Foto

Anatolijs Pedans: Atdodot vārdus

Sergejs Timofejevs

Sergeja Timofejeva saruna ar vienu no aizrautīgākajiem mākslas kolekcionāriem Latvijā – Anatoliju Pedanu

19/12/2011

Nemaz ne tik bieži dzīvē var sastapt cilvēkus, kas absolūti atbilst tam, ko dara. Teiksim, absolūtu ārstu, absolūtu politiķi vai absolūtu kolekcionāru, it īpaši mākslas kolekcionāru. Visbiežāk šī nodarbe saista jau dzīves pieredzējušus, savā profesijā veiksmīgus, naudīgus ļaudis. Viņiem gleznas un skulptūras savā mājā ir sasniegtā statusa apliecinājums un zināmā mērā arī ieguldījums nākotnē. Bet Anatolijam Pedanam ir cits stāsts. Viņš ar kolekcionēšanu aizrāvās jau jaunībā, un šī nodarbe pēc būtības veidojusi viņu kā personību un noteikusi dzīves ceļu. Turklāt viņš ir ne vien krājējs, bet arī pētnieks, kas paver aizmirstības priekškaru, parādot mākslas darbus, kuru autorība zudusi 20. gadsimta pārbaudījumu jukās un steigā. Šīgada augustā un septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikusī izstāde tā arī nosaukta – “Vārdi atgriežas”. Izdots arī apjomīgs un gaumīgs izstādes katalogs, daudzus tā rakstus Anatolijs Pedans sagatavojis pats. “Gan izstāde, gan pats projekts lielā mērā atspoguļo mūsu pilsētas multikulturālo mākslas vidi. Lai arī Eiropā vērojama multikulturālisma krīze, man gribējās parādīt, ka Rīgā tas vienmēr būs aktuāli. Arī katalogs ir trīs valodās. Ekspozīcijā iekļauti ne vien krievu, bet arī latviešu un baltvācu, ebreju, poļu un ukraiņu mākslinieki, kuri dzīvojuši Rīgā, bijuši saistīti ar to un kuru daiļradē jūtama krievu skolas ietekme vai kuri ir mācījušies Krievijā,” stāsta Anatolijs. 

nolēma savu auditoriju iepazīstināt ar vienu no aizrautīgākajiem mākslas kolekcionāriem Latvijā. Sarunājām satikties ar viņu nelielā, gleznu pārpilnā galerijā “Haberland” Vecrīgā, netālu no Rīgas pils. Arī galerijas nosaukums ir vēl viens atgūts vārds: 18. gadsimta beigās Kristofs Hāberlands bija galvenais Rīgas arhitekts. Vēsture un mūsdienas šī kolekcionāra dzīvē savijušās, šķiet, nesaraujamā saitē. Bet kāds ir viņa paša stāsts, paša vēsture? 

– Viss sākās ļoti sen, kad es tik tikko biju beidzis skolu. Vispār man jau kopš bērnības apkārt bijuši ļaudis, kuru mājās sienas rotāja gleznas. Mana mamma ir projektējusi inženierkomunikācijas daudzos Rīgas namos. Pie mums viesos nāca viņas draugi un kolēģi, arhitekti, konstruktori. Māju, kurā tolaik dzīvojām, tautā mēdza dēvēt par inženieru namu, jo tajā mita daudz radošo profesiju pārstāvju. Un tas viss formēja tādu vidi, kad man jau septiņpadsmit gadu vecumā radās interese par mākslu. Pirmais, ko darīju – sāku veidot bibliotēku. Pēc skolas iestājos Tehniskajā universitātē (toreiz – Rīgas Politehniskajā institūtā) un, kamēr tur studēju, paralēli visu laiku mācībām kā sūklis tvēru informāciju par māksliniekiem, mākslinieku apvienībām, virzieniem. Iegādājos daudzus enciklopēdiskos izdevumus, piemēram, Brokhauza-Efrona enciklopēdiju, ko bieži lietoju vēl šodien. Man jautā, kāpēc neizmantoju viņu vārdnīcu elektroniski. Bet es esmu grāmatu cilvēks, esmu paguvis piedzīvot to laiku, to iepriekšējo audzināšanu – pietāti pret grāmatu. Paņemt no plaukta sējumu un paturēt to rokās man sagādā patiesu prieku.

