Bonniers Konsthall direktore Žanete Bonjera. Foto: Peter Jönsson

Žanete Bonjera 1

Intervē Elīna Zuzāne
01/03/2012

Arterritory.com bija tas gods tikties ar Žaneti Bonjeru (Jeanette Bonnier), vienu no slavenās Bonjeru dzimtas pārstāvēm. Šai ģimenei pieder Zviedrijas lielākais mediju koncerns Bonnier AB, un tā jau vairāk nekā divus gadsimtus bijusi aktīva kultūras un mākslas atbalstītāja. 1985. gadā, godinot savas meitas Marijas piemiņu, Žanete izveidoja Marijas Bonjeras Dālinas fondu – pirmo šāda veida organizāciju, kas piešķir stipendijas jauniem zviedru māksliniekiem. Kopš 2006. gada viņa vada Bonniers Konsthall, laikmetīgās mākslas telpu, kas kļuvusi par vienu no svarīgākajām mākslas institūcijām Zviedrijā un visā Skandināvijā.

Mūsu saruna notiek Žanetes Bonjeras birojā, daudzstāvu ēkā, kurai uz viena sāna izstiepies liels, vertikāls uzraksts: Bonnierhuset. Stāvēt pie šīs vēsturiskās korporācijas mītnes ieejas ir vienlaikus mazliet biedējoši un aizraujoši. Tomēr šīs pretrunīgās jūtas izgaist, tiklīdz speru kāju plašajā vestibilā, acumirklī nonākot mākslas ielenkumā. Šeit mājvietu atradušas neskaitāmas gleznas, skulptūras un instalācijas. Tiesa gan, man nav iespējas šos dārgumus aplūkot tuvāk – apsargs steigšus vedina uz liftu, un tas mani nogādā kādā augstākā stāvā, kur notiks tikšanās ar pašu mājasmāti. Ieeju Žanetes kabinetā, kas man šķiet ļoti viesmīlīgs un, jāatzīst, arī radoši iekārtots.

Šķiet, ka Bonniers Konsthall vienmēr meklē visu jauno un aizraujošo laikmetīgajā mākslā. Vai šī koncepcija ir mainījies kopš galerijas atvēršanas 2006. gadā?

Nē, tā nevarētu teikt. Mēs vēl aizvien izstādām laikmetīgo mākslu. Vairumam no mūsu izstādēm pamatā likta kāda doma – kāda intelektuāla ideja. Mēs esam sadarbojušies ar teātri, lai redzētu, kā sasaucas teātris un māksla vai literatūra un māksla. Vienmēr esam pieturējušies apmēram pie vienas un tās pašas taktikas. Protams, reizēm mēs šajās izstādēs iekļaujam arī vecāku mākslinieku darbus, ja tie atbilst tēmai, taču es teiktu, ka 80 % no mūsu izstādēm pamatā bijusi laikmetīgā māksla. Pēdējā laikā esam sākuši sadarboties arī ar citām institūcijām. Un dažas no mūsu izstādēm sākušas ceļot. Tie visi ir pēdējo divu vai trīs gadu pavērsieni.

Es lasīju, ka ar māksliniekiem, kurus izstādāt, jūs mēdzat arī sadarboties.

Jā, atsevišķus darbus mēs finansējam. No ārpuses jūs varat redzēt Singapūras mākslinieka Mina Vona video. Viņa darba pamatā ir viena no Ingrīdas Bergmanes filmām, un mēs ar viņu sadarbojāmies. Un, kad rīkojām Tomasa Saraseno izstādi, kurā bija aplūkojams milzīgs zirnekļa tīkls, mēs sadarbojāmies arī ar viņu. Šo darbu mēs arī iegādājāmies. Dažus no izstādītajiem darbiem mēs nopērkam, bet tas nenozīmē, ka mēs iegādājamies visu izstādīto mākslinieku darbus. Tas būtu neiespējami. Tomēr šad un tad mēs izvēlamies atsevišķus darbus, ko vēlāk nopērkam. Šādi mēs veidojam savu kolekciju.

