Romans Babičevs. Foto: Olga Ahmetjeva

Arī savu pasauli es redzēju kā sistēmu… 0

Saruna ar Maskavas kolekcionāru Romanu Babičevu

Olga Abramova
06/02/2018

Romanam Babičevam savu pagājušā gadsimta krievu mākslas kolekciju tīk salīdzināt ar piramīdu. Tās virsotne – metru šedevri, tās pamats – plašs mākslas notikumu pārskats no moderna līdz modernismam, tās monumentālais ķermenis – teju četri tūkstoši glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas darbu četru simtu mākslinieku izpildījumā.

2017. gads Babičevam izvērtās piesātināts un auglīgs. Divas jubilejas – paša un ceturtdaļgadsimts, kas aizvadīts kolekcionējot, pieci kopā ar citiem sagatavoti sējumi – kolekcijas catalogue raisonné un izstāde “Modernisms bez manifesta”. Tās pirmā daļa rudenī veiksmīgi norisinājās Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā, turpat – līdz pat janvāra beigām - bija skatāma arī izstādes otrā daļa.

Kolekcijai pievērsa uzmanību jau pašā 2000. gadu sākumā pēc izstādēm Krievu muzejā, Tretjakova galerijā un A. Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzejā, kur Babičevs izrādīja daļu no savām raritātēm. Bez darbiem no viņa kolekcijas neiztika arī Jekaterinas Djogotas polemiskais projekts “Cīņa par karogu. Padomju māksla starp Trocki un Staļinu”, un izstāde “Dzīvoklis-muzejs” Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzeja personisko kolekciju nodaļā, kas veltīta privātajām kolekcijām, kas cienīgas atrasties muzejā. Tomēr pa īstam novērtēt Babičeva kolekcijas vērienu un dziļumu publika varējusi tieši tagad. Izrādījās, ka Babičevs ne tikai sakopojis krievu meistaru darbu reprezentējošo masīvu no pašas sākotnes līdz XX gadsimta 80. gadiem, bet, riskēdams uzticēties jaunu mākslas zinātnieku speciālistu kolektīvam, kopā ar viņiem pratis uzlūkot šī dramatiskā perioda mākslu jaunā rakursā.

Pēdējos trijos gados kolekcija dzīvo mūsdienīgā Maskavas namā, kas pēc likteņa untuma kā reiz būvēts tieši piramīdas formā, milzīgā dzīvoklī, ko saimnieks rūpīgi aprīkojis sava auklējuma glabāšanai un izrādīšanai. Te, starp Art Deco mēbelēm un gleznām bagātīgi rotātām sienām, mēs arī parunājām ar Romanu Babičevu par to, kā inženiera un skolotājas dēls no Prokopjevskas Sibīrijā, kurš pabeidzis Maskavas Sergo Ordžonikidzes vadības institūtu un ilgus gadus strādājis savā profesijā, spējis kļūt ne tikai par cilvēku, kurš iegādājas mākslu, bet arī par profesionāli un pazinēju, kā viņš sakrājis muzeja līmeņa kolekciju, kur saredz tās galveno vērtību un kādu redz tās nākotni.


B.N. Jermolajevs Meitene ar ģitāru. 1940. gadi

Jūs nonācāt Maskavā un palikāt tajā uz mūžu 1970. gadu vidū?

Jā, mani vecāki bija pārliecināti, ka man jāmācās Maskavā. Tēvs, kalnu inženieris, zinātnieks un ražošanas darbinieks, būdams piesaistīts ogļu baseiniem, labi orientējās mūsu toreizējās dzīves reālijās. Pavadīdams mani uz eksāmeniem, viņš teica, ka piesies pie kociņa lupatu, izies pagalmā, vicinās to un sauks: “Romka aizbrauca uz Maskavu stāties!” Bet, kad es pajautāju, kādēļ, viņš atbildēja: “Lai tev būtu kauns atgriezties.” Lūk, kopš tā laika esmu maskavietis. Tiesa, dažus gadus es nostrādāju pēc nosūtījuma Podoļskā, taču tas ir blakus, un man bija pieejami visi Maskavas prieki.

