Artēmijs Troickis. Bezrūpīgais kolekcionārs
Sergejs Timofejevs
04/10/2018
Jautrs, ironisks, dzīvi mīlošs cilvēks ar teicamu gaumi – tas ir Artēmija Troicka firmas tēls jau ne vienu gadu desmitu vien. Cieši kontaktējies ar 1980. gadu sākuma māksliniecisko andergraundu, viņš pēc tam kļuva par vienu no populārākajām perestroikas ēras personībām, bet viņa grāmata par roka kustību Back in the USSR iznākusi Amerikā, Japānā un vairākās Eiropas valstīs. Pēc tam bija vesela virkne televīzijas un mūzikas programmu un projektu, bet vēl vēlāk – diezgan asa nepatika pret pašreizējo Krievijas situāciju un atmosfēru, kurai sekoja pārcelšanās uz Igauniju pirms četriem gadiem. Paralēli tam visam pakāpeniski ap viņu veidojās diezgan neparasta mākslas kolekcija, kuru viņš ne reizi vien piedāvājis aplūkot dažādās pasaules vietās – no Vladivostokas līdz Helsinkiem.
Ne tik sen Artēmijs Troickis pabija Rīgā, kur galerijā BOLD pēc Bruno Birmaņa uzaicinājuma piedalījās Andreja Airapetova filmas “Kritiķis” pirmizrādē. Šī filma ir ne tikai Artēmija Troicka biogrāfijas šķērsgriezums, bet arī PSRS jauniešu kultūras vēsture, pagrīdes mūzikas industrijas hronika un ceļvedis rietumu un padomju rokmūzikā. Mēs nolēmām, ka šī pirmizrāde ir lielisks iemesls parunāties ar Troicki par viņa kolekciju un vispār uzskatiem par kolekcionēšanu. Negāja secen arī daudz universālākas tēmas…
Vai bērnībā vai pusaudžu gados jums bija kaislība ko kolekcionēt?
Kaislības man nebija, bet tāda kūtra vēlēšanās gan… Skolā es kolekcionēju pastmarkas ar dzīvnieku attēliem. Mans tēvs bija diezgan aizrautīgs filatēlists, un, tā kā es vazājos kopā ar viņu pa visādiem Prāgas pastmarku tirdziņiem un iegriezos kopā ar viņu tādā īpašā pastmarku biržā, kas notika reizi nedēļā, arī es nodomāju – kāpēc gan arī man kaut ko nesākt kolekcionēt. Un es savācu vairākus albumus ar pastmarkām ar zvēriņiem. Nekādu citu kolekciju man nebija, un vispār pēc dabas es neesmu kolekcionārs. Visvieglāk par to spriest pēc tā, kādas plates ir manā kolekcijā. Man to ir mežonīgi daudz, es domāju, vairāki desmiti tūkstošu, tomēr tā pavisam nav kolekcija, bet vienkārši plates, kuras esmu pircis, kas bez mitas man pagadījušās rokās un kuras man patikušas. Es tās izmantoju savām radio pārraidēm, bet pēc tam noliku plauktā. Dažas dāvināju, dažas pārdevu, taču, salīdzinājumā ar īstiem skaņuplašu kolekcionāriem, kurus es pazīstu diezgan daudz, par spīti visa savāktā neticamajam apjomam, tā vispār nav kolekcija. Tāpēc ka nekad neesmu sekojis tam, lai tajā būtu kādi retumi. Man nav ne mazākās daļas par to, lai iegūtu kaut kādu albumu, kas izdots Japānā ierobežotā tirāžā, vai kaut kādus butlegus. Nevienas šādas raritātes man nav. Un es nesekoju tādam principam, lai “savāktu visu mākslinieku” līdz pat pēdējai drupatiņai, no pirmā albuma līdz pēdējam. Tā, kā es saprotu, nemaz nav kolekcionāra pieeja, tā ir pārāk bezrūpīga pieeja.
Jūs domājat, ka īsta kolekcionēšana ir daudz sistemātiskāka un “strukturēta” nodarbe?
Jā, tieši tā es arī domāju. Īsti kolekcionāri ir visaugstākajā pakāpē perfekcionisti. Es atceros, kā mans tēvs krāja pastmarkas. Viņam bija kladītes, kurās tika atzīmētas visas iespējamās markas, kas viņam interesēja, un katru marku simbolizēja viens laukumiņš. Un, lūk, viņš pakāpeniski aizpildīja visus šos laukumiņus un iezīmēja tajos krustiņus – “šī pastmarka ir”. Lūk, tā ir īsta kolekcionāra pieeja, man gan nav nekā tamlīdzīga.
