Slepenā meistardarbu krātuve

Intervija ar austriešu filantropi, mākslas patronesi un kolekcionāri Heidiju Goesu-Hortenu

22/05/2018

Vīnē dzimusī filantrope, mākslas patronese un kolekcionāre grāfiene Heidija Goesa-Hortena (Heidi Goëss-Horten) pēdējo 50 gadu laikā ir izveidojusi mākslas privātkolekciju, kas uzskatāma par vienu no iespaidīgākajām jaunākajā Eiropas kolekcionēšanas vēsturē.

Viņa ir zināma kā visai piesardzīga un noslēgta persona – īpaši tajā, kas attiecas uz publicitāti plašsaziņas līdzekļos, tāpēc jo pārsteidzošāks bija viņas lēmums ar lielu daļu savas kolekcijas darbu “iziet sabiedrībā” un sponsorēt izstādi renovētajā Leopolda muzejā Vīnē, ko savulaik dibināja privātkolekcionārs Rūdolfs Leopolds.

Lai gan mākslas mīlestība Heidijas Goesas-Hortenas dzīvē ienāca agri, ar mākslas darbu kolekcionēšanu viņa sāka nodarboties, tikai apprecoties ar pirmo vīru Helmutu Hortenu – vācu uzņēmēju un universālveikalu mogulu. Abi iepazinās 20. gadsimta 60. gadu sākumā tolaik vēl smalkajā Feldenes kūrortā pie Verterezera Karintijas provincē Austrijā. Hortenu pāris kolekciju aizsāka ar hrestomātiskiem vācu ekspresionisma darbiem, ko eksponēja savā Diseldorfas namā un vēlāk arī daudzās citās privātajās rezidencēs. Tolaik ļoti kvalitatīvi Ernsta Ludviga Kirhnera, Emīla Noldes, Franca Marka un Augusta Makes darbi joprojām bija pieejami tirgū par salīdzinoši zemām summām, kas šobrīd liekas absolūti neiespējami. Kad Helmuts Hortens pārdeva savu iespaidīgo universālveikalu ķēdi, viņi pameta Vāciju un apmetās uz dzīvi Šveicē, kur nodibināja fondu, kas nodarbojās ar pētījumiem medicīnas un veselības aprūpes jomā. 1971. gadā Heidija Hortena kļuva par fonda valdes viceprezidenti un šajā amatā sponsorēja pētniecības katedru Cīrihes Federālajā tehnoloģiju institūtā (ETH).

Londonas rezidence ar Žana Mišela Baskjā un Endija Vorhola darbiem. Foto: © Heidi Horten Collection

Pēc vīra nāves Hortenu mākslas kolekcijas veidošana pilnībā pārgāja Heidijas rokās, ko viņa arī uzcītīgi darīja daudzu gadu garumā, sekojot savai personiskajai gaumei. Viņas kolekcijā iekļauti nozīmīgi mākslas darbi no 19. gadsimta beigām līdz 21. gadsimta sākumam, aptverot tādus virzienus kā modernisms, sirreālisms, Arte Povera, popārts, neoekspresionisms, laikmetīgā māksla un citus.

Londonas rezidence ar Pikaso, Tvomblija, Šagāla un Klē darbiem. Foto: © Heidi Horten Collection

Izstādē WOW Vīnes Leopolda muzejā iekļauti 170 mākslas darbi – izlase no Heidijas Goesas-Hortenas ap 500 mākslas darbu lielās kolekcijas, un tā ir pirmā šīs kolekcijas publiskā ekspozīcija, kas sniedz ieskatu grāfienes slepenajā meistardarbu krātuvē. Lai gan arī iepriekš viņas kolekcijas darbi bija nonākuši lielās muzeju izstādēs, tie bija anonīmi aizdevumi, kas neļāva gūt īstu priekšstatu par kolekcijas saturu un izraisīja dažādas baumas un spekulācijas. Grāfiene Heidija Goesa-Hortena ir viena no retajām sievietēm kolekcionārēm Eiropā, kurai izdevies kolekcijā apvienot ne tikai dažādus nozīmīgus 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta un pat 21. gadsimta sākuma mākslas periodus un virzienus, bet viņas kolekcija aptver arī dažādus mākslas veidus – glezniecību, tēlniecību, zīmējumus, – kā arī jauktas tehnikas darbus, antikvāras vērtības un lietišķās mākslas priekšmetus. Mūsdienās ar savu trešo vīru grāfu Karlu fon Goesu viņa dzīvo vairākās rezidencēs Austrijā un citviet – un visās šajās vietās viņi ir mākslas darbu ieskauti.

