Mākslas misionāre

Intervija ar britu mākslas kolekcionāri un filantropi Kandidu Gertleri

19/07/2017

“Šajos laikos ir absolūti būtiski tērēt naudu ar atbildības izjūtu,” saka vācu izcelsmes britu mākslas kolekcionāre Kandida Gertlere (Candida Gertler), kura patlaban dzīvo Londonā. 2003. gadā Gertlere, bijusī žurnāla Der Spiegel žurnāliste, kopā ar draudzeni Janu Pīlu, tagadējo Londonas galerijas Serpentine direktori, izveidoja savam laikam revolucionāru mākslas filantropijas organizāciju – laikmetīgās mākslas fondu Outset. Viņu toreizējā ambīcija bija mainīt sistēmu, kā līdz šim tikusi atbalstīta māksla, un, kļūstot par savveida radošas filantropijas laboratoriju, Outset projektu ietvaros samazināt sienu, kas vienmēr pastāvējusi starp biznesa, institucionālo mākslas vidi un māksliniekiem.

Outset izveidošanas laikā jauno mākslinieku atbalsta mehānisms Lielbritānijā tikpat kā neeksistēja, niecīgi bija arī valsts publiskie iepirkumi laikmetīgās mākslas jomā, bet patronāžas mehānismi – visai senili un vecmodīgi. Vairāk nekā desmit pastāvēšanas gados Outset izdevies laikmetīgās mākslas mecenātismu padarīt par stila lietu biznesa un korporatīvajās aprindās un īstenot virkni vērienīgu un inovatīvu mākslas atbalsta projektu, no kuriem daļai mākslas filantropijas jomā iepriekš nav bijis precedenta.

Viena no šādām iniciatīvām ir Outset / Frieze Art Fair fonds, kas tika izveidots, lai atbalstītu Tate galeriju mākslas kolekciju. Tā bija pirmā reize mākslas un mecenātisma vēsturē, kad mākslas mese sadarbojusies ar kādu muzeju. Pateicoties šim projektam, Tate nacionālo kolekciju bagātināja darbi, ko citādi iegādāties nebūtu bijis iespējams. Savukārt mākslinieki ieguva turpmākajai karjerai tik būtisko institucionālo novērtējumu. Ar Outset / Frieze Art Fair fonda līdzdalību Tate desmit gadu laikā (2003‒2014) papildināja savu kolekciju ar 100 mākslas darbiem, kuri tika iegādāti par kopējo summu, kas pārsniedza pusotru miljonu mārciņu; to skaitā ir Tērnera balvas ieguvēju Džeremija Delera, Marka Lekija, Saimona Stārlinga, Mārtina Boisa, kā arī Pavela Althamera, Olafura Eliasona un citu mākslinieku darbi.

Stīvs Makvīns. Giardini. 2009. Kadrs no video. Mākslinieka un Thomas Dane Gallery (Londona) īpašums

Outset atbalstījis arī mākslas darbu iegādi un individuālus projektus Londonas Nacionālās galerijas, Izraēlas muzeja, mākslas centra Barbican, Sadler’s Wells, Heivorda galerijas, Minhenes Haus der Kunst un citu mākslas institūciju vajadzībām. 2009. gadā tika izveidots Outset iepirkšanas fonds Londonas Karaliskās mākslas koledžas atbalstam ‒ 10 000 mārciņu gadā koledžas absolventu darbu iegādei un Outset balvai ‒ darbnīcas stipendijai. Togad Outset atbalstīja arī britu mākslinieka Stīva Makvīna projektu 53. Venēcijas biennāles britu paviljonā. Patlaban fonds līdzdarbojas Lielbritānijas valdības mākslas kolekcijas papildināšanas procesā un sadarbībā ar Londonas mēru uzsācis projektu Studiomakers. Jaunās iniciatīvas mērķis ir kopīgi ar nekustamo īpašumu attīstītājiem radīt jaunas un izmaksu ziņā pieejamas mākslinieku darbnīcu telpas Londonā, tādējādi koncentrējot radošo enerģiju pilsētā un neļaujot tai aizplūst uz Berlīni, Briseli un citām Eiropas metropolēm, kurp, bēgot no arvien augošajām īres cenām britu galvaspilsētā, jau pārcēlušies daudzi mākslinieki.

Outset prioritāte vienmēr bijusi jaunā māksla, un fonds sadarbojas tikai ar publiskām mākslas institūcijām, tādām kā valsts muzeji un sabiedriskās institūcijas. Outset partneru un atbalstītāju tīkls nu jau izpleties ārpus Lielbritānijas robežām – gan institucionālās mākslas vidē, gan biznesa pasaulē. Taču Outset patroni, kas nu jau skaitāmi vairākos simtos, ir ne tikai “donori”, bet arī mākslas procesu līdzdalībnieki, fondam regulāri organizējot muzeju un galeriju apskati visā pasaulē, apmeklējot māksliniekus viņu darbnīcās, tiekoties ar kuratoriem, mākslas vēsturniekiem un muzeju direktoriem utt. Daudzi no fonda mecenātiem paši pamazām kļuvuši par kolekcionāriem un arī patstāvīgi iesaistījušies dažādos mākslas atbalsta projektos.

Neskaitot Lielbritāniju, fondam Outset patlaban ir filiāles Vācijā, Izraēlā, Indijā, Nīderlandē, Grieķijā, Skotijā un Igaunijā. Šobrīd rit sarunas par tādas izveidi arī Latvijā, “kim?” laikmetīgās mākslas centra paspārnē.

Ar Kandidu Gertleri tiekos Londonas viesnīcā The Beaumont, kuras īpašā zīme ir britu mākslinieka Entonija Gormlija radīta istaba jeb funkcionāls mākslas darbs, kurā var arī nakšņot. Tā labi pamanāma jau no fasādes puses un atgādina milzu robotu, kas uzbūvēts no Lego klucīšiem. Arī Gormlijs ir viens no Outset idejiskajiem atbalstītājiem – tieši viņa darbnīcā pagājušā gada martā tika izziņots projekts Studiomakers.

Anna Hārdija. Detached. 2009. Iegādāts Apvienotās Karalistes Government Art Collection vajadzībām par līdzekļiem, ko savācis Outset / Government Art Collection fonds

Kā jūs nonācāt pie mākslas? Vai varbūt jājautā otrādi ‒ kā māksla atrada jūs?