Taču, no otras puses, ja runājam par mākslas priekšmetu vākšanu, tad ir divas iespējas, divi ceļi vai pozīcijas: vai nu cilvēks aizraujas ar kādu mākslas periodu, kādiem autoriem – it kā skatītājs no malas, vai arī viņš pats ir iesaistīts šajā plūsmā, šajā kustībā, kurā arī parādās šie mākslas darbi, un tie it kā paši par sevi, dabiskā ceļā iegulst viņa rokās… Tas vienkārši ir cits kolekcionēšanas tips.
Visticamāk jau, ir pat vairākas pieejas. Kā vienu no tām – viscienījamāko un izplatītāko – var nosaukt par zinātnisku. Tiek izraudzīts kāds mākslinieks vai kāds stils, vai periods, un kolekcionārs cenšas maksimāli aptvert šo nišu. Otra pieeja, kas kļuva ļoti populārā pirms 20 gadiem, tas ir tas, ko sauc par art-banking – tas ir, mākslas darbu iegāde tādēļ, ka tā ir laba investīcija un drīz tie kļūs dārgāki. Tā ir diezgan populāra lietiņa “jauno krievu” vidū, un viņus tin ap pirkstu visvisādi mākslas zinātnieki, kā vien to grib. Es vienkārši pazīstu dažus šāda veida kolekcionārus un dažus cilvēkus, kas sastādījuši viņu kolekcijas, turklāt ļoti labi ar to nopelnīdami… Es domāju, Rietumos šāda pieeja ir diezgan populāra vēl joprojām, bet Krievijā tā gandrīz kā netiek praktizēta, jo turienes mākslas tirgus ir piedzīvojis lejupslīdi, tas ir galīgi panīcis, bet vairums kolekcionāru vispār emigrējuši. Tādēļ nekas vienkārši nenotiek, tā ka runas par to, ka šodien jūs nopirksiet mākslinieku Pupkinu par desmit tūkstošiem eiro, bet pēc trim gadiem varēsiet pārdot par piecdesmit, – šādas runas es jau sen neesmu dzirdējis. Un paldies Dievam!
Un laikam jau trešā pieeja, kas ir manā gadījumā, tā ir tāda absolūti spontāna kolekcionēšana, kas vislielākajā mērā atkarīga no emocijām, no intuīcijas un kaut kādām personiskajām sajūtām un attiecībām. Te nav nedz nekā mantkārīga, nedz zinātniska. Mana kolekcija sākās ar to, ka daži mani draugi un tuvi pazīstamie mākslinieki sāka dāvināt gleznas. Tas bija 70. gadu beigās – 80. gadu sākumā, kad neko nepārdeva, kad nekāda mākslas tirgus pie mums nebija. Ja es būtu manīgs tipiņš, es tajos laikos būtu varējis tik daudz ko sagrābties, ka man būtu jau jāatklāj nonkonformisma mākslas atvērtais muzejs. Es atceros, kā Pēterburgā man Vitja Cojs piedāvāja savas gleznas, kas viņam vienkārši mētājās, – kādi gabali piecpadsmit, divdesmit. Tās stāvēja kaktā, krāja putekļus, un nevienam ne velna nebija vajadzīgas. Es viņam toreiz teicu: “Vitja, nevedīšu es uz Maskavu tavas gleznas. Šis kartons, to neērti vest, kā es to vilcienā iestiepšu…” Un tādu gadījumu man ir bijis papilnam, ar Pēterburgas “jaunajiem mežonīgajiem”, ar Oļegu Koteļņikovu, ar daudz visādu ļaužu. Taču reizēm, kad tas notika Maskavā un ja glezniņa bija kompakta, tad es teicu: "Dod tik šurp! Liels paldies, piekāršu pie sienas.”
Tādā veidā pie manis nonāca pazīstamu mākslinieku darbi, ieskaitot Kabakovu un Pivovarovu, vēl kaut kādi puiši no konceptuālās paaudzes, bet pēc tam jau sekoja jaunie, ar kuriem man vispār bija ļoti tuvas, draudzīgas attiecības. Tie ir “Muhomori” (Mušmires), “Čempioni mira” (Pasaules čempioni), Svens Gundlahs, Kostja Zvezdočotovs – visa šī kompānija. Tādā veidā man savācās zināms daudzums gleznu, kas patiešām tika piekārtas pie sienām.
No kreisās uz labo: Josifs Bakšteins, Svens Gundlahs, Dmitrijs Prigovs, Nikola Ovčinņikovs. Foto: Andrejs Bezukladņikovs
Un kas jums ir no Kabakova?
