Nākotnes vārds ir "piekļuve"
Intervija ar šveiciešu arhitektu un kolekcionāru Leopoldu Veinbergu
15/02/2019
Šveiciešu arhitekta Leopolda Veinberga (Leopold Weinberg) birojā Cīrihē rodams netradicionālākais un vienlaikus asprātīgākais rakstāmgalds, kādu man līdz šim gadījies redzēt. Galda virsmu veido autentiska Londonas metro maršruta karte – pa to Veinbergs, dzīvojot Londonā, braucis katru dienu. “Neprasiet man, kā es pie tās tiku,” viņš smejas. Katrā ziņā galds, pie kura sēžam, ir “sarunas priekšmets” šī vārda vistiešākajā nozīmē un tādi ir arī viņa biroja projekti.
Iepriekš mācījies, bijis interns un strādājis tādos prestižos arhitektu birojos kā John Pawson, Foster + Partners un Herzog & de Meuron, Veinbergs 2012. gadā kopā ar savu darījumu partneri Adrianu Hāgenbahu nodibināja pats savu uzņēmumu ar nosaukumu We Are Content (Mēs esam saturs). Viens no tā darbības virzieniem ir jauna, mākslas un kultūras piesātināta satura radīšana publiskajā telpā.
“Māksla ir sociāls piedāvājums,” uzskata Veinbergs. Viņam māksla interesē kā daļa no ikdienas dzīves, māksla kā dabiska dzīves komponente. Šajā ziņā viņš piekrīt kritiķiem un teorētiķiem, kuri uzskata, ka klasiskie “baltie kubi” izrauj mākslu ārpus konteksta, pārlieku estetizējot un tādējādi mazinot tās iespaidu.
Münsterhof restorāns, Cīrihe © WAC Foto: Christian Grund
Ar We Are Content projektiem Veinbergs dara tieši pretējo – viņš integrē mākslu visdažādākajos kontekstos, kas saistīti ar urbānās dzīves ritmu, veidojot jaunus dialogus, un mijiedarbību, radot sajūtas un idejas. Viens no We Are Content projektiem ir pirms dažiem gadiem atjaunotais Münsterhof, Cīrihes otrs vecākais restorāns, kas tagad ieguvis jaunu dzīvi gan mākslinieciskā, gan gastronomiskā ziņā. Volkshaus Bāzelē un Hotel Helvetia Cīrihē ir vēl daži firmas īstenotie projekti. Visas šīs vietas vieno ārkārtīgā uzmanība pret detaļām un to intīmi/estētiski/intelektuāli iedvesmojošā atmosfēra. “Mēs savienojam dažādus tīklojumus un cenšamies radīt vispusēju izdevīgumu. Un vienmēr ar vienu mērķi – popularizēt mākslu ikdienas dzīvē,” saka Veinbergs.
Reģistratūras telpa Hotel Helvetia koncentrētā formā demonstrē We Are Content projektu būtību. Nosaukta par “noslēpumu kambari”, šī telpa, lai arī ļoti maza, iemieso improvizētu mākslas telpu, kur regulāri mainās ekspozīcija un ko kūrē fon Bartas galerija. Pirmais, kas iekrīt acīs pagājušā gada nogalē pārkāpjot tās slieksni, ir dāņu mākslinieku grupas Superflex neona instalācija. Zilā, kursivētā rakstā uz tās lasāmi vārdi: “Ja tev nepatīk Dānija, paliec sveiks. Ej dirst. Vācies mājās…” (If you don't like Danmark. Good by. Fuck off. Go home...) Līdzīgi kā vairumam Superflex projektu, kas tiecas apvienot sociālu asredzību ar ironiska humora dzirksti, arī šim ir kolorīta vēsture.
2008. gadā Superflex saņēma anonīmu vēstuli ar minēto tekstu. Izskaitļojuši, ka tā, visticamāk, varētu būt reakcija uz viņu 2002. gada plašu publicitāti izsaukušo darbu ciklu ar nosaukumu “Ārzemnieki, lūdzu, neatstājiet mūs vienus ar dāņiem” (Foreigners please don't leave us alone with the Danes), Superflex nolēma vēstuli pārvērst mākslas darbā, padarot to par savas vēstures daļu. Šī darba nosaukums ir tikpat kodolīgs: “Vēstule Superflex, 2008. gada 14. janvāris”.
