Stefans fon Barta. Courtesy von Bartha

Es uzaugu mākslas galerijā 0

Intervija ar šveiciešu galeristu un mākslas kolekcionāru Stefanu fon Bartu

Una Meistere
09/11/2018 

Šveiciešu galerists un mākslas kolekcionārs Stefans fon Barta vārda tiešā nozīmē ir uzaudzis mākslas galerijā – galerijā, ko 1970. gadā Bāzelē nodibināja viņa vecāki, Mārgareta un Miklošs fon Bartas. 2020. gadā fon Barta galerija atzīmēs 50. gadskārtu, un, kā saka Stefans, kurš ģimenes biznesam pievienojās 2008. gadā: “Es uzskatu, ka galerijai ir ļoti artistiska virzība, ko lielā mērā nosaka mūsu pārstāvētā māksla: Konkrētā māksla, Zero kustība, ungāru avangards, mākslinieki Imi Knēbels, Terijs Hagertijs, Endrū Biks, Superflex… u.c. Taču mēs cenšamies veidot ne tikai loģiskas (mākslinieku) kombinācijas, bet arī inicitēt interesantu diskusiju par moderno un laikmetīgo mākslu starp ļoti dažādām personībām. Mēs mēģinām salikt kopā ļoti atšķirīgus māksliniekus, un tas arī, manuprāt, mūs padara unikālus. Paralēli tam mūs noteikti raksturo arī ģimeniskums un spēcīgā motivācija runāt par mākslu. Kā komandai un kā ģimenei mums ir vienošanās, ko es ļoti strikti ievēroju, ka: “ja cilvēks ienāk mūsu stendā mākslas mesē un interesējas par kādu konkrētu mākslas darbu, mēs arī runājam par šo darbu; mēs nekad nebūsim pirmie, kas piedāvās cenu. Interesentam pirmajam ir jāprasa cena. Un līdz brīdim, kad tā tiks pajautāta, mēs runāsim tikai par pašu mākslas darbu… Kaut vai piecas stundas.”


Galerie von Bartha, Anna Dickinson NINE 17 - 27 February 2016. Foto: Conradin Frei, courtesy of Galerie von Bartha

Kopš 2008. gada fon Barta galerijas mājvieta ir izbijusi garāža, kas zīmīga ne tikai ar vērienīgajām telpām un bibliotēku, kas vairāk kā 4500 grāmatu veidolā iemieso tās 48 gadu ilgo vēsturi, bet arī ar tieši iepretim galerijas ieejai esošo degvielas uzpildes staciju, kas joprojām darbojas, veidojot asprātīgu dinamiku ar savu māksliniecisko kaimiņieni. 

Mana saruna ar Stefanu fon Bartu notiek galerijas šovrūmā – tieši aiz viņa muguras atrodas gigantisks vācu minimālisma klasiķa Imi Knēbela darbs “Nenovērtējamā pērle” (Priceless Pearl, 2001); pa labi no tā – matemātiska glezna no sērijas “Piesātinājumi un formēti audekli” (Saturations and Shaped Canvases), ko radījis pazīstamais franču tēlnieks Bernārs Venē. Mēs runājām par to, kā ir izaugt Art Basel mākslas meses sienās, par fon Bartu privātkolekciju un galerijas svaigāko iniciatīvu “Iztēlotā kolekcija” – izstāžu sēriju, kur kādam neatkarīgam kolekcionāram tiek uzticēts atlasīt darbus no fon Bartu iespaidīgās kolekcijas un izveidot pop-up izstādi vai nu savās mājās, vai kādā citā privātā telpā. Jaunākais “Iztēlotās kolekcijas” laidiens notika 26. un 27. oktobrī Cīrihes viesnīcā Boutique Hotel Helvetica sadarbībā ar arhitektu un kolekcionāru Leopoldu Veinbergu.


Von Bartha Basel. Courtesy von Bartha

Tieši pretī savas galerijas ieejai jūs esat saglabājis degvielas uzpildes staciju un uzsācis izstāžu sēriju ar nosaukumu “Iztēlotā kolekcija”. Izskatās, ka jums patīk izaicināt status quo

Es uzaugu mākslas galerijā, un, manuprāt, man ir ļoti skaidra izpratne par mākslas pasauli klasiskajā aspektā. Es zinu, ko nozīmē, ja tev ir galerijas telpas, ko nozīmē vadīt mākslinieku programmu utt. Tāpēc pirms desmit gadiem, kad pārcēlām savu galeriju uz šejieni, mūsu galvenais mērķis bija izveidot ideālu telpu māksliniekiem, savai komandai un, protams, apmeklētājiem. Tas bija ļoti svarīgi, un man liekas, ka mums ir izdevies. Ne mazāk būtisks ir izaicinājuma faktors – ļaut galerijai attīstīties, piedāvājot dažādus mākslas izrādīšanas veidus.