Divi darbi. Viens ar tabureti un aptuveni šādu uzrakstu: “Ivans Petrovičs: Vai drīkstu paņemt tabureti un te pasēdēt? Pāvels Terentjevičs: Jā, Ivan Petrovič, lūdzu!” Kopumā tāds tipisks 70. gadu beigu Kabakovs. Bet otrs darbs – uz vatmaņpapīra tāda virkne: 1 + 2 + Buratīno attēls + 4… Kaut kas tāds.
Un tas viss notika ļoti klusiņām un mierīgi. Laikam jau vienīgais eksotiskais gadījums bija ar Svenu Gundlahu, tas ir “Muhomoru” (Maskavas mākslas grupa, radusies 1978. gadā, bet 1982. gadā ierakstījusi albumu uz magnētiskajām lentēm “Zelta disks” (Золотой диск) – redaktora piezīme) līderis, bet pēc tam tādas parodiju avangarda grupas kā Среднерусская возвышенность (Viduskrievijas augstiene) frontmens. Svens man vienmēr paticis gan kā cilvēks, gan mākslinieks. Un, lūk, viņam Maskavā bija izstāde ar nosaukumu “Žīdiete un masons”, bet pēc šīs izstādes viņš pēc savas gribas nolēma aiziet no tēlotājmākslas. Ar kaut kādām domu konstrukcijām viņš nonāca pie slēdziena, ka nodarboties ar māksliniecisko jaunradi šādā brīdī (1990. gadu sākumā) ir apkaunojoši. Bet viņš ir īsts intelektuālis. Tā ka ņēma un pārstāja būt mākslinieks. Vairums gleznu viņam tajā brīdī bija izpirktas, bet dažas viņš vienkārši izmeta izgāztuvē. Un stāsts bija tāds, ka Svens man piezvanīja un teica: “Es atceros, tevi ļoti sajūsmināja mana glezna “Žīdiete un masons”.” Bet tā bija viņa pēdējās izstādes galvenā glezna. “Nu,” es saku, “jā, lielisks darbs.” “Atceries, pie manas mājas tur un tur atrodas izgāztuve, stāv tādi konteineri, ielūkojies, varbūt kaut kas tev atkritīs.” Es tūlīt pat sēdos metro, aizkļuvu līdz stacijai “Vojkovskaja”, metos pie Svena mājas, bet tur tāda normāla parasta, smirdīga Maskavas izgāztuve. Un skatos, tur stāv sarullēts milzīgs audekls, uz kādiem diviem, trim, metriem. Tā arī bija glezna, un es, dabiski, to izglābu.
Tā tas viss man krājās, bet pēc tam šos darbus ieraudzīja Olga Osterberga, pazīstama Pēterburgas galeriste (galerija D137). Viņa vienkārši bija nokļuvusi pie manis mājās un sāka iztaujāt: “Bet kas tas tāds? Bet kas tas tāds? Vau! Vajag izstādīt.” Un es pēkšņi kļuvu par populāru kolekcionāru. Turklāt es pilnībā saprotu, kāpēc populāru. Tolaik kā reiz norisa nullto gadu vidus galeriju aktivitātes atdzīvošanas, galerijas plauka, pārdošana gāja kā no rokas, un viņiem bija ļoti svarīgi paskubināt šo procesu, parādīt, ka laikmetīgās mākslas kolekcionēšana – tā vispār ir tāda modīga nodarbe. Viens no efektīgiem šādas aktivitātes veidiem – rīkot privāto kolekciju izstādes. Un tiem vēlams būt kādiem vairāk vai mazāk slaveniem cilvēkiem. Bet, ja cilvēks ir slavens, vēl vēlamāks, lai viņš kā cilvēks būtu jautrs, vairāk vai mazāk runātīgs un tā tālāk. Un es šādai lomai derēju ideāli. Tāpēc ka pamatā pie mums laikmetīgās mākslas kolekcijas vāca visādi garlaicīgi personāži, kaut kādi tur bagāti advokāti vai zobārsti miljonāri. Es nemaz nerunāju par baņķieriem. Pagalam garlaicīga publika, un nevienam ar viņiem diez ko kontaktēties negribējās. Un viņiem pašiem jau arī ar savām kolekcijām plātīties negribējās, tā kā naudiņa, kas viņiem bija, kā likums, nāca no šaubīgiem avotiem.