Kas jums lika pievērsties mākslas kolekcionēšanai? Kāda bija jūsu pirmā sastapšanās ar tēlotājmākslu?

Paskatoties atpakaļ, mana pievēršanās mākslai bija tīri likumsakarīga, jo mans tēvs bija gravieris un es pati mēdzu gleznot. Atceros, ka meitenes gados man ļoti patika zīmēt. Tā kā esmu cilvēks ar izteiktu estētisko izjūtu, man vienmēr ir bijis svarīgi, lai apkārt būtu skaistas lietas – ne tikai mākslas darbi, bet arī mēbeles un lietišķās mākslas priekšmeti. Māksla manās mājās ir kļuvusi par nozīmīgu manas dzīves daļu – es vairs nespēju iedomāties, kā spētu bez tās dzīvot!

Georgs Bāzelics. Gans. 1965. Audekls, eļļa. 163 × 131 cm. Heidijas Hortenas kolekcija © Georg Baselitz, 2018

Kā jūs kopā ar savu pirmo vīru uzsākāt kolekcijas veidošanu? Kas bija pirmie mākslas darbi, ko iegādājāties kopā, un kur tos atradāt?

Varētu teikt, ka kaislību pret mākslu un kolekcionēšanu mēs atklājām kopā. Mēs daudz ceļojām, un katrā vietā, kur nonācām, centāmies iepazīt vietējo mākslas ainu, vietējos māksliniekus un dažkārt pasūtīt arī kādu portretu. Pat ja šie pirmie darbi, iespējams, nav īpaši augstas kvalitātes, es tos joprojām glabāju savā kolekcijā, jo ar tiem saistās skaistas atmiņas. Vienā brīdī mēs koncentrējāmies uz vācu ekspresionismu un starptautisko modernismu. Jo īpaši mums patika “Tilta” apvienības mākslinieki – Emīls Nolde, Ernsts Ludvigs Kirhners un Ernsts Hekels, taču mēs nopirkām arī dažus skaistus Šagāla darbus guašas tehnikā un agrīnos Pikaso darbus. Mums ļoti patika, ka tie atradās ap mums.

Žans Mišels Baskjā. Red Savoy. 1983. Audekls, arils. 167,5 × 153,3 cm. Heidijas Hortenas kolekcija © The Estate of Jean-Michel Basquiat / Bildrecht, Wien, 2018

Kā jūs turpinājāt veidot kolekciju jau vienatnē? Kādiem māksliniekiem un periodiem devāt priekšroku? Kur jūs pārsvarā iegādājāties mākslas darbus?

Pēc mana vīra nāves 1987. gadā man vajadzēja savai dzīvei dot jaunu virzienu. Es sāku renovēt savas mājas un nolēmu, ka jāveido kolekcija, kas patiesi atspoguļotu manu personisko mākslas gaumi. 90. gadu sākumā es iepazinos ar nu jau senu draudzeni Agnesi Husleinu. Viņa bija izsoļu nama Sotheby’s Europe vecākā direktore un modernās un laikmetīgās mākslas eksperte. Es paliku anonīma, bet viņa manā vārdā piedalījās izsolēs, un gadu gaitā mums izveidojās uzticības un lojalitātes pilnas attiecības. Es ļoti novērtēju viņas viedokli par mākslas darbiem, ko vēlējos pirkt, savukārt viņa ļoti labi izjuta manu gaumi.