Tolaik biju pārcēlusies uz Londonu, un tas bija brīdis, kad tik daudz kas notika: tika celts Tate Modern, un kuru katru brīdi vajadzēja sākties mākslas mesei Frieze. Laikmetīgā māksla jau bija nopietni iespiedusies cilvēku apziņā. Es daudz par to lasīju un aizrāvos, pateicoties kādam projektam, ko sev atklāju; tas saucās fig-1 [eksperimentāls izstāžu projekts, ko 2000. gadā aizsāka Marks Frānsiss un Džejs Džoplings ‒ Red.]. Tā ietvaros piecdesmit nedēļās Londonā notika piecdesmit laikmetīgo mākslinieku izstādes. Sapratu, ka tā ir enerģija, kas mani vilina. Tolaik vēl nekolekcionēju mākslu. Es vispār vēl īpaši daudz par laikmetīgo mākslu nezināju, bet tā mani intriģēja, un es gribēju iesaistīties procesā, kas norisinās konkrētā brīdī. Šeit un tagad. Vēlējos uzzināt vairāk un dalīties savos atklājumos ar citiem. Savai draudzenei vienmēr tā arī teicu: “Pievienojies man!” Man liekas, tas man vienkārši ir gēnos ‒ man ir raksturīga vēlēšanās dalīties ar citiem cilvēkiem.

Domāju, ka viens no būtiskākajiem momentiem bija mana iesaistīšanās labdarības organizācijā, kas saucās British Friends of the Art Museums of Israel (“Izraēlas mākslas muzeju draugi Lielbritānijā”). Tā bija jau labi pazīstamu kolekcionāru grupa, un viņi centās ieinteresēt jaunākas paaudzes cilvēkus, kas varētu viņus atbalstīt. Mani uzaicināja pievienoties un palīdzēt iesaistīt jaunākus cilvēkus. Apzinājos, ka, lai ar to patiešām aizrautos, man vajadzēs labāk iepazīt vietējo mākslas ainu, lai tādējādi izprastu arī reālo situāciju Izraēlas muzejos. Pretējā gadījumā tas man paliktu kaut kas tāls un svešs. Jāteic, pret maniem mēģinājumiem uzzināt, kas notiek mākslas aizkulisēs, visi attiecās tikai pozitīvi. Tādējādi lekcijās, ko apmeklēju, un kursos, kurus noklausījos, es iepazinu cilvēkus, kas nodarbojās ar ļoti interesantām lietām. Es viņiem pavisam vienkārši jautāju, vai viņi būtu ar mieru dalīties savās zināšanās ar citiem, kas par to visu neko nezina. Tad mēs parasti savācām nelielu cilvēku grupiņu un visi kopā sākām iedziļināties kādā konkrētā lietā.

Kā jūs iedrošinājāt cilvēkus bez iepriekšējas saistības ar mākslas pasauli pievienoties šai grupai?

Es mājās izcepu garšīgu ābolkūku un uzaicināju dažus ļoti labus lektorus. Viss notika manā dzīvojamajā istabā. Kad tu uzaicini cilvēkus uz savām mājām, šī sociālā saikne veidojas ļoti patīkamā gaisotnē un bez īpašas piepūles. Cilvēkiem vienmēr teicu: “Lūdzu, atnāciet pie manis uz mājām ‒ mēs klausīsimies ļoti interesantu lekciju, un varbūt tas jūs ieinteresēs un jums atradīsies iespēja atbalstīt kādu projektu, ar ko nodarbojas mūsu lektors.” Tā viss sākās. Es sāku organizēt virkni nopietnu lekciju; atceros, ka par piecu lekciju kursu prasīju 350 mārciņu. Un es atradu piecpadsmit cilvēku, kas sēdēja manā istabā un šīs lekcijas klausījās. Tā mazpamazām mēs savācām naudu katalogu projektam un citām lietām.

Tad sākās Frieze. Mani iepazīstināja ar meses direktoriem, mēs apsēdāmies pie viena galda un domājām, kā vislabāk atbalstīt visas tās svaigās vēsmas, kas tobrīd ieplūda Londonā. Viena no idejām bija iespēju izveidot saikni starp institucionālo mākslas kolekcionēšanu un mākslas mesi, speciāli šim projektam sapulcējot nopietnu kuratoru grupu, kas nāktu no citām institūcijām un pievienotos Tate komandai. Tā tapa Outset‒Frieze‒Tate fonds. Kuratori no malas pievienojās Tate komandai, un mēs drosmīgā līdzekļu vākšanas kampaņā savācām 150 000 mārciņu. Un mums izdevās ‒ cilvēki bija gatavi iesaistīties. Mēs šo projektu prezentējām lorda un lēdijas Fosteru mājās, un tas, protams, bija fantastisks brīdis ‒ arī tāpēc, ka mūs ielaida viņu ģimenes mājā. Turklāt Fosteri paši par sevi ir iedvesmojošas personības.

Eva Rotšilda un Džo Morans. A Setup. 2015. Instalācija ICA teātrī. 23. no 50 nedēļām. Foto: © Sylvain Deleu

Vai sadarbība ar Tate bija jūsu pirmais nopietnais projekts?

Viens no pirmajiem. Visādā ziņā tas bija svarīgs atskaites punkts fondam Outset un, nenoliedzami, piešķīra mūsu vārdam jau kaut kādu svaru. Mēs bijām īstajā brīdī paveikuši kaut ko ļoti nozīmīgu, palīdzot lielai institūcijai, kam tobrīd bija vajadzīgs atbalsts. Turklāt process, kā tas notika, bija ļoti nopietns un savam laikam inovatīvs. Bez lieliem uzturēšanas izdevumiem, bez lielas birokrātijas, rīkojoties tieši un ar efektīvām metodēm. Tas bija vairāk tā sauktais impact investment (uz ietekmi vērsts ieguldījums) – šodien visai pazīstams termins, bet tolaik, man šķiet, tāds vispār pat vēl neeksistēja. Savā ziņā tas bija augsta līmeņa kolektīvās finansēšanas (crowdfunding) ‒ mēs savācām 150 000 mārciņu no 30 dažādiem mecenātiem ‒ un ietekmes ieguldījuma apvienojums, un mēs ļoti skaidri demonstrējām, kur šī nauda tiek ieguldīta. Citiem vārdiem, viss līdz pēdējam penijam tika iztērēts, lai iegādātos nozīmīgus mākslas darbus un segtu mākslas darbu atlasei pieaicināto starptautisko kuratoru izdevumus meses laikā.