Un Olga man piedāvāja izstādīties – vispirms galerijā D137. Pēc tam Vera Pogodina man sarīkoja jau ļoti lielu izstādi Centrālajā mākslinieka namā, bet pēc tam jau es sāku iet no rokas rokā – Rīga, Tallina, Helsinki, Vladivostoka, Kijeva… Kopumā es apbraukāju diezgan daudzas vietas ar savām glezniņām un tajā pašā laikā es paralēli sāku nodarboties ar to vākšanu, jo pirms tam tās pie manis atpeldēja pašas, naudu es tām netērēju. Bet te es sāku gleznas pirkt. No vienas puses, es sāku iegādāties gleznas no saviem senajiem Maskavas draugiem, par rekordpirkumu kļuva Ņikitas Aleksejeva glezna – diptihs “Skolotājs un māceklis”, par kuru es samaksāju astoņus tūkstošus eiro. Tā kā tolaik es pelnīju trako televīzijas naudu, tad varēju to atļauties. Pēc tam es sāku pirkt daudz gleznu manu ceļojumu laikā – es vienkārši nonācu pie secinājuma, ka attiecība “cena-kvalitāte” rietumu galerijās kopumā ir labāka. Es sāku pirkt Anglijā, Kanādā, Amerikā, Meksikā. Man savācās atsevišķa kolekcija ar amerikāņu mākslu, kuru es izstādīju Pēterburgā, bet pēc tam Vladivostokā. Vispār jau es sāku ar to visu aizrauties pat vairāk nekā ar mūziku.
Lerojs Elmons. Amerikānisms. 1995
Es redzēju Vladivostokas izstādes relīzi, un tur bija raksturots žanrs – american primitive…
Jā, jā, jā, tas jau ir tas, kas attiecas uz manu estētisko gaumi. Pēc kāda principa es pirku gleznas? Es vispār nekad neskatījos uz autora vārdu, izņemot dažus gadījumus – man ir diezgan daudz darbu, kuru autori ir alternatīvie mūziķi. Lūk, šajā gadījumā vārdam vēl bija sava loma. Taču, kā likums, man interesēja tikai gleznas saturs. Un es pirku vienkārši to, kas man patika.
Vispār, manas attiecības ar gleznām, ja runājam ar nelielu patosu, ir kā ar draugiem. Man glezna ir priekšmets, kuram pa pusei ir dvēsele. Tas, protams, nav cilvēks, ar kuru var sarunāties, iedzert, dabūt no viņa pa purnu un tā tālāk. Taču tas nav arī tāda veida priekšmets kā skapis, kumode, krēsls. Tas ir kaut kas starp priekšmetu un cilvēku. Gleznai ir savs raksturs, savs vēstījums, noteikti savs noskaņojums. Un ja es jūtu, ka man tas patīk, ka man gribētos ar šo gleznu sarunāties, un cena mani apmierina – tādā gadījumā es pērku. Tā sanācis, ka tās gleznas, kas mani šādi “aizķērušas”, tās pamatā pieskaitāmas tai diezgan izplūdušajai sfērai, kuru dēvē par Art Brut vai Outsider Art. Reizēm to sauc arī par american primitive, tomēr tās ir amerikāņu izcelsmes gleznas, taču tādas pašas man ir, teiksim, arī no Meksikas.
Vēl man patīk visādi šausmu gabali, ko reizēm sauc par popsirreālismu. Man pat ir slavenā režisora Tima Bērtona grafika, tā ir skice filmai “Murgs pirms Ziemassvētkiem”. Tāpēc ka visādas bildes ar galvaskausiem, skeletiem, dažādām šausmām, spokiem, miesu, kas sadalās, un tā tālāk man vienmēr ļoti patikušas.
Mana kolekcija ir ļoti eklektiska. Londonā es pat nesmādēju ielu mākslinieku gleznas, viņu vidū gadījās īstie vājprātīgie ar ļoti smieklīgiem darbiem. Vēl man ļoti patīk, kad mākslinieki izmanto kaut kādus netradicionālus materiālus, priekšmetus, uz kuriem kaut ko zīmē. Teiksim, kaut kādi raupji dēļi, skapju sienas… Vai arī man ir kanādieša Džona Skota darbs, kas tapis uz satriecošas sarkanas lakotas virsmas, uz kuras ar stearīnu uzpilināts eņģeļa attēls. Lielisks gabals! Vispār, man ir diezgan daudz savādu gleznu, tostarp trīsdimensionālu.
Taču jūs kolekcionējat tieši gleznas?
