Foto

Uz ko mēs skatāmies?

Sergejs Timofejevs

Intervija ar kolekcionāriem Endrū un Kristīni Holiem

08/07/2016

“...Сiti cilvēki ieslēdz televizoru, bet, tā kā man nākas skatīties ekrānos visu dienu, pārnākot mājās, es vienkārši apsēžos un skatos uz mākslas darbiem. Tas ir ļoti patīkami.”

Endrū Hols ir garš un pievilcīgs vīrietis, anglis, kurš jau sen dzīvo Amerikā. Bet viņš ne pavisam nav līdzīgs tam stereotipiskajam un nedaudz globālajā realitātē apjukušajam ‘anglim Ņujorkā’ (Englishman in New York). Hols beidzis ķīmijas fakultāti Oksfordā, ilgus gadus nostrādājis uzņēmumā British Petroleum, vēlāk pārstāvējis kompāniju Phibro LLC, kas aktīvi darbojas naftas tirgū, un investīciju fondu Astenbeck Capital Management. Viņa ikdiena ir naftas un reto metālu cenu kursi, tirgus prognozes un akciju spēles. Endrū Hols jau sen ir sapelnījis savu kapitālu. Un to viņš lielā mērā iegulda mākslā.

Mākslas kolekcionēšanai Endrū Hols pievēršas ar tādu pašu azartu un mērķtiecību, ar kādu viņš darbojas biznesa pasaulē. Kolēģi no naftas sfēras saka, ka, ja „viņš pieķeras kādai idejai, tad noved to līdz galējībai”. Pēc portāla Artnews.com datiem jau vairākus gadus Hols kopā ar sievu Kristīni ierakstīti pasaules kolekcionāru topā. 2007. gadā Holu pāris, par pamatu ņemot savu iespaidīgo mākslas kolekciju, izveidoja apjomīgu un prestižu mākslas institūciju ar nosaukumu Hall Art Foundation.

Kādā no intervijām savu pieeju kolekcionēšanai Endrū raksturojis šādi: „Man pirmā reakcija uz mākslas darbu un/vai mākslinieku ir instinktīva; saprāta daļa nāk vēlāk. Domāju, ka šodien daudziem kolekcionāriem ir otrādāk. Taču mani piesaista lieli mākslinieki, kuri tā vai cita iemesla dēļ ir mazliet autsaideri. Mākslas pasauli šobrīd ļoti diktē mode. Es cenšos tajā visā neiesaistīties”.

Tā sanācis, ka viens no svarīgākajiem Endrū un Kristīnes Holu kolekcijas aspektiem ir vācu pēckara māksla. Anzelms Kīfers, Georgs Bāzelics, Jozefs Boiss – tie ir tikai daži vārdi, kas pārstāvēti viņu kolekcijā ar daudziem darbiem. Jūnija vidū Holi bija ieradušies Rīgā uz izstādes „Gara radinieki” atklāšanu izstāžu zālē „Arsenāls”. Ekspozīcija, kas atvērta līdz 21. augstam, veltīta vācu mākslai no 60. gadiem līdz mūsdienām un tajā iekļauta vesela rinda mākslas darbu no Holu un Hall Art Foundation kolekcijām.

Sarunai ar Endrū Holu tikāmies viņa viesnīcas kafejnīcā Vecrīgā. Viņš stāstīja, kā radusies viņu interese par mūsdienu vācu māksliniekiem un par iespējamajām paralēlēm starp mākslas tirgu un vērtspapīru tirgu. Vēlāk sarunai pievienojās arī viņa sieva Kristīne Hola.


Izstāde Andy Warhol: Works from the Hall Collection. Ekspozīcijas skats. Ashmolean Museum, Oksforda, Anglija. 4. februāris – 15. maijs, 2016. Foto: © David Fisher. Hall Art Foundation īpašums

Ideja par lielas mākslas institūcijas izveidošanu īstenojās 2007. gadā, pareizi?