Ja nekas nemainās, man ļoti ātri paliek garlaicīgi. Atceros reizi, kad braucu no lidostas, zinot, ka pēc tam man jāiet uz vakariņām muzejā… Sēdēju mašīnā un domāju (nopūšas): “Tagad man jābrauc mājās pārģērbties, tad jādodas uz muzeju. Tur būs tie paši cilvēki, tas pats ēdiens, tās pašas telpas un tās pašas garlaicīgās sarunas.” Nolēmu, ka labāk viņiem piezvanīšu un pateikšu, ka esmu saslimis. Kaut ko tādā garā: “Man ļoti žēl, es nejūtos labi. Man šis pasākums jāatceļ.” Tā nu es nonācu mājās, gulēju uz dīvāna, skatījos televīziju un jutos ļoti laimīgs. Un tad es iedomājos, ka tieši tāpat cilvēki droši vien domā, kad saņem kārtējo ielūgumu uz atklāšanu fon Barta galerijā. Viņi domā tāpat kā es: “Ak… tagad mēs iesim pie Stefana, tad atkal uz to pašu restorānu ar tiem pašiem cilvēkiem…” Mums ir jāmainās! Mums kaut kas jādara citādāk. Tieši tad es nolēmu mainīt mūsu [izstāžu] atklāšanu procesu. Varbūt ne vienmēr mums sanāk, taču mēs tiešām cenšamies rast jaunas idejas. Diezgan bieži nācies pieredzēt, ka vislabākā vieta, kur apskatīt mākslu un redzēt, kā tā iedarbojas, ir mājas. Ieraudzīt to no galerijas telpas atšķirīgā vidē. Es vienmēr to jūtu, kad ļaudis atnāk uz manu dzīvokli iedzert vai paēst vakariņas… Es dzirdu viņus jautājam [par mākslu, ko viņi redz manās mājās]: “Kas ir tas? Un kas ir šis?” Tā var daudz ko atklāt. Baltā kuba galerijā ar gludajām sienām un ļoti spožo apgaismojumu ir ļoti grūti panākt tik atbrīvojošu atmosfēru. Tā es nonācu pie idejas par “Iztēloto kolekciju”, lai gan sākumā mums bija cits nosaukums. Izmēģinājuma reize bija Cīrihē ar manu draugu Leopoldu Veinbergu, kuram tur ir ļoti stilīga viesnīca ar daudz mākslas darbiem. Pasākumam bija lieli panākumi, un tad mēs turpinājām ar Miku Meirē (vācu mākslinieks, dizaineris un kolekcionārs – red.) Ķelnē 2018. gada aprīlī. Miks bija tas, kurš izdomāja nosaukumu “Iztēlotā kolekcija”, kas, manuprāt, ir ideāls apzīmējums tam, ko mēs darām.


The Imaginary Collection, von Bartha X Mike Meire, 19&20 April 2018, Cologne. Courtesy von Bartha 

Vai varētu sīkāk pastāstīt par “Iztēloto kolekciju”? Cik noprotu, jūs to radījāt arī kā alternatīvu mākslas meses stendam. Mika Meirē gadījumā uz pāris dienām publikai tika atvērtas viņa mājas, kur bija izstādīti viņa atlasītie mākslas darbi no fon Barta galerijas, nevis viņa personiskās kolekcijas.

Jā, mēs vēršamies pie kolekcionāriem, kurus labi pazīstam un kuriem patīk tas, ko darām. Ideja ir ļoti vienkārša – jūs dodat mums savu telpu, bet mēs jums dodam savu darbu sarakstu. Miks Meirē, piemēram, pats ieradās Bāzelē un izskatīja visu mūsu krājumu – stundām ilgi sēdēja pie datora, ejot cauri visam katalogam. Tā viņš kūrēja izstādi. Pieeja ir apmēram šāda: “Ok, savā dzīvojamā istabā es vēlētos šo Imi Knēbelu, un tad šo Lendona Meca darbu es gribētu šeit…” Stikla mākslinieces Annas Dikinsones darbu Miks novietoja virtuvē. Neviens galerists nekad neko tādu nedarītu, baidoties aizvainot autoru. Taču bija lieliski šo darbu tur redzēt, jo uzreiz bija jūtams, ka tas iekļaujas Mika dzīvē. Tāpat mēs tagad darīsim ar Leopoldu Veinbergu viņa Hotel Helvetia. Mums tas viss ir ļoti interesanti, jo no saviem kolekcionāriem daudz ko iemācāmies – kā viņi redz mūs, kā viņi redz tos māksliniekus, ko pārstāvam, un kā, viņuprāt, mākslas darbam būtu jāfunkcionē mājās vai citā novietojumā. Galeristi lielākoties domā par to, kā darbs izskatīsies galerijā vai mākslas mesē. Vai tas būs darbs, ko varēs pārdot. Un tad pēkšņi ir kolekcionārs, kas to visu nogalina un kam ir pilnīgi citādāka pieeja. Uz to noskatīties ir ārkārtīgi iedvesmojoši. 

“Iztēlotās kolekcijas” projekts ir ļoti īslaicīgs. Pāris dienas un viss, tā ir tāda sava veida pop-up izstāde.