Jā, tā ir gan eļļa uz audekla, gan grafika, taču tas ir tieši tas, ko var piekārt pie sienas. Bet, lūk, tā saucamās “aktuālās mākslas” darbi… Instalācijas, protams, reizēm var atstāt spēcīgu iespaidu, esmu redzējis gan Anišu Kapuru, gan dažādus japāņus, bet ko ar tiem iesākt? Čemodānā to visu neieliksi, pie sienas nepiekārsi. Jebkurā gadījumā vien pavisam nedaudzi tāda veida darbi atstājuši uz mani iespaidu, bet videomākslu esmu atskatījies vairāk par visu, un, izņemot Billu Violu, nekas man vispār nepatīk. Viss pārējais – pēdīgākā garlaicība, to visu darījis Endijs Vorhols vēl 1964. gadā, kad filmēja “Guļošo cilvēku” vai “Empire State Building”. Bet Violam ir interesanti darbi, jo viņš izmanto telpu, ne tikai ekrānu. Viņam video atrodas daudz sarežģītākā, daudzlīmeņu kontekstā.
Ja runājam par gleznām, kas ir jūsu kolekcijā, – vai jūs mājās maināt to, kas piekārts pie sienām? Vai arī tas ir vairāk vai mazāk pastāvīgs sastāvs?
Lieta tāda, ka man šajā ziņā ģeogrāfiski ir diezgan izkaisīta dzīve. Manas gleznas pašlaik eksistē paralēli piecās vietās. Vislielākie darbi atrodas kādas Maskavas galerijas gleznu noliktavā, nākamā gleznu porcija – vienā manā Piemaskavas vasarnīcā, cita – otrā manā Piemaskavas vasarnīcā, vēl viena porcija – Maskavas dzīvoklī, bet piektā – Tallinas dzīvoklī. Es un visa mana ģimene – sieva Vera un divi bērni – jau četrus gadus dzīvojam Tallinā. Pārvest uz turieni visu šo šausmīgo grēdu es nekādi nevaru, tāpēc – neko darīt – viss piekārts pie sienām pilnīgā nekustībā. Kamēr man bija iespēja mainīt – jā, es mainīju, jo man apnika skatīties uz vienu un to pašu.
Un kas tagad piekārts pie Tallinas dzīvokļa sienām?
Pamatā tas, ko es atvedu no Pēterburgas. Ir šajā pilsētā lieliska galerija “Cūkas šņukurs” (Свиное рыло), un tajā izstādās mākslinieki no apvienības “Kolhui” – (Колхуи – saīsinājums no kr. колдовские художники – burvju mākslinieki). Koļa Kopeikins un Vasja Ložkins no viņiem ir zināmākie. Pēc tam Andrejs Gagodejevs, Igors Vasiļjevs. Tas ir tāds krievu nešķīsti satīriskais politiskais primitīvisms. Glezniņas ir ļoti smieklīgas un bieži vien ļoti nešpetnas. Kopeikins gan man pārdevis, gan pat dāvinājis gleznas, kuras viņš baiļojies izstādīt. Attēli ar Putinu un tā tālāk. Tiesa, Vera pieprasīja, lai es glezniņu ar Putinu kaut kur paslēpju, jo maitājot garastāvokli.
Skaidrs. Jūs pazīstat diezgan plašu cilvēku spektru gan no vizuālās mākslas, gan mūzikas sfēras. Kā, jūsuprāt, ir ar māksliniekiem un mūziķiem – tie ir dažādi personības tipāži vai arī tur ir kaut kas, kas lielā mērā krustojas?
Lielisks jautājums. Kā man patīk, kad man uzdot interesantus jautājumus! Tūliņ es žigli padomāšu… (smejas) un atbildēšu. Kopumā diezgan atšķirīgi tipāži, taču, protams, ar šo to viņi ir līdzīgi – dzer aptuveni tikpat daudz, taču atšķirība ir tāda, ka mākslinieki ir daudz gudrāki. Sen esmu pamanījis, ka vairums mūziķu intelektuālajā ziņā ir diezgan neattīstīti. Tas attiecas uz visslavenākajiem mūziķiem. Ir, protams, pavisam galēji gadījumi kā Mocarts vai Džimijs Hendrikss, kad cilvēki ar gluži zīdaiņa smadzenēm bija absolūti ģēniji. Tā vai citādi, kopumā ar māksliniekiem ir daudz interesantāk kontaktēties nekā ar mūziķiem. Ar viņiem var tikai par mūziku parunāt, bet man tas, godīgi sakot, apnicis jau pirms gadiem četrdesmit. Ar māksliniekiem var parunāt par visdažādākajām lietām – kultūru, mākslu, politiku, pasaules un civilizācijas likteni. Kopumā, kā likums, viņu redzesloks ir daudz plašāks. Tādēļ man ir daudz vairāk draugu mākslinieku nekā mūziķu, lai gan, protams, ir izņēmumi. Visi mani draugi mūziķi – tie kā reiz nav Mocarti un Džimiji Hendriksi, bet gan diezgan gudri puiši. Es domāju Makareviču, Ševčuku, Grebenščikovu, Šumovu – tas ir mans mūziķu draugu loks. Protams, visinteresantākais no viņiem bija Kurehins, lai vieglas viņam smiltis…
Viņš kā reiz bija megaintelektuālis…
Pirmkārt, viņš bija ļoti gudrs čalis, bet, otrkārt, viņš bija tāds popintelektuālis – sarunāties ar viņu vienmēr bija jautri un interesanti. Viņš bija paradoksālists, viņš izdomāja kaut kādas smieklīgas lietas, kaut kādas provokācijas – turklāt provocēja viņš no sirds. Un tādēļ komunikācija ar viņu bija neprātīgi interesanta – kā aiziet uz kino uz labu filmu.