“Politiskā māksla varbūt nav mana pirmā izvēle,” atzīst Veinbergs. “Bet man patīk stāsti, kas slēpjas aiz mākslas darbiem, un tas, kā tie iedarbojas uz cilvēkiem. Jo, ja runājam par biznesa pusi – lai tā būtu viesnīca, teātris vai kulinārijas veikals –, tas ir cilvēku peļņas avots. Un mēs pārdodam iespējas, mēs pārdodam pieredzi. Un mūsu piedāvāta pieredze vienmēr ir saistīta ar mākslu. Māksla, galu galā, ir luksuss atrast laiku, kad padomāt par būtisko.”
Leopolda Veinberga privātā mākslas kolekcija ir kļuvusi par neatņemamu viņa sabiedrisko projektu daļu, tā tiek integrēta sabiedriskajās telpās un dzīvo savu, no īpašnieka neatkarīgu, dzīvi. Viņa kolekcijas fokusā ir abstraktā māksla, īpaši ģeometriskais virziens. No britu abstrakcionista Terija Hegertija līdz labi zināmajam vācu māksliniekam Imi Knēbelam un šveiciešu tēlniekam Danielam Robertam Huncikeram. “Es ienesu mākslu mūsu projektētajās telpās. Un caur šīm vietām, es, ja tā var teikt, paplašinu savas mājas,” viņš saka mūsu sarunā. Piebilstot, ka, viņaprāt, nākotnes vārds būs nevis “piederēt”, bet “gūt piekļuvi.”
The Imaginary Collection: von Bartha X Leopold Weinberg, 2018, Hotel Helvetia, Zürich. Courtesy von Bartha
Pastāstiet man par savu ģimeni. Ja saprotu pareizi, jūs piedzimāt ģimenē ar senu kolekcionēšanas vēsturi, tātad savā ziņā tas jums ielikts jau gēnos.
Nav te nekāda īpaša stāsta. Ar kolekcionēšanu nodarbojās jau mani vecvecāki, un tas tika nodots arī maniem vecākiem. Jaunībā mana māte strādāja dažādās galerijās, arī Londonā. Uzaugot šādā vidē un pievēršoties arhitektūras studijām, kas, es ticu, nav pārāk tālu no mākslas…
To sauc par visu mākslu māti…
Jā (smejas). Varbūt vienīgā atšķirība starp mākslu un arhitektūru ir tā, ka arhitektūrai pēc dabas ir jābūt funkcionālai, kamēr mākslai tādai nav jābūt. Taču te arī ir paradokss, jo, neesot funkcionālai, tai tāpat ir nolūks. Abas šīs disciplīnas ir ļoti tuvas, un man vienmēr ir patikusi abstraktā māksla, kam savukārt ir ļoti tuvas attiecības ar arhitektūras rasējumiem. Attiecības starp dažādiem slāņiem, šī īpašā trīsdimensionālā sajūta iepretī divdimensionālam elementu nostādījumam, šī kombinācija un izkārtojums… tas vienmēr mani ir interesējis. Un es to atrodu mākslā, un es to atrodu arhitektūrā.
Taču skaidrs, ka ar to es neaprobežojos. Mana pieeja kolekcionēšanai nekad nav balstījusies nekādā sistēmā. Iespējams, vēlāk kāds, ja ļoti gribēs, varēs tur atrast kaut kādas “sarkanās līnijas”, taču es nezinu, vai tam ir kāda nozīme.
Es īpaši neticu tam sensacionālismam ap mākslu arhitektūrā. Man tas vairāk liekas kā mārketinga triks. Protams, ir arī pozitīvi piemēri, taču pārsvarā, manuprāt, ir slikti piemēri. Tāpēc mēs cenšamies tā nedarīt. Mēs uzskatām mākslu par atsevišķu mediju, pastāvošu pašu par sevi. Mani vienmēr ir interesējis atrast jaunus veidus, kā panākt, lai māksla jau dizainētā vietā – nevis “baltajā kubā” – radītu māju sajūtu. Visos mūsu projektos ir šī māju sajūta. Gadu gaitā esam šo pieeju nostiprinājuši, mums ir daudz lielisku sadarbības piemēru – gan tiešā veidā ar māksliniekiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem, gan ar galerijām.
