Leons Zilbers. Publicitātes attēls

Māksla projicē uz mani enerģiju 0

Saruna ar Leonu Zilberu

Daiga Rudzāte
05/08/2016

Šovasar (līdz 21. augustam) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Arsenāls” izstāžu zālē skatāma apjomīga izstāde “Gara radinieki” – iespaidīga pēdējos piecdesmitos gados tapušās vācu mākslas ekspozīcija, kas noteikti ir viens no Rīgas kultūras kalendāra zīmīgākajiem notikumiem pēdējo gadu laikā. Un, šķiet, arī visu laiku dārgākais mākslas projekts Rīgā. Tā ietvaros reprezentēto darbu autoru vārdi šodienas kontekstā tiek dēvēti par aktuālās mākslas ainas spilgtākajām parādībām un asociēti ar hrestomātiskām vērtībām. Patiesībā – tā ir pirmā reize, kad te vienkopus koncentrēta vesela mākslas zvaigžņu plejāde. Ekspozīcijas kurators ir  Marks Gisborns, kas izvēlējies 53 autoru 77 darbus, kuri radīti laikposmā no 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz pat mūsdienām, un tā tapusi, apzinot 45 dažādas publiskās un privātās mākslas kolekcijas. “Gara radinieku” atklāšana izraisīja veselu ažiotāžas vilni, un, šķiet, šī ir tā reize, kad “Arsenāla” slieksni pārkāpj arī tie, kam māksla nav ikdienas nepieciešamība. 

Ideja par šādas izstādes atvešanu uz Rīgu pieder kompānijai Forte Medical – Guntim Rāvim un Leonam Zilberam piederošs uzņēmums. Arterritory.com uz sarunu aicināja vienu no viņiem – kaislīgu mākslas mīļotāju Leonu Zilberu. Jāatzīstas, izmantojot šodien tik populāro “google” instrumentu, par viņu neatradīsit teju neko. Vēlākajā sarunā Leons Zilbers vairākkārt uzsvērs, kas viņam netīk publicitāte. “Es neesmu publiska persona,” viņš man saka kādā jūlija pēcpusdienā.


Ginters Ekers. Dialog (Koran). 2002. Audekls uz dēļa, balts latekss, grafīts, naglas. 200 x 160 x 18 cm

Kālab jums šķita svarīgi atvest uz Rīgu “Gara radiniekus” – šo tik dārgi izmaksājušo izstādi, kuras mākslas darbu vērtība pārsniedz 100 miljonus?

Protams, tā varēja būt vienkāršāka izstāde, kas varbūt nebūtu izmaksājusi tik daudz. Varēja uztaisīt arī lielisku vācu jauno mākslinieku skati. Taču... procesā dzimst idejas un aug apetīte. Un tā soli pa solim... Vispār esmu perfekcionists – neatkarīgi no tā, ko daru. Cenšos savu iespēju robežās visu izdarīt maksimāli labi. 

Es varētu vilkt paralēles ar dāvanas pirkšanu. Ja vēlaties kādu, kuru mīlat un cienāt, iepriecināt, jūs pērkat viņam dāvanu. Ilgi to izvēlaties, pēc tam pasniedzat un mirklī, kad saņēmēja acīs ieraugāt prieku, arī pats sev esat sagādājis prieku. Es pat uzdrīkstētos teikt, ka – patiesībā – dāvanas mēs dāvinām paši sev. Kopā ar Gunti Rāvi esam nodibinājuši kompāniju, kas nodarbojas ar moduļu būvniecību – mēs ceļam viesnīcas, slimnīcas, dzīvojamās ēkas. Vēlējāmies paziņot citiem par savu – Forte Medical – eksistenci. Protams, varēja to visu darīt arī banāli vienkāršoti: uzaicināt daudz cilvēku un sagādāt daudz dzērienu un ēdienu. Visi padrūzmētos un izklīstu. Un būtu noticis vēl viens garlaicīgs pasākums. Mēs izšķīrāmies par citu veidu – par tādu, kas spētu iepriecināt cilvēkus un vienlaikus būtu kas nozīmīgs. Un sabiedrība uzzinātu par Forte Medical, par tās filozofiju. Sāktu domāt, kālab mēs ko tādu darām. Raisās citas asociācijas – ar kaut ko skaistu, ar kaut ko intelektuālu un inteliģentu. Ko tādu nevarētu sasniegt, sarīkojot vienkāršu iedzeršanu kādā vietā, kur sienas aprakstītas ar Forte Medical vārdu. Tas arī ir iemesls. Jau šodien par mums zina ko vairāk un mums ir vienkāršāk komunicēt, paskaidrot, kas mēs tādi esam – tie, kas atveda uz Rīgu “to” izstādi.