Te man jāpiemin izsole Londonā 1996. gadā – burtiski vienas dienas laikā mainījās manas kolekcijas nozīmība. Šajā vienā izsolē mēs nopirkām kādus 30 darbus – impresionisma, modernisma, mūsdienu mākslas –, un es labi atceros, kā sēdēju pie telefona un kāds satraukums un prieks mani pārņēma, kad dabūjām nosolīt darbus citu pēc cita – vienā piegājienā mana kolekcija tika papildināta ar Ogista Renuāra, Huana Miro, Maksa Pehšteina, Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Paula Klē, Lučo Fontānas, Žana Dibifē, Fernāna Ležē, Egona Šīles, Lūsjena Freida, Frānsisa Bēkona, Īva Kleina un Georga Bāzelica meistardarbiem. Toreiz mēs iegādājāmies arī Marka Šagāla darbu “Mīlētāji” – viņš ir viens no maniem vismīļākajiem māksliniekiem –, tā kolekcijā nostiprinot fokusu uz viņa daiļradi. Atceros arī, ka starptautiskajos medijos izskanēja visdažādākie minējumi, kas īsti ir visu šo darbu pircējs. Vieni uzskatīja, ka tas saistīts ar jaunas galerijas atvēršanu, citi – ka aiz iepirkuma slēpjas kāds mafijas krusttēvs. The New York Times vismaz atzina, ka pircējam ir “izcila mākslinieciskā gaume” (smejas). Jāatzīstas, ka, veidojot savu kolekciju, man bija ļoti svarīgi izsolēs palikt anonīmai. Tāpēc es tik augstu novērtēju Agneses Husleinas padomus – tā kā viņa strādāja lielākajā un vienā no veiksmīgākajiem izsoļu namiem, tad vienmēr zināja, kādās izsolēs parādīsies visaugstākās kvalitātes mākslas darbi. Apmēram 80 procenti no manas kolekcijas darbiem ir iegādāti izsolēs. Tikai ap 2000. gadu es izlēmu pirkt arī no galerijām, īpaši no Tadeuša Ropaka, vēlāk arī no Bena Brauna galerijas. Protams, apmeklēju māksliniekus arī viņu darbnīcās un pat esmu pasūtījusi viņiem atsevišķus darbus.

Šobrīd jūsu kolekcijā ir ap 500 darbu. Tiem ir nepieciešama telpa, kā arī uzturēšana un arhivēšana. Kā jums izdodas ar visiem šiem darbiem sadzīvot ikdienā? Vai ir tādi darbi, ko nekad neesat redzējusi?

Jā, pēdējos 35 gados mana kolekcija ir diezgan pamatīgi izaugusi un aptver laika periodu no 19. gadsimta līdz mūsdienām; tas nozīmē, ka tajā ir pārstāvēti vairāk nekā 100 mākslas vēstures gadi. Šie mākslas darbi atklāj manu personisko gaumi, starp tiem ir eļļas gleznas, darbi uz papīra un visai daudz skulptūru. No vienas puses, man patīk darbi spilgtās krāsās, kas sniedz pozitīvas sajūtas, taču, no otras, – manā kolekcijā var atrast arī komplicētus darbus, kas var nebūt tik viegli uztverami. Es cenšos novērtēt mākslinieka nolūkus. Skatoties uz mākslas darbu, var atklāt arī grūtības, kādas autoram nācies pārvarēt, lai to varētu pabeigt. Es nekad nepirktu darbu, lai to vienkārši iegrūstu noliktavā! Māksla atdzīvojas tikai tad, kad ir dzīvā vidē – gan privātā viesistabā, gan muzeja zālē. Man, atklāti sakot, šajā muzeja izstādē bija ārkārtīgi aizraujoši ieraudzīt savus darbus izkārtotus pilnīgi jaunā kontekstā.

Marks Šagāls. Mīlētāji. 1916. Kartons, eļļa. 70,7 x 50 cm. Heidijas Hortenas kolekcija. © Bildrecht, Wien, 2018

Jūsu kolekcija pārstāv 100 mākslas vēstures gadus un arī ļoti dažādus mākslas virzienus un periodus. Vai tas bija apzināts lēmums jau no pašas sākuma, un kā tas attīstījās?

