Justies kā mājās kopā ar kaut ko nekonvencionālu
Intervija ar amerikāņu mākslas kolekcionāru Elu Šendsu Londonā
07/04/2017
Šis ir stāsts par kādu ļoti neparastu mākslas kolekcionāru jeb “mākslas pagaidu aizbildni”, kas šajā gadījumā šķiet gana piemērots apzīmējums. Els Šendss (Al Shands) ir episkopālās baznīcas priesteris, kurš, spītējot oficiālu telpu trūkumam, savas draudzes iknedēļas sanākšanas noturēja nekur citur kā kādā jūras velšu restorānā. Tā bija 60. gadu Vašingtona, taču neordināru pieeju Els Šendss praktizē arī ārpus garīgās kalpošanas – 21. gadsimta pirmās divdesmitgades mākslas vidē, kuras spilgtāko personību vidū ir tādi mākslinieki kā Sols Levits, Anišs Kapūrs, Olafurs Eliasons, Elizabete Marija, Tonijs Kregs, Ernestu Netu, Alfredo Hārs, Žaume Plensa, Zaha Hadida, kuru darbi arī rodami Šendsa laikmetīgās mākslas kolekcijā.
Ar dzīvespriecīgo kungu tiekamies Londonā, kur viņš plāno arī Viktorijas Miro galerijas apmeklējumu un tikšanos ar britu mākslinieku Aleksu Hārtliju. Galerijas dārzā tikko uzstādītas mākslīgi veidotas Bauhaus arhitektūras krāsmatas. Šī paša mākslinieka radīts modernisma stila ēkas pussagruvis ģindenis atrodas arī Ela Šendsa īpašumā esošās pļavas dziļākajā stūrī – aiz mājas.
Great Meadows nama priekšējā fasāde ar Žaumes Plensas (“Baltā ēna”, 2009), Elisones Šocas (“Rotācijas ass”, 2007) un Zahas Hadidas (“Sols”, 2003) darbiem. Foto: Edward A. Winters
1988. gadā Els Šendss kopā ar sievu Mēriju arhitektam Deividam Mortonam pasūtīja kādas īpašas mājas projektu. Uzklausījis pāra vēlmes un izpratis ieceri, Mortons Kentuki štata idilliskajā pilsētiņā Krestvudā izveidoja lauku īpašumu Great Meadows, kas kalpoja gan par laulāto dzīvesvietu, gan mājvietu aizvien augošajai laikmetīgās mākslas kolekcijai. Vēja un ūdens radīts veidojums – Minesotas štata Kasotas slāņainais kaļķakmens – arhitekta redakcijā pārtapa par divstāvu namu, kas nevainojami harmonizē ar vidi un ainavu. Nams aicina atklāt gan mākslas mistēriju aiz tā kaļķakmens sienām, gan ārpus tām. Lai arī kolekcija kopš mājas tapšanas laikiem ir krietni augusi, katram darbam šeit ir sava vieta, kur brīvi elpot un dzīvot savu māju cienīgu dzīvi, – kā gleznojumiem un mazformāta darbiem, tā tēlniecībai un site-specific instalācijām.
Els Šendss kolekciju un tās mājvietu uztver kā vienotu kopumu un jokojot to pielīdzina grandiozai mājas ballītei, kur līdzās pie viena galda jāsasēdina milzumdaudz viesu – turklāt tā, lai visiem būtu par ko parunāt.
Tāda bija abu laulāto sākotnējā iecere. Šendsa kundze gan septiņus gadus jau ir aizsaulē, un īpašumā šodien atrodas viņai veltīts memoriāls audiodarba veidolā. Stundas garumā vējš spēlē ģitāras stīgas un atgādina par īpašo garīgumu un saikni ar dabu, kas piemitis Šendsa kundzei un kā dēļ kolekcija šodien ir tāda, kāda tā ir.
