Andra Kļaviņa portrets. Gleznotājs - Ivars Poikāns.

Andris Kļaviņš 0

Intervē Agnese Čivle
14/05/2011 

Īsi raksturojiet savu kolekciju.

Kolekcijas pamatā ir Latvijas tēlotājmāksla. Lielāko kolekcijas daļu sastāda darbi no laika perioda līdz 1944. gadam, taču viena kolekcijā pārstīvētā perioda robežzīme ir mūsdienas, otra – cik vien agri ir bijuši latviešu mākslinieki. Kolekciju sastāda vairāki simti vienību.

Kad aizsākās darbs pie kolekcijas veidošanas un kuru mākslas darbu Jūs uzskatāt par savas kolekcijas aizsākumu?

Kolekcijas veidošana aizsākās 80. gadu beigās, kad kā dāvanu no mātes 30 gadu dzimšanas dienā saņēmu Henrija Klēbaha darbu “Vilnis”.

Kuru jūs uzskatāt par savas kolekcijas šedevru un kāpēc?

Atbilde var skanēt visai triviāli – visi bērni mīļi. Katram mākslas darbam līdzi nāk savs stāsts – gleznas otra puse – aprakstīta, apzīmēta, putekļaina... Kāpēc gleznotājs to ir radījis, kam tā ir piederējusi... Varbūt par to ir nācies pacīnīties... Tas viss manās acīs rada mākslas darba vērtību. Taču man ir savi tuvākie autori.

Kurus Jūs uzskatāt par saviem tuvākajiem autoriem?

Šķiet, tas būtu Jelgavā dzimušais baltvācu mākslinieks Johans Valters, Latvijā zināms kā Jānis Valters, kurš vēlāk lēma par labu emigrācijai uz Vāciju. “Neputns” paspārnē iznākusī mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles monogrāfija par Johanu Valteru tuvāk iepazīstina ar mākslinieku, viņa daiļradi un gaitām. Sava mūža otrajā pusē Johans Valters no klasiskās un jūgendstila glezniecības pārgāja uz ekspresionismu, un Vācijā izaudzināja veselu mākslinieku plejādi. Par spīti hitleriskā režīma noliegumam (viņa darbi 30. gadu vidū pat tika izlikti izstādē kā sliktie paraugi), Valters nostiprinājās cilvēku atmiņā ar divkāršu spēku.

Vai jūsu mājoklī notiek “ekspozīcijas maiņa” vai arī tur atrodami vieni un tie paši darbi?

Iespējams, par kolekcionāriem ir izveidojies priekšstats, ka visas viņu dzīvojamo platību sienas no augšas līdz apakšai klāj bildes, bildes, bildes... Jāsaka, ka mājās un birojā pie sienām man nav sevišķi daudz mākslas darbu. Uz mani savulaik atstāja iespaidu Ermitāžas muzejs Sanktpēterburgā, kas ir ēka, kura speciāli celta Katrīnas Lielās Eiropā iepirktās kolekcijas izstādīšanai. Muzeja zāles ir pilnas ar šedevriem, taču galu galā jūs neredziet neko.