Sākotnēji mani interesēja vairāk lietišķās vēstures disciplīnas – heraldika, faleristika, numismātika. Pirmo gleznu ieguvu, kad man bija kādi astoņpadsmit. Tas bija nezināma Rietumeiropas gleznotāja darbs, kas pie manis nonāca no labas kolekcijas. Tāda jauka žanriska ainiņa “Slaisti”. Sabija man pie sienas trīsdesmit gadu. Pavisam nesen šķīros no gleznas, jo nolēmu koncentrēties tieši uz “krievu skolu” – nevar aptvert neaptveramo, ir par daudz.


S. Vinogradovs. “Pie patvāra”. 1920-30. gadi. Audekls, eļļa. Anatolija Pedana kolekcija

Tajā laikā mākslu uztvēru diezgan emocionāli, bet gleznas vairāk bija kā interjera daļa, personiskās telpas rota. Arī aizraušanās ar heraldiku mani vedināja tajā pašā virzienā – biju sakrājis ne mazums retu pirmsrevolūcijas izdevumu par šo tēmu. Un grāmatās par heraldiku bieži bija ar akvareli krāsotas gravīras, un manu interesi arvien vairāk piesaistīja gravīras un litogrāfijas. Jāpiebilst, ka mūsdienās daudzi kolekcionāri nepievērš uzmanību šim žanram, visi grib krāt gleznas, eļļā izpildītus darbus, jo tas ir kaut kas fundamentāls un vērtīgs. Un maz vērības velta zīmējumiem, gravīrām, plakātiem vai mākslinieciskām atklātnēm, kas veidotas litogrāfiski. Bet man tie visi ir mākslas darbi, kas katrs piesaista citādā veidā. Es ar to sāku. Pēc tam pienāca laiks, kad sapratu, ka mani visvairāk saista tieši glezniecība. 

Es jūtu kaut kādas vibrācijas, kaut kādu starojumu no gleznas. Kad darbs nonāk pie manis, lai saprastu, vai kāršu pie sienas vai novietošu krātuvē, gleznu nolieku sev priekšā – man ir tāda īpaša vieta – un katru dienu vēroju to. Dažas gleznas tur stāvējušas pa pusgadam. Nav tā, ka es ar lupu pētītu... Nē, vēroju, cenšos saprast, kādas emocijas manī rodas. Un dažkārt naktī pamostos, jo nevaru gulēt – tik spēcīga enerģija no gleznas nāk. Šī enerģija var būt kā pozitīva, tā negatīva. Kāds mans paziņa rīkstnieks uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai eļļas gleznas netiktu glabātas horizontāli. Jo mākslas darbiem piemīt tāda enerģētika, ko ne katrs var izturēt.


A. Bogoļubovs. “Palermo skats”. 1855. Audekls, eļļa. Anatolija Pedana kolekcija

Kāpēc tieši horizontāli?

Tad starojums acīmredzot iet ne īsti pareizā virzienā. Tas attiecas tieši uz eļļas gleznām. Grafikas, pasteļi, akvareļi mierīgi var gulēt mapēs. Bet gleznas manā krātuvē tiek glabātas tieši vertikāli.

Dažkārt pamostos kaut kādā trauksmē no mākslas darba stiprās enerģētikas, tā pat nav negatīva, vienkārši ļoti spēcīga. Kolekcionārs Jānis Zuzāns, mūsu latviešu Tretjakovs, cilvēks ar labu gaumi un plašu dvēseli – ar viņu es pārrunāju šādas lietas –, reiz teica, ka uz nakti gleznu var apklāt ar drānu, tāpat kā uz nakti mēdz piesegt papagaiļa būri. Un es zvēru: tā ir, īsteni mākslas darbi ar saviem smalkajiem laukiem iedarbojas uz cilvēku tiešā veidā.