Tas sākās ar vācu ekspresionisma darbiem, ko kolekcionējām kopā ar vīru, un, kad 90. gados es regulāri sāku pirkt darbus izsolēs, arvien vairāk paplašinājās kolekcijā pārstāvēto mākslas virzienu spektrs. Var teikt, ka divas lielākās grupas manā kolekcijā veido vācu ekspresionisms un amerikāņu popārts, bet mani ļoti interesē arī dažādas starptautiskā modernisma personības: Pikaso, Šagāls, Munks, Matiss, Freids, arī ekspresionismu pārstāvošie Frānsiss Bēkons un Georgs Bāzelics.

Kad pagājuši vairāk nekā 35 gadi, es starp mākslas darbiem un māksliniekiem sāku saskatīt aizraujošas saistības – kurš ar ko sadarbojies, kurš ar ko bijis saistīts… Tāpēc, kad vien izsolē nonāca kāds darbs, kas iederējās manā kolekcijā, es to nopirku. Piemēram, es biju nopirkusi brīnišķīgu Roja Lihtenšteina monumentālo gleznu “Aina mežā”, un pēc dažiem gadiem mana draudzene un konsultante Agnese Husleina ziņoja, ka iespējams iegādāties Franca Marka mākslas darbu – to, kuru Lihtenšteins izmantojis par paraugu šai savai gleznai!

Vairumā gadījumā manā kolekcijā mākslinieki pārstāvēti ar darbiem no dažādiem viņu daiļrades posmiem – arī izstādē Vīnes Leopolda muzejā var pamanīt dažas miniretrospekcijas, piemēram, Bēkona, Bāzelica, Kleina un Fontānas. Tā var saprast, kuri mākslinieki bijuši savā starpā saistīti un kā. Šīs smalkās saites kļuva vēl pamanāmākas, kad izlasīju Vīnes izstādes katalogu, – tas ir manas kolekcijas pirmais akadēmiskais vērtējums.

Žans Dibifē. Minerva, 1945. Audekls, eļļa. 92 × 65 cm. Heidijas Hortenas kolekcija © Bildrecht, Wien, 2018

Jūsu kolekcija ir arī ļoti daudzveidīga izmantoto mediju ziņā: glezniecība, tēlniecība, objekti, grafikas, zīmējumi utt. Vai jūs aizdodat savus darbus arī muzeju izstādēm, un kādi ir jūsu aizdevuma “nosacījumi”?

Lai gan es labi saprotu nacionālo un starptautisko muzeju vēlmi iekļaut manas kolekcijas darbus savās izstādēs, aizdevumu ziņā esmu diezgan selektīva. Protams, esmu aizdevusi darbus nozīmīgiem Eiropas muzejiem, un man sagādā prieku dot savu ieguldījumu lieliskās izstādēs. Tomēr manu lēmumu lielā mērā nosaka manas draudzenes un konsultantes padoms attiecībā uz izstādes nozīmību. Skaidrs, ka māksliniekam ir ļoti svarīgi būt pārstāvētam retrospekcijā, un to es cenšos atbalstīt. Turklāt arī maniem darbiem nenāk par ļaunu nonākt Pompidū centrā, Ņujorkas MoMA, Tate Modern, Karaliskajā akadēmijā Londonā vai kādā citā ievērojamā muzejā (piemiedz ar aci).

Kam ir jābūt mākslas darbā, lai tas piesaistītu jūsu uzmanību, un ko jums mākslas darbā nozīmē kvalitāte?

Būtībā mani ir jāsatriec mākslas darba stāstam. Man vienkārši tajā ir jāiemīlas (smaida). Taču, precīzāk sakot, mani ir jāpārliecina kompozīcijai un krāsu paletei. Dodu priekšroku gleznām, nevis darbiem uz papīra. Ja vēl ir saistība ar dzīvniekiem kā, piemēram, brīnišķīgajās mākslinieku pāra Klodas un Fransuā Ksavjē Lalanu skulptūrās, man nav daudz jādomā (smejas).

Lionels Feiningers. Medusmēnesis. 1908. Heidijas Hortenas kolekcija © Bildrecht, Wien, 2018

Jūsu kolekcijā ir vēl daudzi dzīvo mākslinieku darbi. Vai varat izvēlēties kādu darbu un pastāstīt, kā pie tā nonācāt un iepazināt mākslinieku?