Pirms desmit gadiem dibinājām fondu tieši ar šo mērķi – kolekcijas mākslas darbus padarīt pieejamus publikai. Vai nu muzejos visā pasaulē, vai arī vietās, ko esam izveidojuši paši un kas ir publiski pieejamas.

Vai kolekcija tapusi ilgā laika posmā?

Mākslu esam pirkuši jau izsenis, taču nopietni kolekcionāri kļuvām apmēram pirms 15 gadiem. Tad vairs nepirkām darbus, lai vienkārši tos liktu pie sienas. Pirkām to, ko vēlējāmies savā īpašumā, ko uzskatījām par svarīgu. Un tajā brīdī, man šķiet, arī dzima ideja izveidot kolekciju, ko būtu vērts parādīt citiem.

Kāda veida māksla jums liekas nozīmīga?

Protams, ar nozīmību ir tāpat kā ar skaistumu – katram savs. Taču mēs pievēršam īpašu uzmanību noteiktiem māksliniekiem, un tos māksliniekus, kas mūs interesē, mēs cenšamies kolekcionēt padziļināti. Mēs nepērkam vienkārši vienu darbu no tā, citu darbu no nākamā. Mēs cenšamies pirkt daudzus darbus no māksliniekiem, kuri mums liekas interesanti. Tas nozīmē, ka spējam sagatavot pat veselas viena autora izstādes.

Kas ir šie mākslinieki? Tā ir plaša gamma. Domāju, ka mums pastiprināti interesē vācu mākslinieki, īpaši pēckara posma gleznotāji. Taču mums ir arī daudz amerikāņu mākslinieku, tāpēc grūti pateikt, vai ir kāds noteikts fokuss. Protams, kolekcijā dominē glezniecība, taču mums ir arī daudz fotogrāfiju, tāpat arī tēlniecība. Mēs necenšamies pārāk aizrauties ar modes lietām. Daudzas no tā sauktajām mūsdienu kolekcijām veido visādi modīgie mākslinieki, kas pēc gada jau ir aizmirsti. Mēs no tā cenšamies izvairīties. Tiecamies kolekcionēt jau zināmus māksliniekus. Tādus, kuriem gadu gaitā bijušas vairākas izstādes muzejos.


Georgs Bāzelics. Fingermalerei-Birken. 1972. Audekls, eļļa. 162 x 130 cm. Hall Collection. Hall Art Foundation īpašums

Ar ko jūs sākāt? Kas bija pirmie mākslinieki, kas jūs ieinteresēja?

Nedomāju, ka šodien kolekcijai ar to ir liels sakars. Tas, ko pirkām pirms 30–40 gadiem, nav tik būtisks, kā tas, kam esam pievērsušies pēdējos 15 gadus. Es jau minēju vāciešus, jo īpaši Georgs Bāzelics, Anzelms Kīfers, Jozefs Boiss un vēl daži viņu laikabiedri. No amerikāņu māksliniekiem var minēt Endiju Vorholu – mums ir patiešām liela viņa darbu kolekcija. Tie ir tikai daži piemēri.

Vai ar Georgu Bāzelicu esat sadraudzējušies?

Jā, ar Georgu esam iedraudzējušies. Nu jau pazīstamies kādus 12 gadus. Kad tikko sākām braukāt uz Vāciju, bieži pavadījām laiku kopā. Mēs vienmēr cenšamies ar viņu satikties; pēdējo reizi tikāmies Anglijā pirms pāris mēnešiem, kad viņam tur atvērās izstāde. Mēs pazīstam daudzus no māksliniekiem, kurus kolekcionējam. Tomēr tas ir diezgan delikāti. Nedomāju, ka vienmēr ir tā, ka, ja tev patīk mākslinieka darbi, tev patiks arī pats mākslinieks. Draudzība ir dīvaina lieta.

Tas ir tāpēc, ka māksla var būt interesantāka par pašu mākslinieku?