Reiz nopirku gleznotāja Konstantīna Visocka darbu “Sumbri”, kuru, tāpat kā lielāko daļu citu manis iegūto gleznu, sakopa Natālija Kurganova, augstākās kategorijas restauratore no Ārzemju mākslas muzeja. Pakāru gleznu pie sienas, domādams, lai pāris dienu pastāv. Bet jau desmit gadu tā ir tajā pašā vietā. Esmu centies gleznu pārkārt citā vietā, nomainīt ar jaunu, bet ik reiz pēc pāris dienām nolieku to atpakaļ. Tā dažkārt notiek, ir kaut kāda ļoti stipra saikne tieši ar šo mākslas darbu. Bet citi kādu laiku pakarājas, lai dotu vietu nākamajiem... 

Vai jūsu profesionālā dzīve vienmēr bijusi saistīta ar kolekcionēšanu?

Padomju laikos vispār kolekcionēšana netika īpaši atzīta. Lai gan biju oficiālas organizācijas – Rīgas pilsētas kolekcionāru biedrības – dalībnieks, krāšanu drīkstēja uzskatīt vien par aizraušanos no darba brīvajā laikā. Ieguvu tehnisku izglītību un biju saistīts ar enerģētikas nozari – apmēram desmit gadus nostrādāju “Latvenergo”. Tikai pēc neatkarības atgūšanas uzdrīkstējos pilnībā nodoties kolekcionēšanai. Vispirms – apmēram līdz 90. gadu pusei – veicu ekspertīzes, pēc tam sapratu, ka man darbs labāk veicas vienatnē, kad nekas nenovērš uzmanību. Un kopš tā brīža iezīmējās mans kolekcionēšanas vektors.

 
J. Plēpis. Notikums, 1931. Papīrs, akvaleris. Anatolija Pedana kolekcija

Jāteic, ka jau padomju laikos liktenis mani saveda kopā ar ievērojamiem kolekcionāriem. Nevis uzpircējiem vai mākslas darbu tirgoņiem, bet tieši kolekcionāriem. Piemēram, ļeņingradieti Aleksandru Pereļmanu, kas padomju laikos tika uzskatīts par ievērojamāko spēļu kāršu un visa, kas saistās ar kāršu spēli (mēs visi savulaik esam dedzīgi nodevušies kāršu batālijām), kolekcionāru. Viņam bija ne mazums gleznu, veltītu šim sižetam. Aleksandrs Pereļmans bija izdevniecības “Aurora” tehniskās nodaļas priekšnieks. Apgāds izdeva smalkus mākslas albumus, kurus ar viņa starpniecību ieguvu arī es. Vēlāk Pereļmana kolekciju viņa dzīvesbiedre nodeva Benuā muzejam Pēterhofā, un tā ir viena no nedaudzajām rentablajām kolekcijām pasaulē. Valstij šis muzejs nav jādotē, jo par šo kolekciju ir pastāvīga interese.


A. Kramarevs. Plakāts tabakas fabrikai “Maikapar” (otrais variants). 1923. Kartons, tempera. Anatolija Pedana kolekcija

Kādā reizē tiku iepazīstināts ar Iļju Zilberšteinu, kura devīze “Īstena kolekcionēšana ir radošs darbs” kļuva arī par manai kolekcijai veltītās grāmatas vadmotīvu. Ievērojams kolekcionārs, mākslas zinātņu doktors, viņš lika pamatus privātkolekciju muzejam Maskavā, Puškina muzeja paspārnē. Viņš toreiz man teica: “Jaunais cilvēk, krāt vajag tikai to, kas pašam patīk”. Tas ļoti sasaucās ar manu izpratni. 