Tas taču bija “attīstītā sociālisma” laiks, atkusnis sen bija iztrakojies, un mūs visus gaidīja stagnācijas desmitgade. Kā jūs uztvērāt galvaspilsētas kultūras vidi?

Maskava mani satrieca. Es biju daudz salasījies puisis, man bija daudz aizraušanos – fizika, matemātika, astronomija, taču tas, kas vēlās man pāri galvaspilsētā, iepriekš manā provinciālajā pasaulē nebija pieejams. Pirmkārt, teātris – Taganka, “Sovremeņik”, Efrosa teātris Malaja Bronnaja ielā. Es kļuvu par aizrautīgu teātra cienītāju – lai nopelnītu tiesības skatīties izrādes, es jaucu nost dekorācijas pie Ļubimova un tīrīju sniegu “Sovremeņika” priekšā Čistije Prudi rajonā. Pēc tam kino ar kinofestivāliem un seansiem slēgtos klubos, pagrīdes koncerti. Samizdats, protams, – “Pasaka par trojku” vienas nakts laikā, cenzūrai nepakļautā dzeja.

Vai tieši šajā laikā dzima jūsu interese par tēlotājmākslu?

Ar tēlotājmākslu bija sarežģītāk. Mākslinieku savienības Manēžas izstādes un klasiskā Tretjakova galerija man ne pārāk interesēja. Patika Puškina tēlotājmākslas muzejs ar impresionistiem, Sezānu, Van Gogu, Matisu. Kopš tā laika esmu viņu cienītājs un vienmēr esmu jokojis, ka vispār jau es kolekcionēju franču impresionistus, vienkārši man neviena no viņiem nav. Bet toreiz klīda baumas, ka pastāv kāda pavisam citāda māksla, kaut kādi citi notikumi, taču es biju ārpus tā, man bija pavisam cita vide.

Es daudz lasīju – Ņinas Dmitrijevas mākslas vēsturi, Revaldu un viņa “Impresionisma vēsturi” un “Postimpresionismu”. Iemīļotais veikals “Družba” Gorkija ielā mani apgādāja ar spilgtu albumu klāstu – no viduslaiku mākslas, Bosa un Brēgela līdz Ležē un Vazarelli. Pie daudz kā es tiku no grāmatām par rietumu “antimākslu”, jo, lai atmaskotu, no sākuma vajadzēja taču aprakstīt, sašķirot, uz kādiem principiem balstās tas vai cits pūstošās buržuāzijas mākslas virziens, bet pēc tam jau “raut nost maskas”. Andrejeva “Sirreālismu”, brošūru papīra vākos, es izlasīju vairākas reizes, tā joprojām atrodas manā bibliotēkā.

Uz šāda fona skaidrs, kādu iespaidu uz mani atstāja pirmā satikšanās aci pret aci ar nonkonformistu mākslu. Tas notika 1975. gadā izstādē Centrālā mākslinieku nama paviljonā “Biškopība”. Pat ezotēriķis Kandaurovs ar viņa sirreālajām fantāzijām mani toreiz pārsteidza nesagatavotu, ko tur runāt par Plavinski, Rabinu vai Celkovu.  Tas bija kā belziens, man kļuva ārkārtīgi interesanti.

Taču par manu pirmo īsto Vergīliju mākslas pasaulē kļuva mana draudzene Taņa Astrahanceva. Tagad viņa jau ir zinātņu doktore un nodarbojas ar stilu veidošanās problēmām XX gadsimta mākslā, bet tolaik viņa pabeidza Maskavas Valsts universitāti, viņas specializācija bija Duļevas porcelāns, un viņa ar entuziasmu iepazīstināja mani ar mākslas zinātnes ābeci. No viņas es uzzināju gan par orderu sistēmu, gan kā var aprakstīt un analizēt mākslas pieminekļus, gan to, kas ir plastiskā forma. Viņa mani ieveda neiepazītā pasaulē, kas mani sagūstīja uz mūžu.


T.I. Kupervasers. Automašīna mājas priekšā. 1920. gadu beigas

Ar ko sākās jūsu kolekcionāra gaitas – tā bija nejaušība, īsta mīlestība, skaidrs aprēķins vai kas cits?