Tā kā mēs iesaistījāmies ar 150 000 mārciņu, tad varējām veidot paketes no darbiem, ko vēlējāmies pirkt. Reizēm sadarbojāmies ar fantastiski augstsirdīgiem galeristiem, kas saprata, ka mēs tik tiešām cenšamies paveikt kaut ko ļoti svarīgu, un bija pretimnākoši, piedāvājot muzeja kolekcijām atlaides. Piemēram, dažos gadījumos mums pietrūka varbūt 500 mārciņu, un viņi mums teica: “Lai paliek, nav svarīgi, tas viss ir kopējā labuma vārdā.” Un vēl es par Outset varu sacīt, ka mēs vienmēr cenšamies radoši pieiet šādiem ziedošanas projektiem. Nekad nav tā: “Labi, dodiet man naudu, lai es varu nopirkt kādu mākslas darbu.” No šī procesa visiem jāsmeļas iedvesma; no tā jārodas jauniem darbiem, jaunām kolekcijām, un no tā jāgūst labums sabiedrībai. Tā nekad nav tikai viena dimensija; vienmēr ir vairākas dimensijas, un ieguvēji vienmēr ir visi iesaistītie.

Deivids Šriglijs. Untitled. 2004. Iegādāts par līdzekļiem, ko Tate 2006. gada kolekcijai 2005. gadā savācis Outset / Frieze Art Fair fonds

Kā tieši norisinājās mākslas darbu izvēlēšanās process Tate gadījumā? Vai jūs piešķīrāt stipendiju un Tate paturēja galavārdu? Un vai pirms tam tika veikts izpētes process vai pieaicinātie kuratori, tā teikt, vārda vistiešākajā nozīmē devās uz Frieze iepirkties?

Visos gadījumos pirms tam bija rūpīgs izpētes darbs. Kuratoru komanda bija labi informēta par to, kādas ir muzeja vajadzības. Uzaicinātajiem kuratoriem bija saraksts ar kolekcijas “robiem” un tiem māksliniekiem, kuru darbus Tate vienmēr bija gribējis iepirkt. Tikai jocīgā kārtā parasti iznāca tā, ka beigu beigās pie šī saraksta visai reti pieturējās. Tas bija lielisks izejas punkts, taču visi iesaistītie kuratori paši bija augsta līmeņa profesionāļi un līdz ar to gan darbu izvēles process, gan ar to saistītās sarunas, bija ļoti aizraujošas.

Kuratori parasti ieradās dienu pirms Frieze atklāšanas; viņiem bija iespēja piekļūt meses ekspozīcijām no pulksten 19, kamēr vēl turpinājās iekārtošanas darbi. Reizēm viņi tur uzturējās līdz pusnaktij ‒ vienkārši staigāja un skatījās. Un nākamajā rītā, pulksten 8, kad mēs satikāmies mesē, provizoriskā atlase jau bija veikta. Taču bieži gadījās, ka filmas un performances līdz meses oficiālajai atklāšanai vēl nebija apskatāmas, tālab nākamā diena vienmēr izvērtās pārsteigumu pilna, un mūsu sākotnējais saraksts pēc kuratoru gala atlases bieži mainījās. Domāšanas process bija ļoti intensīvs un nopietns. Pirms tam bija notikusi nopietna gatavošanās, lai saprastu kolekcijas principus, un es teiktu arī, ka man likās ļoti interesanti, cik atklāti Tate iepazīstināja ar savu stratēģiju. Uzskatu, ka Tate ir izcils muzejs ne jau tikai savas kolekcijas dēļ, bet arī tāpēc, ka devīgi dalās zināšanās ar visiem pārējiem.

Vai robi, ko jūs aizpildījāt, lielākoties attiecās uz jaunajiem māksliniekiem?

Jā, absolūti. Bet kuratoru komanda vienmēr bija ļoti atsaucīga. Reizēm, kad muzeja finansiālā situācija attiecībā uz valsts piešķirtajiem līdzekļiem bija sarežģīta, kuratori bija gatavi pirkt darbus no jau pazīstamiem māksliniekiem, un atsevišķos gadījumos varbūt mazāk no jaunajiem un vēl tikai daudzsološajiem. Būtiski bija reaģēt uz konkrēto situāciju, kurā tobrīd strādājām; jo sarežģītāka kļuva valsts finansējuma situācija, jo rūpīgāk kuratori apsvēra, kā iztērēt piešķirto naudu (galu galā tā bija ļoti vajadzīga), un jo mazāk izvēlējās riskēt.

fig-2. 31. no 50. nedēļām. Broomberg & Chagrin. 2015. Foto: Gita Cooper-van Ingen

Vai mirklī, kad notika izšķiršanās, vai iegādāties tā vai cita mākslinieka darbu, šajā procesā piedalījās arī Outset pārstāvji?

Nē. Reizēm iepriekšējā vakarā tika rīkota pieņemšana neformālā gaisotnē, kurā kuratori mūs iepazīstināja ar savām idejām, taču galīgais lēmums vienmēr tika paziņots tikai nākamajā rītā. Outset projektu finansēšanā cieši ievēro neiejaukšanās principu ‒ mēs nekad nemēģinām ietekmēt kuratorus. Sadarbojamies ar nopietnām institūcijām un kuratoriem, un mūsu pozicionējums nepieļauj diktātu: mēs dodam jums naudu, un tagad jums jādara tā. Nē, tā ir absolūti brīva nauda, bez kādiem noteikumiem. Un es ļoti lepojos ar šādu pieeju. Te ir runa par profesionāļiem, kas pieņem neatkarīgus lēmumus, ‒ nekādas auklēšanās vai apčubināšanas.

Kādi cilvēki pieder pie Outset saimes, un no kādas vides viņi nāk?

Aina ir ļoti raiba. Mums tagad ir grupa jaunu cilvēku: četrdesmit jauni profesionāļi, kas pārstāv ļoti plašu spektru ‒ no banku aprindām un visdažādākajām profesijām līdz pašai mākslas pasaulei. Tātad mēs pārstāvam dažādas vides, nacionalitātes un profesijas. Vienīgais, ar ko Outset mecenāti tiešām atšķiras no daudziem citiem, ir tas, ka viņus interesē jaunā māksla un viņi grib skatīties daudz dziļāk par superpopulārām izstādēm lielajos muzejos. Ir tādas mākslas interesentu grupas vai klubi, kur cilvēkiem galvenais ir apskatīt pašu svarīgāko, kas notiek Londonā vai ārzemēs, bet mēs esam pilnīgi citādi. Mēs, protams, arī iekļaujam savā sarakstā visus svarīgākos notikumus Tate, Nacionālajā galerijā, Vaitčepelas galerijā utt., bet nepievēršamies izstādēm, kas jāredz, lai varētu, tā sakot, piedalīties sarunās pie viesību galda. To katrs var apskatīt pats. Mēs cenšamies atvērt durvis, ko būtu grūti atrast saviem spēkiem. Mēģinām atrast māksliniekus, kam būs izstādes Tate galerijā vai kas pārstāvēs savu valsti Venēcijas biennālē pēc pieciem, sešiem vai septiņiem gadiem. Mēs uzturam ar viņiem kontaktus, atbalstām viņu projektus un tā tālāk.

