Andra Kļaviņa portrets. Gleznotājs - Ivars Poikāns.

Vai Jums ir nepiepildītais kolekcionāra sapnis?

Vienmēr dzīvē jābūt tālākai zvaigznei, kuru grūtāk aizsniegt. Taču mākslas kolekcionēšanā viss lielā mērā atkarīgs no piedāvājuma.

Kura no parādībām mākslas vēsturē jums šķiet visiedvesmojošākā?

Tā būtu Rīgas Mākslinieku grupas laiks – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, u.c. Tā bija kā jauna dvesma latviešu mākslā, līdz tam laikam latviešu māksla bija stingri akadēmiska. Manuprāt, Latvijas mākslas vēsturē šis ir nozīmīgs lūzuma punkts.

Taču šīs lietas var novērtēt tikai no laika distances. Piemēram, 30. gadu Rīgas pilsētas mākslas muzeja izstāžu katalogi prezentē tādu mākslinieku vārdus, par kuriem šobrīd nekas vairs nav zināms.

Iespējams arī šobrīd ir mākslas parādības, kas liekas izcilas, taču pēc pieciem gadiem par tām neviens vairs nerunās, varbūt runās vēl pēc gadu desmitiem.

Raksturojiet spilgtāko pēdēja laika pārsteigumu, tikšanos ar laikmetīgo mākslu?

Biju uzaicināts Purvīša balvas 2011 žūrijas sastāvā. Tas bija patīkams mirklis.

Mākslā šodien atļauts ir daudz kas jeb atļauts ir viss. Iepazīšanās ar savulaik jaunajiem angļu māksliniekiem Saatchi galerijā Londonā 90 . gadu sākumā man bija šoks. Kopš tā laika mani ne ar ko mākslā nevar pārsteigt.

Un grūti arī ir izvērtēt. Šodien vienas ielas garumā ir trīs galerijas, mēneša laikā neskaitāmi mākslas notikumi. Informācijas gūzma ir milzīga – grūti atsijāt, grūti izvērtēt.

Padomju laikā bija Mākslas dienas un lielās izstādes Mākslas muzejā un Mākslinieku savienības namā krastmalā, kas bija notikums pats par sevi. Katra izstāde likās kā notikums. Tagad ir citādi.