Kā nebeidzamais dabas ritējums māca, dzīve sastāv no cikliskām epizodēm, kurās skaidri iezīmējas sākums un beigas, dzimšana un nāve. Arī šī mākslas kolekcija ir pakļauta nenovēršamām pārmaiņām, ko sev līdzi nes laiks. Pēc savas aiziešanas Šendss kolekciju novēlēs Luisvilas Spīda mākslas muzejam, kura padomē viņš vairākus gadus darbojies. Vienīgais šī dāvinājuma nosacījums ir tāds, ka nosacījumu nav. Viss kolekcijas sastāvs tiks izvākts no mierpilnā Great Meadows īpašuma, un muzejs ar to varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem. Šendss uzskata, ka viņa aizbildniecība par kolekciju būs beigusies, tai būs jāmainās un jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Tāpat kā pašam muzejam. Kolekcija mainīs tā spēles noteikumus – dāvinājums ne tikai aizpildīs muzeja krājuma tukšās vietas, bet arī sekmēs jaunu dialogu rašanos, kalpos par pamatu jaunam esošā krājuma kontekstam, un tīri fiziski ārtelpas darbu kolekcija būtiski mainīs muzeja topogrāfiju. Šādi tiks spilgtināta arī Kentuki vizuālās mākslas vide, kuras stiprināšanas nolūkos Els Šendss 2016. gadā nodibināja Great Meadows Foundation.
Alekss Hārtlijs. Maigais sabrukums. 2016. Cinkots tērauds, betons. Foto: Julien Robson
Kāda bija jūsu pati pirmā saskare ar mākslu? Lasīju, ka jaunībā jūs ļoti iespaidojis redzētais Filipsu kolekcijas muzejā.
Bija jau arī šis tas pirms tam. Tomēr Filipsu kolekcija bija galvenais stimuls, kas man lika pievērsties mākslai. Mana vecmāmiņa dzīvoja Vašingtonā, netālu no Filipsu kolekcijas muzeja. Tā kā bieži tur pavadīju nedēļas nogales, tad mēdzu viens pats iet uz muzeju. Interesanti, ka man to neviens nelika darīt, es pats vienkārši gāju. Mani vienmēr ir saistījuši muzeji, to kolekcijas.
Muzejs atradās Filipsu oriģinālajā namā, kurā viņi bija dzīvojuši. Es devos turp tik bieži, ka būtu kā gids varējis vadīt ekskursijas. Precīzi zināju, kur kas atrodas, un man bija sajūta, ka starp katru kolekcijas priekšmetu un mani ir kāda īpaša saikne. Tā bija savveida personiska identificēšanās. Piemēram, es domāju, ka Tomasa Īkinsa “Mis Amēlijas van Bjūrenas” (1881) portrets izskatās pēc manas mātes.
Šī ir ļoti augstas kvalitātes kolekcija, tā tapusi kā viena cilvēka un viņa sievas vīzija. Dankanam Filipsam bija ļoti daudz naudas, un tolaik bagāts cilvēks varēja nopirkt franču impresionistu augstākās klases darbus, tādus kā Renuāra “Laivinieku pusdienas” (1880–1881). Muzejā šim darbam tuvojies, kāpjot pa kāpnēm uz augšējā stāva balles zāli... un tur galā “Laivinieki” iznirst kā uzlecoša saule. Es pavadīju daudz laika, skatoties uz šo gleznu. Nekad nevajadzētu piemirst, ka Filipsu kolekcija bija paredzēta mājas apstākļiem pašu Filipsu namā. Man vienmēr ir labāk patikusi šāda vide. Tā, lūk, tas sākās...
Kāda bija jūsu pirmā aktīvā kolekcionēšanas pieredze?
Esmu to pilnīgi aizmirsis, taču, raugoties atpakaļ, savveida kolekcionēšanas impulss man ir bijis vienmēr. Jau ļoti agrā vecumā es kolekcionēju tukšas franču smaržu pudelītes, kā arī tos mazos kausiņus, ko mēdz saukt par Tobija kausiem. Tie bija nelieli keramikas darinājumi sēdoša cilvēka veidolā (piemēram, Vinstona Čērčila un citu pazīstamu vai ne tik pazīstamu cilvēku) ar osu aizmugurē. Bija vēl citas nelielas kolekcijas – miniatūras lellītes un alvas zaldātiņi.
Runājot par muzejiem 40. gados, jūs esat teicis, ka tolaik nav bijis īpaši modīgi tos apmeklēt. Kā cilvēki tajā laikā attiecās pret muzejiem?
Tolaik daudz cilvēku uz muzejiem negāja un noteikti ne tīņi. Vašingtonas Nacionālā galerija bija tikko uzcelta, un daži sāka uz turieni iet, bet lielākoties tā bija ļoti buržuāziska nodarbošanās – iet uz muzejiem.