Mākslinieki laikam jau vēl arī domā stratēģiskāk, meklē savu vietu, veido savu pozīciju, ar mūziķiem tas biežāk notiek diezgan intuitīvi…
Jā. Tieši tā. Mūziķi ir intuitīvāki, pilnīgi un galīgi uzticas savām sajūtām, bet mākslinieki ir naratīvāki, viņiem ir kaut kādas ieceres. Es domāju tos māksliniekus, kurus esmu pazinis personīgi, turklāt esmu pilnībā pārliecināts, ka pastāv milzums mākslinieku, kas vienkārši truli glezno ainavas. Teiksim, franču impresionisti (tiesa, es viņus nevaru ciest). Taču es varu pavisam labi iedomāties, ka tas pats Monē (atšķirībā no Manē, kas man ļoti patīk) vai Degā, Renuārs un tā tālāk bija absolūti dumji puiši. Taču tajā pašā laikā ģeniāli mākslinieki. Viņi nostājās pie molbertiem pretī siena gubai un sāka savu dievkalpojumu, attēlojot šo gubu. Vai tam vajadzīgas kaut kādas smadzenes? Kategoriski nav vajadzīgas. Tieši tāpat kā tam, lai nospēlētu ģitāru kā Džimijs Hendrikss, smadzenes vienkārši ir nevēlamas. Tas ir tīrs kauciens, tā ir tīra sajūta, kas novesta līdz kosmiskai ekspresijas stadijai.
Bet kauc taču daudzi…
Kaukt ir jāprot.
Bet kur ir šī prašana?
Citiem nav tās fantāzijas, tās enerģijas. Taču es nedomāju, ka tas skar ratio jomu. Tā ir dvēsele tīrā formā.
Vai starp māksliniekiem esat sastapis personāžu, kas jūs satriecis Hendriksa līmenī?
Ir tādi mākslinieki, bet ne no man pazīstamo loka. Tas ir, mani mīļākie mākslinieki drīzāk ir klasiķi – Goija, Tulūzs-Lotreks. Un Frānsiss Bēkons no tiem, kas mums tuvāki laika ziņā.
Bet kāds no Maskavas vai Pēterburgas māksliniekiem, kurš bijis jums interesants kā personība… Jūs stāstījāt par Svenu Gundlahu, varbūt vēl Mamiševs-Monro…
Vladiks – tas ir mans vismīļākais draugs, cilvēks, kuru atceroties man tūlīt pat asaras sariešas acīs. Taču es neuzskatu viņu tik daudz par mākslinieku. Vladiks bija tāds all-round ģēnijs. Vienkārši ūnikums. Viegls, jautrs, neparedzams. Taču tajā pašā laikā – ne līdz galam cilvēks, kaut kas daudz lielāks.
Man ir labas attiecības ar Volodju Dubosarski, ar Pēterburgas puišiem, par kuriem stāstīju…
Vladislavs Mamiševs-Monro. “Alla Pugačova”. 2005
Bet iepriekšējais vilnis – Timurs Novikovs, Āfrika?
