JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Mākslas kolekcionārs Anatolijs Pedans

Es jūtu kaut kādas vibrācijas, kaut kādu starojumu no gleznas. Kad darbs nonāk pie manis, lai saprastu, vai kāršu pie sienas vai novietošu krātuvē, gleznu nolieku sev priekšā – man ir tāda īpaša vieta – un katru dienu vēroju to. Dažas gleznas tur stāvējušas pa pusgadam. Nav tā, ka es ar lupu pētītu... Nē, vēroju, cenšos saprast, kādas emocijas manī rodas. Un dažkārt naktī pamostos, jo nevaru gulēt – tik spēcīga enerģija no gleznas nāk. Šī enerģija var būt kā pozitīva, tā negatīva. Kāds mans paziņa rīkstnieks uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai eļļas gleznas netiktu glabātas horizontāli. Jo mākslas darbiem piemīt tāda enerģētika, ko ne katrs var izturēt.


A. Bogoļubovs. “Palermo skats”. 1855. Audekls, eļļa. Anatolija Pedana kolekcija

Kāpēc tieši horizontāli?

Tad starojums acīmredzot iet ne īsti pareizā virzienā. Tas attiecas tieši uz eļļas gleznām. Grafikas, pasteļi, akvareļi mierīgi var gulēt mapēs. Bet gleznas manā krātuvē tiek glabātas tieši vertikāli.

Dažkārt pamostos kaut kādā trauksmē no mākslas darba stiprās enerģētikas, tā pat nav negatīva, vienkārši ļoti spēcīga. Kolekcionārs Jānis Zuzāns, mūsu latviešu Tretjakovs, cilvēks ar labu gaumi un plašu dvēseli – ar viņu es pārrunāju šādas lietas –, reiz teica, ka uz nakti gleznu var apklāt ar drānu, tāpat kā uz nakti mēdz piesegt papagaiļa būri. Un es zvēru: tā ir, īsteni mākslas darbi ar saviem smalkajiem laukiem iedarbojas uz cilvēku tiešā veidā.

Reiz nopirku gleznotāja Konstantīna Visocka darbu “Sumbri”, kuru, tāpat kā lielāko daļu citu manis iegūto gleznu, sakopa Natālija Kurganova, augstākās kategorijas restauratore no Ārzemju mākslas muzeja. Pakāru gleznu pie sienas, domādams, lai pāris dienu pastāv. Bet jau desmit gadu tā ir tajā pašā vietā. Esmu centies gleznu pārkārt citā vietā, nomainīt ar jaunu, bet ik reiz pēc pāris dienām nolieku to atpakaļ. Tā dažkārt notiek, ir kaut kāda ļoti stipra saikne tieši ar šo mākslas darbu. Bet citi kādu laiku pakarājas, lai dotu vietu nākamajiem... 

Vai jūsu profesionālā dzīve vienmēr bijusi saistīta ar kolekcionēšanu?

Padomju laikos vispār kolekcionēšana netika īpaši atzīta. Lai gan biju oficiālas organizācijas – Rīgas pilsētas kolekcionāru biedrības – dalībnieks, krāšanu drīkstēja uzskatīt vien par aizraušanos no darba brīvajā laikā. Ieguvu tehnisku izglītību un biju saistīts ar enerģētikas nozari – apmēram desmit gadus nostrādāju “Latvenergo”. Tikai pēc neatkarības atgūšanas uzdrīkstējos pilnībā nodoties kolekcionēšanai. Vispirms – apmēram līdz 90. gadu pusei – veicu ekspertīzes, pēc tam sapratu, ka man darbs labāk veicas vienatnē, kad nekas nenovērš uzmanību. Un kopš tā brīža iezīmējās mans kolekcionēšanas vektors.

 
J. Plēpis. Notikums, 1931. Papīrs, akvaleris. Anatolija Pedana kolekcija

Jāteic, ka jau padomju laikos liktenis mani saveda kopā ar ievērojamiem kolekcionāriem. Nevis uzpircējiem vai mākslas darbu tirgoņiem, bet tieši kolekcionāriem. Piemēram, ļeņingradieti Aleksandru Pereļmanu, kas padomju laikos tika uzskatīts par ievērojamāko spēļu kāršu un visa, kas saistās ar kāršu spēli (mēs visi savulaik esam dedzīgi nodevušies kāršu batālijām), kolekcionāru. Viņam bija ne mazums gleznu, veltītu šim sižetam. Aleksandrs Pereļmans bija izdevniecības “Aurora” tehniskās nodaļas priekšnieks. Apgāds izdeva smalkus mākslas albumus, kurus ar viņa starpniecību ieguvu arī es. Vēlāk Pereļmana kolekciju viņa dzīvesbiedre nodeva Benuā muzejam Pēterhofā, un tā ir viena no nedaudzajām rentablajām kolekcijām pasaulē. Valstij šis muzejs nav jādotē, jo par šo kolekciju ir pastāvīga interese.


A. Kramarevs. Plakāts tabakas fabrikai “Maikapar” (otrais variants). 1923. Kartons, tempera. Anatolija Pedana kolekcija

Kādā reizē tiku iepazīstināts ar Iļju Zilberšteinu, kura devīze “Īstena kolekcionēšana ir radošs darbs” kļuva arī par manai kolekcijai veltītās grāmatas vadmotīvu. Ievērojams kolekcionārs, mākslas zinātņu doktors, viņš lika pamatus privātkolekciju muzejam Maskavā, Puškina muzeja paspārnē. Viņš toreiz man teica: “Jaunais cilvēk, krāt vajag tikai to, kas pašam patīk”. Tas ļoti sasaucās ar manu izpratni. >>