“Iztēlotā kolekcija”: fon Barta X Leopolds Veinbergs, 2018, Hotel Helvetia, Cīrihe. Courtesy von Bartha
Viens no šādiem piemēriem ir sadarbība ar Stefanu fon Bartu un fon Bartas galeriju. Mums ir bijuši vairāki kopprojekti, pēdējais no tiem bija “Iztēlotā kolekcija”, kur es būtībā tiku uzaicināts uzņemties kuratora lomu. Man bija piekļuve pilnīgi visai fon Bartas galerijas kolekcijai, no kuras es varēju izveidot darbu izlasi, ko izstādīt mūsu viesnīcā. Izstāde ilga vien trīs dienas, bet visi darbi bija nopērkami. Interesanti, ka lielākā daļa cilvēku uzskatīja, ka darbi ir no manis paša kolekcijas. Man pat sanāca dažus no tiem pārdot, kas šajā kontekstā bija smieklīgi. It īpaši, ja padomā, ka esi pārdevis gleznu, kas bijusi piekārta pie krāsainām tapetēm, nevis klasiski baltas galerijas sienas.
Mūsu biroja nosaukums ir We Are Content jeb “Mēs esam saturs”. Tātad mēs radām saturu specifiskai telpai, nevis publikai. Taču tajā pašā laikā tas tiek padarīts publisks, jo visi šajā telpā ir laipni aicināti ienākt. Mēs cenšamies radīt blīvas telpas ar blīvu programmu. Esam ļoti atvērti, tāpēc arī pie mums nāk ļoti dažādi cilvēki, daudz mākslinieku un citu radošo, kas ir jauki. Pie mums bieži redzams, kā blakus sēž puisis T-kreklā un puisis žaketē.
Jūsu īpašā mīlestība ir abstraktā māksla un māksla, kas apspēlē ģeometriskas formas. Roberts Mozervels reiz par abstrakto mākslu teica: “Viena no visuzkrītošākajām abstraktās mākslas iezīmēm ir tās kailums, tā ir pilnīgi izģērbta māksla.”
Tas ir ļoti labi teikts. Reducēt kaut ko līdz pašai būtībai ir liels izaicinājums. Teicienā “mazāk ir vairāk” ir daudz patiesības.
Agrāk es strādāju pie Džona Posona Londonā, viņš, var teikt, ir tāds minimālisma un pūrisma dievs. Pie viņa es sapratu, ka radīt jauku pūristisku telpu nemaz nav viegli. Katra detaļa ir jāizspēlē pret nākamo, un telpai ir jābūt komfortablai – ar simetriju vai bez. Būtībā ļoti svarīgas kļūst attiecības starp diviem elementiem, kas, lai radītu izplānotu spriedzi vai panāktu vizuālu pievilcību, nespēj viens bez otra eksistēt.
Var teikt, ka minimālisms ir reducēta arhitektūras vai mākslas forma, taču reducēšana nav viegla. Tā prasa gan nobriedušu roku, gan nobriedušas smadzenes. Vismaz es tā uzskatu.
Un tāpēc jums tā patīk?
Jā, tā mani uzrunā. Tā ir iespējamā patiesība, un tā man sniedz lielu baudījumu. Domāju, mēs visi pazīstam to sajūtu, kad, ieejot izstādē, tevi uzrunā kāds mākslas darbs. Un tev liekas, cik tas ir brīnišķīgi. Šādos brīžos man ir sajūta, ka vēlos, lai tas darbs man pieder. To prasa manī mītošais kolekcionārs. Taču vispār īpašumtiesības un piederēšana ir ļoti interesanta tēma, it īpaši mūsdienās.
Ko šodien nozīmē īpašumā esoša māksla? Ka tu joprojām vari atļauties būt mākslas īpašnieks, kaut cenas ir tik absurdas? Ir ļoti nedaudz cilvēku uz šīs planētas, kas to var finansiāli atļauties, taču pārējie ne. Nekustamā īpašuma jomā mēs zinām, ka jauni cilvēki mūsdienās vairs nevar atļauties neko pirkt, viņi īrē. Un nākamo piecu, desmit gadu laikā būs daudz pārmaiņu, lai šai realitātei pielāgotu biznesa modeli – kaut ko starp pirkšanu un īrēšanu. Un tāpat ir ar mākslu.