Mels Kendriks. Marķieris #6. 2014. Liets betons. Foto: Edward A. Winters
70. un 80. gados, kad Donalds Džads izveidoja savu Džada fondu Marfā, viņš uzskatīja, ka muzejos un galerijās mākslinieku darbi ir slikti eksponēti, tāpēc vēlējās radīt ideālu vietu savai mākslai. Vai piekrītat šādai pozīcijai? Kāds ir jūsu uzskats attiecībā uz muzeja telpām un veidu, kā mūsdienās tur tiek eksponēta māksla?
Man personiski tas, kas ir mākslai fonā, šķiet gandrīz tikpat būtisks kā pati māksla. Lielai daļai mākslas ir nepieciešama mājas vide. Māksla kļūst labāka, kad ar to dzīvo. Un ir dažas institūcijas, kas sterilizē un sanitizē mākslu. Nekad nebiju sapratis Džadu, līdz aizbraucu uz Marfu un ieraudzīju, kā viņš ir transformējis vecās armijas barakas. Vienā ēkā viņš sienas bija atvēris dabai – abās ēkas pusēs sienas bija no stikla –, un mākslas objekti salikti vidū. Rezultātā tie vienmēr skatāmi uz dabas fona. Tur es beidzot sapratu viņa mākslu tā, kā nekad iepriekš nebiju spējis. Es saprotu, ko viņš domāja, paužot neiecietīgo attieksmi muzeja ekspozīcijām. Manā skatījumā visai mākslai jābūt skatāmai uz dabas fona.
Un tāpēc jūs pasūtījāt arhitektam Deividam Mortonam ēku pilnīgi idilliskā lauku nostūrī...
Jā, mēs ar manu mirušo sievu Mēriju galu galā uzcēlām kolekcijai māju – pietiekami lielu, lai tā varētu augt.
Arhitekts ļoti labi zināja, kas ir mūsu kolekcijā. Tolaik mums nebija tik daudz darbu kā tagad, bet viņš jau tad izprata mūsu gaumi un uzcēla māju, kas patiesi atspoguļoja to, kas mēs esam un kā vēlamies dzīvot. Viņam tas izdevās ļoti jauki. Arhitektam zināmā mērā jābūt kā psihoterapeitam – viņam jāpazīst tevi labāk par tevi pašu. Sadarbība ar arhitektu ir pieredze, kas balstās uz uzticību. Tas ir kā pasūtīt mākslas darbu – tu nesaki māksliniekam, kas viņam vai viņai jādara. Izdarot pasūtījumu, tu vienkārši uzticies māksliniekam.
Sols Levits. Sienas zīmējums #714: neregulāra forma ar krāsainas tušas mazgājuma lentēm. 1993. Krāsainas tušas mazgājums. Foto: Edward A. Winters
Kā Mortons atrada pareizo risinājumu, pareizo formulu, lai uzceltu māju mākslas kolekcijai, kas turpinās pieaugt apjomā? Kā šis nams atšķiras no parastas ģimenes mājas?
Šī ir ļoti nekonvencionāla māja. Vai drīzāk var teikt, ka tā ir nekonvencionāla un konvencionāla vienlaicīgi. Mēs teicām arhitektam, ka mājai jābūt paredzētai gan diviem cilvēkiem – Mērijai un man –, gan arī 86 pie vakariņu galda sēdošiem cilvēkiem. Taču mēs tiešām negribējām ēdamistabu. Mēs vēlējāmies, lai cilvēki uz maltītēm šeit nāk īpašos gadījumos – lai viņi savā starpā socializējas un vienlaikus redz mākslu. Uz to Mortons atbildēja ar milzīgu zāli, kurā varam izvietot daudzus ēdamgaldus. Es bieži pieminu to, kā šajā namā mēs atklājām, ka māksla, arhitektūra, ainava un viesmīlība var kļūt par vienu kopēju pieredzi.
Visvairāk māja patīk māksliniekiem. Ja lūdzu kādam māksliniekam uztaisīt pasūtījuma darbu, viņš atbrauc šurp, pavada nedēļas nogali un vizualizē savu darbu. Tad es viņam jautāju: “Kur tu vēlētos to novietot? Jo vieta, kur novietosi savu darbu, ir tikpat svarīga kā mākslas darbs, ko tu tikko radīji.” Visa šī lieta – kolekcija un māja – ir kā gigantiska dineja, kurā uzņemot viesus jāizlemj, kurus sēdināt blakus, jo viesi ir dažādi. Tas pats attiecas uz šo kolekciju – ir daži “sliktie zēni”, kam patīk uzdzīt spriedzi, tomēr to nav tik daudz, lai izjauktu pasākumu.