Tad var teikt, ka jūs nemateriālā veidā esat atguvis ieguldīto...

Noteikti.

Bet kālab jūsu uzmanības lokā atrodas tieši vācu māksla?

Manuprāt, izskaidrojums ir gauži vienkāršs. Vācija ir neapšaubāms Eiropas līderis.

Un to sakāt jūs – ebrejs. Vai te nav pretruna?

Zināt, es nekad neaizmirsīšu, ko Vācija ir nodarījusi ebrejiem. Teju visa mana ģimene tika iznīcināta. Tomēr es apzinos, ka tā bija vienlīdz liela traģēdija gan mums – ebrejiem, gan arī vāciešiem pašiem. Un, manuprāt, šodienas Vācija cenšas darīt visu iespējamo, lai izpirktu savu vainu. Kad biju ebreju muzejā Berlīnē, sastapu tur Bundesvēra zaldātus. Pajautāju, ko gan viņi tur dara. Un zaldāti atbildēja, ka viņu izglītības programmā ietilpst šī muzeja apmeklējums.

Es dzīvoju pēc principa, ka tas, kas notika toreiz, ir viena lieta. Tas, kas notiek šodien – ir pavisam kas cits. Un šodienu nesaistu kopā ar pagātni. Nevaru tiesāt šodienas Vāciju par to, ko citi savulaik izdarīja. Un vēl – es pavisam noteikti nekolekcionēju mākslu pēc nacionālā principa. Man ļoti patīk vācu mākslinieki, arī manā privātajā kolekcijā ir daudz vācu mākslas.  


Donalds Džads. Untitled (Swiss Bix Progression). 1987. 29,8 x 209,6 cm

Kā jūs raksturotu sevi kā kolekcionāru, kas ir jūsu uzmanības centrā?

Patiesībā – es sevi laikam pat nesauktu par kolekcionāru. Vienkārši... pērku to, kas man patīk. Protams, cenšos sekot līdzi mākslas procesam un notikumiem. Un, jo vairāk kaut ko uzzinu, jo aptveru, ka patiesībā zinu ļoti maz. Taču man ir daudz draugu, kas lieliski orientējas mākslā, un man ir ļoti interesanti ar viņiem sarunāties. Piemēram, katra stunda, kuru esmu pavadījis kopā ar šīs izstādes kuratoru Marku Gisbornu, man ir ļoti nozīmīga, es bagātinos. Un interesanti, ka šo saņemto informāciju nododu tālāk. Saviem draugiem, piemēram. Un viņi vēlas vismaz saprast, kālab tas interesē mani. Un daži paši sāk aizrauties ar mākslu.

Māksla ir mans hobijs. Katram cilvēkam ir kaut kas cits. Man patīk golfs un māksla. Varu kādas izstādes dēļ sēsties lidmašīnā, lai dotos to apskatīt. Un pirmais, par ko interesējos ierodoties svešā pilsētā –  kur atrodas golfa laukums un kādas izstādes apskatāmas.

Ko jūs meklējat mākslā?

Iespējams, tās ir kādas estētiskās vērtības. Es ļoti mīlu un aizraujos ar arhitektūru. Man patīk izzināt šo jomu, skatīties uz skaistām ēkām. Man būtiski, lai mans nams spētu man sagādāt estētisko baudu. Nevienu no savām mājām vai dzīvokļiem neesmu taisījis kopā ar interjera dizaineru. Vienmēr pats esmu iekārtojis savus mitekļus. Savu hobiju it kā implantēju savā dzīvē. Es to daru tikai un vienīgi sevis dēļ, jo man tas vienkārši patīk. Ne tālab, lai uzaicinātu uz mājām daudz cilvēku un sarīkotu smalku ballīti un kādu pārsteigtu. Es neesmu īpaši publiska persona un, godīgi runājot, ne pārāk mīlu dažādus publiskus pasākumus, kur ir daudz cilvēku.


Leona Zilbera kolekcija interjerā

Un tomēr – ko jūs pērkat, kāda māksla jums patīk?

Es pērku laikmetīgo mākslu. Precīzi nepateikšu, cik man ir vienību. Visai daudz. Pārsvarā glezniecība.