Nu, Āfriku es neuzskatu par mākslinieku, Āfrika – farcovščiks ar mākslas ievirzi, nu, un nelietis turklāt. Timurčiks… Atkal jau, mēs ar viņu bijām tuvi draugi. Un viņš, protams, bija interesants čalis. Diemžēl, tāpat kā ar Kurehinu, man ar viņu attiecības samaitājās pie viņa dzīves beigām, jo viņi abi kļuva par tādiem ultrakonservatoriem, daļēji pat fašistiem, un man tas, protams, ne pārāk patika. Es sapratu viņu motivāciju, tā bija tāda diezgan dabiska reakcija uz Krievijas deviņdesmito gadu garnadzīgo liberālismu. Taču ar Timuru es par šo tēmu pat nediskutēju, manuprāt. Es par to runāju ar Kurehinu, jo mēs ar viņu tuvāk kontaktējāmies nekā ar Timuru. Kurehinam es vienkārši teicu, ka viņu ļoti labi saprotu un man ir tikpat pretīgi un riebīgi, visi šie jaunbagātnieki, visa šīs gaidarovščina-jelcovščina, taču man pastāv tāda kā dubultā nepārtrauktā vai sarkanā līnija, kuru cilvēks, manuprāt, vienkārši nevar pārkāpt. Un fašisms – tā ir viena no tādām lietām. Kurehins uzskatīja Hitleru par dižu romantisma mākslinieku… Ko gan te vēl teikt.
Tā ka ar Timuru mēs draudzējāmies, taču viņa daiļrade mani nekad nav īpaši iedvesmojusi. Es uzskatu, ka Timurs absolūti pēc nopelniem ir novērtēts kā kultūras darbinieks, taču ir krietni pārvērtēts kā mākslinieks. Man ir viena vienīga viņa glezna, taču ne viltojums. Es zinu, ka tagad Krievija, un ne tikai Krievija ir pārbāzta ar viltotām Timura “lupatiņām”, kas… Nu, labi, neteikšu, kas tās drukā, taču tas ir fakts.
Vēl ir interesants mākslinieks un arī ūnikums (es viņu laikam jau liktu otrajā vietā pēc Monro kā cilvēcisko eksemplāru), tas ir Georgijs Gurjanovs, Gustavs. Taču atkal jau tas ir gadījums, kad man ļoti patīk cilvēks (tas bija XX gadsimta otrās puses Pēterburgas dendijs numur viens), taču viņa māksla – visi tie jūrnieki, lidotāji… Taču Gustavam bija viena glezna, kas man vienmēr ļoti patikusi. Tāda ainiņa ar romances spēlēšanu pie klavierēm. Absolūti viņam netipiska. Turklāt tā pēc tam tika izlikta pārdošanā, taču maksāja deviņdesmit tūkstošus dolāru. Nebija ko darīt… Bet kopumā un pilnībā viņa daiļrade kaut kā atstāja mani vienaldzīgu. Lai gan atkal jau varēju savā laikā apgādāties, ja ne ar lielajiem audekliem, tad vismaz ar uzmetumiem, kas arī tagad maksātu tūkstošus desmit, ne mazāk.
Georgijs Gurjanovs gleznas “Bokseri” fonā. 1991. Foto: Novaja Akademija.
Turpinot Novikova un Kurehina tēmu… Vai viņu pāreja uz ultralabējām pozīcijām nebija arī reakcija uz to, kā Rietumi zaudēja interesi par mākslu no šīs pasaules daļas, lai gan pirms tam, 1980.-1990. mijā, viņi bija piedzīvojuši īstu šīs intereses bumu? Radās sajūta, ka viņi..
Izrādījās nepieprasīti.
Jā, neieņēma līdztiesīgas pozīcijas kaut kādā kopējā mākslas tirgū.
Es domāju, ka šāda veida sindroms bija. Kurehina gadījumā – pavisam noteikti. Jo gan Kurehinu, gan Novikovu neticami apmīļoja, īpaši Kurehinu 1980. gadu beigās. Gleznas pirka, Pop-mehanika ar lieliem panākumiem ceļoja pa visu pasauli un tā tālāk. Pēc tam tas beidzās. Un es atceros savu sarunu ar Kurehinu, tas bija Pēterburgā, un viņš kā reiz bija atgriezies no Amerikas, kur piedalījās kaut kādā vispasaules džeza pianistu konkursā Vašingtonā. Un viņš atgriezās no turienes trakoti vīlies un trakoti nikns. Nikns… Kā Putins, tāds atriebīgs. Bet kas bija par lietu? Bez šaubām, viņš tur nospēlēja labāk par visiem, jo viņš bija ģēnijs. Viņš bija desmit tiesas pārāks par visiem. Taču tajā pašā laikā viņš tur vispār neieguva nekādu vietu. Vietējā žūrija no dumjiem džeza pianistiem pirmajā vietā ielika, vairs neatceros, ko… varbūt kādu labu džeza pianistu. Taču vairāk par visu Kurehinam radīja sašutumu tas, ka otrajā vietā iekļuva pēc tam diezgan pazīstama džeza pianiste Aziza Mustafa-zade no Azerbaidžānas. Var viegli noprast, kādēļ viņa ieguva otro vietu – tas ir politkorektums tīrā veidā. Neliela valsts, turklāt musulmaņu, turklāt meitene. Tāda trekna politkorekta eksotika. Un Kurehinu vienkārši plēsa pušu sašutums šajā sakarā. Un, domāju, tam bija kāda loma tajā, kādēļ viņš vēlāk “satrakojās”.