Ja es pareizi saprotu, jūsu nolūks nav bijis kļūt par muzeju. Bet kāpēc ne, ja reiz jums jau ir sava kolekcija?

Mēs neesam muzejs. Tā ir liela atšķirība, jo muzejam nepieciešama kolekcija un tam jāiegādājas mākslas darbi. Muzejam jābūt mākslas darbu īpašniekam. Muzejam jāparāda publikai plašs mākslas vēstures diapazons. Mums tas nav jādara. Un mēs mākslu arī nepārdodam. Varētu teikt, ka šī ir tīrā veidā izstāžu zāle. Agri vai vēlu, protams, mēs izstādīsim arī to, ko esam iegādājušies savai kolekcijai. Pilnīgi noteikti! Taču mēs ar to nodarbojamies tikai dažus gadus. Jāpagaida, līdz kolekcija izaugs lielāka.

Daudzi muzeji kultūras budžeta samazināšanas dēļ nevar atļauties sistemātiski iegādāties jaunus mākslas darbus. Lai gan Bonniers Konsthall nav muzejs, tomēr pilda dažas no funkcijām, ar ko patlaban netiek galā muzeji. Man tas šķiet ļoti interesanti.

Jā, uz to var paraudzīties arī tā. Noteikti. Pateicoties tam, ka sadarbojamies ar saviem laikabiedriem, mēs neesam spiesti iegādāties darbus par ļoti lielu naudu. Teiksim, muzejs, kas savulaik palaidis garām kādu mākslas darbu, vēlāk spiests par to iztērēt milzīgu summu. Tāpēc muzeji pastāvīgi meklē sponsorus. Mēs visu laiku sekojam pašreizējā brīža norisēm, un pamanām māksliniekus jau ļoti savlaicīgi. Tāpat mēs pērkam arī savu stipendiātu darbus. Tas tiek ieskaitīts stipendijā. Un ja pēc kāda laika mums šķiet, ka šie mākslinieki ir gājuši tālāk, attīstījušies, mēs turpinām iegādāties viņu darbus. Vairums mākslinieku, kuri saņēmuši mūsu stipendijas, vēlāk sevi lieliski apliecinājuši. Galerijas viņus parasti pamana jau ļoti drīz. Katra gada nogalē mēs savā izstāžu zālē rīkojam šo mākslinieku izstādi. Pirms šīs mākslas telpas izveidošanas man tieši tāpat bija nepieciešamība šos jaunos māksliniekus kaut kur izstādīt – es gribēju, lai viņi iet sabiedrībā, lai viņus redz! Un tā es katru gadu īrēju stendu dažādās mākslas mesēs.

Nevienu nepārstāvot, kā privātpersona?

Jā, kā privātpersona. Un ja atradās kāds, kurš vēlējās šos darbus iegādāties, es teicu, lai uzmeklē pašu mākslinieku. Tolaik lielākā daļa no šiem māksliniekiem vēl nesadarbojās ar mākslas galerijām.

Tātad jūs no tā neguvāt nekādu peļņu?

Nē. Ne mazāko.

Tā gan ir novatoriska pieeja. Par šādu praksi es vēl nebiju dzirdējusi.

(Smejas) Iesākumā bija tieši tā. Bet tagad man tādas vajadzības vairs nav – man tagad ir sava telpa, kur šos darbus izstādīt.

Kā jūs izvēlaties, kam piešķirt stipendiju?

Man ir īpaša žūrija. Tajā ietilpst Dāvids Neimans no galerijas Magasin 3 un mākslinieks Dans Volgerss; Larss Nitve, bijušais Modernās mākslas muzeja direktors, arī agrāk bija šajā žūrijā. Bet katru gadu mēs pieaicinām arī divus neatkarīgos pārstāvjus no mākslas aprindām – galeriju īpašniekus, muzeja darbiniekus vai vēl kādus citus cilvēkus. Katru gadu mēs saņemam apmēram 300 pieteikumu; no tiem tiek atlasīti kādi 30, kurus tad tālāk apspriež žūrija.