Ko jūs saucat par laikmetīgo mākslu?

Par laikmetīgo mākslu es dēvēju to, kuru radījuši mani laikabiedri. Kad  eju cauri Rīgai, es izbaudu jūgendstilu un Vecrīgas arhitektūru. Taču Melngalvju nams ir kičs, jo tā ir kopija. Mēs esam 21. gadsimta cilvēki, un mums ir jābūvē 21. gadsimta nami. Tiem, kas dzīvos pēc mums, būs sava, pavisam cita arhitektūra. Un tikai šādā veidā iespējams ieraudzīt pilsētas attīstību. Tas pats attiecas uz mākslu. Savulaik impresionisms bija revolucionāra parādība. Kādam patika, kādam šķita kaut kas briesmīgs. Šodien tā ir klasika. Taču, ja kāds šodien mēģina to atdarināt, es viņu uztveru kā cilvēku, kas dzīvo pagātnē un nevis mūsdienu pasaulē. Galu galā, mums ir pilnīgi cits ritms, mēs pavisam citādāk ģērbjamies, dzīvojam citādākās mājās un arī māksla ir citādāka. Man nav nekādas vēlēšanās sēdēt Luija stila krēslā. Mūsu laika garam, manuprāt, vairāk atbilst Mīss van der Roe.

Jūs dzīvojat kopā ar sev piederošajiem mākslas darbiem vai tie glabājas noliktavā?

Tie atrodami dažādās manās mājās. Nekas no man piederošās kolekcijas neguļ noliktavas plauktos. Viss ir pie sienām. Man ir būtiski redzēt mākslu, kas man tik ļoti patīk. Nekad nepērku to, kas mani neaizrauj, nepērku pēc citu padomiem. Taču daudz lasu grāmatas un interesējos. Mēdz gadīties, ka “tas”, kas vakar nepatika, šodien piepeši patīk. Un tad pazīstamiem galeristiem lūdzu palīdzēt man sameklēt to vai citu darbu. Parasti visai precīzu zinu, ko vēlos, un pielieku visas pūles, lai to iegūtu. Caur izsolēm vai galerijās.

Kuru autoru darbi atrodami jūsu namos?

Anselms Kīfers, Ričards Prinss, Aleksandrs Kalders, Roberts Raušenbergs, Ričards Serra...


Jonatans Mēze. Dr. Gnaeus-Saalys. 2004. Audekls, eļļ. 210 x 420 cm

Jums ir svarīgs mākslas darba autors? Vai tomēr vispirms uz jums iedarbojas pats darbs?

Es varētu ilustrēt savu atbildi ar piemēru. Šai izstādē, kas skatāma “Arsenālā”, izstādītas divas Jonatana Mēzes (Jonathan Meese) gleznas. Viņa darbi, salīdzinājumā ar visiem pārējiem autoriem šai ekspozīcijā, nemaz nav tik dārgi, un es par viņu neko nezināju. Tad piepeši kādā izstādē ieraudzīju vienu no šīm gleznām.  Tas bija viens no pirmajiem mākslas darbiem, kuru iegādājos. Gluži intuitīvi, neko nezinot par autoru. Es skatos uz gleznu un jūtu, ka tā man sagādā baudījumu. Ar krāsām, ar savu estētiku. Glezniecība ir kā mūzika. Viens klausās koncertu un iztēlojas ūdenskritumus, cits visu laiku atceras, ka no viņa aizgājusi sieva. Uz katru tiek atstāts atšķirīgs iespaids. Piemēram, sākotnēji man Kristofers Vūls (Christopher Wool) bija absolūti vienaldzīgs. Un tad piepeši viņu atklāju. Redzēju – it kā man būtu citas acis. Lūdzu savam draugam galeristam Folkeram Dīlam, lai viņš palīdz man atrast viņa mākslas darbus. Un šodien man pieder divi – patiesībā – tie ir vieni no man mīļākajiem visā kolekcijā.

Tomēr, ja es ierodos kādā pilsētā, kur skatāmas trīs izstādes, no kurām viens, piemēram, ir Kalders, bet divi citi vārdi man neko neizsaka, es, protams, došos skatīties Kalderu, jo tas ir garantēts baudījums. Es vienkārši nepiedalīšos loterijā, jo man ir žēl iztērēt dienu. Ja nu tie divi atlikušie, ko ieraudzīšu, man nepatiks, atstās vienaldzīgu. Lai arī kā nebūtu, vārdi un uzvārdi mūs ietekmē. Jo tie nav nejauši. Zināt... tā izlase jau ir veikta pirms manis, un to izdarījuši cilvēki, kas šai jomā ir gudrāki par mani.

