Mākslas kolekcionārs Anatolijs Pedans

Anatolijs Pedans: Atdodot vārdus 0

Intervē Sergejs Timofejevs
19/12/2011

Nemaz ne tik bieži dzīvē var sastapt cilvēkus, kas absolūti atbilst tam, ko dara. Teiksim, absolūtu ārstu, absolūtu politiķi vai absolūtu kolekcionāru, it īpaši mākslas kolekcionāru. Visbiežāk šī nodarbe saista jau dzīves pieredzējušus, savā profesijā veiksmīgus, naudīgus ļaudis. Viņiem gleznas un skulptūras savā mājā ir sasniegtā statusa apliecinājums un zināmā mērā arī ieguldījums nākotnē. Bet Anatolijam Pedanam ir cits stāsts. Viņš ar kolekcionēšanu aizrāvās jau jaunībā, un šī nodarbe pēc būtības veidojusi viņu kā personību un noteikusi dzīves ceļu. Turklāt viņš ir ne vien krājējs, bet arī pētnieks, kas paver aizmirstības priekškaru, parādot mākslas darbus, kuru autorība zudusi 20. gadsimta pārbaudījumu jukās un steigā. Šīgada augustā un septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikusī izstāde tā arī nosaukta – “Vārdi atgriežas”. Izdots arī apjomīgs un gaumīgs izstādes katalogs, daudzus tā rakstus Anatolijs Pedans sagatavojis pats. “Gan izstāde, gan pats projekts lielā mērā atspoguļo mūsu pilsētas multikulturālo mākslas vidi. Lai arī Eiropā vērojama multikulturālisma krīze, man gribējās parādīt, ka Rīgā tas vienmēr būs aktuāli. Arī katalogs ir trīs valodās. Ekspozīcijā iekļauti ne vien krievu, bet arī latviešu un baltvācu, ebreju, poļu un ukraiņu mākslinieki, kuri dzīvojuši Rīgā, bijuši saistīti ar to un kuru daiļradē jūtama krievu skolas ietekme vai kuri ir mācījušies Krievijā,” stāsta Anatolijs. 

Arterritory.com nolēma savu auditoriju iepazīstināt ar vienu no aizrautīgākajiem mākslas kolekcionāriem Latvijā. Sarunājām satikties ar viņu nelielā, gleznu pārpilnā galerijā “Haberland” Vecrīgā, netālu no Rīgas pils. Arī galerijas nosaukums ir vēl viens atgūts vārds: 18. gadsimta beigās Kristofs Hāberlands bija galvenais Rīgas arhitekts. Vēsture un mūsdienas šī kolekcionāra dzīvē savijušās, šķiet, nesaraujamā saitē. Bet kāds ir viņa paša stāsts, paša vēsture? 

– Viss sākās ļoti sen, kad es tik tikko biju beidzis skolu. Vispār man jau kopš bērnības apkārt bijuši ļaudis, kuru mājās sienas rotāja gleznas. Mana mamma ir projektējusi inženierkomunikācijas daudzos Rīgas namos. Pie mums viesos nāca viņas draugi un kolēģi, arhitekti, konstruktori. Māju, kurā tolaik dzīvojām, tautā mēdza dēvēt par inženieru namu, jo tajā mita daudz radošo profesiju pārstāvju. Un tas viss formēja tādu vidi, kad man jau septiņpadsmit gadu vecumā radās interese par mākslu. Pirmais, ko darīju – sāku veidot bibliotēku. Pēc skolas iestājos Tehniskajā universitātē (toreiz – Rīgas Politehniskajā institūtā) un, kamēr tur studēju, paralēli visu laiku mācībām kā sūklis tvēru informāciju par māksliniekiem, mākslinieku apvienībām, virzieniem. Iegādājos daudzus enciklopēdiskos izdevumus, piemēram, Brokhauza-Efrona enciklopēdiju, ko bieži lietoju vēl šodien. Man jautā, kāpēc neizmantoju viņu vārdnīcu elektroniski. Bet es esmu grāmatu cilvēks, esmu paguvis piedzīvot to laiku, to iepriekšējo audzināšanu – pietāti pret grāmatu. Paņemt no plaukta sējumu un paturēt to rokās man sagādā patiesu prieku.

Sākotnēji mani interesēja vairāk lietišķās vēstures disciplīnas – heraldika, faleristika, numismātika. Pirmo gleznu ieguvu, kad man bija kādi astoņpadsmit. Tas bija nezināma Rietumeiropas gleznotāja darbs, kas pie manis nonāca no labas kolekcijas. Tāda jauka žanriska ainiņa “Slaisti”. Sabija man pie sienas trīsdesmit gadu. Pavisam nesen šķīros no gleznas, jo nolēmu koncentrēties tieši uz “krievu skolu” – nevar aptvert neaptveramo, ir par daudz.


S. Vinogradovs. “Pie patvāra”. 1920-30. gadi. Audekls, eļļa. Anatolija Pedana kolekcija

Tajā laikā mākslu uztvēru diezgan emocionāli, bet gleznas vairāk bija kā interjera daļa, personiskās telpas rota. Arī aizraušanās ar heraldiku mani vedināja tajā pašā virzienā – biju sakrājis ne mazums retu pirmsrevolūcijas izdevumu par šo tēmu. Un grāmatās par heraldiku bieži bija ar akvareli krāsotas gravīras, un manu interesi arvien vairāk piesaistīja gravīras un litogrāfijas. Jāpiebilst, ka mūsdienās daudzi kolekcionāri nepievērš uzmanību šim žanram, visi grib krāt gleznas, eļļā izpildītus darbus, jo tas ir kaut kas fundamentāls un vērtīgs. Un maz vērības velta zīmējumiem, gravīrām, plakātiem vai mākslinieciskām atklātnēm, kas veidotas litogrāfiski. Bet man tie visi ir mākslas darbi, kas katrs piesaista citādā veidā. Es ar to sāku. Pēc tam pienāca laiks, kad sapratu, ka mani visvairāk saista tieši glezniecība. >>