Īva Rotšilda. Kultūra un daba. 2014. Krāsots alumīnijs. Foto: Edward A. Winters
Vai spējat iztēloties savus mākslas darbus nobāztus kaut kur noliktavā?
Mums nekad nav bijusi nekāda veida glabātava. Tāpēc vienmēr bija ļoti jāuzmanās attiecībā uz to, cik daudz pērkam. Citādi nebūtu vietas, kur to visu salikt. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc sākām iziet ārpus telpām un pasūtīt mākslas darbus, kas paredzēti izstādīšanai laukā. Taču es negribēju, lai tas izskatās pēc mākslas parka. Gribēju, lai tā izskatās pēc vietas, kurā kāds dzīvo. Mēs nopirkām 20 aitas un palaidām tās pļavā, lai kalpo kā atgādinājums, ka šī vieta joprojām ir ferma, ka tā ir organiska un piesaistīta dabai.
Kolekciju jūs izveidojāt kopā ar sievu.
Jā, mēs sākām kopā. Mums bija ļoti līdzīga gaume. Mums kopā lieliski saskanēja. Viņa pieņēma ļoti ātrus un tūlītējus lēmumus, kamēr es gribēju apdomāties. Bet parasti viņai bija taisnība. Dēļ manas vēlmes nogaidīt mēs palaidām garām dažas ļoti labas lietas.
Ko, piemēram, jūs palaidāt garām?
Viena lieta, kas nāk prātā, ir Džima Daina skulptūra. Atceros, ka Mērija to vēlējās uz vietas nopirkt. Es biju pretī. Tagad atceroties, man liekas, ka tā būtu bijusi interesants papildinājums.
Vēl ir lielisks stāsts par keramiķi Kenu Praisu. 60. gados viņš veidoja ļoti dīvainus objektus olas formā. Mēs ar Mēriju ieraudzījām viņa darbu kādas Ņujorkas galerijas izpārdošanā, un mums abiem tas patika. Tomēr es teicu: “Mērij, tas ir pārāk dārgs, mēs to nepirksim.” Es nespēju par to beigt domāt un pēc kāda laika sazvanīju galeristi, lai pateiktu, ka esmu gatavs maksāt. Bet viņa atbildēja: “Atvainojiet, bet diemžēl mēs to esam jau pārdevuši.” Tas bija ap Ziemassvētku laiku. Tad nu Ziemassvētku rītā es atveru paciņu no savas sievas un pilnīgā pārsteigumā atklāju, ka viņa man ir nopirkusi šo Kena Praisa darbu! Tagad tas ir viens no maniem mīļākajiem un vērtīgākajiem visā kolekcijā.
Bet, ziniet, ja kaut ko palaižat garām, tas ir gluži kā attiecībās, jo vienmēr taču būs nākamā draudzene. (Smejas.)
Kas vēl bez Mērijas spontanitātes un jūsu tendences uz apdomību ir padarījis kolekciju par to, kas tā ir šodien?
Mērijai bija ļoti svarīgi uzņemties tādu kā aizbildniecību pār māksliniekiem. Viņa ļoti noņēmās, lai palīdzētu viņiem pārdot darbus. Dažkārt tas viņai kļuva pat svarīgāk par pašiem mākslas darbiem. Man lielāka nozīme bija kvalitātei, nevis vienkārši izpalīdzēšanai māksliniekiem. Man arī patīk process izaicināt mākslinieku ar pasūtījumu. Šodien mājā un ap māju ir ap 14 pasūtījuma darbu, no tiem lielākais ir Majas Linas lendārta objekts.
Great Meadows jums ir izveidots objekts Mērijas piemiņai. Vai varat par to pastāstīt?
Jā, tas ir Stīvena Vitjello audiodarbs ar nosaukumu “Vēja arfa” (2010). Es vēlējos ko tādu, kas patiesi atklātu viņas gaumi un to, ka tā savā veidā bija garīgāka par manējo. Tas bija cits garīgums. Daudz ciešākā saistībā ar dabu. Man būtu jāmācās, kā vairāk pietuvoties dabai, bet viņai tas bija iekšā. Stīvens bija pieslējis mūsu īpašumā pie koka ģitāru un tad ierakstījis skaņu, ko radīja vējš, pieskaroties stīgām. Jau studijā viņš šīs skaņas sintezēja audiodarbā, kas tika eksponēts mājas priekšpagalmā. Darbs ir līdzīgs monohromai gleznai. Tas ilgst ap stundu, un ieklausoties var dzirdēt, kā kopā ar dabas skaņām veidojas unikāls koris.