Ja mēs pajautātu izsoļu nama pārstāvim Simonam de Pirī, viņš, protams, teiktu: “Un kā būtu ar kolektīvi piederošu Pikaso?” Godīgi sakot, es visai apšaubu šādu variantu, taču jautājums ir leģitīms. Un ar šodienas tehnoloģijām tā noteikti ir kļuvusi par vēl vienu iespēju. Man nesen bija interesanta saruna ar puisi, kurš bija izveidojis platformu, lai kolektīvi nopirktu Pikaso darbu. Gribēju saprast, kurš tad ir īstais šī kolektīvā īpašuma īpašnieks. Kurš nosaka, piemēram, vai darbs tiks aizdots muzejam un tamlīdzīgas lietas. Vai tas ir viņš? Ne jau visi tie 5000 cilvēku, kas ielika naudu kolektīvajā pirkumā. “Jā, tas esmu es,” viņš apstiprināja. “Tomēr kolektīvs vienmēr var izlemt darbu pārdot, un tad tas arī tiks pārdots. Taču peļņa nenonāks atpakaļ pie viņiem; tā tiks ziedota kādam labdarības mērķim.” Savā ziņā man tas liekas jauki.
Jautājums par īpašumtiesībām mākslā, nekustamā īpašuma jomā un daudzās citās lietās, iespējams, ir mūsu laikmeta visbūtiskākais jautājums. Jo īstais jautājums jau vairs nav par īpašumtiesībām, bet par piekļuvi. Vai tev ir kaut kam piekļuve vai nav.
Tas var būt arī jautājums par piekļuvi kādai pieredzei tikai uz noteiktu laiku – uz stundu, divām vai trim mēnešiem. Varbūt nākotnes modelis varētu būt investēt pieredzēs. Tad vairs nebūtu svarīgi, vai tu dzīvo Londonā, Cīrihē, Dubaijā vai vēl nezin kur, tu varētu pārvietoties pa dažādiem mājokļiem, un viss būtu noorganizēts tā, lai tev šajos mājokļos būtu mākslas kolekcija, ko tu pats, iespējams, varētu konfigurēt. Tu izīrētu dzīvokli no firmas, kas piedāvātu visdažādākos mākslas darbus, sadarbojoties ar galerijām vai kā citādi, un tu piemaksātu pie īres, lai varētu, teiksim, trīs mēnešus dzīvot ar Pikaso. Un pēc tam, iespējams, ar kaut ko no laikmetīgās mākslas. Apdrošināšanas ziņā problēmu nebūtu; vajadzētu tikai pārliecināties, ka dzīvoklis atbilst noteiktiem standartiem. Tas varētu būt ļoti interesanti. Padzīvot trīs mēnešus vai nedēļu ar gleznu, kas tevi uzrunā un varbūt arī iedvesmo. Iegūt īslaicīgu piekļuvi. Kāpēc ne?
“Iztēlotā kolekcija”: fon Barta X Leopolds Veinbergs, 2018, Hotel Helvetia, Cīrihe. Courtesy von Bartha
Vai tas nav kaut kas pretējs kolekcionēšanas būtībai? Tas tomēr ir ļoti personisks process.
Atkal jau jāsaka, ka jautājums ir par to, ko tu vari finansiāli atļauties. Jā, tas ir personiski, taču tev var būt personiska kolekcija arī uz neilgu laiku. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka tad, kad šis laiks beidzas, tās tev vairs nav. Taču, kad es nomiršu, ļoti iespējams, ka arī manas kolekcijas vairs nebūs. Ir ļoti nedaudz cilvēku, kuri ir tik spēcīgi, lai izveidotu jēgpilnas kolekcijas, par kurām visi runā, un, no šādas perspektīvas skatoties, mana ideja liekas absolūti godīga – ir vajadzīga piekļuve, nevis īpašuma tiesības.
Es vēl neesmu līdz galam izprātojis, kā to panākt, bet, kā redzat, esmu par to daudz domājis. Nākamo dažu gadu laikā vēlos to izdarīt. Runa ir par piekļuvi un kā to atvieglot.
Ja runājam par nākotni – kur jūs šajā modelī redzat muzeja lomu?