Dvēseles tiekšanās. Vienmēr ļoti gribējies dzīvot blakus mākslas darbiem, gribējies radīt savu vidi, radīt sev savu pasauli. Bērnībā man patika vākt minerālus – kvarcus, halcedonus, ahātus – vai pastmarkas – tā bija ne tikai vēlēšanās iegūt, tas bija izziņas veids. Es uztvēru apkārtējo vidi kā kaut ko dotu, īpaši nepretodamies, tomēr arī nepiekrizdams vairumam uzstādījumu. Man interesēja cita dzīve.

Jau pēc izstādes Centrālajā mākslinieku namā, studiju gados, es nokļuvu Aleksandras Venjaminovnas Azarh–Granovskas mājās, viņa bija Falka otrās sievas māsa. Viņa bija precējusies ar Valsts ebreju teātra režisoru Alekseju Mihailoviču Granovski un dzīvoja bijušajā Valsts augstāko mākslinieciski tehnisko darbnīcu namā Mjasnickas ielā. Gan pats nams, gan dzīvoklis, gan gultā guļošā, tomēr grezni tērptā un uzkrāsotā padzīvojusī dāma, gan – pats galvenais – īstais Falks pie sienām atstāja uz mani spēcīgu iespaidu. Atceros, kā viņa teica: “Ar Modiljāni mani iepazīstināja Erenburgs…” Tiesa, šī tikšanās neatstāja praktiskas sekas. Man nebija naudas.

Pagāja vairāk nekā desmit gadi, pirms es varēju ķerties pie sava sapņa īstenošanas. Tam, lai tas notiktu, Krievijā vajadzēja mainīties sociālajai iekārtai, mana rutīnas dzīve mainījās, un , strādādams Krievijas un Vācijas kopuzņēmumā, es guvu iespēju iegādāties mākslu.

Es sāku ievērot to, ko nevarēju atļauties, un, protams, gribēju sākt ar nonkonformistiem. Es sadabūju vairāku mākslinieku telefona numurus, tomēr mīlestība nedzima. Es zvanīju bez rekomendācijām, man vienkārši lūdza piezvanīt vēlāk, pēc kāda pusotra gada. Acīmredzot mani dolāri autoriem likās mazāk iedvesmojoši nekā neskaitāmo ārzemju dīleru nauda, kas tobrīd pārpludināja valsti.

Un, lūk, tad man pazīstami mākslinieki mani pasauca pie Rostislava Barto, talantīga, smalka meistara, atraitnes. Tur bija ļoti skaisti – Barto kolekcionēja japāņu mēbeles –, un jau pirmajā reizē es iegādājos 36 darbus. Tas arī bija sākums, mans pirmais mākslinieks.

Vai jums bija plāns, priekšstats par topošo kolekciju vai arī visu diktēja materiāls?

Nē, nekāda īpaša plāna nebija. Es nesapņoju par to, kas notiks pēc 25 gadiem. Kolekcijā ieplūda dzīvība un tā auga kopā ar mani. Pastāvēja estētiskais loks, kurā iekļāvās man vajadzīgie meistari. Tā pavisam noteikti nebija vecā XVII–XVIII gadsimtu māksla. Rietumu māksla man nebija pieejama fiziski – man nebija iespējas to apskatīt nepieciešamajā apjomā un daudzumā. Es nespētu atšķirt oriģinālus no viltojumiem, kā to tagad varu attiecībā uz “maniem” māksliniekiem. Es varu atšķirt oriģinālu ne tikai pēc autora mākslinieciskās manieres, bet arī pēc tā, kā – dabiskā vai mākslīgā veidā – novecojuši gleznas elementi – audekls, apakšrāmis, naglas, grunts, krāsu slānis, kā izskatās krakelūra. Vienkārši esmu saskatījies. Es tagad orientējos daudzās jomās – pat viltotāju skolās.

Svarīgu lomu manas kolekcijas dzimšanā nospēlēja izstāde “20.–30. gadu Maskavas mākslinieki” Centrālajā mākslinieku namā 1991. gadā. Tur es sapratu, ka ar šiem māksliniekiem mēs sabalsojamies unisonā.