Ieguldīt naudu jauna mākslinieka darbos ir arī liela atbildība. Ja jūs viņam kaut ko dodat, tas kaut kādā veidā nenoliedzami ietekmēs arī viņa nākotnes karjeru, un tāpēc jo svarīgāk ir izdarīt maksimāli pareizu izvēli.

Absolūti. Bet mēs neriskējam, jo negaidām no savas investīcijas nekādu materiālu labumu. Viss, ko dodam, ir iedots un paliek iedots uz visiem laikiem. Vienīgais, ko ceram saņemt, ir kaut kāda veida panākumi ‒ mēs domājam par to, vai šī cilvēka karjera būs veiksmīga. Bet jebkurā gadījumā risks ir minimāls, jo mūsu izvēli vienmēr nosaka profesionāli kuratori.

Džeremijs Delers, Alans Keins, pēc OFT pasūtījuma. Souped Up Tea Urn & Teapot (Dartford 2004). 2004. Iegādāts par līdzekļiem, ko Tate 2004. gada kolekcijai 2003. gadā savācis Outset / Frieze Art Fair fonds

Vienmēr?

Vienmēr. Reizēm mūs uzmeklē pats mākslinieks, bet ar viņu allaž strādā arī kāds kurators. Tas nekad nenotiek nejauši: mums patīk šis mākslinieks, ieguldīsim naudu viņa darbos. Un vispār jau tas ir vairāk atbalsts nekā ieguldījums. Nē, protams, tas ir ieguldījums, bet ne klasiskā izpratnē, kad investors sagaida saņemt kaut ko atpakaļ naudas izteiksmē. Patlaban, kad mēs dodam kādam naudu, vienmēr esam pārliecināti, ka darbu kvalitāte ir ļoti augsta, un tas, kas notiks tālāk, kā ievirzīsies mākslinieka dzīve, ir savā ziņā liktenis. Mēs varam vienīgi palīdzēt, atvieglot kaut ko un cerēt, ka viņš vai viņa gūs no tā iespējami lielāko labumu. Bet mēs vienmēr ļoti nopietni skatāmies, kāda institūcija piedāvā projektu, kas ir tā kurators un cik programmu, kuras dotu labumu vietējai sabiedrībai, ar to saistītas. Ja runa ir tikai par kādu privātu norises vietu, kaut arī tā būtu atvērta publikai, mūs neinteresē iespēja ieguldīt līdzekļus. Projektam jākļūst par daļu no nopietna plašāka naratīva, ko virza profesionāļi. Tāpēc man liekas, ka risks patiesībā ir ļoti mazs, un lielākā daļa no mūsu projektiem bijuši veiksmīgi. Darbi nonāk izcilās kolekcijās vai iekļaujas plašākā naratīvā, kas ir nozīmīgs mākslas vēstures kontekstā. Domāju, ka pat no investīciju viedokļa tas ir pats mazākais risks, ar kādu var sastapties cilvēks, kurš vēlas iesaistīties mākslas pasaules procesos.

Mūsdienās tik daudzi kolekcionāri atver paši savas mākslas telpas. Kāda, jūsuprāt, ir publisko institūciju loma šodien, un kā tā mainīsies (vai varbūt nemainīsies) nākotnē?

Es patiešām uzskatu, ka bez publiskajām institūcijām visa mākslas ekosistēma pārstātu pastāvēt. Domāju, ka māksla nevarētu pastāvēt kaut cik nopietnā un nozīmīgā līmenī, ja nebūtu spēcīgu publisko institūciju. Tās ir tieši publiskās institūcijas, kas cenšas, ciktāl tas vispār ir cilvēku spēkos, būt objektīvas un nezaudēt interesi par mākslas vēsturiskās attīstības veicināšanu akadēmiskā līmenī.

Privātkolekcionāriem ir neiedomājama rīcības brīvība, un šie cilvēki parasti ir fantastiskas personības, kam izdevies sasniegt lielas lietas, un viņi dod milzu ieguldījumu mākslas ekosistēmā. Turklāt, manuprāt, nopietni privātkolekcionāri gandrīz vienmēr kaut kādā veidā iesaistījušies publisko institūciju darbā, un tie, kas viņus noraksta kā nebūtiskus, patiesībā ignorē kādu ārkārtīgi svarīgu faktoru tajā, ar ko nodarbojas paši. Es esmu pārliecināta, ka nekas nesagādā kolekcionāram lielāku lepnumu kā fakts, ka mākslinieks, ko viņš vai viņa atbalsta (un māksliniekam privātkolekcionāra atbalsts un aizbildniecība ir unikāla izdevība), iziet publiskajā arēnā. Būsim godīgi ‒ katra privātkolekcionāra sapnis ir piedzīvot brīdi, kad pie viņa durvīm pieklauvēs Nikolass Serota vai Udo Kitelmans no Tate vai Berlīnes Nacionālās galerijas un teiks: “Lūdzu, atdod man savu kolekciju!” Par to sapņo katrs. Patiesībā daudzi tiešām apsvērtu iespēju atdot savas kolekcijas, jo tas būtu kā apstiprinājums, ka kolekcionārs spējis izprast mākslas vēsturi.

Pēc manām domām, viens no iespaidīgākajiem piemēriem privātkolekcionāru un publisko institūciju attiecībās saistīts ar Entoniju d’Ofē un viņa Artist Rooms kolekciju [725 pēckara un laikmetīgās mākslas darbu kolekcija, kuru d’Ofē uzdāvināja valstij, ir viens no lielākajiem privātajiem dāvinājumiem, ko jebkad saņēmušas angļu un skotu mākslas institūcijas. ‒ Red.]. Šis fantastiskais brīdis publiskās un privātās sfēras sadarbībā devis Skotijai un Anglijai dārgumus, kuru iegāde būtu ārpus jebkuras publiskās institūcijas iespējām.

Mēs ļoti lepojamies pat ar tiem 100 darbiem, ko Outset uzdāvināja Tate. Piemēram, mēs Tate uzdāvinājām pirmo performanci šīs institūcijas kolekcijā. Tas bija slovāku mākslinieka Romana Ondāka darbs. Tate pirms tam nebija piederējusi neviena performance; mūsu fonds šādu iespēju sagādāja. Varbūt pirms tam tas likās pārāk riskanti. Bet tagad aizejiet uz The Tanks, un jūs redzēsiet, ka visa šī Tate Modern daļa ir veltīta tikai performances mākslai.