Tā tagad ir viena no lielajām tēmām. Mums ir sabiedriskie muzeji un mums ir privātie muzeji. Jautājums ir par to, kā sabiedriskie muzeji tiek finansēti un kā tie spēj izdzīvot ilgtermiņā, it īpaši, ja salīdzina sabiedrisko muzeju birokrātisko struktūru ar privātmuzejiem. Es ticu, ka muzeji saglabās savu nozīmi; man patīk doma par telpu, kur visi var ienākt un kur visu laiku kaut kas notiek. Tajā pašā laikā muzeji nav tik atvērti – lai tiktu iekšā, ir jāmaksā.
“Iztēlotā kolekcija”: fon Barta X Leopolds Veinbergs, 2018, Hotel Helvetia, Cīrihe. Courtesy von Bartha
Tomēr, dodoties uz Tate Modern, biļete ir jāpērk tikai uz divām izstādēm. Pārējo iespējams apskatīt bez maksas.
Tā ir. Tāds varētu būt arī šveiciešu kompromiss. Muzejiem ir jāģenerē nauda un vienlaicīgi jābūt pieejamiem visiem. Ir bijušas dažādas diskusijas par to, kā muzejam jārīkojas ar tā kolekcijā esošajiem darbiem. Daudzi muzejam ziedo un dāvina darbus, bet, lai to visu uzglabātu un eksponētu, ir jāpaplašina telpas. Kā to finansēt? Vai šajā nolūkā muzejs drīkst kādu no darbiem pārdot? Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, jo, no vienas puses, var atrast pietiekami daudz iemeslu, kas attaisnotu darba pārdošanu, bet, no otras puses, tas ir absolūti neiespējami, jo jārēķinās arī ar tā cilvēka viedokli, kurš muzejam šo konkrēto darbu ir dāvinājis.
Muzeju pasaulē notiekošais ir ļoti interesants, jo parādās daudz privātās iniciatīvas – vai tas būtu Louis Vuitton fonds, vai nupat, decembrī, atvērtais muzejs Sušā. Visumā jau ir labi, ja cilvēki aizraujas ar mākslu, cenšas rast intelektuālu stimulāciju, vizuālu baudījumu vai vienkārši vēlas tuvināties māksliniekam un viņa stāstam. Un ir lieliski dzīvot sabiedrībā, kur varam atļauties šo luksusu – gan privātos, gan sabiedriskos muzejus. No otras puses, jādomā, vai ir prātīgi, ka šo iniciatīvu ir tik daudz un tās savā starpā konkurē.
Konkurence, protams, ir laba lieta, bet, teiksim, vai nebūtu labāk, ja divas vai trīs institūcijas apvienotos, dalītu kādu jau esošu telpu un ieguldītu naudu tur, nevis katra nodarbotos ar sava ego apmierināšanu? Jo kopā, iespējams, varētu izdarīt kaut ko patiešām satriecošu. Vai zustu daudzveidība? Varbūt. Varbūt ne. Bet šīm privātajām iniciatīvām acīmredzami ir liels sakars ar ego.
Pieņemu, ka kolekcionēšanai pašai par sevi pamatā ir cilvēka ego.
Apšaubu, vai lietotājam labākais risinājums ir šīs daudzās dažādās iniciatīvas, ja alternatīva ir sakombinēt vairākas kopā un piedāvāt superpieredzi.
Visā pasaulē, ja nemaldos, ir kādi 270 mākslas gadatirgi. Ir jau arī saprotams, kāpēc to ir tik daudz. Valstis tos atbalsta ar nolūku piesaistīt tūristus un uzlabot ekonomiku. Tas ir pilsētas mārketings, un tā ir diezgan interesanta lieta. Pilsētas sacenšas par tūristiem, par cilvēku skaitu. Un māksla ir ļoti piesaistošs, viegls veids, kā pateikt: “Mēs, lūk, esam kultūras pilsēta, mēs esam interesanti, un tieši tādus cilvēkus vēlamies šeit redzēt.” Varbūt ne gluži tik tieši, bet tā tas notiek.
Ja paskatāmies, kas tagad notiek nomaļajā Šveices kalnu miestā Sušā. Tur kolekcionāre un uzņēmēja uzcēlusi muzeju, tādā veidā investējot naudu vietējā ekonomikā. Tas ir fantastisks un atzīstams impulss kontekstā ar visu, kas mākslas ziņā jau paveikts Engadinas ielejā. Bet vai šis pasākums nodrošina ilgtspējību? Vai tik nomaļā vietā ir pareizi tā darīt? Es nezinu. Es mīlu to muzeju un varu tikai apbrīnot šo cilvēku drosmi un uzņēmīgo garu. Vērosim, kā tas laika gaitā spēs integrēties lokālajā struktūrā un ar interesantu un cienījamu izstāžu programmu piesaistīt cilvēkus no ārpuses.