Kālab Kalders jums garantē baudījumu?

Jūs pirms mirkļa man jautājāt, kas man patīk... Ir tā... Es mīlu lakonismu, man nepatīk, ja apkārt ir daudz ziedu... Man patīk mehānismi, sajūsmina, piemēram, Džona Čemberlena (John Chamberlain) sasisto automašīnu skulptūras. Tālab man laikam jau patīk arī Kalders. Tas ir iemesls, kālab tik ļoti aizraujos ar mākslinieku grupu Zero. Tāda mačo māksla. Vienlaikus tas ir arī iemesls, kālab man tik ļoti patīk Ričards Prinss (Richard Prince). Tur vienmēr ir vai nu kovbojs vai sieviete. Kad pērc mākslu, pats par to pat nedomā. Un tikai paraugoties uz kopumu, kas pieder, aptver, ka tajā visā atrodams kaut kas vienojošs.


Žans Mišels Baskjā. Untitled. 1984. Audekls, eļļa, akrils, papīra kolāža. 168,3 x 152,4 cm

Jums pa laikam mēdzot zvanīt no Gagosjana galerijas ar piedāvājumiem pārdot to vai citu darbu no jūsu kolekcijas. Jūs izmantojat šo mirkli – lai nopelnītu?

Tā jau dara visi – zvana cits citam, ja vien zina, kas kuram pieder. Tagad viņi man vairs bieži nezvana, jo sapratuši, ka es neko nepārdotu. Es tikai pērku. Līdz šim vēl neko neesmu pārdevis.

Šodienas mākslas un naudas attiecības ir teju vulgāri nepieklājīgas. Kādas ir jūsu attiecības ar mākslu un tās cenu?

Es nesākšu tagad stāstīt, ka neko tādu nezinu, ka neko nesaprotu utt. Taču tas nav mans lauciņš. Es pērku sev. Ja mākslas darbs ir dārgs, negalvoju, ka tikai tālab, ka man ļoti tas patīk, būšu gatavs maksāt jebkādu cenu. Es tomēr saprotu, kā šis tirgus ir uzbūvēts un pēc kādiem principiem darbojas. Mani neinteresē mākslas pasaules finansiālā puse. Kādam dvēseli silda apziņa, ka bankā viņam guļ nauda. Man patīk, ka par šo naudu es varu iegūt mākslas darbu, kas man sagādā  baudījumu. Protams, ir patīkami apzināties, ka ar šo rīcību es tomēr arī nepazaudēju naudu. Un tādējādi gūstu divējādu labumu.

Un vēl man ir interesants novērojums (smejas) – kamēr es par kādu mākslinieku neinteresējos, tikmēr viņa māksla ir salīdzinoši lēti nopērkama. Un tad piepeši iepatīkas man, un cena sāk celties. Laikam taču tajā ir kāda likumsakarība.

Endrū Hols intervijā Arterritory.com stāstīja, ka māksla viņam pilda līdzīgu funkciju kā citiem televizors. Viņš atnāk mājās un skatās uz mākslu. Man ir kāds paziņa – mākslas teorētiķis, kas uz vienu gleznu spēj skatīties stundām ilgi. Cik ilgu laiku jūs varat pavadīt ar vienu gleznu?

Es vienkārši laiku pa laikam apstājos un skatos. Nav tā, ka apzinātos, cik ilgi. Nekad neesmu mērījis laiku, taču katru reizi tajā ieraugu kaut ko citu. Protams, dažkārt gluži apzināti skatos. Taču, atrazdamās manās mājās, tā – savā veidā – kļūst par daļu no manis, par daļu no manas pasaules, par tās sastāvdaļu.


Frenks Stella. (Fst/M1) Rakoff I. 1971. Audekls, eļļa. 225 x 275 cm

Vai jūs ticat mākslas enerģijai?