Marks Lekijs. Made in ‘Eaven. 2004. Iegādāts par līdzekļiem, ko Tate 2005. gada kolekcijai 2004. gadā savācis Outset / Frieze Art Fair fonds

Un tomēr tajā pašā laikā kolekcionāram vienmēr paliek šī dilemma: ja es atdodu savu kolekciju muzejam, es gribu būt drošs, ka tā tiks pienācīgi saglabāta un izstādīta, nevis vienkārši krās putekļus noliktavā.

Problēma ir tāda, ka lielāko daļu no privātkolekcijām publiskās institūcijas vispār nepieņems. Privātkolekcijās ir visai maz tādu darbu, kas institūciju kolekcijām būtu iekārojami vai vajadzīgi salīdzinājumā ar pārējās kolekcijas apjomiem.

Bet es tomēr negribētu jums piekrist. Vācu kolekcionārs Edžidio Marcona, kas sāka kolekcionēt 60. gados un izveidoja vienu no lielākajām konceptuālistu, minimālistu un Arte Povera mākslas kolekcijām pasaulē, 2002. gadā uzdāvināja to Berlīnes Valsts muzejiem un Hamburger Bahnhof, un šīs institūcijas viņa kolekcijas darbus parādīja plašu izstāžu virknē trīs gadu garumā. Un Marcona nekādā gadījumā nav vienīgais...

Bet reti kura kolekcija ir tāda kā viņējā. Daudziem kolekcionāriem pieder 2000, 3000, 6000 mākslas darbu, un, ja viņi aizies, teiksim, uz Tate un sacīs: “Es jums dāvinu šo kolekciju,” – vairumā gadījumu atbilde būs: “Piedodiet, mēs nevaram to pieņemt. Mūs interesē varbūt kādi 100 darbi no jūsu kolekcijas.”

Atgriežoties pie Outset riska ‒ mēs Tate galerijām nopirkām 100 mākslas darbu; tie visi ir Tate kolekcijā, un vēl muzeju kolekcijās visā pasaulē ir varbūt kādi 100 citi mākslas darbi, kas iegūti, pateicoties dažādiem Outset organizētiem projektiem. Starp darbiem, ko šīs institūcijas ieguvušas ar Outset palīdzību, nav neviena, kurš nebūtu nozīmīgs publikai. Tāpēc manā izpratnē risks ir minimāls. Es vienmēr smejos, ka Outset kolekciju var aplūkot Minhenes Pinakothek der Moderne, Berlīnes Nacionālajā galerijā, Londonas Tate; par mūsu kolekciju rūpējas paši labākie restauratori, labākie glabātāji, labākie kuratori. Juridiski mums nekas no tā nepieder, bet garīgi, ideoloģiski tas viss ir mūsu īpašums. Tā ir daļa no mūsu stāsta.

Kad man kāds jautā, kāpēc viņam vajadzētu pievienoties Outset, es vienmēr atbildu, ka, manuprāt, tas ir efektīvākais veids, kā sadalīt savu mākslas filantropijas budžetu. Mēs būtībā strādājam bez pārpalikumiem; mums nav nekā, kas nonāktu krātuvē un pēc tam tikai patērētu līdzekļus vai darbaspēku. Viss vienmēr tiek izlietots līdz pēdējai kripatai, un katrs penijs tiek izstiepts, cik tālu iespējams, lai dotu pēc iespējas lielāku labumu visiem.

Outset–Frieze–Tate projekts tagad ir galā. Mēs apstājāmies pie 100 mākslas darbiem. Pēdējais pirkums Outset fondam bija 2014. gadā, kad sasniedzām 100 darbu robežu. 2015. gadā mēs vienkārši svinējām šo sasniegumu, un 2016. gadā fondu pārņēma korporatīvs sponsors WME-IMG. Būtībā mēs pielikām punktu projektam un pateicām paldies; mēs sasniedzām savu mērķi – 100 mākslas darbus – un ar lielāko prieku devām Tate pilnīgu autonomiju jauna atbalstītāja meklējumos. Mans galvenais mērķis bija panākt, lai darbs turpinās, un šogad es jaunajiem finansiālajiem atbalstītājiem, kas 2016. gadā jau iegādājušies 10 darbus, teicu: “Jums vēl jānopērk 90 mākslas darbi, un tad jūs varat nodot stafeti tālāk.” Es ceru, ka kolekcijai pievienosies vēl 100 mākslas darbu.

Šezads Davuds. Wolf Panel V. 2013. Vintage audums, akrils. Iegādāts Lielbritānijas valdības mākslas kolekcijai par līdzekļiem, ko savācis Outset / Government Art Collection fonds

Kāpēc jūs nolēmāt apstāties?

Man šķita, ka 100 ir skaists, apaļš skaitlis, un es nebiju droša, ka spēsim turpināt vēl līdz nākamajiem 100. Mums patlaban ir daudz citu projektu, ko – apzinos, varam paveikt tikai mēs. Turklāt es biju cieši pārliecināta ‒ Tate projekts ir tik labs, ka noteikti atradīs jaunu atbalstītāju, un mēs savu uzmanību varēsim veltīt citām lietām. Tas ir vienkāršs, sevi jau apliecinājis un tam ir lieliska reputācija kolekcionāru pasaulē; tagad ir brīnišķīga iespēja izveidot nopietnu un tālāku saikni starp publisku mākslas institūciju un komerciālo sfēru. Parasti jau publiska institūcija un mākslas mese ir kā eļļa un ūdens ‒ tie īsti labi kopā nestrādā. Bet mums bija izdevies panākt, ka šāda sadarbība ir iespējama, turklāt darbs norit patiesi godprātīgā līmenī.

Patlaban strādājam ar Government Art Collection (GAC); tā ir mākslas darbu kolekcija, kas pieder Lielbritānijas valdībai. Tā ir savveida kultūras diplomātija. Tie ir mākslas darbi, kas izstādīti britu vēstniecībās un publiskās institūcijās visā pasaulē. Kad amatā stājas jauns vēstnieks vai ministrs, viņš dodas uz GAC un tur var izvēlēties jaunus darbus saviem birojiem. Piemēram, pašlaik mēs mainām mākslas darbus britu vēstniecībā Parīzē, jo tur ieradies jauns vēstnieks. Un to pašu darām Ķīnā.