Vai līdz gala rezultātam ir garš ceļš?

Mēs ar to nodarbojamies jau labu laiciņu, un esam lieliski iemanījušies (smejas). Izvēle prasa divas dienas – katru dienu pa četrām stundām. Tātad kopā astoņas stundas... vai tuvu tam. Nav nemaz tik daudz.

Patlaban uz stipendiju var pieteikties tikai zviedru mākslinieki. Vai jūs plānojat paplašināties – pievērsties arī citiem reģioniem?

Labs jautājums. Neesmu par to domājusi, bet iespējams, ka nākotnē apsvēršu šādu iespēju. Tikai man liekas, ka tas būtu ārkārtīgi sarežģīti.

Kāpēc jums tā liekas?

Es domāju, ka tas prasītu daudz darba, būtu jāatvēl arī vairāk laika, jo pieteikšanās noritētu lēnāk. Taisnību sakot, nezinu. Es esmu zviedriete, mana meita bija zviedriete, un šodien mums Zviedrijā ir ļoti daudz mākslinieku. Patlaban, kā jau jūs pieminējāt, ekonomiskā situācija ir ļoti smaga, un nedomāju, ka tuvākajā laikā tā īpaši uzlabosies. Protams, salīdzinot ar daudzām citām vietām, mums šeit, Zviedrijā, nebūtu par ko sūdzēties. Tomēr māksliniekiem neklājas viegli. Tāpēc man varbūt tomēr labāk koncentrēties tieši uz to.

Kā jūs aprakstītu mākslas ainu šeit, Zviedrijā, vai Skandināvijā vispār?

Tieši šobrīd un nu jau krietnu laiku Zviedrijā ir lieliska mākslas aina. Es šad tad aizbraucu uz Ņujorku, un, lai gan Ņujorkā dzīvo apmēram tik daudz cilvēku, cik visā Zviedrijā, es tiešām nevaru teikt, ka māksla tur būtu īpaši augstākā līmenī. Es nudien tā nedomāju. Protams, ir tādas institūcijas kā Gagosjana galerija, kas izstāda Demjenu Hērstu un tādā garā, bet man tas nešķiet īpaši interesanti. Nē, mani tas neinteresē.

Jūs neesat viena no Hērsta fenomena cienītājām?

Nē. Man liekas, ka viņa “punktu gleznas” ir vienkārši smieklīgas. Viņdien es biju aizgājusi uz apspriedi kādā no mūsu birojiem, un tur pie ieejas bija tāds aizkars... nu precīzi kā Demjenam Hērstam. Uz mata! (smejas) Un es nodomāju – tas taču ir smieklīgi! Tomēr es atceros pirms daudziem, daudziem gadiem Venēcijas Biennālē milzīgu ēku, kurā izstādījās visi jaunie mākslinieki. To sauca “Aperto”. Tur es redzēju tādu darbu: govs un teliņš stāv, pavērsušies viens pret otru. Skatītājam vajadzēja iziet starp viņiem abiem, starp māti un viņas bērnu. To es nespēju aizmirst, jo tās bija izjūtas, kas pilnīgi paņēma savā varā. To nevar izteikt vārdos. Es nezināju, kas ir šis mākslinieks. Man tolaik piederēja mākslas galerija Ņujorkā, un teicu savam partnerim: “Mums jānoskaidro, kas viņš tāds ir. Tas ir kaut kas vienreizējs.” Nu lūk, un tas bija Demjens Hērsts. Bet vēlāk, manuprāt, viņš kļuva ļoti komerciāls, un tas vairs nav īpaši interesanti. Manās acīs tā nav māksla.