Rolfs un Ērika Hofmaņi. 2001. Foto: Andrea Stappert. © Sammlung Hoffmann, Berlīne

Esmu vien mākslas mīļotāja 0

Intervija ar vācu mākslas kolekcionāri Ēriku Hofmani-Kēnigi 

Odrija Fišere
08/06/2017

Pašā Berlīnes centrā, Mites rajonā starp ieliņām Sophienstraße un Gipsstraße, ir kvartāls, kurā, dažādu gadsimtu un arhitektūras stilu celtņu ielenkts atrodas 19. gadsimta beigās būvētais šujmašīnu rūpnīcas ēku komplekss. Šodien tas zināms kā Sophie-Gips-Höfe, un tajā kopš 1997. gada mājvietu radusi Sammlung Hoffmann – viena no nozīmīgākajām privātajām modernās un laikmetīgās mākslas kolekcijām Eiropā, kuru veidojuši Ērika un Rolfs Hofmaņi (Erika Hoffmann-Koenige, Rolf Hoffmann). Sestdienās Sammlung Hoffmann atver savas durvis apmeklētājiem, kuri iepriekš pierakstījušies apmeklējumam, un piedāvā ielūkoties kolekcijas izstādē, kas izvietota nama divos augšējos stāvos 1400 kvadrātmetru platībā. Katru gadu jūlijā Ērika Hofmane-Kēnige šeit izveido jaunu ekspozīciju no kolekcijā esošajiem mākslas darbiem, meklējot jaunus kontekstus, ko tie varētu veidot cits ar citu un ar šo laiku.

Māksla saistījusi Ēriku Hofmani-Kēnigi jau kopš agras jaunības. Laikā no 1958. līdz 1963. gadam viņa studēja mākslas vēsturi Freiburgas, Vīnes un Bonnas Universitātēs. 60. gados Ērika Hofmane-Kēnige iesaistījās vīra Rolfa Hofmana vadītās modes kompānijas Van Laack darbībā, kurai no 1968. gada līdz pat 80. gadu vidum, kad kompānija tika pārdota, radīja sieviešu modes kolekcijas. 

1968. gadā Menhengladbahas pilsētiņā, kur Hofmaņi tolaik dzīvoja, viņa atvēra modes veikaliņu, kurā varēja gan iegādāties apģērbu, gan paklausīties mūziku, gan iedzert kafiju. Savā ziņā tieši veikaliņa ēkas arhitektūra inspirēja Ēriku Hofmani-Kēnigu iegādāties pirmo mākslas darbu, ar ko tad arī sākas Hofmaņu kolekcijas stāsts. 

Šodien kolekcijā atrodami dažādu paaudžu un tautību mākslinieku darbi. Sākotnēji, pateicoties kontaktiem ar Diseldorfas mutuļojošo mākslas ainu, Hofmaņi saskārās ar vācu mākslas grupas ZERO (Ginters Ekers, Heincs Maks, Oto Pīne) idejām un darbiem. Vēlāk, arvien biežāk viesojoties Savienotajās Valstīs, kolekcijai piepulcējās amerikāņu mākslinieku (Felikss Gonsaless-Torress, Maiks Kelijs, Brūss Naumans, Freds Sendbeks, Frenks Stella, Endijs Vorhols darbi. Pēc pārcelšanās uz Berlīni Hofmaņi pastiprināti sāka interesēties par Austrumeiropas un Āzijas mākslu, un viņu kolekcijā nonāca Olgas Černiševas, Fanas Lu, Katažinas Koziras un Hirosi Sugimoto  darbi.