Ķelnē bija piecas dienas, Cīrihē – Hotel Helvetia, trīs dienas. Gan muzejiem, gan mākslas galerijām tagad ir mazāk apmeklētāju. Ir labi zināms fakts, ka, ja kādam izstāsti, ka tev ir izstāde un tā būs atvērta mēnesi, cilvēki arvien atradīs ieganstu, lai neaizietu, domājot: “Man vēl ir laiks; es varu aiziet to apskatīties vēlāk.” Bet, kad notiek kaut kas ir ļoti īss un ļoti intensīvs – kā tāds instagramas moments: BUM – šeit mēs esam! un BUM – vairs neesam! –, tad ir jāaiziet apskatīties. Tas atšķiras arī no mākslas mesēm, jo mesēs visa informācija tiek izsūtīta jau vairākas nedēļas iepriekš – tu perfekti zini, kas tur būs un kā tur izskatīsies. Protams, arvien jau var kaut ko atklāt, taču nebūs tā, ka mūsu Art Basel stendā pēkšņi kāds ieraudzīs Baskjā solo izstādi. Tā tas nenotiek. Taču “Iztēlotajā kolekcijā” arvien būs kaut kas, ko atklāt. Tāpat kā to atklāj kolekcionāri, izskatot mūsu teju 50 gadus savākto krājumu. 

Kāds cilvēks reiz man teica, ka tikai tad, kad tiek iziets no savas komforta zonas, viss sāk palikt interesants. Un to arī mēs cenšamies darīt. 


Stefana fon Barta dzīvoklis. Foto: Sandra Amport

Jūs piedzimāt galeristu ģimenē un bērnību pavadījāt mākslas ielenkumā. Taču pats savu karjeru sākāt kā dizaina dīleris. Vai tas kaut kādā ziņā bija protests?

Savā ziņā (smejas). Pilnais stāsts ir tāds, ka es uzaugu ar mākslu. Pirmo reizi esot Art Basel, man bija viens mēnesis – biju zīdainis ratiņos. Vienmēr esmu bijis mākslas pasaulē un vienmēr to mīlējis. Kad man bija sešpadsmit, es šķirstīju kādu žurnālu un ieraudzīju bildi ar rotaļu kosmosa robotu, kas izsolē bija pārdots par 1000 Šveices frankiem. Un es atcerējos, ka mums tādu ir daudz – 1988. gadā mani vecāki bija nopirkuši kāda finansiālās grūtībās nonākuša Cīrihes kolekcionāra plašo robotu un kosmosa rotaļlietu kolekciju. Daļu no tās viņi 1991. gadā bija pārdevuši Christie’s izsolē, bet pārējais glabājās noliktavā. Tad nu es to izvilku laukā, sastādīju katalogu ar 420 kosmosa rotaļlietām un uzrīkoju mazu izstādīti savu vecāku galerijā – tikai 16 gadu vecumā. Viņi teica, ka varēšu paturēt trešdaļu no visiem pārdošanas ieņēmumiem. Es pārdevu 419 rotaļlietas, tikai viena palika pāri. To cena bija no 50 līdz 2000 dolāriem, dažām pat vairāk. Tas bija trakums. Daudzi draugi vienkārši nopirka kaut ko, lai mani atbalstītu: “Cik mīļi, sešpadsmitgadīgs tīņu resnulis uztaisījis izstādi – atbalstīsim viņu!” Taču bija arī daži īsti kolekcionāri, kas ieradās uz manu pasākumu. Tā nu es, būdams pavisam jauns, sapelnīju diezgan daudz naudas, un tā bija ļoti bīstama lieta. Gadu vēlāk, kad biju ieradies Londonā uz pusdienām ar labu draugu, kurš nodarbojās ar Āzijas mākslas pārdošanu, mēs, ejot garām kādam dizaina veikalam, spontāni to nopirkām – visu veikalu. Visa nauda, ko pirms gada biju nopelnījis, tika atdota par šo veikalu. Mans draugs piesvieda otru pusi, un mēs nodibinājām kompāniju ar nosaukumu Designago. Nosaukumu izdomāja mans brālis; mums likās, ka tas ir vislabākais nosaukums pasaulē. Tā nu mēs sākām tirgot dizaina lietas, un mums veicās diezgan labi. 

Vai tas lielākoties bija vintāža dizains?

Jā. Un mums ārkārtīgi paveicās, jo mani vecāki bija labos draugos ar Verneru Pantonu, tāpēc mūsu mājas pagrabā glabājās daži viņa lampu prototipi. Es tos atjaunoju un pārdevu par 50 vai 60 dolāriem. Man ļoti labi gāja, taču tas, nenoliedzami, bija sava veida protests – gribēju nodarboties ar kaut ko citu nekā vecāki. Taču ap 20 gadu vecumu es sapratu, ka būt par dizaina dīleri, braukāt apkārt Wolksvagen busiņā un stāstīt vecām dāmām, ka krēsls, uz kura viņas sēž, ir tieši tas, ko vienmēr esmu gribējis… “Vai jūs, lūdzu, to man pārdotu?”… Es vienkārši vairs nespēju iztēloties, ka ar to nodarbošos visu atlikušo dzīvi. Es nolēmu atkal atmodināt sevī interesi par mākslu. 


Stefana fon Barta dzīvoklis. Foto: Sandra Amport

Jūs pats sākāt kolekcionēt 14 gadu vecumā. Vai pirmais objekts jūsu kolekcijā bija mākslas darbs vai dizaina priekšmets?