90. gadu beigās iepazinos ar Džordžu Kondo un Džūljenu Šnābelu. Es apmeklēju viņus viņu Ņujorkas darbnīcās un Šnābelam pat pasūtīju divus darbus: “Glezna Heidijai” Nr. 1 un 2. Ar Džordžu Kondo bija īpašs gadījums – mani ļoti interesēja viņa darbi, un, kad tos ieraudzīju viņa darbnīcā, uz vietas tajos iemīlējos. Es iemīlējos viņa postpopārta stilā tad, kad neviens cits vēl viņu neatzina pat par “labu” mākslinieku. Tajā vienīgajā reizē, kad biju viņa darbnīcā, es nopirku nevis piecus, bet kādus 15 darbus uzreiz! Redziet, kad pērku mākslas darbus, man ne vienmēr līdzi ir konsultante. Tas bija ļoti spontāns lēmums – es uzticējos savai iekšējai sajūtai!

Vai esat no kāda mākslas darba arī šķīrusies? Ja jā, tad no kura un kāpēc?

Es esmu pārdevusi vienu gleznu – brīnišķīgu Haima Sutina ainavu – un šo lēmumu ļoti nožēloju…

Gustavs Klimts. Church in Unterach am Attersee, 1916. Audekls, eļļa. 110 × 110 cm. Heidijas Hortenas kolekcija

Kas bija sākotnējais impulss lēmumam izstādīt 170 kolekcijas darbus un dalīties ar publiku savos dārgumos?

Godīgi sakot, ar ideju parādīt savu kolekciju plašākai publikai es jau spēlējos diezgan ilgu laiku. Izjutu vēlmi dalīties tajā priekā, ko katru dienu man sniedz mākslas darbi, un gribēju, lai cilvēki izjūt to pašu aizrautību, ko es, pirmoreiz ar tiem sastopoties. Man arī likās, ka kolekcija ir izaugusi līdz kultūras ziņā nozīmīgam līmenim, aptverot 100 mākslas vēstures gadus no Gustava Klimta līdz Demjenam Hērstam. Tāpēc es lūdzu savai draudzenei un konsultantei Agnesei Husleinai būt šīs pirmās publiskās ekspozīcijas kuratorei. Viņu šī ideja ļoti aizrāva, jo viņa labi pārzina mākslas ainu un bija pārliecināta, ka par izstādi būs liela interese. Kad Leopolda muzeja direktors Hanss Pēters Viplingers izdzirdēja par šo projektu, viņš bija ļoti saviļņots un piedāvāja izstādei muzeja beletāžas stāvu. Tā kā šī muzeja krājuma pamatā ir cita kaislīga kolekcionāra – Rūdolfa Leopolda – privātkolekcija, likās, ka šeit saskatāmas zināmas paralēles. Agnese Husleina man atklāja interesantu faktu, ka savulaik mēs ar Rūdolfu Leopoldu esam cīnījušies par vieniem un tiem pašiem darbiem – no Egona Šīles un Gustava Klimta līdz Aleksejam Javļenskim. Taču Leopolds vienmēr man zaudēja un to ļoti pārdzīvoja. Tāpēc varbūt fakts, ka daži no šiem zaudētajiem darbiem tagad uz laiku ir nonākuši viņa muzejā, dara viņu laimīgu. Turklāt man arī šķiet, ka Leopolda muzeja atrašanās vieta Vīnes smalkajā Muzeju kvartālā ir ideāla vieta, kur parādīt šo kolekciju gan vietējai, gan starptautiskai publikai.

Lučio Fontana. Telpiskās koncepcijas gaidas. 1959. Audekls, ūdenī šķīstoša krāsa. 80 x 60 cm. Heidijas Hortenas kolekcija. © Bildrecht, Wien, 2018

Izstāde WOW Vīnes Leopolda muzejā bija sasniegusi 100 000 apmeklētāju atzīmi jau sešas nedēļas pēc atklāšanas. Šī, iespējams, ir veiksmīgākā izstāde Vīnē un visā Austrijā pēdējo desmit gadu vai pat ilgākā laikā. Kā jūs pati skaidrojat šos neticamos panākumus?