Hīls Kieils. Spirālkāpnes. 2016. Buru audekls, virve. Foto: Edward A. Winters
Vai piekrītat viedoklim, ka ir jāzina, kā skatīties uz mākslu? Jāzina, kā klausīties mūziku?
Māksla ir tā, kas iemāca, kā ieklausīties, kā redzēt. Atceros, ka Džonam Loganam Ņujorkā bija iestudēta luga “Sarkanais” – tā bija par Marku Rotko. Izrādes sākumā nav priekškara, un Rotko apmēram pusstundu sēž ar muguru pret skatītājiem. Beidzot atskan zvans pie durvīm, un ienāk kāds jauns cilvēks – Rotko jaunais asistents. Rotko nostājas gleznas priekšā un prasa viņam: “Ko tu redzi?” Un tas ir lielais jautājums. Ir vajadzīgs laiks, lai tu zinātu, uz ko skaties. Un tas mainās. Tu vari sevī attīstīt jūtīgumu, cieša vērojuma spējas. Mākslinieks redz to, ko tu nekad neesi ieraudzījis. Domāju, ka māksliniekiem piemīt savveida maģija. Tu skaties uz mākslas darbu un vispirms vari redzēt, kā mākslinieks cīnās ar savu ideju. Viņš nekad pilnībā nenonāk pie galīgās atbildes. To izdari tu pats, kļūstot par daļu no procesa. Viens no vārdiem, kas man ļoti patīk, ir gaze (angļu val. – cieši, iedziļināti skatīties) – apcerēt un apsvērt.
Reiz runāju ar bijušo Ņujorkas Metropoles muzeja direktoru Filipu de Montebello. Jautāju, vai viņš joprojām iet uz muzeju, un viņš atbildēja: “Jā!” – “Ko jūs tur darāt?” – “Es tur nekad nepavadu vairāk par stundu un nekad neapskatu vairāk par desmit mākslas darbiem.” Tātad viņš pie katra mākslas darba pavada piecas vai mazliet vairāk minūtes. Tā mums visiem vajadzētu darīt! Mākslinieks varbūt pie gleznas pavada veselu gadu, bet lielākā daļa cilvēku – labi ja 30 sekunžu...
Vai iesaistāties mākslinieku radošajos procesos?
Nē, cenšos turēties, cik tālu vien iespējams. Dažreiz mākslinieku darbi var būt izaicinājums mācīties, lai ar laiku tie iepatiktos.
Priekšplānā: Ričards Longs. Atlantijas šīferis. 2002. Delabolas šīferis. Foto: Edward A. Winters
Kolekcionāri, ko intervējam, arvien biežāk apšauba ideju par mākslas “īpašuma tiesībām”. Vai viņi tiešām ir tās “īpašnieki”? Vai mākslas gadījumā vispār ir iespējams pilnībā “piederēt”?
Tu to izmanto tikai uz laiku, pēc tam to izmantos kāds cits. Protams, kad esi kolekcionārs, tavā dabā ir vākt lietas. Bet tev ir jāsaprot, ka reiz pienāks arī tava nāves diena. Nekas nav paliekošs. Turklāt tava gaume visu laiku mainās. Ir dažas lietas, ko es nopirku pašā sākumā tikai tāpēc, ka tās bija šokējošas. Tagad mani galīgi neinteresē šokējošais. Protams, es vēlos mākslas darbus, kas ir izaicinoši, taču dažreiz cilvēki iesprūst šajā mākslas šokējošajā aspektā un pērk tikai to. Kolekcija vienmēr atspoguļo kolekcionāra personību. Un, ja tev pieder mākslas darbi, jāuzmanās, lai nesāc piederēt tiem.
Vai esat kādreiz iedomājies pasūtīt māksliniekam, piemēram, kapelu vai kaut ko citu, kas būtu saistīts ar reliģiju? Kaut ko modernu, bet reizē sakrālu?