Vai tad kāds kolekcionē to, kas pašam svešs?

Zināt, jā. Un tādu ļaužu ir ne mazums. Bet drīzāk, nevis to, kas pašam ir svešs, bet nav tuvs; toties rets, prestižs, statusu apliecinošs. Tie var būt nepavisam ne izcilākie kāda autora darbi vai sižets, kādu krājējs pats sev mājās pie sienas nekad neliktu. Piemēram, “Joanna Predteči sodīšana ar nāvi”. Un pat Christies’s “Krievu tirgos” zālē dzirdamas sarunas: šim oligarham ir, tam ir, bet man nav...

Man nekad nav bijusi tuva šāda pieeja. Visus darbus esmu izraudzījies pēc principa “patīk – nepatīk”. Cita lieta, ka ir gleznas, ko gribētos aplūkot katru dienu, bet ir arī tādas, ko reizi piecos desmit gados pielieku pie sienas uz kādu laiku, gūstu emocionālu stiprinājumu un atkal nolieku krātuvē.

Es arī nekolekcionēju mākslu pa periodiem... Teiksim, kā veidojās mana kolekcija tāda, kāda tā bija eksponēta Mākslas muzejā? Tāpat kā visos citos manas dzīves svarīgākajos lēmumos, arī šajā atjauta radās no rīta. Parasti es pamostos un pirmajās nomoda sekundēs man galvā jau ir pirmā doma: “Jāizdara tas un tas.” Un tieši tāpat kādā jaukā brīdī es pēkšņi sapratu, ka man rindojas ķēdīte, kas ved no 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz 20. gadsimta astoņdesmitajiem, kā es to saucu – krievu māksla 150 gados.


A. Jupatovs. “Kņazs Aleksandrs Ņevskis”. 1944. Papīrs, krāsu tuša, autortehnika. Anatolija Pedana kolekcija

Kāpēc tā sanācis – izskaidrot nevaru. Es vienkārši krāju to, kas man patīk. Es varētu iegādāties kaut ko no agrāka perioda, no 18. gadsimta vai 19. gadsimta sākuma. Man ir bijuši arī tādi darbi, bet esmu tos izlaidis no rokām, jo nejutu tās vibrācijas, kuras man sniedza darbi no vēlāka laika.

Kāpēc nolēmāt kolekciju izstādīt tieši Mākslas muzejā, nevis, piemēram, kādā galerijā?

Viss nāk no dzīlēm, no sakņu apzināšanās izjūtas. Atceros, kā mamma mani pirmo reizi atveda uz Mākslas muzeju. Man bija seši gadi. Lūk, es jau esmu uzrāpies pa kāpnēm un ienācis ēkā, un pirmais iespaids – kolonnas, zelta ciļņi un šī īpašā smarža, Ermitāžas smarža, muzeja smarža. Es esmu jūtīgs cilvēks, un šī gaisotne būs ietekmējusi manu apziņu. Iespējams, pat vecāki nesaprata, cik liels pārdzīvojums man tas bija. Kopš tā laika muzejs man ir mākslas templis, kaut kas pārpasaulīgs, muzejs ar lielo burtu. Izstādīties Nacionālajā muzejā ir liels gods, un es esmu ārkārtīgi pateicīgs muzejam par man izrādīto uzticēšanos. To es nekad neaizmirsīšu.


Vāze “Jūrmala”. 1930. gadi. Porcelāns, glazūra, apgleznots pēc S. Vidberga skices, apzeltījums. Darbnīca “Burtnieks”, Rīga. Anatolija Pedana kolekcija

Arī restaurēšanu uzticu tikai muzeju profesionāļiem, reiz man ir bijusi darīšana ar tā dēvēto privātrestauratoru, un pieredze bija galēji neveiksmīga, ko vairs nekad neatkārtoju. Priecājos, ka ir izdevies iepazīties gan ar papīra, gravīru, akvareļu restauratoriem. Tas ir nereāli grūts uzdevums, daudz sarežģītāks nekā eļļas gleznu atjaunošana. Es vienmēr esmu gatavs dalīties un dalos informācijā no sava arhīva ar muzeja darbiniekiem, tāpat arī dodu sava krājuma darbus tematiskām izstādēm, ko rīko muzejs.