Dažkārt ir labāk nepazīt mākslinieku. Nedomāju, ka šeit var vispārināt. Ir mākslinieki, ko kolekcionējam, ar kuriem esam sadraudzējušies, un ir citi no mūsu kolekcijas, ko nepazīstam nemaz. Bāzelicu pazīstam, Kīferu pazīstam... Džulianu Šnābelu pazīstam ļoti labi.


Hall Art Foundation | Schloss Derneburg
, Derneburga, Vācija. Foto: © Stefan Neuenhausen. Hall Art Foundation īpašums

Tagad jums Vācijā ir muzejs, kur reiz bijusi Bāzelica darbnīca...

Tur bija Bāzelica darbnīca un mājvieta 30 gadu garumā. Viņi to sauc par cietoksni, taču patiesībā tur kādreiz bija klosteris. Tikko pabeidzām renovāciju, un domājam tur izvietot darbus no mūsu kolekcijas. Taču šobrīd tur viss ir mazliet apstājies, jo Vācijas Kultūras ministrija ir ieviesusi jaunus noteikumus, kas mākslas ievešanu Vācijā padara problemātisku.

Kādā ziņā?

Vācijas Kultūras ministrija ir ieviesusi likumu, kas paredz, ka jebkurš mākslas darbs, kas nonāk Vācijas teritorijā, var tikt uzskatīts par Vācijas kultūras mantojuma daļu un to var neļaut izvest no valsts. Daudzās Eiropas valstīs ir līdzīga likumdošana, bet tur ir arī ļoti precīza procedūra, kā šie likumi darbojas. Bet Vācijā tā nav, tas viss ir ļoti neskaidri un haotiski. Tā kā mums ir tik vērtīga kolekcija, īpaši jau attiecībā uz vācu mākslu, ir liels risks, ka mums var pateikt, ka tā pieder vācu kultūras mantojumam un ka mēs to nedrīkstam vairs izvest no Vācijas ārā. Tas būtu katastrofāli. Tagad mēs nogaidām, kā tas atrisināsies. Mēģinām runāt ar ministriju, esam runājuši arī ar neskaitāmiem juristiem, taču katram juristam ir savs viedoklis, protams. Arī daudzi vācu kolekcionāri ir norūpējušies par šo lietu. Daļa no viņiem jau savas kolekcijas ir izveduši no Vācijas, uz Šveici, piemēram. Līdz ar to tiek panākts pilnīgi pretējs efekts iecerētajam.


Hall Art Foundation | Schloss Derneburg
, Derneburga, Vācija. Foto: © Stefan Neuenhausen. Hall Art Foundation īpašums

Tātad mākslas kolekcionēšana nenozīmē tikai mīlēt mākslu un atlasīt noteiktus mākslas darbus iegādei, ir jāzina arī attiecīgie likumi...

Jā, ar to mums ir jātiek galā. Tā ir nepieciešamība. Ja vēlies veidot fondu un publisku muzeju, ir jāpakļaujas zināmiem noteikumiem un regulām. Nodokļiem un visam pārējam... Tā kā esam amerikāņi, kas to dara Vācijā, viss kļūst divkārt sarežģīti.

No kurienes šī interese par vācu mākslu, vācu glezniecību?

To ir grūti precīzi pateikt, bet domāju, ka lielā mērā tā sanācis netīšām. Uzskatu, ka Vācija spēlē ļoti svarīgu lomu mākslas vēsturē un ka tai ir ļoti tieša saikne ar to, kas notiek laikmetīgajā mākslā. Domāju, ka pēckara vācu māksla ir īpaši interesanta – valsts, kura būtībā bija sevi pilnībā sagrāvusi karā, uz zināmu laiku uzgrieza muguru šim savas vēstures periodam. Un tad nāca tādi mākslinieki kā Boiss, kā Bāzelics, Kīfers, Rihters – savā ziņā viņi caur mākslu piespieda valsti uz konfrontāciju ar savu neseno vēsturi. Tas ir interesants fenomens. Un, pieļauju, ka, tā kā esmu uzaudzis pēckara gadu Anglijā, Vācija manī raisa dīvainu interesi, jo vācieši, tā sakot, bija ‘ienaidnieki’. Tas, ko labi pazīsti, kas ir tava kultūra, varbūt nešķiet tik interesants.