Salīdzinājumā ar vēsturisko mantojumu, kas gadsimtu gaitā veidojis nacionālo mākslas kolekciju, laikmetīgās mākslas GAC ir samērā maz, un tas ir ierobežotā budžeta dēļ. Man vajadzēja zināmu laiku, lai izdomātu, kā padarīt šo situāciju interesantu gan kolekcijai, gan pašiem māksliniekiem. Un pēdīgi es pateicu tā: labi, mēs piešķirsim vienādu naudas summu divpadsmit māksliniekiem no Outset saraksta, kurus jau esam atbalstījuši, jaunu darbu radīšanai. Mākslinieku vecuma amplitūda bija ievērojama: no septiņdesmitgadīgā Ričarda Ventvērta līdz 2015. gada Tērnera balvas ieguvējai Nikolei Vermersai, kam ir tikai pāri trīsdesmit. Katrs no viņiem šo naudu izmantoja citādāk. Piemēram, Ventvērts izveidoja darbu Havannas biennālei.

Taču mans noteikums bija tāds, ka katram no šiem māksliniekiem jātiekas ar GAC kuratoru un kopā ar viņu jāizvēlas kolekcijas papildinājums ‒ kaut kas no jau eksistējošā portfolio. Šis darbs tad arī pārstāvēs mākslinieku nacionālajā kolekcijā. Kad es māksliniekiem izteicu šo piedāvājumu, 48 stundu laikā visi bija atsaukušies. Un mākslinieku saraksts ir absolūti fantastisks.

Tagad mēs sadarbojamies ar GAC, cenšoties izvēlēties pareizos darbus. Tā ir lieliska mākslinieku grupa, lielisks dažādu paaudžu sajaukums. Kolekcijai pievienosies divpadsmit nozīmīgi mākslas darbi, kuru kopējā vērtība droši vien divkārt pārsniegs summu, ko mēs iztērēsim projektam. Zaudētāju nebūs, ieguvēji būs visi. Mēs piedalāmies divpadsmit jaunu darbu tapšanā, un tas padara visu vēl interesantāku.

Mēs esam uzņēmušies saistības veltīt kim projektam vēl trīs gadus, un cerams, ka pēc tam izdosies atrast atbalstītāju, kas to pārņems. Varbūt kāds no jūsu lasītājiem? Lūk, šāda radoša filantropija uz mani atstāj vislielāko iespaidu. Domāt par to, kā kaut ko radīt, kā iepīt kaut ko veselā stāstā ‒ tas ir pats aizraujošākais. Ziniet, ja es aizietu pie saviem mecenātiem un teiktu viņiem: “Vai mēs varam savākt 150 000 mārciņu Government Art Collection un atdot viņiem, lai tērē?” Kāds būtu nākamais solis? Viņi ietu iepirkties, un tālāk? Garlaicīgi...

Kas ir Outset ideoloģiskais centrs ‒ katras konkrētās filiāles komanda vai reizēm arī mecenāti?

Ievirze nāk no komandas, taču ir fokusēta uz mūsu mecenātu mūžam mainīgajām interesēm. Bet viņi jau vienmēr uz kaut ko reaģē, mēs paši neko neizdomājam. Ja ir runa par to, pie kā tagad ķerties, mēs paši nenākam klajā ar jaunām idejām. Ir tik daudz institūciju, notiek tik daudz aizraujošu lietu, kam vajadzīga palīdzība, ‒ mums nav nekādas vajadzības pēc Outset muzeja. Nav vajadzīgs vēl viens muzejs, to jau tā ir tik daudz. Mūsu izaicinājums ir panākt sava ieguldījuma iespējami lielāku efektivitāti ar radošas domāšanas palīdzību. Jūsu priekšā ir vesela mākslas ekosistēma, un ir rūpīgi jāpārdomā, kā iespējams atbalstīt to vai citu iniciatīvu. Jūs nevarat neko nedarīt - ir jābūt virzienam, viss ir kārtīgi jāizplāno un tad ar pārliecību jādodas uz priekšu. Citādi nekas nenotiks. Īpaši vēl mūsdienās un laikā, kurā dzīvojam, ir absolūti vitāli svarīgi tērēt naudu atbildīgi.

Ņemot vērā arī, ka pašreizējo mākslas ekosistēmu būtu grūti nosaukt par veselīgu.

Es piekrītu. Tā ir pārāk komercializēta un plašākai sabiedrībai grūti saprotama. Taču atrauti no publiskās sfēras nekas nefunkcionē. Viss zaudē jebkādu vērtību, jo nav vairs šī vēsturiskā konteksta, un tā saglabāšana ir visbūtiskākā! Jebkura privātā kolekcija būs spēcīga tikai tad, ja tādas būs publiskās kolekcijas. Ja jūsu mākslas darbs netiek eksponēts mākslas vēstures kontekstā, kāda tam vispār jēga? Tas ir pilnīgi nevērtīgs. Man nekad nav bijis plāna iemitināt Outset kādā namā, atvērt galeriju. Mēs esam komanda, kas reaģē uz konkrētā brīža vajadzībām.

Pastāstiet par savu jaunāko projektu Studiomakers, kurā iesaistīts arī Entonijs Gormlijs.

Tātad vēlreiz ‒ ja domājam par Outset‒Frieze‒Tate projekta laikiem, ļoti svarīgs bija fakts, ka Tate ievācās jaunā ēkā. Vienlaikus papildināt un pabeigt viņu laikmetīgās mākslas kolekciju tobrīd nebūt nebija vienkārši. Bija būtiski, lai kāds pasaka: “Te būs nauda, un jūs drīkstat riskēt, jo tie ir privāti, nevis valsts līdzekļi, jūs varat atļauties rīkoties strauji un aktīvi reaģēt.” Būtībā mēs pievērsām uzmanību tam, kas tajā brīdī bija visnepieciešamākais.