Atbilde ir “nē”, par spīti manai profesijai. Man patiešām patīk Matisa Vansas kapela. Man patīk Koventri katedrāle... Bet lielākā daļa... Es nezinu. Domāju, ka šajā ziņā trūkst izpratnes par to, ka reliģiskais aspekts mēdz pārmākt mākslas spēku. Manā skatījumā viss ir kapela. Tā nav tikai viena vieta.
Vai jūs pazīstat vēl kādu ar baznīcu saistītu cilvēku, kas nodarbojas ar mākslas kolekcionēšanu?
Nē. Ja viņi ir saistīti ar baznīcu, tad viņus interesē reliģiskā māksla, kas, manuprāt, ir šausmīga. Reliģiozitāte vienmēr ir slazds.
Sols Levits. Sienas zīmējums #1082: krāsu restes (istaba). 2003. Akrils. Foto: Edward A. Winters
Jums viena istaba ir pilnībā veltīta Solam Levitam, vienam no visslavenākajiem konceptuālistiem. Kāpēc viņš? Kad tajā telpā strādājat, vai sajūtat kādu īpašu saikni ar mākslinieku? Vai viņa dvēsele un gars runā ar jums, iedvesmo jūs?
Viņš bija ģēnijs. Viņš nekad nav bijis šajā mājā; tikai redzējis to bildēs. Viņš patiesībā nekad nav pieskāries ar savu roku pie tās istabas sienām, bet, redzot to uzzīmētu un maketā, viņš pilnībā saprata šo telpu. Viņa dizains, ko realizēja viens no viņa asistentiem mācekļiem, turpina piesaistīt manu uzmanību un fascinēt. Tas ir mans birojs, tāpēc man nākas tur pavadīt daudz laika.
Manuprāt, mākslinieki rada alternatīvas pasaules. Viņi piedāvā atšķirīgu veidu, kādā skatīties uz dzīvi un pasauli. Un man patīk viņu pasaules redzējums labāk par to, kurā man jādzīvo. Tur ir tā fantāzijas izjūta (kas ir ļoti svarīga), un man savā dzīvē patīk fantāzija – dzīvot tajā.
Guļamistabā mums ir pasūtījuma darbs, ko radījusi keramiķe Betija Vudmena. Viena no viesu guļamistabām ir Barselonas mākslinieces Susanas Solano radīta. Paša jaunākā pasūtījuma (citai viesu guļamistabai) autors ir afroamerikāņu mākslinieks Odili Donalds Odita.
Odili Donalds Odita. Sapņu lauks. 2016. Akrils. Foto: Edward A. Winters
Kas notiks ar šīm istabām, kad jūsu kolekcija pārceļos uz muzeju?
Nu, patiesību sakot... tāpat kā citas lietas, arī māksla piedzīvo daudz transformāciju. Šajā brīdī šī kolekcija ir brīnišķīga – māja un tās apkārtne, viss ar to saistītais ir brīnišķīgs. Un tas viss beigsies līdz ar manu nāvi. Lielākā kolekcijas daļa, ieskaitot visus pasūtījuma darbus, tiks atdota Spīda mākslas muzejam Luisvilā un tur tiks izmantota citiem mērķiem. Man jāpiemetina, ka daļa no kolekcijas nonāks arī KMAC muzejā [Kentuki Mākslas un amatniecības muzejs – Red.], kura dibināšanā 1981. gadā Mērija bija iesaistīta. Jāsaprot, ka oriģinālais kolekcijas izmantojums nebūt nav vienīgais. Dzīves laikā tu lieto šo mākslu, pēc tam ļauj to lietot kādam citam. Māksla tev patiesībā nepieder; tu esi par to samaksājis, bet tā tev nepieder. Tā pieder ikvienam, kurš uz to skatās. Un cilvēki uz to var skatīties dažādi.
Vai jums ir kādi īpaši nosacījumi, kas muzejam jāievēro? Ir bijušas daudzas situācijas, kad muzejiem cieši jāpieturas pie dāvinātāju noteikumiem.
Nē, manā gadījumā tā nav. Es nenosaku, kas viņiem jādara. Zinu, ka tā ir Izabelas Stjuartes Gārdneres muzejā Bostonā. Viņai bija liela kolekcija, un viņa gribēja būt droša, ka tajā nekad neko nevarēs mainīt. Ar mani savukārt ir tā, ka man tieši liekas, ka vajag mainīties.
