JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Mākslas kolekcionārs Anatolijs Pedans

Vai tad kāds kolekcionē to, kas pašam svešs?

Zināt, jā. Un tādu ļaužu ir ne mazums. Bet drīzāk, nevis to, kas pašam ir svešs, bet nav tuvs; toties rets, prestižs, statusu apliecinošs. Tie var būt nepavisam ne izcilākie kāda autora darbi vai sižets, kādu krājējs pats sev mājās pie sienas nekad neliktu. Piemēram, “Joanna Predteči sodīšana ar nāvi”. Un pat Christies’s “Krievu tirgos” zālē dzirdamas sarunas: šim oligarham ir, tam ir, bet man nav...

Man nekad nav bijusi tuva šāda pieeja. Visus darbus esmu izraudzījies pēc principa “patīk – nepatīk”. Cita lieta, ka ir gleznas, ko gribētos aplūkot katru dienu, bet ir arī tādas, ko reizi piecos desmit gados pielieku pie sienas uz kādu laiku, gūstu emocionālu stiprinājumu un atkal nolieku krātuvē.

Es arī nekolekcionēju mākslu pa periodiem... Teiksim, kā veidojās mana kolekcija tāda, kāda tā bija eksponēta Mākslas muzejā? Tāpat kā visos citos manas dzīves svarīgākajos lēmumos, arī šajā atjauta radās no rīta. Parasti es pamostos un pirmajās nomoda sekundēs man galvā jau ir pirmā doma: “Jāizdara tas un tas.” Un tieši tāpat kādā jaukā brīdī es pēkšņi sapratu, ka man rindojas ķēdīte, kas ved no 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz 20. gadsimta astoņdesmitajiem, kā es to saucu – krievu māksla 150 gados.


A. Jupatovs. “Kņazs Aleksandrs Ņevskis”. 1944. Papīrs, krāsu tuša, autortehnika. Anatolija Pedana kolekcija

Kāpēc tā sanācis – izskaidrot nevaru. Es vienkārši krāju to, kas man patīk. Es varētu iegādāties kaut ko no agrāka perioda, no 18. gadsimta vai 19. gadsimta sākuma. Man ir bijuši arī tādi darbi, bet esmu tos izlaidis no rokām, jo nejutu tās vibrācijas, kuras man sniedza darbi no vēlāka laika.

Kāpēc nolēmāt kolekciju izstādīt tieši Mākslas muzejā, nevis, piemēram, kādā galerijā?

Viss nāk no dzīlēm, no sakņu apzināšanās izjūtas. Atceros, kā mamma mani pirmo reizi atveda uz Mākslas muzeju. Man bija seši gadi. Lūk, es jau esmu uzrāpies pa kāpnēm un ienācis ēkā, un pirmais iespaids – kolonnas, zelta ciļņi un šī īpašā smarža, Ermitāžas smarža, muzeja smarža. Es esmu jūtīgs cilvēks, un šī gaisotne būs ietekmējusi manu apziņu. Iespējams, pat vecāki nesaprata, cik liels pārdzīvojums man tas bija. Kopš tā laika muzejs man ir mākslas templis, kaut kas pārpasaulīgs, muzejs ar lielo burtu. Izstādīties Nacionālajā muzejā ir liels gods, un es esmu ārkārtīgi pateicīgs muzejam par man izrādīto uzticēšanos. To es nekad neaizmirsīšu.


Vāze “Jūrmala”. 1930. gadi. Porcelāns, glazūra, apgleznots pēc S. Vidberga skices, apzeltījums. Darbnīca “Burtnieks”, Rīga. Anatolija Pedana kolekcija

Arī restaurēšanu uzticu tikai muzeju profesionāļiem, reiz man ir bijusi darīšana ar tā dēvēto privātrestauratoru, un pieredze bija galēji neveiksmīga, ko vairs nekad neatkārtoju. Priecājos, ka ir izdevies iepazīties gan ar papīra, gravīru, akvareļu restauratoriem. Tas ir nereāli grūts uzdevums, daudz sarežģītāks nekā eļļas gleznu atjaunošana. Es vienmēr esmu gatavs dalīties un dalos informācijā no sava arhīva ar muzeja darbiniekiem, tāpat arī dodu sava krājuma darbus tematiskām izstādēm, ko rīko muzejs.

Varbūt atgriezīsimies pie jūsu kolekcionāra karjeras. Tātad, ir 90. gadu vidus...

Deviņdesmito gadu vidū sākās gana profesionāla dzīve – sadarbība ar galerijām, senlietu saloniem, ikdienas gājieni pa pilsētu un ne tikai, meklējot jaunus darbus. Ir bijis, ka es dienā pa piecām sešām reizēm esmu devis kaut ko aplūkot. Maiņas, pirkumi. Man bija ļoti labs maiņas fonds, to biju savācis vēl padomju laikos, kad tas viss maksāja pavisam citu naudu. Un tad kļuva skaidrs, ka kaut kas jau sāk
izdoties. Ka pēc kaut kādām grupām, sadaļām tiek izraudzīti darbi, kas var kļūt par kolekciju.


B. Biļinskis. Lieldienas. 1920. gadi. Audekls, eļļa. Anatolija Pedana kolekcija

Paralēli visu laiku notika izpēte. Piemēram, Borisa Biļinska glezna “Lieldienas”. Es to nopirku Rīgā mākslas salonā, kura īpašnieces šo audeklu, pilnīgi noputējušu, bija atradušas kādā dzīvoklī, kur glezna pie sienas bija karājusies kopš 20. gadiem. Deviņdesmito sākumā, pētot Ņikitas Lobanova-Rostovska kolekcijas katalogu, aplūkoju melnbalto Biļinska pašportretu, un tas man dziļi iegūla atmiņā. Un pēkšņi pēc daudziem gadiem [aplūkojot Biļinska “Lieldienas”] rodas asociācija: “Šo seju esmu jau kaut kur redzējis.” Pārnāku mājās, mokoši pūlos atcerēties, un – ir! Paņemu katalogu, un tiešām. Tas pats paraksts – B.B. Tā pati seja. Viņš groteskā, lubu bildīšu manierē uzgleznojis pats sevi jautrā Lieldienu svinētāju pulkā. >>