Varbūt atgriezīsimies pie jūsu kolekcionāra karjeras. Tātad, ir 90. gadu vidus...

Deviņdesmito gadu vidū sākās gana profesionāla dzīve – sadarbība ar galerijām, senlietu saloniem, ikdienas gājieni pa pilsētu un ne tikai, meklējot jaunus darbus. Ir bijis, ka es dienā pa piecām sešām reizēm esmu devis kaut ko aplūkot. Maiņas, pirkumi. Man bija ļoti labs maiņas fonds, to biju savācis vēl padomju laikos, kad tas viss maksāja pavisam citu naudu. Un tad kļuva skaidrs, ka kaut kas jau sāk
izdoties. Ka pēc kaut kādām grupām, sadaļām tiek izraudzīti darbi, kas var kļūt par kolekciju.


B. Biļinskis. Lieldienas. 1920. gadi. Audekls, eļļa. Anatolija Pedana kolekcija

Paralēli visu laiku notika izpēte. Piemēram, Borisa Biļinska glezna “Lieldienas”. Es to nopirku Rīgā mākslas salonā, kura īpašnieces šo audeklu, pilnīgi noputējušu, bija atradušas kādā dzīvoklī, kur glezna pie sienas bija karājusies kopš 20. gadiem. Deviņdesmito sākumā, pētot Ņikitas Lobanova-Rostovska kolekcijas katalogu, aplūkoju melnbalto Biļinska pašportretu, un tas man dziļi iegūla atmiņā. Un pēkšņi pēc daudziem gadiem [aplūkojot Biļinska “Lieldienas”] rodas asociācija: “Šo seju esmu jau kaut kur redzējis.” Pārnāku mājās, mokoši pūlos atcerēties, un – ir! Paņemu katalogu, un tiešām. Tas pats paraksts – B.B. Tā pati seja. Viņš groteskā, lubu bildīšu manierē uzgleznojis pats sevi jautrā Lieldienu svinētāju pulkā.

Cits atklājums, arī “Kauja par Eiropu” pie manis nonāca kā nezināma autora darbs. Arī bija nostāvējusi divus gadus uz grīdas kādā galerijā starp citiem darbiem. Galerijā man saka: “Ja tur būtu paraksts Zārdiņš...” Bet es taču redzu, ka tā ir pavisam cita stilistika, pavisam cita enerģija. Un vēl paraksts A. Ventuels. Galerijā saka – nevaram sadzīt pēdas šim māksliniekam. Bet es esmu mācījis vācu skolā, un man uzreiz prātā uzaust, ka vāciski eventuell nozīmē ‘iespējams’, ka tas ir pseidonīms, nevis uzvārds. Skatos un domāju: šīs izstieptās rokas es kaut kur jau esmu redzējis. Saprotu, ka ļoti labi pazīstu šī mākslinieka stilu. Nopirku darbu, atnesu mājās, domāju, domāju un pēkšņi nakts vidū pamostos... Es vispār esmu mierīgs un apcerīgs cilvēks, bet te pēkšņi pamostos trijos naktī, galvā viss dun. Pirmā doma – man jāiet pie grāmatplaukta, jāatver albums “Krievu grafika” un jāatrod Masjutins, opuss no cikla “Septiņi nāves grēki”. Atveru, salīdzinu ar to darbu un – jā! – tā pati stilistika, tas pats kompozīcijas veidošanas princips, tās pašas izstieptās rokas.