Pirmkārt man no sirds jāpateicas Agnesei Husleinai par viņas zināšanām un pārliecinošo izjūtu, radot mākslas darbu unikālu izkārtojumu. Uzticēju viņai veidot šo izstādi, jo viņa ļoti labi pārzina manu kolekciju. Esmu pārliecināta, ka cilvēku ziņkāri izraisīja mākslas darbu augstā kvalitāte kombinācijā ar ekspozīcijas veidu un pārsteidzošo faktu, ka Austrijā ir tik augstvērtīga mākslas kolekcija. Atzīšos, ka, nolemjot savu kolekciju izrādīt publiski, nekad nebiju pat iedomājusies par šādu apmeklētāju skaitu, tāpēc mani īpaši pārsteidz un iepriecina tas, kā cilvēki reaģē, ieraugot šos mākslas darbus. Tā kā vēlējos, lai tie ir pieejami bez finansiāliem ierobežojumiem, izlēmu atbalstīt arī bezmaksas ieeju izstādē un izglītības programmas bērniem un jauniešiem. Pozitīvās atsauksmes no skolotājiem un skolēniem dara mani ļoti laimīgu – viņi iedvesmojas no mākslas darbiem un rada paši savus meistardarbus!

Lucians Freids. Meitene baltā kleitā. 1947. Papīrs, krāsains zīmulis, grafīts. 57 × 48 cm. Heidijas Hortenas kolekcija © Lucian Freud Archive

Jums ir bijušas un joprojām ir mājvietas daudzās zemēs. Vai jūs iedvesmas nolūkos izvien ceļojat uz lielajiem mākslas centriem – Ņujorku, Londonu vai, iespējams, Āziju? Kas šodien nosaka jūsu izvēli mākslas darba iegādē?

Es joprojām sevi uzskatu par pasaules pilsoni; lai sekotu līdzi notikumiem mākslas pasaulē, daudz lietoju internetu un lasu specializētos žurnālus. Es vairs neceļoju tik daudz kā kādreiz, taču mana draudzene un konsultante vienmēr mani informē, ja atrod interesantu papildinājumu manai kolekcijai. Tagad esmu ļoti izvēlīga jaunu mākslas darbu iegādē – es pērku tikai tos, kas absolūti ideāli iederas manā kolekcijā. Piemēram, nesen nopirku divas Endija Vorhola polaroīda fotogrāfijas, ko viņš bija izmantojis manā kolekcijā esošā [Irānas] imperatores Farahas Dibas portreta tapšanā. Gribu uzsvērt, ka vissvarīgākais katrā darbā, ko nopērku, ir tā stāsts. Tam mani ir jāsatriec – tas ir noteikums, kam sekoju no pirmā līdz pat visjaunākajiem pirkumiem. Piemēram, Marka Šagāla “Mīlētāji” – portrets, ko mākslinieks gleznojis kā intīmu mīlestības apliecinājumu savai sievai Bellai. Kad ieraudzīju šo gleznu – visizsmalcinātāko no deviņu darbu cikla –, es zināju, ka tā ir mana. Ziniet, visi manas kolekcijas darbi ir mākslinieku daiļrades stūrakmeņi. Tikai padomājiet – Īva Kleina RE1, kas ir viņa pirmais sūkļcilnis no 1958. gada, vai Endija Vorhola 1962. gada “Grupa ar piecām Campbell’s zupas bundžām”, ko viņš radīja īsi pirms pārcelšanās uz “Fabriku”.

Jūs nodarbojaties ar kolekcionēšanu jau 40–50 gadus. Kā jūs raksturotu pārmaiņas, kas šajā laikā notikušas mākslas pasaulē? Kas bija labāk / vieglāk “vecajos labajos laikos”? Kas ir labāk / vieglāk šodien?