Neapšaubāmi. Savulaik es biju Frenka Stellas (Frank Stella) studijā. Viņa pēdējās skulptūras atstāj tādu absolūtas spontanitātes iespaidu. It kā Stella vienkārši būtu ņēmis kaut ko un haotiski saliecis. Es redzēju, kā tas top. Vispirms ir mazs makets, pēc tam šis makets datorā tiek apstrādāts un modificēts 3D programmā. Es sapratu, ka tas ir absolūti izkalkulēts, viņa virzīts haoss. Viņš ir tik liels mākslinieks, ka ar kalkulēta haosa palīdzību iespaido mani tik ļoti, ka es ieraugu spontānu sprādzienu. Viņš ir ielicis savu enerģiju, kas tikusi nodota tālāk. Caur šo ārkārtīgi darbietilpīgo procesu viņš projicē uz mani enerģiju. Man – patiesībā – grūti to izskaidrot. Man tas ir, patiešām, ļoti privāti un ir grūti atrast piemērotus apzīmējumus. Šodien ir tik svarīgi skaisti runāt, skaidri izskaidrot, taču es, iespējams, tomēr nespēju to izteikt vārdos.

Taču, kā jau teicu, uz katru māksla iedarbojas atšķirīgā veidā. Uz mani kāda lieta atstāj ļoti spēcīgu iespaidu, bet kāds cits paliek pilnīgi vienaldzīgs.

Jums ir būtiski pazīt mākslinieku privāti?

Nē. Ar Frenku Stellu es satikos pavisam nejauši, un viņš atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Es apzinos, ka esmu tikai viens no daudzajiem, kas pie viņa brauc. Franka Stellas darbnīca atrodas aptuveni simt kilometru attālumā no Ņujorkas, un viņš piedāvājās mani aizvest atpakaļ uz pilsētu. Un atceļā mēs piepeši aizrunājāmies. Apstājāmies ceļa malā, viņš man sāka stāstīt Ņujorkas vēsturi. Mums izveidojās saruna – pavisam par ko citu, ne par mākslu. Un, šķiet, mēs iepatikāmies viens otram. Bija ļoti interesanti.

Ir kaut kas tāds, ko jūs kā mākslas kolekcionārs ļoti vēlētos, bet neesat ieguvis?

Ir lietas, kas man ļoti patīk, bet kuras es nevaru atļauties. Ir daudz tādu darbu, kurus savulaik varēju nopirkt, tomēr to neizdarīju, jo nepievērsu tiem gana daudz vērības. Taču šodien man tie ļoti patīk.

Vai prātā pirms mākslas darba iegādes jūs nospraužat finansiālās robežas, kuras nekad nešķērsosit?

Zināt, tas ir spontāns lēmums. Dažreiz šādus lēmums pieņemu, bet tad ieraugu mākslas darbus, un visas apņemšanās pazūd. Taču tikpat kaislīgi kā mākslu es mīlu arī, piemēram, pagājušā gadsimta vidus skandināvu mēbeles. Piemēram, Hansa Vegnera (Hans Wegner) un Pola Kjerholma (Poul Kjaerholm) priekšmetus. Spēju stundām klīst pa veikaliem Stokholmā, kur atrodami 20. gadsimta vidus interjera paraugi. Man patīk kaut vai vienkārši paskatīties. Tas ir tik aizraujoši.

Tomēr visi pieminētie ietilpst jau laikmetīgās klasikas zonā. Vai interesējaties arī par tiem, kas atrodas ārpus hrestomātijas?

Jā, protams. Es viņiem sekoju, esmu arī šo un to nopircis, uzdāvinājis saviem bērniem.

Vai jauno mākslinieku paaudze ir atšķirīga?

Paaudzes visu laiku mainās un vienmēr atšķiras cita no citas. Es domāju (lai arī esmu pilnībā apmierināts ar to, kas man pieder) – ja es šodien atrastos  kolekcionēšanas sākumpunktā – vēlētos kolekcionēt absolūti trakākās no laikmetīgās mākslas izpausmēm.

Jūs pirktu Tino Segāla (Tino Seghal) performanci?

To laikam tomēr ne. Es pārstāvu citu paaudzi... Man ir mana laikmetīgā māksla (sāk smieties).

Vai “Gara radinieku” panākumi vedina jūs domāt par nākotnes plāniem?

Es redzēju, ka šādi projekti spēj būt veiksmīgi, un man jau pat ir daži nākotnes plāni. Vienkārši vēlos būt daļa no šejienes kultūras procesa, kas, manuprāt, Latvijai ir ļoti būtisks un kas Latviju tuvina Eiropai. Jo Eiropa ir ne tikai ģeogrāfiskā dislokācija.

ARHĪVS:
Uz ko mēs skatāmies? Intervija ar Endrū un Kristīni Holiem
Mākslas darbs ir tas, kas paliek. Intervija ar vācu galeristu Folkeru Dīlu