Tas nozīmē, ka ar mākslu ir iespējams pilnībā izmainīt vietu, izveidot infrastruktūru. Bet, no otras puses, vai tas ir ilgtspējīgi?
Tas savā ziņā ir arī biedējoši. Jautājums ir par to, kas tur notiks parējās 340 dienas gadā, kad nav sezona, un kas notiks pēc gadiem pieciem… Apskatīsim citu jomu. Ļoti labs piemērs ir Olimpiskās spēles. Tajās tiek ieguldīta milzu nauda, tiek uzceltas visādas būves, kas īsu brīdi tiek izmantotas un pēc tam bieži vien pamestas un nolaistas. Izveidojas veselas spoku pilsētas. Londonas spēlēs šī problēma tika aktualizēta. Tolaik es strādāju vienā Londonas arhitektu birojā, kas bija iesaistīts Olimpiskajās spēlēs – mēs cēlām vienu no lielajiem sportistu dzīvokļu blokiem. To sauca par Sportistu ciematu. Dzīvojamās vienības bija ļoti mazas, un pēc spēlēm, nojaucot tikai vienu sienu un savienojot divas nelielās vienības kopā, tika iegūts viens normāla izmēra dzīvoklis, ko varēja izmantot kā ikdienas mājokli. Šī lieta bija pārdomāta, taču tāpat ir arī daudz pamesto ēku. Tam, kurš atbild par jebkādu šāda mēroga projektu, manuprāt, ir nopietni jāpārdomā, kas un kā tiek darīts un kādas tam būs sekas.
“Iztēlotā kolekcija”: fon Barta X Leopolds Veinbergs, 2018, Hotel Helvetia, Cīrihe. Courtesy von Bartha
Ja runājam par muzeju ēkām, tad tikai dažas no tām ir īstas mājvietas mākslai. Ne vienmēr ir viegli atrast līdzsvaru starp arhitekta ego un muzeja būtību un misiju.
Manā skatījumā brīnišķīgs piemērs ir Luiziāna. Tā nav pārāk pretencioza, ir piezemēta, un tur ir šī skaistā mijiedarbība starp ārpusi un iekšpusi.
Arhitektūra var būt ļoti spēcīgs instruments. Hitlers, piemēram, to labi apzinājās, ja paskatāmies uz Špēra monumentālajiem kompozīcijām un apjomiem. Arī baznīcām vēsturiski ir bijis šis iebiedēšanas elements – ar milzu telpas spēku. Tate Modern, piemēram, atšķirībā no Luiziānas, ir šī baznīcai līdzīgā sajūta – ieejot telpā, tu sajūties tik mazs. Šāds telpiskais risinājums neapšaubāmi atstāj iespaidu uz apmeklētāju, un, kas daudz zīmīgāk, arī izstādītajiem darbiem, iespējams, piešķir lielāku nopietnību. Tas ir ļoti interesanti, kā arhitektoniska telpa vai dizaina detaļas spēj ietekmēt mūsu sajūtas.
Ja saprotu pareizi, jums māksla vairāk ir intelektuāls izaicinājums nekā estētisks baudījums?
Atkal jau jāsaka, ka man patīk dualitāte. Ziniet, mākslas darbi spēj uzrunāt arī mazu bērnu, kuram nav nekādas saprašanas par mākslu. Tā ir. Un ar laiku šis bērns izaug liels, un tad, iespējams, jau viņam rodas cita, ne tikai tīri estētiska interese. Tas ir mazliet kā mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Vispirms ir estētiskā pievilkšanās. Taču eventuāli šī mīlestība, ja tiek pievienota intelektuālā dimensija, var pāraugt par kaut ko kompleksāku un jēgpilnāku. Pieaugot un izprotot mākslas darbu arī teorētiski, cilvēkam paveras daudz vairāk durvju.