Skats no balkona ļauj ieraudzīt Pītas Koinas, Metjū Mecgera, Elizabetes Marijas, Havjera Peresa, Roberta Ārnsona, Aniša Kapūra, Ričarda Dīkona un citu autoru mākslas darbus. Foto: Edward A. Winters
Vai, veidojot kolekciju, esat kādreiz izmantojis kuratora vai konsultanta pakalpojumus?
Esmu vienmēr bijis cieši saistīts ar mūsu vietējo Spīda mākslas muzeju, vienmēr esmu bijis tā valdē. Šī pieredze man devusi neizmērojamas zināšanas, kas gūtas no profesionāļiem un palīdzējušas veidot manis paša kolekciju. Tāpēc tagad, nododot savu kolekciju muzejam, es gribu atdot kopienai to, ko tā devusi man.
Gribētu pievērsties vēl kādam jūsu personības aspektam, proti – jūs esat bijis arī kinorežisors.
Es esmu mācītājs, un es esmu arī Strēlnieks pēc horoskopa. Strēlniekiem interesē jauni apvāršņi. Viņiem patīk doties ceļojumos, doties tālāk. Tā ir daļa no reliģijas. Es domāju, ka patiesībā reliģija ir par dzīvi, un dzīve ir mūžam mainīga: vienmēr ir jauni apvāršņi un jaunas situācijas. Reliģijas jēga ir parādīt, kā sevi atvērt pārmaiņām. Būdams mācītājs, es domāju, ka, uzņemot filmu, tas mani vēl vairāk atvērs pārmaiņām. Es iestājos kinoskolā; toreiz mani bija kādi 40 gadi. Mārtins Skorsēze vadīja kino studiju programmu Ņujorkas Universitātē, kad es to apmeklēju. Visi pasniedzēji bija aptuveni 23 gadus veci, bet studentiem lielākoties bija ap 19. Un viņi bija ļoti drosmīgi. Man tas atvēra acis. Atceros, ka bija viena meitene, kas bija pieaicināta palīdzēt studentu filmu tapšanā. Naudas tam nebija, tāpēc mums vajadzēja sameklēt cilvēkus, kas piedalītos uzņemšanā par velti vai par ļoti minimālu samaksu. Atceros arī, ka tur bija kāds režisors, un tā meitene devās pie viņa uz mājām jau pirmajā vakarā. Neko tādu savā dzīvē nebiju redzējis! (Smejas.)
Vēlāk es sāku veidot dokumentālās filmas Kentuki televīzijai un pat vinnēju Pībodija balvu – visprestižāko raidorganizāciju balvu [Amerikā]. Tolaik es nesapratu, ka filmēju vēsturi. Tie bija 70. gadi. Tagad cilvēki skatās šīs filmas un nespēj noticēt tam, kas tolaik norisinājās pilsētā un štatā.
Kāda toreiz bija dzīve Kentuki?
Tā bija daudz apvaldītāka. Daudz vienkāršāka. To būtībā vadīja piecas ģimenes. Visu varēja panākt vien ar pieciem telefona zvaniem. Tagad nekā no tā vairs nav. Ģimeņu vietā ir nākušas korporācijas. Un kļuvis daudz grūtāk kaut ko izdarīt kopienas labā. Šodien viss ir tik nestabils. Nekad nevari zināt, kas notiks. Piemēram, šis prezidents...
ASV prezidenta iespaids uz kultūrpolitiku ir minimāls. Tomēr viņš var pieņemt lēmumus, kas ietekmē radošo darbību...
Tas ir baismīgi. Redzu, ka viņā ir kaut kas nedaudz traks. Nekad nevar zināt, kāds būs viņa nākamais solis. Un viņš nav īpaši gudrs. Viņš ir gudrs biznesā, es pieņemu, bet pār viņu valda naudas taisīšanas kāre. Naudas taisīšana pārņem visu sabiedrību – iespējams, daudz nopietnāk, nekā mēs iedomājamies. Mēs domājam, ka pieņemam lēmumus, bet tos sen jau mūs vietā ir pieņēmušas korporācijas.
Varbūt šī situācija māksliniekiem var kalpot kā savveida motivācija...
Domāju, kā tā liks cilvēkiem apvienoties. Viņi sapratīs, ka nevar tā vienkārši sēdēt un visu pieņemt kā pašsaprotamu. Manuprāt, mākslinieki kļūs pravietiskāki nekā līdz šim. Un cilvēki sapratīs, cik māksla patiesībā ir būtiska skatam uz pasauli.