Tas bija mākslas darbs. Atceros, ka kādos 13 vai 14 gados es no tēva saņēmu dāvanā Aurēlijas Nemūras gleznu, jo mēs kopā bijām bijuši mākslinieces darbnīcā Parīzē. Mans tēvs to nopirka un uzdāvināja man. Es esmu kolekcionējis vienmēr. Tas ir brīnišķīgi. Man patīk pirkt mākslu. Borisam Bišofbergeram reiz jautāja, kāpēc viņš kļuvis par galeristu, un viņš atbildēja: “Lai es varētu atļauties kolekcionēt. Tas ir vienīgais iemesls.” Manuprāt, tā ir skaista atbilde. Es uz to skatos līdzīgi.

Kā jūs raksturotu savu piegājienu kolekcionēšanai? Vai tas ir ļoti spontāns, vai arī tieši pretēji?

Ļoti spontāns. Tā ir fantastiska situācija, ja varu iegādāties darbu, ko esmu iemīlējis. Piemēram, tikko nopirku Imi Knēbela darbu, kas šovasar bija izstādīts Haus Konstruktiv. Es aizgāju turp izstādes iekārtošanas laikā un ieraudzīju, ka darbam nav īpašuma zīmes. Parasti vienmēr ir zīmīte, kur teikts “mākslinieka īpašums” vai “tādas galerijas/muzeja īpašums”. Tas bija pavisam jauns darbs, un es lūdzu Imi man to pārdot. Finansiāli tiku izputināts, taču tas bija to vērts, un tagad darbs ir manā viesistabā un es to mīlu. Tā ir ļoti kaislīga lieta.

Taču manai kolekcijai nav ļoti skaidru apveidu. Tā ir ļoti personiska. Manas intereses ir daudzveidīgas. Man patīk darbi ar burtiem. Man patīk minimālisms, darbi uz papīra. 


Galerie von Bartha, Anna Dickinson NINE 17 - 27 February 2016. Foto: Conradin Frei, courtesy of Galerie von Bartha

Kā jūsu kolekcionēšanas ieradumi ir mainījušies laika gaitā?

Labs jautājums. Domāju, ka tad, kad sāku kolekcionēt vai, teiksim, kad sāku pilnīgi skaidri apzināties naudas tērēšanas aktu, lai kaut ko nopirktu (manā gadījumā, es teiktu, tas notika ap 20–22 gadiem), tas bija patikšanas vai nepatikšanas jautājums. Tagad man ir ārkārtīgi svarīgi uzzināt visu iespējamo par mākslinieku, par viņa daiļradi, par darba vēsturi, par stilu, tehniku un par viņa/viņas personību. Labs piemērs ir Lendons Mecs. Kad kāds galerijā pirmo reizi minēja viņa vārdu, es neko daudz par viņu nezināju. Vēlāk ievācu visu iespējamo informāciju – skatījos YouTube video ar viņa intervijām utt. Un, kad satiku viņu personīgi, biju emociju pārņemts – jo viņa darbi mani vienkārši satrieca. Man liekas, ka ir ļoti svarīgi, lai vienmēr būtu šis pirmais mirklis, kurā tu padomā – patīk tas man vai nē. Un ja tas patīk arvien vairāk un vairāk, to ir vērts pirkt. 

Vai pie lēmuma kaut ko nopirkt jūs parasti nonākat ātri?

Ļoti ātri. Reiz mēs ar tēvu braucām uz Diseldorfu satikt Imi Knēbelu. Mana tēva auto bija diezgan vecs, un mēs spriedām, ka vajadzētu iegādāties jaunu. Tēvs teica, ka, ja gribam nopirkt kārtīgu mašīnu, tas maksās diezgan dārgi. Trīs stundas mēs, tēvs un dēls, pļāpājām par mašīnām. Tad ieradāmies Diseldorfā, iegājām Imi darbnīcā un, šķiet, mazāk nekā piecās minūtēs iztērējām trīsreiz vairāk, nekā būtu maksājusi jauna mašīna. Tas bija fantastiski. Atpakaļ braucot, mums abiem bija skaidrs, ka drīzākajā laikā jaunu auto nopirkt nevarēsim – visa nauda bija iztērēta. Ja kaut kas patīk un ir pārliecība, pirkt ir ļoti viegli. Mēs diezgan daudz iepērkam arī galerijas kolekcijai, jo uzticamies saviem māksliniekiem. Mēs ticam, ka šie darbi ir labi. No vienas puses, tā ir lieliska sajūta, kad vari atļauties pirkt. Taču, no otras puses, tas ir fantastiski arī mākslinieku dēļ – viņiem tas sniedz atbalstu.  


Sarah Oppenheimer, S-JT.D, 2014, aluminium, glass and existing architecture, 150x 130 x 82 cm. Courtesy von Bartha and the artist

Kāpēc jums ir šī nepieciešamība atrasties mākslas ielenkumā? Kas tieši jūs interesē mākslā? Vai tas ir intelektuāls izaicinājums?

