet pērc šo te.” Un viņš norādīja uz statīvu, uz kura stāvēja sarkana glezna ar diagonāliem šņāpieniem. Viņš teica: “Nopērc šo, jo man pašam nav ne jausmas, kā es sajaucu šo sarkano krāsu.” Es tādu krāsu arī nekad vēl nebiju redzējusi. Protams, es biju redzējusi dažādus sarkanos, bet šādu – nekad. Un tā es to iegādājos. Glezna nemaksāja pat tūkstoš dolāru. Tas bija 60. gados.
Protams, mākslas vēstures gaitā tā noticis ar daudziem. Tomēr es domāju, ka šis laiks ir pagājis. Tā vairs nenotiks. Nedomāju vis. Tas tāpēc, ka tagad mākslas pasaulē ienācis bizness. Tagad katram ar kādu noslēgts līgums. Mēs dzīvojam citā pasaulē.

Laikemtīgās mākslas cenas ir ļoti augstas. Pat jauno mākslinieku darbiem. 

Tieši tā!

Bieži vien nav saprotams, kāpēc.

Nav gan. Bet vispār es parasti saku, ka man nav kolekcijas. Man ir dažas gleznas, starp kurām es dzīvoju. Jā, mākslas pasaulē ienākusi biznesa domāšana. Kad es lasu rakstus par to, cik daudz izdevies nopelnīt ar gleznu, salīdzinot ar akcijām – kā cēlušās mākslas cenas, salīdzinot ar akciju tirgu... Kaut kas ir noticis, māksla ir kļuvusi par kaut ko pavisam citu.

Šajā gadījumā māksla vairs nav prieka avots, tā kļuvusi par investīciju veidu.

Tieši tā. Un mākslas kolekcijas arī kļuvušas par sociālā statusa jautājumu. Agrāk cilvēki izrādīja savu bagātību ar sievas briljantiem vai tamlīdzīgām lietām, bet šodien nepieciešama liela māja ar lielu mākslas kolekciju. Nākamais solis – izveidot pašam savu muzeju. Tas tiek darīts sava ego apmierināšanai. Protams, var darīt arī tā, tikai es baidos, ka šādi var ciest mākslas darbu kvalitāte. Viss notiek tik ātri. Cik ir tādu mākslinieku, kuri spēj raudzīties tam pāri un domāt tikai par mākslu, ko viņi tobrīd rada? Jāiet cilvēkos un jāpārdod, jāpārdod, jāpārdod.

Ja māksla kļūst par statusa simbolu, tad arī Hērsta “punktu gleznām” ir savs pielietojums. Jūs ieejat kādā mājā un vienu no tām pamanāt pie sienas; seko zināma loģiskā ķēdīte: tas ir Hērsts, tātad maksā simtiem tūkstošu, tātad cilvēks, kuram glezna pieder, ir ļoti bagāts, utt. Lai atpazītu Hērsta “punktu gleznas”, nebūt nav īpaši jāorientējas laikmetīgās mākslas ainā.

Tieši tā.

Nav svarīgi, vai tā ir vai nav laba māksla. Tā pasaka: “Es varu to atļauties”. Varbūt tāda ir “punktu gleznu” jēga.

Noteikti. Jums taisnība. Bet mani tas itin nemaz neinteresē. Īpaši, ja es neuzskatu, ka tā ir laba māksla. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš nestāv un neglezno visus tos punktus ar paša rokām.

Nē. Viņam ir īpaša komanda, kas ar to nodarbojas.

Tas nav domāts man. (Noraidoši purina galvu.) Endija Vorhola gadījumā ir mazliet savādāk. Viņam arī bija palīgu komanda. Bet tas, ko Endijs Vorhols rādīja, bija laiks, kurā viņš dzīvoja – teiksim, runājot par Campbell’s zupas kārbām. Nedomāju, ka tā bija ironija, jo viņš no dabas nemaz nebija ironisks. Turpretim Demjens Hērsts ir tieši tik pretenciozs, lai paziņotu, ka tā ir māksla. Un tieši tas, manuprāt, nodara lielu ļaunumu.

70. gados jūs palīdzējāt veidot izstādi “Ņujorkas kolekcija Stokholmai”, kas notika Modernās mākslas muzejā (Moderna Museet), un cieši sadarbojāties ar Endiju Vorholu.

Vairāk gan ar Robertu Raušenbergu. Viņš bija burvīgs cilvēks. Viņam piederēja māja Lafajetstrītā, un tieši tur atradās arī mūsu birojs. Un vēl tur bija Leo [Kastelli]. Mēs ar Leo iespiedām dažas litogrāfijas, ko tā arī neizdevās pārdot. (smejas) Katrs, ar ko mēs sadarbojāmies šīs kolekcijas veidošanā, uztaisīja pa litogrāfijai. Mēs tās salikām skaistā koka kastē, kura pēc tam gadiem ilgi stāvēja Leo pagrabā. (smejas) Pēdīgi es viņam piezvanīju un teicu, ka mums kaut kas ar tām jādara. “Nē, nē, nē,” viņš atbildēja. “Esi mierīga. Laiks strādā mūsu labā.” Piedalījās Robs un Leo... un arī Endijs. Bet galveno lomu spēlēja Robs un Leo.

Kur šīs litogrāfijas ir tagad?

Nezinu, kas notika ar tām, kuras bija pie Leo. Es dažas atdāvināju. Dažas jau sen ir pārdotas. Bet viena kaste man laikam vēl palikusi. (Smejas)

www.bonnierskonsthall.se
www.mariadahlin.se