Savukārt Studiomakers projekta aizsākums ir satraucošs pētījums, ko 2014. gadā publicēja Londonas mērija, un tajā ir sacīts, ka tuvāko piecu gadu laikā galvaspilsētā zaudēsim 3500 mākslinieku darbnīcu. Tā ir trešdaļa no skaita, kas nepieciešams, lai radošajās industrijās valdītu uzplaukums. Un es atkal domāju: mēs pazīstam daudz nekustamā īpašuma projektu attīstītāju, un mums Outset ir arī labs kontaktu tīkls finanšu, nekustamā īpašuma, banku jomās – visās sfērās, kas nepieciešamas, lai zemes īpašumu attīstītāji varētu domāt par darbnīcu ilgtspējīgu integrāciju. Patlaban Londona piedzīvo milzu būvindustrijas izaugsmi; tiek celti desmitiem tūkstoši jaunu dzīvokļu, pilsētā rodas jauni rajoni. Tā ir fantastiska būvindustrijas eksplozija. Tomēr, kad jaunie projekti tiek pabeigti, šie rajoni bieži kļūst par tādām kā spoku pilsētām ‒ skaisti luksusa dzīvokļu nami, bet tajos nav dzīvības. Mēs zinām, ka dzīvība rodas no jaunrades, un zinām arī no pašiem zemes īpašumu attīstītājiem, ka viņiem bieži vien nav ne jausmas, ko iesākt ar ēku apakšējiem stāviem. Viņi grib izīrēt dzīvokļus, bet pirmajā stāvā iemitina kādu banku, varbūt Costa Coffee vai Starbucks, vai Tesco Express pārtikas veikaliņus. Taču neviens jau negrib tādā vietā dzīvot. Īpaši, ja par dzīvokli iztērēts tik daudz naudas, cilvēks grib kaut ko kulturālu, varbūt jauku restorānu, kurā ir izteikti individuāla gaisotne. Šiem lielo ķēžu veikaliem, protams, nav nekādas vainas, mums visiem tie ir vajadzīgi, bet, ja tam visam pievienotu vēl, piemēram, kādu cepuru darbnīcu, kādu mākslinieku vai amatnieku veikaliņu, kur var iegādāties stilīgas dāvanas, tas jau būtu pavisam cits stāsts. Tad tā jau ir daudzveidīga ekonomika, un to mēs ļoti labi saprotam.

Mēs esam strādājuši ar vairāk nekā 200 māksliniekiem, un, ticiet vai ne, arī cilvēki, kam Tate galerija pasūtījusi darbus Turbīnu zālei, šobrīd meklē telpas, jo viņi vairs nevar atļauties savas agrākās darbnīcas. Darbnīcu īres cenas ceļas; reizēm mākslinieki spiesti aiziet tāpēc, ka šo jauno projektu dēļ viņiem beidzas īres līgums. Un te es runāju par ievērojamiem māksliniekiem, ko es sauktu par mūsu nacionālajiem dārgumiem. Šie cilvēki pārstāv mūs biennālēs, viņi mums dod darbus, ko izstādēs aplūkos miljoniem cilvēku. Viņi piesaista kultūras tūrismu, un ar to savukārt saistīts liels ekonomikas sektors. Katrs ceturtais tūrists saka, ka kultūra ir galvenais iemesls, kura dēļ viņš ieradies Londonā. Tāpēc tas ir ārkārtīgi svarīgi gan ekonomiski, gan sociāli un, domāju, arī kulturāli.

Mūsu pieeja ir tieši tāda pati kā toreiz pirms piecpadsmit gadiem, kad savedām kopā cilvēkus no visa plašā spektra – no bankām līdz nekustamā īpašuma jomai, no Dienvidlondonas līdz Ziemeļlondonai ‒, sasēdinājām ap galdu un teicām: “Jums jāatbalsta labākā mākslas galerija Anglijā – Tate!” Tagad mēs sapulcinām investorus un zemes īpašumu apbūvētājus un sakām viņiem: “Palīdziet Londonai palikt Londonai!” Mēs gribam jūsu īpašumus, mēs gribam telpas, ar kurām jūs nezināt, ko iesākt. Mēs neesam pret zemes īpašumu apbūvi; mēs nesakām: jūs, ļaunie kapitālisti! Nē, mēs atbalstām zemes īpašumu apbūvi, atbalstām to, ka mūsu pilsētā iegulda līdzekļus. Bet mēs domājam tā: “Nedrīkst aizmirst tos cilvēkus, kuriem patiesībā jāpateicas par to, ka Londona ir vieta, uz kuru visi tā tiecas.”

Ja jūs esat liela mēroga nekustamā īpašuma attīstītājs un uzbūvējat 20 000 dzīvokļu, atdodiet mazu daļiņu no tā radošajiem cilvēkiem. Ļaujiet viņiem maksāt nevis 120, bet 9‒18 mārciņas par kvadrātmetru un padariet savu īpašumu par vietu, kur visi grib uzturēties. Kāda jēga, ja jūsu vieta kļūst līdzīga Naitsbridžas rajonam Londonā, kur dienā visi lielākoties tikai iepērkas, bet vakarā nekas nenotiek? Kuru interesē, kā izskatās slavenais Harrods universālveikals naktī? Nevienu. Tas ir briesmīgi. Tāpēc mēs esam par rūpīgu plānošanu un sadarbojamies ar Londonas mēru, ar arhitektiem. Tās visas ir pilnīgi jaunas partnerattiecības, neviens no mums pirms tam kopā nav strādājis. Londonas mērija par šo situāciju zināja jau pirms vairākiem gadiem, bet nekas nenotiek, kamēr kāds nesaved kopā partnerus no dažādām jomām. Mākslinieki teiks: “Ak debess, kāda problēma!” Un nekustamā īpašuma cilvēki teiks: “Mākslinieki? Kādi mākslinieki?” Viņi nemaz īsti nezina, kas ir mākslinieks. Taču savā sfērā ‒ arhitektūrā, nekustamā īpašuma attīstīšanas lietās ‒ šie cilvēki ir gudri un ļoti radoši. Viņi sapelna daudz naudas, un tā tiek iztērēta, finansiāli atbalstot, piemēram, izstādi Karaliskajā mākslas akadēmijā. Viņi vienkārši nezina, ko vēl ar sapelnīto varētu iesākt. Uzskatu, ka šādu mecenātismu vajag atstāt citām kompānijām, kam nepieder nekustamais īpašums. Bet, ja jums ir nekustamais īpašums, dodiet mums to. Ļaujiet ar jums sadarboties ‒ ne jau lai sarīkotu lielu atklāšanas banketu, kur jūs samaksātu 100 000 mārciņu par pliku PR, bet lai ieliktu saturu, lai veidotu stāstu. Būtiskais ir radīt cilvēkiem iespējas.

Kāda ir Gormlija loma šajā projektā?

Tikai tāda, ka viņš projektu atbalsta un piešķīra telpas prezentācijai; viņš pats ļoti daudz domā tieši par šo problēmu. Gormlijs saka: “Tik daudzi Londonas rajoni ir nopirkti, apbūvēti un pamesti.” Un viņam ir pilnīga taisnība.

Cik liela nu jau ir Outset saime? Ja es pareizi sapratu, jūs sākāt ar 15 cilvēkiem?

Tā arvien aug, īpaši tāpēc, ka mecenātu jaunā paaudze ir ļoti aktīva.