“Visam, arī noteiktu darbu izvēlei, ir biogrāfisks iemesls,” intervijā saka Ērika Hofmane-Kēnige. Arī Hofmaņu nonākšanai Berlīnē bija zināms pamats – līdz ar Berlīnes mūra krišanu kolekcionāri vēlējās aktīvi piedalīties atkalapvienošanās sociālajās un kultūras pārmaiņās. Viņi izstrādāja ideju par publiskā un privātā sektora partnerībā veidotu izstāžu zāli (Kunsthalli) Drēzdenei. Frenks Stella tai radīja pamatīgu arhitektonisko veidolu. Kā projekta iniciatori Hofmaņi paredzēja, ka ilgtermiņā projektam vajadzētu sevi nodrošināt, un kā līdzdibinātājus centās piesaistīt spēcīgus investorus, bet citus kolekcionārus – kā aizdevējus. Kad sabiedrības pretestības dēļ plāns nerealizējās, viņi sāka domāt par pilnībā privātu un tādējādi neatkarīgu projektu – nu jau Berlīnē.

Pēc Rolfa Hofmana nāves 2001. gadā Ērika Hofmane-Kēnige turpina papildināt mākslas kolekciju un vadīt Sammlung Hoffmann viena pati.

Ar Ēriku Hofmani-Kēnigi tikāmies pagājušā gada augustā Rīgā, kur viņa bija ieradusies, lai apmeklētu izstādes “Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts” zinātnisko konferenci. Kad diktofons jau bija izslēgts, mūsu saruna turpinājās, izejot ekskursijā pa pilsētu, un vēlāk arī kādā kultūras centrā, kur pārsvarā pulcējas jaunākās paaudzes radošā bohēma. Šķiet, Ēriku Hofmani-Kēnigi nemaz nemulsināja alternatīvās vietas atmosfēra, kas parasti un arī toreiz tur valdīja. Drīzāk – un sarunas laikā es to sadzirdēju vairākkārt – viņa jūtas neveikli ikreiz, kad tiek piepulcināta mākslas kolekcionāru aprindām. 


Fransuā Morelē. Gitane No. 2 (3 demi-cercles de néon inclinés à 0°, 45°, 90° dans un angle). 1991; Vorens Pletners. Galds un krēsli. 1964–1966.
© Sammlung Hoffmann, Berlīne

Sammlung Hoffmann ir viena no nozīmīgākajām privātajām modernās un laikmetīgās mākslas kolekcijām. Kāds bija sākums? Kā sākāt veidot savu kolekciju?

Pirmkārt man noteikti jāsaka, ka mēs to nesākām kā kolekciju. Tā vienkārši notika, ka mēs sākām pirkt mākslas darbus, tāpēc ka mums patika diskusija, kas veidojās ap izstādēm Menhengladbahas (tur mēs tobrīd dzīvojām) muzejā. Tas notika 60. gados. Mēs bijām laimīgi, ka tur bija interesants – ļoti mazs, bet ļoti interesants – muzejs, kurā notika lieliskas izstādes. Parasti mēs satikām māksliniekus izstāžu atklāšanā – ne tikai tos, kuri ieradās no Diseldorfas vai Ķelnes, bet arī no Nīderlandes (Menhengladbaha atrodas tuvu tās robežai) vai Beļģijas. Satikām tādus māksliniekus kā Marsels Brodterss, Ričards Longs, Ginters Ikers un Heincs Maks, kurš ir viens no ZERO grupas dibinātājiem. Mūs ieinteresēja viņu idejas, un sākām iepirkt viņu darbus, lai turpinātu sarunu, ideju apmaiņu. Pirmais, ko iegādājos, pat nebija to mākslinieku, kurus pazinu, bet gan Vasilaka Taka darbs (grieķu autors, kas pārstāvēja ZERO grupas starptautisko mākslinieku loku). Es to nepirku mūsu mājai. Biju iekārtojusi modes veikaliņu bijušajā piena veikalā; virs tā ieejas durvīm bija neliela niša, kur kādreiz atradās kāda svētā skulptūra, un es novietoju Taka objektu tās vietā. Ar dažu sekunžu intervālu tas izstaroja maigu zilu gaismu. 

Tajā laikā mēs bijām pārliecināti, ka iepirkt mākslas darbus un dekorēt ar tiem māju ir mantkārīgās buržuāzijas raksturā, un mēs pie tās nepiederējām. Bet tas bija, kā vācu valodā saka, Sündenfall – iedzimtais grēks. 