Domāju, ka savulaik es pieņēmu lēmumu uz visu dzīvi. Es ticu, ka kultūras ziņā mākslas nozīme ir milzīga. Iedomājieties telpas bez mākslas. Iedomājieties baznīcas bez mākslas. Iedomājieties visu vēsturi, visus radošos cilvēkus – bez mākslas. Tas vienkārši nestrādā. Nedomāju, ka man māksla jebkad varētu apnikt; turklāt mākslinieki ir neticami interesanti cilvēki. Vēl ir arī komerciālais aspekts. Un tur, manuprāt, ir jāatrod jauni ceļi, jauna motivācija, lai viss turpinātos. Jo pasaule ir ļoti mainījusies… īpaši pēdējos desmit gados. Taču māksla kā māksla nekad nekļūs garlaicīga. 

Kādā intervijā jūs teicāt, ka, ja varētu mainīt vienu lietu mākslas pasaulē, tad vēlētos, lai visi pārtrauc runāt par mākslu kā investīciju: “Mākslu ir jāpērk un jāpārdod tikai tāpēc, ka tā sniedz baudu un skatītājā izraisa īpašu reakciju.”

Tas būtu skaisti. Protams, es esmu komerciālas mākslas galerijas vadītājs, kurš arī no tā gūst labumu, taču mani ļoti garlaiko, ka mūsdienās vienīgais, par ko var lasīt, ir nauda. Nav vairs runas par atklājumiem (vismaz ne tik daudz kā agrāk). Zināmā apjomā, līmenī un nozīmē māksla ir kļuvusi par valūtu. Un tas ir ļoti bīstami; jo šeit nav nekādu garantiju. Tu vari nopirkt darbu par desmit miljoniem dolāru, un galerists, protams, tev teiks, ka tā ir ļoti laba investīcija, taču, ja tu izvēlēsies nepareizo dienu, kad to pārdot, vai tev vajadzēs to ātri pārvērst skaidrā naudā, vai tev gribēsies uz to nopelnīt, tas var izrādīties ļoti garš ceļš ar slēptām lamatām. Tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgam, un arī galeristiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz to, ko viņi apsola kolekcionāriem. Mēs tikko pārdevām ļoti nozīmīgu un neticami dārgu modernās mākslas darbu; kad pārrunas jau bija gandrīz galā, pircējs pajautāja: “Vai uzskatāt, ka cena ir ok?” Mūs atbilde bija – jā, cena ir ok tādu un tādu iemeslu dēļ. Ko, protams, nosaka darba stāvoklis, provenance, retums, kā cena salīdzinās ar citām šī mākslinieka darbu pārdošanas cenām utt. Mums bija daudz iemeslu, ko uzskaitīt, kāpēc šis darbs ir tik dārgs, bet tad viņš pajautāja: “Labi, bet, kas notiks, ja gribēšu to pārdot?” Mēs teicām – nav nekādu garantiju. Nekad nav garantiju. Nevar garantēt, ka tu ar to nopelnīsi vairāk naudas. Mākslas tirgus jau tik daudz reizes ir parādījis, kas notiek, kad tas sabrūk. Šajās reizēs runa nav par to, cik daudz tu iegūsi par darbu, bet gan – vai vispār par to kaut ko iegūsi.

Saistībā ar mākslas mesēm man liekas interesanti, ka visi runā par ļoti dārgajām lietām, kas tikušas pārdotas, bet neviens nerunā par tiem tūkstošiem gleznu, kas nav pārdotas. Lielā problēma ir tāda – ja kaut kas “neaiziet” šajās piecās meses dienās, daudzi nodomā, ka tas nav nekas labs. Taču tas ir aplam; nevar spriest par mākslas darbu pēc ātruma, kādā tas tiek pārdots. Tam nav nekāda sakara ar mākslas darba kvalitāti. Piemēram, Imi Knēbela glezna, kas mums aiz muguras… Ja jums patīk viņa darbi, šis ir viens no labākajiem Knēbeliem pasaulē. Glezna, protams, ir absurdi liela un to ir ārkārtīgi grūti pārdot. Tā tikusi izrādīta daudzās galerijās un muzejos, taču pēdējo 17 gadu laikā mums nebija izdevies atrast nevienu kolekcionāru, kurš to varētu atļauties nopirkt un kuram vēl būtu pietiekami daudz vietas tās novietošanai. Taču pagājušajā nedēļā mēs to pārdevām vienam muzejam. Ja es to būtu izlicis Art Basel un glezna netiktu pārdota, cilvēki teiktu: “Ak, tā! Tu to nepārdevi Art Basel mesē, tātad tas nevar būt nekas labs.” Tas pats notiek, kad kaut kas tiek atdots izsolē un netiek pārdots – tad mēs sakām, ka tas “nodega”. Jo visi zina, ka darbs netika pārdots. 


SUPERFLEX, Non Alcoholic Vodka, 2006. Courtesy von Bartha

Kas padara kādu par īstu kolekcionāru? Vai ir iespējams nošķirt īstu kolekcionāru no cilvēka, kurš tikai akumulē mantas?