E.M. Krimmers. Divas zemnieces. 1929–1932

Iespējams, viņos es saskatīju to pašu modernismu, par kuru biju lasījis grāmatās. Šajā izstādē es veicu sev zīmīgu atklājumu, par kuru jau daudz esmu stāstījis, – palasījis etiķetes, es pēkšņi sapratu, ka darbi dzīvo ne tikai muzejos, bet arī mantinieku mājās. Rūgtas pieredzes mācīts, es atradu ceļvežus – man, piemēram, ļoti palīdzējusi N.V. Barkova, mākslas zinātniece un scenāriju autore filmām par māksliniekiem, – un devos pēc dārgumiem. No sākuma mani pieņēma Maskavā – Lentulovi, Ševčenko, Kravčenko, pēc tam kopā ar kolekcionāru J. Nosovu mēs devāmies uz Sanktpēterburgu pēc tā saucamās “Ļeņingradas skolas”. Kolekcija ātri auga, jo es pirku uzreiz lielām sērijām. Lūk, pēterbugieši joprojām tur uz mani ļaunu prātu, ka esmu “savācis” no viņiem lauvas tiesu Ļeņingradas skolas. Pēc tam es aizrāvos ar tēlniecību, un, visbeidzot, kolekcijai pievienojās atkušņa mākslinieki – Vasņecovs, Andronovs, Nikonovs – un atsevišķi nonkonformisti – Krasnopevcevs, Veisbergs, Grosickis.

Starp citu, par kolekcionāriem – vai jums ir elki vai paraugi, ko atdarināt, starp cilvēkiem, kas nodarbojās vai nodarbojas ar kolekcionēšanu?

Elku nav, tomēr es patiesi apbrīnoju korifejus – Ščukinu, Kostaki, Šusteru, Savicki. Es nekad neesmu sevi viņiem pielīdzinājis. Tie ir diži cilvēki, kas visiem pierādījuši, ka šī darbības sfēra, kurai esmu sevi veltījis, ir cienīga un sabiedrībai derīga nodarbe. Georgija Dionisoviča Kostaki mājā es neesmu bijis – viņš aizbrauca manos studenta gados. Es apbrīnoju viņa azartu un enerģiju, lai gan viņa dēļ man gāja secen klasiskais avangards – viņš bija labi pastrādājis. Arī Igoru Savicki neesmu redzējis, viņa izcilo kolekciju es pētīju albumā “Avangards, apstājies skrējienā”. Ar Solomona Šustera kolekciju un personību es iepazinos ar viņa eseju starpniecību žurnāla “Mūsu mantojums” numuros.


V.A. Grīnbergs. Kultūras un atpūtas parkā (Kirova salās). 1932

Gan izstādē, gan arī iepriekš esmu dzirdējusi daudz cieņas pilnu atsauksmju par jūsu kolekcionāra skatiena vērīgumu un precīzitāti. Aleksandrs Borovskis, pārfrāzēdams Mandelštamu, pat atestē to kā “plēsonīgo vienkāršā kolekcionāra acumēru”. Kā jūs ieguvāt savu saper vedere – prasmi redzēt?

Vispirms aizrautība, pat fanātisms. Es nodevos kolekcionēšanai pilnībā. Pārstāju būt ekonomists un kļuvu par profesionālu kolekcionāru. Ne uzreiz, 1990. gados, bet vēlāk. Es gāju gulēt ar mākslas grāmatu un modos ar mākslas grāmatu. Es gāju uz muzejiem. Man ļoti palīdzēja jaunākais brālis, mākslinieks Sergejs Babičevs. Es uzskatu, ka viņam ir absolūtā redze – tāpat kā pastāv absolūtā dzirde. Viņš man iemācīja skatīties uz gleznu kopumā, viņš man pastāstīja par spēka līnijām, spriegumu un kustību gleznā, par telpu un citām kategorijām. Uzdrošinos cerēt, ka arī man daba atvēlējusi kādu dabisku jušanas spēju – sākotnēju kvalitāti, ko varēja attīstīt. Un es pacentos gan.

Ļoti bieži par jūsu kolekcijas kodolu sauc 1920.–1950. gadu Ļeņingradas glezniecību, kurai bija veltīta izstādes otrā daļa, kas bija skatāma Maskavas laikmetīgās mākslas muzejā. Vai tas ir pamatoti, un kādēļ tā sanācis?