Pēcāk man nācās šo objektu (datēts ar 1966.–1968. gadu) ar nosaukumu Signal TS1 aizvākt, jo tas traucēja satiksmi. Tā tas nokļuva mūsu mājās. Ar laiku mēs nopirkām vairākus Taka “Signālus”, tā šī lieta attīstījās.

Mūsu biznesa kompānija kļuva lielāka, mēs abi strādājām, ceļojām, mums bija mājas dažādās valstīs un kontinentos, un, protams, mēs iegādājāmies arvien vairāk mākslas darbu. Beigu beigās, kad mans vīrs pārdeva kompāniju, mēs sapratām, ka mums ir, ja ne kolekcija, tad vismaz mākslas darbu komplekts. Sāku skatīties, ko esam savākuši; tā mēs kļuvām šajā ziņā nedaudz apzinīgāki un atbildīgāki. No otras puses, mums bija vairāk naudas, ko tērēt, kā arī vairāk laika, lai skatītos mākslu un izglītotu sevi. Noteikts lēmums – kolekcionēt mākslu – mums nekad nav bijis, un pat šodien – vairāk nekā jebkad – mani patiešām mulsina, ja tieku saukta par kolekcionāri. (Smaida)


Nezināms autors. (Indija?) Eagle and Snake. 19. gs. Sudrabs; Marsels Brodterss. Signatur. 1971.
© Sammlung Hoffmann, Berlīne

Vai tas nozīmē, ka sākumā jūsu kolekcijai nebija kāda noteikta virziena vai tēmas?

Nekad, un nav arī šodien! Mūsu mērķis bija veidot no laikmetīgās literatūras un mūzikas atšķirīgas pieredzes. Mūs abus interesēja mūzika un, protams, arhitektūra, bet mana galvenā interese bija māksla (ne tikai laikmetīgā). Arī šodien es nesaskatu jēgu ceļot, ja neapmeklēju muzejus un neredzu dažādu laikmetu mākslu. Tas man bija ļoti būtiski, un mans vīrs ar aizrautību man pievienojās. Šajā ziņā mēs daudz laika pavadījām kopā.

Kā varējāt izlemt, ko pirkt un ko nepirkt? Vienam taču varēja patikt viena lieta, otram – cita.

Jā, protams, mēs daudz par to diskutējām, mums vienmēr bija strīdi. Nebija neviena garlaicīga brīža. (Smaida)

Vai mākslas dēļ cīnījāties viens ar otru?

Jā, mums bija cīņas. Tomēr bijām pieņēmuši lēmumu, ka nepirksim to, ko abi nebūsim piekrituši iegādāties. Tas lēmumu pieņemšanas procesu padarīja ļoti lēnu, un dažreiz mākslas darbs jau bija nopirkts, kad mēs visbeidzot izlēmām to iegādāties. Nekas, tātad tas nebija paredzēts mums. Atceros, ka dažreiz lemšanas process ilga gadiem, dažreiz – mēnešiem, bet nekad tas nenotika spontāni.

Pat gadiem?...

Jā. Reiz notika tā – pēc vairākiem gadiem vērsāmies pie galerista un jautājām: “Varbūt jums vēl ir tas darbs?” – un viņš teica: “Man žēl, bet pagājušajā nedēļā tas tika pārdots.”

Ja tas bija aizgājis labās rokās – viss kārtībā. Spēja pieņemt situāciju, kāda tā ir, iespējams, bija saistīta ar mūsu kolekcionēšanas agrīnajiem pirmsākumiem, kad mēs gribējām galvenokārt atbalstīt māksliniekus, kurus ļoti novērtējām. Vēlējāmies, lai par viņu mākslas darbiem labi rūpētos.

Ir nācies dzirdēt, ka kolekcionēšana savā ziņā ir veids kā aizbēgt no ikdienas. Cik saprotu, jums tā ir bijusi veids kā radīt savu pasauli.

Jums taisnība. Sava kosmosa radīšana un iespēja tajā dzīvot gadu gaitā ir kļuvusi par manu galveno prieku. Dialogs starp mākslas darbiem, veids, kā tie sasaucas cits ar citu, – šodien man tas ir svarīgāk nekā mākslas darbs viens pats.