To nevar. Tas ir, ja nepazīsti šo personu, viņš vai viņa var vienkārši ienākt [galerijā], kaut ko nopirkt un iziet ārā. Protams, galerists var uzdot pareizos jautājumus, lai saprastu, kādi ir potenciālā pircēja nolūki attiecībā uz mākslas darba pirkšanu, taču beigās tāpat nav nekādu garantiju. Man reiz bija ļoti dedzīga diskusija ar Karlu Lāslo, ļoti slavenu Bāzeles kolekcionāru, kurš diemžēl pirms pāris gadiem nomira. Art Basel mese savulaik tika dibināta viņa dzīvojamā istabā. Viņš bija Aušvici izdzīvojis ebrejs, draudzējās ar Endiju Vorholu un stāstīja miljoniem stāstu. Reiz pie viņa mājās (viņš bija liels manu vecāku atbalstītājs) es sūdzējos par kādu cilvēku, kurš bija ienācis mūsu stendā TEFAF mākslas mesē Māstrihtā un sastāstījis manam tēvam, ka ir jauns kolekcionārs, kurš ārkārtīgi mīl [Viktoru] Vazareli… ka vienmēr ir gribējis Vazareli… un lūdzās, lai mans tēvs viņam to pārdod par labu cenu… Beigu beigās mans tēvs arī iedeva viņam ļoti labu cenu, taču pēc trim mēnešiem tas pats puisis izlika šo darbu izsolē un pārdeva par lielu naudu. Es teicu Karlam Lāslo: “Šis puisis ir visīstākais kretīns. Viņš ienāk mūsu stendā un vienkārši mums samelo.” Uz ko Lāslo atbildēja, ka viņš saprot, par ko es runāju, taču, ko es būtu darījis, ja puisis būtu ienācis stendā un teicis: “Dodiet man labu cenu, es patiesībā gribu pirkt šo darbu kā tīru investīciju, lai vēlāk to izliktu izsolē.” Es atbildēju, ka tādā gadījumā nebūtu viņam to pārdevis. Un tad Lāslo teica: “Tātad, ja kāds ir godīgs pret tevi, tu viņam nepārdosi darbu, taču, ja kāds tev melo, tad tu viņam pārdosi?” Un tas man lika aizdomāties – velns, viņam taisnība! Ir noteiktas lietas, ko varam pajautāt, taču mums nekad nebūs garantiju. Un jābūt uzmanīgam, cik tālu ar to iet.


Von Bartha Basel. Courtesy von Bartha

Vai, jūsuprāt, kolekcionāriem ir kāda veida atbildība? No tīri likumīgā skatpunkta nekā tāda nav – kolekcionārs, ja vēlas, savu kolekciju var arī nodedzināt.

Tas ir ļoti labs jautājums. Tas ir jautājums, par ko es, jāatzīst, neesmu padziļināti domājis. Zināmā mērā kolekcionāra atbildība ir tāda, ka, pērkot mākslas darbu, viņš atbalsta mākslinieku. Tas ir diezgan dīvaini, ja tā padomā… pērkot mākslinieka darbu, tu viņu atbalsti, taču, izliekot viņa darbu pārdošanā izsolē, tu jau darbojies pret viņu. No tīrās loģikas, manuprāt, tur nav nekādas jēgas. Es uzskatu, ka tas vienmēr ir uzticības jautājums… kā jau ar visu dzīvē. Ir jāuzticas, ka cilvēks rīkosies mākslinieka interesēs. Tomēr, protams, katram ir pilnīga brīvība darīt visu, ko viņš vēlas. Ja vēlas, var nopirkt Ferrari un jau nākamajā mirklī iestūrēt to sienā. Tajā brīdī tas ir tavs un tev ir ļauts tā darīt. Taču, manuprāt, pastāv noteikta atbildība pret mākslinieka darbu. Var tikai cerēt, ka cilvēki to respektē.

Atgriežoties pie jūsu bērnības – kas ir vissvarīgākās lietas, ko jūs iemācījāties par mākslas pasauli no saviem vecākiem, uzaugot galerijā un vasarās dzīvojoties pa Art Basel?

Biznesa ziņā tas man iemācīja, ka pastāv kaut kas tāds kā džentlmeniska vienošanās, un noteiktā galeristu paaudzē tas joprojām ir uzskatāmi redzams. Mani vecāki varēja noslēgt milzīgus darījumus tikai ar rokasspiedienu. Tagad, ja kaut ko pārdodu, vienmēr cenšos paspiest roku pircējam… lai nepazaudētu šo klasisko žestu. Cilvēki ir vienojušies un apsolījuši viens otram tik daudz tikai ar rokasspiedienu…

Ir daudz aspektu… ir grūti atrast ļoti precīzu piemēru… vācu valodā mēs sakām ‘Haltung’ – tava attieksme pret apkārtējiem. Tā ir ļoti mainījusies. Šodien galeriju, mākslinieku un mākslas pasaulē visam ir jābūt ļoti ātram, ļoti stilīgam un ļoti ekstravagantam. Kurš sarīkos labāko ballīti? Tagad tas kļuvis par vienu no būtiskākajiem jautājumiem. Piemēram, Art Basel Miami mese ir lieliska mākslas mese, taču cilvēkus tur visvairāk interesē tas, uz kurām ballītēm esi vai neesi bijis uzaicināts.