Nē, manuprāt, nav pamatoti. Manā kolekcijā ietilpst divas vienlīdz nozīmīgas daļas – Maskavas un Pēterburgas, apjoma ziņā tās ir apmēram līdzīgas. Šis štamps radās pēc tam, kad darbi no kolekcijas piedalījās izstādē “Ņevas krastos”, kas notika Puškina mākslas muzeja privāto kolekciju nodaļā. Ceru, ka pirmā pašreizējās izstādes daļa ļāva arī Maskavas sadaļu ieraudzīt jaunā gaismā. Bet, ja es tikpat iespaidīgi izrādītu tēlniecību, ko sāku kolekcionēt teju vai kā pirmo, tad ļoti iespējams, teiks, ka, lūk, šī ir galvenā Babičeva kolekcijas vērtība. (Smejas.)


M.B. Kazanska. Pašportrets ar zilu saiti. 1930. gadi

Jūsu kolekcijai, manā skatījumā, ļoti paveicies ar to, ka darbam pie catalogue raisonné un izstādes jūs pieaicinājāt jaunos mākslas zinātniekus. Vai jūs nevīlāties rezultātā?

Esmu ļoti apmierināts. Teicami raksti, smalki apraksti. Mani līdzautori – Nadja Plungjana, Aleksandra Seļivanova, Valentīns Djakonovs, Olga Davidova, Marija Siļina – ienesa kolekcijā laikmetīgās mākslas zinātnes garu.

Man patīk visu sistematizēt. Arī savu pasauli es redzēju kā sistēmu un būvēju to atbilstoši tai. Man tas ļoti palīdzēja, kad viss nonāca līdz izdevumam un izstādei. Veidodams kolekcijai māju, es ļoti daudz iemācījos. Domāju par sienu krāsu, apgaismojumu. Ilgi izkāru darbus pēc tēmām – Krievu mākslinieku savienība, moderns, “Kārava kalps”, ļeņingradieši…

Kad iecerēju katalogu, sāku meklēt rakstu autorus. Mani neapmierināja ierastais traktējums, kas balstās sadzīves biogrāfijās, ar ko bieži grēko mūsu mākslas vēsturnieku darbi. Man gribējās atjauninātu skatu uz Krievijas XX gadsimta mākslu. Skatienu it kā no augšas, caur tās iesaisti pasaules mākslas procesā. Gribējās pacelties virs ikdienas un paraudzīties, kur ir Eiropa un kur mēs, kā mūsu māksla iekļaujas kopējā ainā. Man gribējās, lai manus iemīļotos māksliniekus novērtētu pēc nopelniem, nesaucot par epigoņiem un nepieskaitot “trešajam ceļam” vai “klusajai mākslai”.

Pēc tam es uzaicināju Nadju Plungjanu, ko pazinu vēl kā studenti – mūs iepazīstināja Rusakovi ar glaimojošām rekomendācijām. Mēs noskaidrojām, ka mūsu skatījumi saskan, un vienojāmies, ka modernisms Krievijas mākslā nemira, neskatoties uz baisajiem vēsturiskajiem apstākļiem. Jau divus gadus mēs strādājam kopā. Nadja sapulcināja autoru grupu, šāds spilgts jauns kolektīvs – tas pilnībā ir viņas nopelns.

Visticamāk, ilgajos kolekcionēšanas gados esat iekrājis daudz stāstu, “kolekcionāru pasaciņu”, par pārsteidzošiem ieguvumiem. Iespējams, kādā vaļas brīdī jūs tos sakoposiet atmiņu grāmatā, kā to darījuši daudzi jūsu kolēģi priekšgājēji lietpratējiem un cienītājiem par prieku. Mēs pagaidīsim, bet tā vietā ļoti gribētos dzirdēt, tā teikt, no pirmavota, ko jūs uzskatāt par visvērtīgāko, par tādu kā “top-lot” jūsu kolekcijā?