Mūsdienās es daudz nepērku un, ja pērku, tad ļoti lēnām. Bet tas, kas man šķiet vislielākā balva, ir radīt saikni starp mākslas darbiem.


Felikss Gonsaless-Torress. Untitled (Dark Corner). 1993; Untitled (Arena). 1993. Fotografēts Ķelnes mājā pirms pārcelšanās uz Berlīni

Jūs minējāt, kas esat satikusi daudzus māksliniekus. Kuras tikšanās jums bijušas viszīmīgākās?

Sākumā noteikti svarīga bija tikšanās ar Marselu Brodtersu. Mēs sadraudzējāmies arī ar franču mākslinieku Fransuā Morelē – pilnīgi atšķirīgu autoru. Mūs spēcīgi rosināja tikšanās ar Frenku Stellu. Vēlāk arī Feliksa Gonsalesa-Torresa un Izas Genckenas mākslas darbi un koncepcija mums kļuva ļoti svarīgi.

Katrā ziņā es nekad neteiktu, ka esmu kolekcionējusi mākslinieku, bet gan darbu vai vairākus, patiešām – svarīgākais ir darbs, ne tik daudz mākslinieks. Darbs ir nodalīts no personas, kas to radījusi.

Protams, ir personības, kas ir sabiedriskākas un brīvāk veido komunikāciju ar citiem, un tādas, kuras ne tik ļoti. Bet man patīk tikties ar māksliniekiem, un, kad tas notiek, es no sirds izbaudu komunikāciju ar viņiem, un dažkārt mums pat izveidojas sarakste, kā tas, piemēram, noticis ar Ernestu Netu. Ir daži mākslinieki, ar kuriem esmu ļoti draugos.


Izas Genckenas mākslas darbi no 1981. līdz 2003. gadam. Foto: ©
Sammlung Hoffmann, Berlīne

Vai jūs varētu teikt, ka daži no viņiem ir ietekmējuši jūsu skatu uz mākslu?

Jā, noteikti, tie ir mākslinieki, kurus jau minēju, kaut arī viņi ir ļoti, ļoti atšķirīgi savā pieejā. Iespējams, tas, ka šie dažādie mākslinieki un viņu individuālais skatījums ļāva mums atklāt pilnīgi dažādas pasaules, mūs arī savaldzināja.

Ar Marselu Brodtersu jums sanāca strādāt arī saistībā ar jūsu modes kompāniju.

Mēs viņu nolīgām kā modeli tikai vienai fotogrāfijai. Mēs bijām draugi un vēlējāmies... palīdzēt viņam grūtā situācijā. Meklējām personu mūsu kompānijas [vīriešu kreklu – O. F.] reklāmas kampaņai – kādu, kurš neizskatītos kā parasts vīriešu modelis. Pēc manām domām, Marsels izskatījās pasakaini.

Un kā ar Endiju Vorholu – viņš arī esot bijis iesaistīts kā modelis?

Nolīgām Endiju Vorholu par modeli mūsu modes skatei, kas notika Ņujorkā. Viss, ko viņš darīja, bija loģiska likumsakarība. Mani patiesi aizkustināja, cik pieticīgs un sakautrējies Vorhols bija šajā lomā, bet viss noritēja labi. Viņš pat bija gandarīts par iespēju to darīt. Vorhols uzstāja, lai mēs viņu nolīgstam caur labāko modeļu aģentūru tajā laikā – lai viss būtu profesionāli. Tā nu dabūjām Elite modeļu aģentūras katalogu ar visiem viņa portretiem un izmēriem un nolīgām viņu. Protams, mums tas bija liels notikums – iedomājieties, 80. gadu sākumā sarīkot vācu modes skati ASV! Tā pati par sevi bija pretruna, un tad vēl nolīgt Endiju Vorholu – tas bija kā sprādziens! Mēs piedzīvojām lielus panākumus, tās bija mūsu zvaigžņu stundas piecpadsmit minūtes.