Mērija Karozersa. Zem virspuses. 2016. Porcelāns, tērauds. Foto: Edward A. Winters
Kur pašlaik dodas ASV mākslas pasaule?
Šajā ziņā esmu ļoti apmulsis un pieņemu, ka tam ir kāds sakars ar manu vecumu. Es skatos apkārt – šeit publiskā vietā visi ir vismaz 40 gadus jaunāki par mani. Saprotu, ka tā ir liela vecuma starpība. Viņi tvīto, un es pat nezinu, kas tas īsti ir. Tā ir citāda pasaule, un es no tās izgaistu.
Jūs nesen esat nodibinājis fondu. Kas jūs motivēja to darīt, un vai tas ir izrādījies veiksmīgs pasākums?
Apskatot savu kolekciju, aptvēru, ka tajā ir ārkārtīgi maz mākslinieku no Kentuki. Sāku domāt, kāpēc tā. Secināju, ka vietējie mākslinieki ļoti norobežojušies no ārpasaules un minimāli eksponējas kaut kur ārpus mūsu lokālās vides. Visā visumā man šķita, ka viņi ir ieslēgušies savās darbnīcās un neskatās nekur tālāk par jau zināmo un pazīstamo. Tāpēc nolēmu, ka primārais, kas nepieciešams Kentuki mākslai, ir līdzekļi māksliniekiem, lai viņi varētu doties ārpus sava štata uz tālām vietām, kur viņi sastaptu mākslu un cilvēkus ar daudz plašāku perspektīvu. Aptuveni pirms gada es nodibināju Great Meadows Foundation. Līdz šim esam piešķīruši ap 60 stipendiju ceļošanai profesionāliem māksliniekiem, kuri dzīvo šajā štatā. Piesakoties mēs ar katru izrunājamies individuāli un palīdzam noformēt pieteikumu. Mēs gribam būt pārliecināti par to, vai viņi zina, kā ceļojums potenciāli ietekmēs viņu darbu un arī kāpēc vispār kaut kur vēlas ceļot. Fonds ir atvēris pilnīgi jaunas durvis manās attiecībās ar vietējiem māksliniekiem, un esmu saņēmis daudz pateicības no māksliniekiem par šādu atbalstu.
Kādu jūs redzat fonda turpmāko attīstību?
Tā turpmākajā attīstībā es redzu vairākas jaunas iniciatīvas, kā palīdzēt mākslas uzplaukumam Kentuki. Mums padomā ir kuratoru ceļojumu programma un štata mākslas institūciju atbalsta programma. Sagaidu, ka galu galā tas ietekmēs vietējo muzeju izstāžu kvalitāti, un fonds palīdzēs finansiāli atbalstīt izstādes gan štatā, gan ārpus tā, lai radītu plašāku kontekstu Kentuki māksliniekiem. Turklāt vēl es ceru, ka fonda aktivitātes cels jauno kolekcionāru informētības līmeni un savā veidā atbalstīs kolekcionēšanas nākotni.
Kuras, jūsuprāt, ir labākās kolekcijas, ko esat redzējis?
Tās, kurām ir viens personisks redzējums. Pirmā būtu Filipsu kolekcija – viņu gaume man liekas apbrīnojama. Mans iemīļotākais muzejs ir Beieleru fonda muzejs, ko arī radījis individuāls pāris. Tas nav liels, tam ir savs skatījums uz dabu – lielie logi pavērsti pret parku –, un viss ir visaugstākās kvalitātes. Neliela kolekcija, augsta kvalitāte un daba. Tas ir atsvaidzinoši.
Žaume Plensa. Baltā ēna. 2009. Krāsots nerūsējošais tērauds. Foto: Edward A. Winters
Ja jūsu kolekcija būtu ceļojums, kā jūs to raksturotu?
Interesants jautājums. Savā ziņā tas ir ceļojums no konvencionalitātes uz nekonvencionalitāti. Sajusties kā mājās kopā ar kaut ko, kas ir nekonvencionāls. Tā ir daļa no manis. Man patīk nekonvencionālas lietas. Man patīk gan elegance, gan noslēpums. Patīk, ja man atklāj jaunas vietas. Domāju, ka tas ir tas, ko vēlos.
*Intervija notika 2016. gada novembrī Londonā.