Man, protams, ir virsotnes, kas palīdz uzturēt kolekcijas līmenī, jo, ja to nebūtu, tad teiktu: “nu, kas gan tur – viduvējs materiāls.” Bet tā, paraugieties: ļoti interesants agrīnais Aristarhs Ļentulovs – “Divas meitenes” un “Sarkanais lakatiņš”, tās es veiksmīgi nopirku no mākslinieka meitas Mariannas Aristarhovnas, Aleksandra Ševčenko “Adžara”, Sarjana “Darba ciemats”, Georgija Rubļova “Pirmais traktors”, Falks, Maleviča mācekļa Krimmera darbi. Ļoti paveicās ar unikālo Dmitrija Ļebedeva “Rekviēmu”. Lielais rullī savīstītais audekls bija saplaisājis un aizlīmēts ar papīru, lai uzglabātu. Es to nopirku, ieraudzījis vien nenozīmīgu gleznas fragmentu un painteresējies par sižetu. Nopirku un nekļūdījos. Man ir laba tēlniecība – Konjonkovs, Golubkina, Domogackis, Andrejevs. Man ļoti patīk tirgus nenovērtētie oriģinālie ģipši.

Ir kolekcijas, kas tiek veidotas no dārgiem, pilnīgiem darbiem, šedevriem. To var būt nedaudz – kādi divdesmit – un tā jau ir izveidojusies kolekcija. Manas kolekcijas unikalitāte ir tās sistemātiskums un monogrāfisku sakopojumu daudzums (piecdesmit Rusakova darbu, vairāki simti Vederņikova, liels daudzums Kravčeko, Rubļova un citu darbu), daudzi mākslinieki ir pārstāvēti retrospektīvi. Sanāk tāda pētnieciska kolekcija, un es ceru, ka tā palīdzēs mākslas zinātniekiem aizpildīt baltos laukumus krievu mākslas kartē. Man patīk meklēt jaunus vārdus un retus darbus. Bet es nemaz nedomāju, ka esmu pirmatklājējs – daudz kas jau bijis aprakstīts un pat izrādīts. Ir liela veiksme, kad izdodas parādīt patiešām jaunus vārdus – lūk, Anatolijs Mikuļi, pirmās “Kārava kalpa” izstādes dalībnieks, mūsu izstādē iemirdzējās spilgtās krāsās.


A.F. Mikuļi. Ainava ar sarkaniem namiem. 1910. gadi

Kolekcija dzīvo savu dzīvi. Jūs to vācāt, strukturējāt, un pakāpeniski tā ieguva savu seju, savu būtību. Kas ar to notiks turpmāk?

Es sapņoju, kas tas būs ģimenes mantojums, kas tiktu nodots tālāk no paaudzes paaudzē – man ir dēls, meita – viņa gandrīz kā jau ir diplomēta mākslas zinātniece. Būtu ideāli atvērt muzeju, tas noteikti atrastu savu apmeklētāju un gūtu panākumus. Bet tas nav reāli bez valsts atbalsta.

Pašlaik man vissvarīgākais ir fiksēt kolekciju tās pašreizējā stāvoklī. Tādēļ arī grāmatas un izstādes. Tagad man būs vieglāk par to stāstīt ieinteresētām institūcijām un speciālistiem.

Protams, es turpinu pirkt, strādāt ar kolekciju. Vai tās seja mainīsies? Grūti teikt. Jau gadus desmit es sekoju līdzi laikmetīgajai mākslai, eju uz izstādēm, apmeklēju darbnīcas. Man daudz kas patīk – Kostja Batinkovs (es iegādājos dažus viņa darbus), Aļisa Joffe, Sveta Šuvajeva, Leonīds Che, Deniss Ičitovkins un citi. Tomēr kopumā manas attiecības ar laikmetīgo mākslu nav vienkāršas. Atceros, kā es lūdzu Katjai Djogotai man izskaidrot, kas ir laikmetīgā māksla. “Nu, skaties,” viņa teica (tas tikai daļēji bija joks), “ja tu stāvi pie mākslas darba un tevi kaut kas aizkustina, tu kaut ko jūti, tavās smadzenēs rodas kādas patīkamas asociācijas – bēdz, cik ātri vien vari! Tā nav laikmetīgā māksla!”

Tad, lūk, man mākslā, līdzās plastiskajām kvalitātēm, svarīgs ir izvērsts laiks, pasaules telpa, cilvēks.

Laikam jau esmu īsts modernisma piekritējs. Un lai tad tas ir mans manifests.