To varētu uzskatīt arī par mākslas projektu...

Jā, uz to varētu paskatīties kā uz mākslas projektu, bet tajā laikā mēs vēl aizvien bijām biznesa virzienā domājoši un atradāmies pilnībā iekšā modes rutīnā. Turējām šīs divas pasaules – biznesa un mākslas – nodalītas. Negribējām rīkoties stratēģiski mākslas pasaulē, jo pārējā mūsu dzīve bija tam pakļauta, lai mēs būtu veiksmīgi biznesā. Tomēr šādos brīžos abas pasaules saplūda.


Ērikas Hofmanes-Kēniges 1979. gadā radīti kostīmi pēc Ļubovas Popovas un Varvaras Stepanova 1922. gada dizaina skicēm; Olga Černiševa. Trashman. 2010. Videoinstalācija. Foto: ©
Sammlung Hoffmann, Berlīne

Tātad interese par mākslu īsti neietekmēja jūsu modes biznesu?

Dažkārt ietekmēja gan. Piemēram, mēs pirmo reizi satikām Endiju Vorholu modes skatē, ko es veidoju izstādes The Avant-Garde in Russia 1910–1930 atklāšanai Losandželosā. Tajā bija skatāmas konstruktīvisma garā radītas kleitas, ko es realizēju, atsaucoties uz Ļubovas Popovas, Varvaras Stepanovas, Aleksandras Eksteres un citu autoru 20. gadu sākuma dizaina paraugiem. Skate notika Losandželosas apgabala mākslas muzejā (Los Angeles County Museum of Art) 1980. gadā. Izstāde daļēji bija balstīta uz tolaik slaveno Georgija Kostaka kolekciju. Izstādes kuratorei Stefānijai Beronai radās ideja – viņa man piezvanīja uz Menhengladbahu un jautāja, vai mēs piekristu parādīt kleitas, par kurām viņa bija dzirdējusi no Kostaka.

Sanāca tā, ka Endijs Vorhols tieši bija ieradies pilsētā uz savu izstādi Ace galerijā. Viņš atnāca uz krievu avangarda izstādes atklāšanu, un mēs satikāmies. Viņš bija sajūsmā: cik aizraujoši, cik interesanti! Vēlāk atkal satikāmies Hans Mayer galerijā Diseldorfā tolaik ļoti provokatīvā un populārā izstādē izstādē Art and Capital, kurā viņš piedalījās kopā ar Jozefu Boisu. Protams, mēs no viņa dabūjām arī mūsu portretu kā daudzi citi. Endijs tolaik tos radīja gluži kā masveida produkciju, strādājot kā mašīna. Mēs, bez šaubām, par portretu bijām sajūsminā. Pateicoties modes skatei, Vorhols mani intervēja arī savā Interview žurnālā.

Un Endija Vorhola radītais jūsu portrets vēl aizvien ir jūsu kolekcijā?

Jā.

Jūsu kolekcijā ir arī krievu konstruktīvistu darbi.

Ir, bet tikai daži.


Frenks Stella. ngeragrag (series: bamboo). 2004; Of Whales in Paint; in Teeth; in Wood; in Sheet Iron; in Stone; in Mountains; in Stars (Moby Dick Series chap. 57). 1991; k. 171a (Scarlatti series). 2012. Foto: ©
Sammlung Hoffmann, Berlīne

Vai tie kalpoja par iedvesmu jūsu konstruktīvisma modes kolekcijai?

Jau kopš mākslas vēstures studijām mani sajūsmināja krievu avangards un tā revolucionārais piegājiens. Tas bija vēstures punkts, ar ko noslēdzās mūsu studijas tajā laikā, bet pat šodien mani iedvesmo un rosina šāda māksla. Es arī saredzu tās manifestācijas 20. gadsimta mākslā, piemēram, Frenks Stella izmanto to pašu valodu, tikai ar citādāku vārdu krājumu, un tas ir iemesls, kāpēc esmu sajūsmā arī par viņa darbiem.