Manu vecāku laikā mākslas pasaule nebija tik publiska kā tagad. Domāju, ka tas publiskais aspekts sākās pirms kādiem 15–20 gadiem. Mākslas pasaulē arvien bijusi iesaistīta liela nauda un vienmēr ir daudz kas noticis, taču iesaistīto loks ir bijis ļoti neliels. Pirms 20 vai 30 gadiem Ņujorkā, piemēram, visi, kas pirka mākslu, bija savstarpēji pazīstami. Šodien tas ir neiespējami, jo vienkārši ir pārāk daudz iesaistīto cilvēku. Tieši šis aspekts, manuprāt, ir ļoti mainījies, tāpēc man kā bērnam bija ļoti fascinējoši iepazīt šo klasisko versiju – ko nozīmē būt mākslas dīlerim.

Jūs pārņēmāt galeriju no saviem vecākiem 2008. gadā, tieši ekonomiskās krīzes laikā.

Tas bija briesmīgi. Tas laiks bija katastrofa. Kad sāku, es domāju, ka zinu, ko daru… Šaubos, vai kāda cita galerija dabūja tik spēcīgu pļauku kā mūsējā tajos pirmajos sešos mēnešos. Man bija trīs izstādes, kurās es nepārdevu pilnīgi nevienu darbu. Viss, ko es darīju, izvērtās katastrofā. Mākslu neviens nepirka; visa tā lieta pilnīgi sabruka. Es sēdēju savā birojā un domāju, ka man būs izrādījusies visīsākā karjera vēsturē. Taču man ļoti paveicās, ka beigās tomēr izķepurojos.

Pieņemu, ka jums bija plāns, kad pārņēmāt galerijas vadību…

(Smejas.) Visi vienmēr pieņem, ka ir kaut kāds plāns, taču brīdī, kad nekas nedarbojas, nākas vienkārši sākt bez plāna. Lielākā kļūda, ko pieļāvu, bija pārliecība, ka saprotu mākslas pasauli tikai tāpēc, ka esmu tajā uzaudzis. Daudzi cilvēki man teica: “Zini, tev kādudien kaut kas būs jādara… tev jāatgriežas Bāzelē.” Es, protams, domāju, ka visi tie cilvēki tad nāks pie manis un pirks mākslu. Taču tā nenotika. Man nācās iemācīties, ko nozīmē vadīt mākslas galeriju, ko nozīmē pārstāvēt mākslinieku un ko nozīmē spēt sniegt cilvēkiem to, ko viņi, iespējams, citā galerijā nepieredzētu. Bija vēl ļoti daudz lietu, ko man nācās iemācīties par galerijas vadīšanu.

Sākumā es biju ļoti fokusējies uz pašu telpu, kā arī uz galerijas vēsturi un pieredzi. Galu galā saprotot, ka, ja tas būs vienīgais, ko darīšu, tad vienmēr arī tikai palikšu “dēls, kurš turpināja”, viss mainījās. Man kļuva ļoti svarīgi radīt unikālu stilu. Un tas joprojām ir mūsu dzinulis. Tieši tagad mēs strādājam pie daudziem jautājumiem par nākamo un arī 2020. gadu, kas būs mūsu 50. jubilejas gads. Mēs sev uzdevām jautājumu – kam mēs patiesi ticam? Ko mēs darām? Kāda ir mūsu unikālā kvalitāte? Ko mēs darām labāk par citiem? Šie ir diezgan interesanti jautājumi, ko sākotnēji sev neuzdevu. Es biju ļoti, ļoti pārliecināts, ka man viss izdosies. Un varu atzīties, ka es izgāzos patiešām grandiozi. Naudas daudzums, ko izšķiedu ārkārtīgi īsā laikā, – tas jau ir zināms rekords (smejas)!


Von Bartha S-chanf. Courtesy von Bartha

Ko teica jūsu vecāki pēc šīm trim neveiksmīgajām izstādēm?

Viņi nebija sajūsmā… Domāju, ka vienīgā lieta, kas man palīdzēja, bija fakts, ka manam tēvam bija nācies cīnīties ar līdzīgu problēmu. Atceros, reiz bija kāda amerikāņu mākslinieka izstāde mūsu otrajā galerijā Ščanfā, Šveices Alpos. Jau iepriekš daudzi bija interesējušies par viņa gleznām, un arī izstāde izdevās lieliska. Tēvam bija norunāta tikšanās ar nozīmīgu kolekcionāru, taču, kad pēc tam, aizgājis uz galeriju, jautāju, kā gāja, viņš atbildēja: “Viņš neko nenopirka.” Biju ļoti pārsteigts. “Kā tas ir iespējams?” es jautāju. Tēvs atteica, kas tas ir tāpēc, ka mēs šobrīd esam situācijā, kad cilvēki jūt, ka mums vajag pārdot; un tas nozīmē, ka esam pazuduši. Tas bija diezgan labs skaidrojums, un viņam bija taisnība. Brīdī, kad tev vajag pārdot, tu sāc uzvesties izmisīgi – tā vienkārši ir cilvēka daba. Un to nevar noslēpt. Tāpēc nolēmām atbrīvoties, un viss sāka iet uz augšu.