“Iztēlotā kolekcija”: fon Barta X Leopolds Veinbergs, 2018, Hotel Helvetia, Cīrihe. Courtesy von Bartha
Bet vai jums ir svarīgs stāsts, kas slēpjas aiz mākslas darba?
Jā un nē. Man arvien patīk iegūt informāciju un izprast. Taču es arī uzskatu, ka mākslas darbs var būt pats par sevi, bez jebkādas papildu informācijas. Tāpat kā arhitektūrā. Ja dodaties pie laba arhitekta, tad aiz viņa projektiem būs daudz teorijas, daudz pamatojuma. Visam būtībā ir vajadzīgs raison d’être. Taču beigās vienkārši ir ēka, kas vai nu izceļas, vai neizceļas, kas jums vai nu patīk, vai nepatīk.
Ir svarīgi saprast loģiku, taču viegli var arī visu pārteoretizēt. Jā, man interesē stāsts, taču man patīk arī naivā pieeja, kad kaut kas vienkārši vai nu patīk, vai nepatīk. Es nekad neko nepērku tikai tāpēc, ka kāds man saka, ka man to vajag. Ja darbs man estētiski nepatīk, es nekad to neizvēlēšos. Šķiet, tie, kuriem ir gana daudz naudas, lai varētu atļauties pirkt atzītus māksliniekus, pārsvarā pērk vienu un to pašu. Viņu kolekcijas var bezmaz samainīt vietām. Viens nopērk Vorholu, un tad jau visi pērk Vorholu. Cik garlaicīgi! Daudz aizraujošāk – un arī izaicinošāk – ir izvēlēties to, kas tevi personiski uzrunā, interesē un tev kaut ko nozīmē.
Kad jūsu kolekcijai pievienojas jauns mākslas darbs, vai izjūtat nepieciešamību atrasties tā tuvumā?
Esmu mākslas atkarīgais. Lai pirktu mākslu, man nevajag sienu, ko aizpildīt. Man nav tik daudz sienu, tāpēc laiku pa laikam man darbi pie tām jānomaina. Es cenšos uzturēt dinamiku. Katram cilvēkam ir savs laiks, tāpat arī katram mākslas darbam ir savs laiks.
Jaukā lieta ir tā, ka varu iesaistīt mākslu savā biznesā. Mēs ar biznesa partneri savos projektos ienesam mākslu. Tā es caur šī vietām, ja tā var teikt, paplašinu savas mājas. Dažreiz, kad esmu bijis prom divus, trīs mēnešus un pēc atgriešanās ieeju tur iekšā, man atkal ir tā sajūta: “Ak, cik burvīgi!”
Citādi jums tas viss būtu jāglabā noliktavā.
Man nepatīk noliktavas faktors. Daudziem tagad māksla ir kļuvusi par investīcijas veidu – kā pelnīt naudu vai – dažos gadījumos – arī to zaudēt. Šādā gadījumā – kur nav iesaistītas emocijas – noliktava šķiet pamatots risinājums. Taču es, goda vārds, to nedaru, lai spekulētu. Es negribu, lai mākslas darbs nozūd kaut kādā kastē; es gribu ar to dzīvot, to izbaudīt. Protams, man nav nekas pretī, ja tā cena ceļas. Taču, no otras puses, es vēl nekad neko no savas kolekcijas neesmu pārdevis. Es nekad neko nepērku tikai ar domu, ka kaut kad nākotnē tam būs daudz lielāka vērtība. Darbam ir mani jāuzrunā, tam ir jāiederas konkrētajā projektā. Bieži sanāk nopirkt darbus, par kuriem man uzreiz nav īstas skaidrības, kur tos likt. Taču tas notiek pats no sevis – tie arvien atrod savu ideālo vietu.
Interesanti, ka noliktava kļūst par problēmu tikai attiecībā uz piekļuvi un īpašumtiesībām. Varbūt ir pienācis īstais brīdis lauzt šo sistēmu un izdomāt citus piekļuves modeļus, kur noliktavas kļūtu liekas.
“Iztēlotā kolekcija”: fon Barta X Leopolds Veinbergs, 2018, Hotel Helvetia, Cīrihe. Courtesy von Bartha
Lai gan nekad neesat pārdevis mākslas darbus no savas kolekcijas, jūs vienalga atzīstat, ka ir patīkami, ja darbu cenas ceļas. Cik svarīgs jums emocionālā ziņā ir šis nosacītais mākslas tirgus apstiprinājums?