Šis ir svarīgs jautājums. Atskatoties atpakaļ, es domāju, ka izvēlējos īsto brīdi 90. gadu sākumā, kad veidot savas kolekcijas pamatu. Tad varēja atrast visaugstākās kvalitātes mākslas darbus par salīdzinoši zemām cenām. Mākslas tirgus bija zemā punktā. Tagad mums ir ļoti netverams mākslas tirgus, kur investori un mākslas spekulanti manipulē ar cenām. Salīdzinājumā ar citiem tirgiem mākslas tirgus joprojām ir necaurspīdīgs. No otras puses, līdz ar internetu ir kļuvis daudz vieglāk sekot līdzi tendencēm un attīstības virzieniem, kā arī uzreiz apskatīt mākslinieku darbus. Var viegli atrast informāciju par cenām, par mākslas darba īpašnieku maiņu utt. Pirms dažiem gadiem es to nebūtu pat varējusi iedomāties, taču tagad man patīk sekot līdzi jaunākajām tendencēm arī Instagram.

Kīts Herings. Bez nosaukuma. 1985. Audekls, akrils. 121,9 × 121,9 cm. Heidijas Hortenas kolekcija © Keith Haring Foundation

Kādu padomu jūs ar savu pieredzi mākslas pasaulē un mākslas kolekcionēšanā dotu “jaunajam” kolekcionāram, kurš vēl tikai gatavojas uzsākt savas kolekcijas veidošanu?

Esiet individuāls, nepakļaujiet sevi pārāk lielam spiedienam un trenējiet aci! Domāju, ka, pērkot mākslas darbu, ir divas ļoti svarīgas lietas: pirmkārt, tam ir jums jāpatīk, un, otrkārt, tam jābūt augstas kvalitātes. Spēja ieraudzīt šo augsto kvalitāti prasa zināmu laiku un treniņu, tāpēc vai nu ir vajadzīgs labs konsultants, vai arī jums jāvelta tam daudz laika – jāapmeklē pēc iespējas vairāk izstāžu un jādodas uz mesēm. Man paveicās, ka man bija abi – lieliska konsultante un laiks trenēt savu mākslas aci. Kad 90. gadu sākumā nopirku Vorhola darbus, vēl neviens nedomāja, ka viņš kļūs par tādu superzvaigzni mākslas pasaulē!

Kādi ir jūsu nākotnes plāni saistībā ar kolekciju?

Nu, pagaidām esmu ļoti laimīga par izstādes panākumiem Leopolda muzejā – tā tiks pagarināta līdz augusta beigām. Līdz ar to par nākotnes projektiem vēl man nav plānu.

Vai bez mākslas jums ir vēl kāda aizraušanās?

Esmu dzīvnieku mīļotāja. Man ir bariņš suņu un vēl citi mājdzīvnieki. Dzīvnieku labklājība man ir ļoti svarīgs jautājums, es regulāru ziedoju naudu dažādām dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Arī kolekcijā mana dzīvnieku mīlestība ir labi pamanāma – man patīk franču mākslinieku pāra Klodas un Fransuā Ksavjē Lalanu, Entonija Gormlija, Mimmo Paladīno un Mikela Barselo skulptūras. Vēl viena mana kaislība ir hokejs – man patīk skatīties sava vietējā Klāgenfurtes kluba KAC spēles, es arī finansiāli atbalstu sportistus, nodrošinot vislabākos apstākļus treniņiem. Lūk, redziet, esmu kolekcionāre ar dažādām kaislībām!

Alexej von Jawlensky. Viņš un viņa. 1912. Kartons, eļļa. 66,4 × 42 cm. Heidijas Hortenas kolekcija

Ernsts Ludvigs Kirhners. Sarkanie plikņi. 1912. Audekls, eļļa. 120 × 90 cm. Heidijas Hortenas kolekcija

Pauls Klē. Brāļi un māsas. 1930. Audekls, eļļa. 70,7 × 45,2 cm. Heidijas Hortenas kolekcija

Īvs Kleins. Re 1. 1958. Audekls, IKB pigments, sintētiskie sveķi un dabiskie sūkļi. 200 × 165 cm. Heidijas Hortenas kolekcija © The Estate of Yves Klein c/o Bildrecht, Wien, 2018

Fernāns Ležē. Nature morte, fond bleu. 1937. Audekls, eļļa. 89 × 130 cm. Heidijas Hortenas kolekcija

*Izstāde WOW Vīnes Leopolda muzejā apskatāma līdz 29. jūlijam; leopoldmuseum.org