Mākslas pasaulē neatradīsit nevienu galerijas īpašnieku – ar gandrīz 50 gadus ilgu stāžu –, kurš nekad nebūs piedzīvojis lielu krīzi. Parasti visi ir gājuši cauri vismaz divām vai trim.  


Von Bartha S-chanf. Courtesy von Bartha

Tiesa, salīdzinot ar citām reizēm, pēc 2008. gada krīzes mākslas pasaule atguvās ļoti ātri.

Ļoti ātri. Tāpēc, ka lielo grūdienu mākslas pasaulei deva – un es zinu, ka tas izklausās šausmīgi – fakts, ka cilvēki vienkārši vairs nespēja izdomāt, ko iesākt ar savu naudu. Pirms 20–30 gadiem, ja tev bija miljons Šveices franku un tu ieliki tos bankā, tu varēji mierīgi dzīvot tikai no peļņas procentiem – dzīvot labā dzīvoklī, ceļot utt. Tagad, ja tev bankā ir miljons, peļņas procenti ir nulle. Tu nedabū neko. Tāpēc tev ar savu naudu kaut kas ir jādara. Iespējams, ja tev ir labs baņķieris, tu vari dabūt kādus piecus procentus. Bet no pieciem procentiem nevar dzīvot. Tas ir, var, protams, taču ne jau tādā līmenī, kāds pieklātos cilvēkam ar miljons frankiem. Tāpēc cilvēki pērk īpašumus, klasiskās mašīnas, pulksteņus un citus kolekcionējamos aktīvus. Uzskatu, ka kopš 2008. gada mākslas pasaule vēl daudzkārt ir piedzīvojusi sabrukumu, taču tikai konkrētas jomas konkrētos tirgos. Tajā pašā laikā – kad viss brūk, rodas jaunas iespējas… Taču vajag arī stiprus nervus.

Šobrīd mākslas ainā ienāk pirmā paaudze, kas uzaugusi digitālajā laikmetā. Viņiem ir cita vērtību sistēma un skatījums uz dzīvi. Ko, jūsuprāt, viņi meklē mākslā un cik liela varētu būt viņu ietekme uz to, kas notiek?

Manuprāt, šobrīd galvenā problēma ir šis trakais kontrasts – mums joprojām ir daudz cilvēku, kas dzīvo tikai analogajā sistēmā, tad ir milzīga cilvēku daļa, kas pārzina abas sistēmas (tādi kā es), taču vēl ir paaudze, kas dzīvo tikai digitālās sistēmas platformā. Pasaule ir mainījusies neiedomājamā ātrumā. Lielākā problēma, ar ko mēs saskaramies, ir fakts, ka mums joprojām ir jāmācās, kā ar to tikt galā. Visai mūsu sistēmai ir jāspēj pielāgoties. Man liekas, ka daudzi cilvēki, īpaši tie, kas uzauguši jau pilnīgi digitālā pasaulē, kādā brīdī varbūt izjutīs nepieciešamību pēc kaut kā reāla, pēc kādas “novecojušas” attieksmes. Piemēram, aiziet uz galeriju un paskatīties uz gleznu realitātē.

Es daudz par to esmu runājis ar saviem draugiem un paziņām no dažādām mākslas sfērām. Mēs esam runājuši par šo klātbūtni digitālajos mēdijos un kā cilvēki tiek galā ar īpašumtiesību ideju. Uzskatu, ka tā ir ļoti interesanta attīstība. Manuprāt, vienīgais veids, kā tikt cauri, ir spēt izskaidrot kvalitāti – ne cenas ziņā, bet tieši kvalitātes nozīmē – tam, ja tev pieder mākslas darbs. Ja ieiet mājā, kur nav mākslas darbu, un pēc tam mājā, kur tie ir, atšķirība ir acīmredzama. Uzreiz ir sajūtams saimnieka raksturs, personība… tiek pateikts kaut kas par cilvēku, kurš tur dzīvo. Mēs varam tikai cerēt, ka tas viss reiz nāks atpakaļ… kā arī cerēt, ka digitālais faktors to nebūs galīgi iznīcinājis.

Tikko Netflix kanālā redzēju dokumentālo filmu par cilvēkiem, kam pieder tikai simts lietu, ne vairāk. Es arī dažkārt izjūtu smagumu, ka man pieder tik daudz mantu – par visu, kas atrodas noliktavā, šo gleznu, šo krēslu… Un kāpēc es vispār nopirku to sasodīto televizoru? Īpašums ir arī atbildība; un, tā kā cilvēki vēlas atbrīvoties no atbildības, viņi cenšas visu padarīt vieglāku; viņi cenšas atrast citu dzīvesveidu. Domāju, ka tas ir ļoti interesants un izaicinošs koncepts, taču, manuprāt, to nevar vispārināt tā, lai tas derētu visiem. Taču, atgriežoties pie jūsu jautājuma būtības, domāju, ka mums vēl arvien ir daudz, ko mācīties; mēs joprojām atrodamies mācību procesā.


Stefans fon Barta. Courtesy von Bartha