Tas sniedz tādu zināmu satraukuma momentu. Pārliecību, iespējams. Doma, ka ar pareizu lēmumu teorētiski esi nopelnījis naudu, ir stimulējoša. Un te mēs atkal nonākam pie tā paša, ko runājām par muzejiem – vai pārdot mākslas darbu ir leģitīmi? Arī par kolekciju varam runāt šādā aspektā. Iztēlosimies, ka esat kaut ko nopirkusi, un tagad tas maksā desmit reizes vairāk, nekā jūs par to samaksājāt. Ja jūs pārdotu šo vienu darbu, jūs varētu atļauties nopirkt desmit citus. Tad kāpēc ne? Ir cilvēki, kas saka, ka īsts kolekcionārs nekad neko nespēj pārdot. Es pats arī nekad neesmu to darījis un saprotu, kāpēc tā saka. Taču var izvēlēties noteiktu pirkšanas taktiku. Piemēram, vienmēr no viena mākslinieka pirkt uzreiz divus darbus, kas ļauj kādā brīdī, ja ir tāda vajadzība, vienu no darbiem pārdot, lai nopirktu kaut ko citu.
Manā gadījumā var teikt, ka kolekcija aug organiski. Ir noteikta summa, ko es katru gadu ar prieku atvēlu mākslai. Turklāt es bieži izmantoju arī ne-pirkšanas taktiku, piemēram, dažādus sadarbības veidus. Teiksim, šī “Iztēlotā kolekcija”, ko veidojām kopā ar fon Bartas galeriju un kas deva iespēju savā viesnīcā izrādīt brīnišķīgus mākslas darbus ilgāku laika periodu. Šobrīd esam situācijā, kad varam veidot sadarbības projektus ar nopietniem partneriem. Šajā virzienā esam smagi strādājuši un panākuši zināmu uzticamību mūsu ar mākslu saistītajiem pasākumiem. Šāda veida iniciatīvas un plašu kontaktu veidošana nodrošina lielāku piekļuvi. Tāpēc teikšu, ka viena lieta ir savs īpašums, taču pavisam cita – sakari un sadarbība ar citām institūcijām un galerijām, kas rada abpusēju izdevīgumu.
Jūs kolekcionējat dzīvu mākslinieku darbus. Kāpēc jums tik svarīga ir mūslaiku māksla? Vai kolekcija ir sava laika zīme?
Jā, dzīvie mākslinieki mani interesē vairāk, jo man patīk būt iesaistītam. Tāpat kā ar grāmatām – ja grāmatas autors ir miris, to izlasot, var tikai izdomāt, ko autors tur ir domājis, taču dzīvam autoram var visu uzprasīt pašam. Esmu izteikts “šeit un tagad” cilvēks. Mana kolekcija, iespējams, būs tāds manas dzīves nospiedums – mākslinieki, ko esmu pazinis, vietas, kur esmu dzīvojis, kolektīvi, kur esmu ņēmis dalību. Vai tam būs kāda nozīme? Tas nav īpaši svarīgi. Mans primārais nolūks nav padarīt savu kolekciju nozīmīgu. Tā nav mana ambīcija. Mana ambīcija ir baudīt mākslu savas dzīves laikā.
Kas būs pēc manis?… Protams, es saviem bērniem novēlu tikai to labāko. Skaidrs, ka gribētos, lai viņi turpina manu kolekciju, taču es esmu reālists – var izrādīties, ka viņiem ir pavisam citādāka gaume. Un es nebēdāšos ne mirkli, ja kādudien viņi izdomās to visu pārdot. Vai viņi ar to nopelnīs naudu, tas jau ir cits jautājums. Taču nopelnīto viņi varēs ieguldīt paši savās interesēs. Es būšu ar to pilnīgi mierā.
Māksla man ir kalpojusi noteiktam nolūkam – es gūstu no tās baudu un, pateicoties tai, esmu iepazinis daudz interesantu cilvēku. Tā palīdz arī manā darbā, jo mani projekti caur mākslu kļūst dzīvāki. Tā rada saturu. Un tas nav vienkāršs saturs, tas ir būtisks saturs. Tas ir kultūras piedāvājums, kultūras degviela. Ko gan vēl vairāk var vēlēties?
Leopolds Veinbergs