1977. gadā mēs kādā nedēļas nogalē aizbraucām uz Berlīni (tolaik tur vēl nedzīvojām), lai redzētu izstādi Tendenzen der Zwanziger Jahre. Izstādē bija skatāmas ne vien gleznas un skulptūras, bet arī lietišķā māksla: audumi, porcelāns, stikls utt. Tur man radās ideja izmantot dažus dizaina paraugus van Laack sieviešu modes kolekcijām.

Vai jūs vēl aizvien interesē šī perioda māksla?

Jā, cik vien ir iespējas to redzēt. 

Vai jūs to arī pērkat?

Vairāk ne. Tas bija īss brīdis 70. gadu beigās, kad to darījām. Protams, Tendenzen der Zwanziger Jahre izstādē mēs skatījāmies uz mākslas darbu etiķetēm, lai saprastu, kam tie pieder. Uz tām bija Ķelnes galerijas Gmurzynska vārds, ar kuru mēs sazinājāmies, tikko kā bijām atgriezušies mājās. Vēlāk nopirkām dažus tā perioda darbus – zīmējumus uz papīra vai kartona. Tas turpinājās divus vai trīs gadus, bet tad mēs pārstājām pirkt, jo citi kolekcionāri arī sāka par tiem interesēties... Mēs nekad neesam tērējuši daudz naudas par mākslu, tāpēc ka mums kā uzņēmējiem bija jādomā par kompāniju un, tā sakot, visiem ienākumiem bija jāatgriežas biznesā.

Vai kādreiz esat piedalījusies mākslas izsolēs?

Nē. Mani pat atbaida tā vide. Lai arī es apzinos, ka esmu daļa no mākslas pasaules, šajā ziņā es tajā nepiedalos.

Šķiet, ka kopš brīža, kad sākāt domāt par savu mākslas krājumu kā kolekciju, mākslas pasaule ir stipri mainījusies. Kā jūs to redzat?

Jā, tā ir ļoti mainījusies. Mums mākslas darbu pirkšana nekad nav bijis ieguldījuma veids. Vissvarīgākais kritērijs, veidojot mūsu izlasi, bija – vai mēs vēlētos dzīvot ar šo mākslu? Ar to domājot – dzīvot kopā visu mūžu. Ja tas neizklausītos pārāk kičīgi, es teiktu, ka mākslas darbi kļuva par daļu no mūsu ģimenes.

Ko jūs domājat par pašreizējiem procesiem mākslas tirgū?

Esmu pārliecināta, ka mūsdienās mākslas tirgū ir pārāk daudz naudas iesaistīts, lai tam ļautu nogrimt; finanses, kas ar to ir saistītas, ir pārāk spēcīgas, lai tas tā vienkārši izzustu. Nezinu, kurp tas virzās, bet dažreiz es nejūtos droša par to, ka varu turpināt tā kā līdz šim, sestdienās atverot savu māju ierindas apmeklētājiem. Riskēju, ka to kāds var uztvert kā bagātības izrādīšanu. Laikraksti publicē pēdējos izsoļu rezultātus, sabiedrība zina, cik šodien maksā Baskjā darbs...

Tāpēc tagad vairāk nekā jebkad agrāk man vissvarīgākais ir noteiktu kontekstu radīšana – tādu, kuros mākslas darbi sasaucas cits ar citu formāli vai stāstoši. Mans mērķis ir likt cilvēkiem nedomāt par katru darbu atsevišķi un, protams, atteikties no parakstiem pie darbiem. 


Ronijs Horns.
No sērijas Some Thames – Group I + L. 2000; Blake’s Burn. 1994–1995. © Sammlung Hoffmann, Berlīne

Vai nekļūst arvien grūtāk atrast jaunas saiknes vai sasauces šodienas laikmetīgajā mākslā?

Tam ir divas puses: manuprāt, nevar tā būt, ka nav nekā jauna un interesanta, bet, tā kā mana domāšana ir veidojusies 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, es to neuztveru. Mani īsti neinteresē virsmas koncepts, formālās kvalitātes. Vissvarīgākais man ir saturs. Protams, saturam ir jāatrod estētiskās kvalitātes, caur kurām tas parādās vienīgajā īstajā tam atbilstošajā veidā.