V. Masjutins. “Kauja par Eiropu”. 1940. Papīrs, tuša, akvarelis, sudrabs. Anatolija Pedana kolekcija

Ir tādi darbi, kuros es uzreiz saskatu, kas tas ir kas izcils, ka noteikti jāpapūlas tos iegādāties. Ir darbi, kas atklājas lēnām, un ir tādi, kas savu būtību atklāj pēc ļoti ilga laika.

Lūk, lai ar to visu nodarbotos, man jau vajadzēja savas telpas. Nācās pārdot dažus, piemēram, Bogdanova-Beļska, darbus, par ko tagad ļoti nožēloju, ka viņa nav manā kolekcijā. 2002. gadā man izdevās iegādāties šo ēku Pils ielā. Tā atrodas mazliet nomaļus no ierastajām tūristu un pircēju takām, bet man viņi nemaz nav vajadzīgi. Jo šī vieta nekad nav bijusi kā galerija pārdošanai, drīzāk kā savdabīgs izpētes centrs, kur notiek arī skates, bet – tikai aicinātiem viesiem.

Es pēc dabas neesmu ne komersants, ne biznesmenis. Lai gan mani draugi saka, ka vajadzētu. Jo ir sakrājies gana daudz tādu darbu, kas agrāk man interesēja, bet nu vairs nesaista. Tie stāv grupām vien. Varbūt kādreiz es arī nolemšu izlikt tos pārdošanai, pēc tam, kad uztaisīsim remontu.

Kā radies galerijas nosaukums? 

Nosaukums “Galerija Haberland” ir pateicības apliecinājums manai mammai, kas piedalījās daudzu Rīgas pēckara ēku projektu izstrādē. Arī arhitekta Kristofa Hāberlanda vārds nav nemaz tik plaši pazīstams – bet viņš taču ir uzbūvējis Vecrīgā vairāk nekā divdesmit ēku pilsētas klasicisma stilā 18. gadsimta beigās.

 
Izstādē “Vārdi atgriežas”. Vidū – izstādes kuratore un Mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja Ludmila Neimiševa sarunājas ar Christie’s krievu nodaļas starptautisko direktoru Alekseju Tīzenhauzenu

 Tātad var teikt, ka jūs tagad nodarbojaties ar savu kolekciju, galeriju, kaut ko pārdodat, kaut ko pērkat... 

Jā, kā jebkurš kolekcionārs. Un kolekcija izveidojusies gana apjomīga. Parasti šādos gadījumos tās aprakstīšanai tiek nolīgts profesionāls mākslas zinātnieks. Bet man pašam ir interesanti to darīt, pētīt arhīvus, vākt faktogrāfisko materiālu. Beigu beigās nonācu līdz izstādei un kataloga izdošanai. Bet tur ir publicēta tikai daļa, pati kolekcija ir ievērojami lielāka: gan apjomīgs grafiku krājums, gan virkne teātra darbu – tas ir vesels atsevišķs novirziens – un daudz kas cits.

Tik tikko esmu atgriezies no Londonas, kur piedalījos tradicionālās “Krievu nedēļas” pasākumos, satikos ar Christie’s – te notika arī manas grāmatas “Vārdi atgriežas” prezentācija – krievu nodaļas darbiniekiem un tās starptautisko direktoru Alekseju Tīzenhauzenu. Viņš ir izcils profesionālis un nenogurdināms pētnieks, kurš ir uzrakstījis ievadvārdus arī manam izdevumam un bija atbraucis uz izstādes atklāšanu Rīgā. Londonā es personiski iepazinos ar ļoti daudziem krievu mākslas kolekcionāriem un pētniekiem. Ņikita Lobanovs-Rostovskis, Ivans Samarins, Valērijs Dudakovs – vārdi, kas neprasa komentārus. Un varbūt tas ļaus pacelt aizmirstības priekškaru, kas sedz veselu rindu manas kolekcijas darbu, par kuru autoriem pašlaik nekas nav zināms.


Izstādes “Vārdi atgriežas” katalogs