Iespējams, tā ir lielākas ainas daļa, kas noveda pie tā, kas Krievijā notiek tagad, – tāda iznākšana atplestām rokām un skavām pretī Rietumiem, taču daudziem tolaik šķita, ka gan Krievijas mākslas elitei, gan valstij kopējā kontekstā neatradās vietas.
Pomatrosiļi i brosiļi – tā to sauc… Jā, viss ir tā. Cita lieta, ka pēc kaut kā tāda ierasts jautāt, kurš vainīgs un ko darīt? Un es domāju, ka, izņemot mūsu pašu čalīšus, neviens cits nav vainīgs. Viņi paši lika vilties pārējai pasaulei. Tas attiecas uz mūziķiem, tas attiecas arī uz māksliniekiem. Es biju uz Kabakova izstādi – tagad tas saucas “Iļja un Emīlija Kabakovi” – Ermitāžā, projekts “Uz nākotni paņems ne visus”. Es izstaigāju šo izstādi un neko, izņemot skumjas un garlaicību, neizjutu. Viss tas pats, pilnīga pašatkārtošanās. Tomēr Rietumos Kabakovs savu vārdu ir iecementējis, un, dabiskā kārtā, no tā aizvainojums ir vēl lielāks – rau, Kabakovs, kurš sen nav aktuāls un tā, taču viņam ir tādi panākumi, bet mēs tādi labi, taču nevienam ne velna neesam vajadzīgi. Taču ja neesam vajadzīgi – tātad, neesam vajadzīgi, ar varu mīļš nebūsi. Neiespraucies šajā pasaules līmeņa tusiņā, tātad, neiespraucies. Bet, lūk, Ajs Vejvejs iespraucās. Un vēl kaudze ar māksliniekiem no bijušās VDR iespraucās. Vai tad viņi sāka citos apstākļos? Nē, tieši tādos pašos.
Taču kaut kā viņiem bija vairāk?
Pirmkārt, viņiem bija vairāk pilsoniskās enerģētikas (es to par Aju Vejveju saku). Krievu māksliniekiem tās vispār nav. Ja vēl iespējams runāt par kaut kādu protesta roku vai repu, vai līdz zināmam līmenim protesta teātri, tad, teiksim, tajā, kas attiecas uz literatūru, kino un fine arts, nekādas pabīdīšanās uz pretošanās pusi nav. Tas ir, bija vienīgā pabīdīšanās ar nosaukumu Pussy Riot un vēl – Petja Pavļenskis. Gan pirmie, gan otrais tūlīt pat izpelnījās slavu visā pasaulē. Cita lieta, ka, kā tas pie krieviem bieži gadās, sākumā viņiem pamatīgi paveicās, bet pēc tam viņi kā Ivani muļķīši tūlīt pat visu padirsa pēc pilnas programmas. Taču ko nu te padarīsi. Arī duetam “Tatu” bija panākumi visā pasaulē tieši vienu gadu.
Pēdējais jautājums. Visjaunākais jūsu kolekcijas papildinājums?
Pēdējais papildinājums man ir no Pēterburgas, kā jau teicu. Maskavā es uz izstādēm neeju, neko nezinu, neko neredzu. Bet Pēterburgā es apgādājos ar divām “Kolhui” gleznām – tas ir Koļas Kopeikina Piggy Pop un ļoti suģestīva, spēcīga glezna, kas visus briesmīgi biedē, tas ir Igora Vasiļjeva darbs, es pat nezinu, kā to sauc… Taču Vasiļjevs izgudrojis ļoti interesantu tehniku – viņš visu taisa ar skoču, krāsainu skoču, un sanāk kas ļoti iespaidīgs. Un, lūk, gan man, gan Veriņai tik ļoti piedūra šī glezna, ka tagad tā piekārta pie mums Tallinā goda vietā.
Artēmijs Troickis Rīgā apskata izdevuma Arterritory Conversations with Collectors numuru. Foto: Bruno Birmanis