Vai ir kāds mākslas darbs, kas pēdējā laikā ir izraisījis īpaši spēcīgas emocijas?

Tas notiek katru reizi, kad redzu Feliksa Gonsalesa-Torresa darbus. Šķiet, neviena no manis veidotajām ikgadējām kolekcijas izstādēm nav iztikusi bez viņa darbiem, dažreiz pat vairākiem vienā reizē. Man tie vēl aizvien ļoti patīk.

Jaunas ekspozīcijas veidošana vienmēr ir jauns piedzīvojums un pieredze. Mākslas darbi iegūst jaunu dzīvi ikreiz, kad tos pārkārtoju. Tas man šķiet ļoti interesanti un, varētu pat teikt, nomierinoši. Daudzi ir ready-made darbi un kā tādi tie nav oriģināli, jo tiek pārveidoti, izmantojot šodienas materiālus, jaunas drukāšanas tehnikas; oriģinālās spuldzes var būt nomainītas utt. – nekas nav mūžīgs. Tomēr tiem vēl aizvien ir kāda aura; man tā šķiet ļoti intriģējoša doma, kura saskan ar to, ko rakstījis Benjamins, kā arī daudzi modernie filozofi. Pat ja projicējat kaut ko uz grīdas, cilvēki nekāps virsū, bet ies apkārt... Šāds novērojums mani aizkustina.

Kolekcijas pārkārtošana jaunai ekspozīcijai vienmēr ir nogurdinoša, taču es jūtos laimīga, ka varu dzīvot šajā pašas radītajā vidē.

Kāpēc izlēmāt atvērt savu kolekciju publikai?

Tas ir saistīts ar Berlīnes mūra krišanu.

Kompānija van Laack tika pārdota 1985. gadā. 1988. gadā mēs pārcēlāmies uz Ķelni, lai būtu laikmetīgās mākslas pasaules toreizējā centrā. 1989. gadā mūris sabruka. Tikko bijām iekārtojušies Ķelnē, mums bija skaista māja, kolekcija vēl nebija atvērta publikai, tikai noteiktas muzeja draugu grupas mūs apmeklēja, bet tajā laikā tas bija diezgan anonīmi. Tomēr mēs jutām noteiktu atbildību (un ziņkāri), lai ne vien pieredzētu apvienošanās procesu, bet arī piedalītos tajā un varbūt pat to veicinātu. Un kāpēc gan ne ar mums pašiem dzīvē vissvarīgāko lietu? Mākslas darbi mūs bija iedvesmojuši pieņemt lēmumus spert noteiktus soļus dzīvē – uzņemties risku un skatīties, kā lietas attīstās tālāk. Piemēram, kompānijas pārdošana un atbrīvošanās no struktūrām, ko paši bijām uzbūvējuši, lai šajā pasaulē funkcionētu, ļāva mums justies brīviem un deva iespēju dzīvot daudz spontānāk.

Jums bija savs bizness, jūs esat darbojusies kā modes dizainere, un jums ir iespaidīga mākslas darbu kolekcija, lai arī teicāt, ka mulstat, ja kāds jūs sauc par kolekcionāri, – kurā lomā jūtaties vislabāk? Kā jūs sevi dēvētu?

Esmu vien mākslas mīļotāja. (Smaida) Bet, protams, esmu arī kolekcionāres lomā. Taču man nepatīk, ja no manis sagaida, ka darbošos “kā kolekcionāre”.

Varu padalīties ar personisku gadījumu: nesen tiku pie jaunas frizūras, un daži cilvēki mani uzreiz neatpazīst. Agrāk es pat fantazēju, ka, apmeklējot galerijas, varētu valkāt parūku, lai mani nepazīst. Jutos daudz ērtāk, dodoties uz galerijām Parīzē, Ņujorkā vai Losandželosā nekā Berlīnē. Tagad esmu anonīma visās galerijās. Ak, cik pasakains brīdis ir pienācis! (Abas smejamies)

sammlung-hoffmann.de