Šobrīd mums ir aptuveni 300 reģistrētu biedru visā pasaulē. Un mūsu datu bāzē ir aptuveni 2000 cilvēku, kuri labi zina, kas ir Outset. Jaunākajiem biedriem ir mazliet pāri divdesmit, un vecuma spektrs sniedzas pāri 70 gadu slieksnim. Bet pamata vecuma grupa ir no 35 līdz 50 gadiem.

Stīvs Makvīns. Giardini. 2009. Kadrs no video. Mākslinieka un Thomas Dane Gallery (Londona) īpašums

Cik daudzi no viņiem paši ir kļuvuši par kolekcionāriem?

Es teiktu, ka šis skaitlis ir krietni liels. Nevarēšu nosaukt konkrētus procentus, bet daudzi no mecenātiem, kas atklājuši mākslu caur Outset, tā vai citādi ar to saindējušies. Daudzi no viņiem atbalsta mākslu visdažādākajos veidos; daudzi palīdz finansēt kuratoru braucienus uz viņu valstīm un darbojas Outset, rīkojot mākslinieku rezidentūras, kļūstot par mākslas institūciju aizbildņiem, un tā tālāk. Katrs iegulda to, kas viņam vai viņai pieejams, un cenšas mūs visādi atbalstīt.

Outset saimei drīzumā gatavojas pievienoties arī Latvija. Tas šķiet nedaudz pārsteidzoši, īpaši ņemot vērā, ka mākslas mecenātisms Latvijā joprojām vēl ir zīdaiņa autiņos.

Outset filozofija ir tāda, ka mēs ārkārtīgi priecājamies par katru gadījumu, kad mākslai tiek piedāvāts nopietns atbalsts. Tam vienmēr nav jānotiek metropolē. Protams, ir brīnišķīgi atrasties šeit, Londonā, un citās vietās, kur mecenātisms jau ir augsti attīstīts, un tad mēs jūtam, ka Outset ir lielisks papildinājums. Bet vietās, kur tas nav tik spēcīgs, mēs uz to raugāmies kā uz celmlaužu darbu. Tieši tāpēc mūs ļoti saista vietas, kur pagaidām vēl nekas daudz nenotiek, jo tur varam šo procesu ietekmēt jau ļoti tiešā veidā. Un manās acīs jebkurš nopietnā līmenī un ar labiem māksliniekiem realizēts projekts ir Outset ieguvums. Tas ir mūsu saimes papildinājums, mūsu kontaktu tīkla papildinājums, un tas atstāj arī ļoti jūtamu iespaidu konkrētās vides attīstībā. Turpretim, ja mēs ierodamies kādā vietā, kur jau tāpat notiek ļoti daudz, vienmēr cenšamies atrast kādu mazliet atšķirīgu pieeju. Ne vienmēr visu izšķir mērogs, ir svarīgi, lai šajā vietā būtu cilvēki, kam ir spēcīga vēlēšanās kaut ko darīt.

Es apmeklēju Latviju un, zinot, ka tur domā par iespēju atvērt savu Outset, gribēju mazliet iepazīties ar vietējo mākslas ainu, saprast, kādas ir šo cilvēku saknes un ar ko viņi nodarbojas. Un tas, ko es redzēju, bija ļoti pārliecinoši. Man ir svarīga nevis kvantitāte, bet kvalitāte. No pieredzes zinu, ka, apgūstot jaunas lietas un piesaistot jaunus cilvēkus, mēs tikai pievienojam mākslas pasaulei jaunu vērtību. Ja mēs koncentrēsimies tikai uz kolekcionāriem un cilvēkiem, kas jau ir ļoti dziļi mākslas pasaulē, tam nebūs lielas pievienotās vērtības. Es uzskatu, ka Outset ir ļoti svarīgi apvienot jaunas auditorijas, piesaistīt jaunus cilvēkus ‒ gan no mākslinieku, gan no atbalstītāju puses. Tas tik tiešām ir tas, kas sniedz vislielāko gandarījumu.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Outset nepieciešams veselīgs sajaukums no sadarbības ar ļoti zināmiem vārdiem un institūcijām un darbošanās pašā plašākajā, grassroots līmenī. Domāju, ka Outset lielā mērā noteicošais ir plašā amplitūda – no atsevišķām publikācijām līdz lieliem projektiem, no Īstendas līdz Nacionālajai galerijai, no Igaunijas un Latvijas līdz Londonai. Manuprāt, mūsu fonda darbība ir tik veiksmīga tāpēc, ka tā ir tik daudzveidīga un vienmēr interesanta. Ja jūs pievienojaties Outset, tādējādi varat apceļot pasauli un vienmēr kaut kur aizbraukt Outset partnerprogrammu ietvaros.

Es neatzīstu principu būt visur un nekur, uzskatu, ka svarīga ir koncentrācija. Taču, pateicoties brīnišķīgiem partneriem, kas visi ir Outset direktori, mums izdevies izplesties arī ģeogrāfiski. Visiem cilvēkiem, kas vada Outset filiāles dažādās valstīs, ir spēcīga misijas apziņa, un man veicies, ka man ir tik fantastiski kolēģi, kuri ir neatkarīgas personības, katrs savā veidā. Mēs visi tiecamies pēc kvalitātes, mums visiem ir viens mērķis, un ir zināmi noteikumi, pie kuriem mēs visi turamies, tomēr iemesls, kāpēc mums ir šādas vietējās nodaļas, ir tāds, ka es no sava skatu punkta ne vienmēr varu izprast, kas nepieciešams kādā specifiskā lokālā kontekstā. Es esmu par sadarbību ar vietējiem cilvēkiem un ticu vietējās nodaļas direktoram vai direktorei, kas man saka, ka atbalsta līmenis viņu valstī būs tāds un tāds. Es jau nezinu, kādas summas cilvēki tur var tērēt, zinu tikai to, ka šeit, Londonā, es pirmajam ziedojumam prasu 5000 mārciņu no viena cilvēka. Lielākie atbalstītāji, protams, ziedo lielākas summas. Taču paša pirmā – iestāšanās līmeņa ziedojuma summa palikusi nemainīga kopš mūsu dibināšanas dienas.

Kandida Gertlere. Foto no kolekcionāres personīgā arhīva

Un tātad ‒ jūs esat pārliecināta, ka mākslai tomēr piemīt spēks kaut ko mainīt cilvēkos?

Noteikti. Vienmēr. Neesmu satikusi cilvēku, kas paliktu vienaldzīgs pret mākslu, ja vien mazliet sevi atver. Un tad seko eksplozija.

Instagram: @OutsetArt
Facebook: @OutsetArt
Twitter: @OutsetArt