Vācu pēckara māksla, īpaši 80. un 90. gadi, lielā mērā fokusējas uz glezniecību.

Jā, tā ir. Bet domāju, ka tā jau bija pirms 80. gadiem. 80.–90. gadi ir tāda amerikāņu interpretācija, jo tad daudzi no šiem māksliniekiem tur kļuva pazīstami. Bet Vācijā Bāzelics un Rihters savus labākos darbus, iespējams, radīja jau 60. gados. Cilvēki labāk zina vēlāka laika darbus, jo šie mākslinieki (Bāzelics, Kīfers) pārstāvēja Vāciju 1982. gada Venēcijas biennālē. Tieši tad amerikāņi pirmoreiz viņus pa īstam iepazina. Taču tobrīd jau viņi bija aktīvi darbojušies vismaz 20 gadus. 80. gados Amerikā atdzima interese par glezniecību, jo līdz ar 70. gadiem glezniecība bija mirusi. Neviens negleznoja, visi bija aizrāvušies ar konceptuālo mākslu, landārtu un tamlīdzīgi. Ja arī kāds gleznoja, tad tam neviens nepievērsa uzmanību. 80. gados viss mainījās. Un, kad parādījās šie vācieši, viņi uzreiz nonāca uzmanības centrā. 


Hall Art Foundation
MASS MoCA. Foto: © Arthur Evans. Hall Art Foundation īpašums

Tātad jums ir muzejs Vācijā, taču, kā saprotu, lielākā fonda daļa atrodas Vermontas štatā ASV?

Patiesībā šīs telpas Vācijā būs daudz lielākas par tām, kas Vermontā. Vermontā mums ir relatīvi neliela telpa. Mums ir vēl viena vieta – netālu no Vermontas, Masačūsetsas rietumos. Taču tur ir nedaudz cita situācija, jo tur mēs sadarbojamies ar Masačūsetsas Laikmetīgas mākslas muzeju, kas īstenībā ir lielākais laikmetīgās mākslas muzejs Ziemeļamerikā.

Muzejs ir iekārtots vecā industriālā kompleksā, kurā mēs renovējām vienu ēku. Tas ir tāds kā mūsu muzejs muzejā. Viņi to visu vada, bet mēs samaksājām par ēku un ielikām tur savus mākslas darbus.
Mēs sadarbojamies arī ar citiem muzejiem – ir projekti un izstādes, pat tādas, kur visi darbi ir tikai no mūsu kolekcijas. Tikko mums bija šāda izstāde Anglijā, Ešmola muzejā Oksfordā, kur bijām izstādījuši Endiju Vorholu. Šī gada novembrī mums būs Anzelma Kīfera izstāde Fortloderdeilā, Floridas štatā. Savukārt šai Rīgas izstādei esam aizdevuši 14 darbus. Fonds padara šādas lietas iespējamas. Ja vēlies aizdot mākslas darbus, tam jānotiek organizēti; mums ir savs kolekcijas menedžeris, kurš atbrauc uz vietas, palīdz ar eksponēšanu un tamlīdzīgām lietām. 


Jergs Imendorfs. Zwei Wird Zu Einem. (“Divi būs viens”) 1979. Audekls, eļļa. 110 x 110 cm. Hall Collection. Hall Art Foundation īpašums

Kādus mākslas darbus esat aizdevuši izstādei Rīgā?

Rīgas izstādē no mūsu kolekcijas ir divas Bāzelica gleznas, septiņi Jozefa Boisa darbi, pa diviem darbiem no Jerga Imendorfa un A.R. Penka, kā arī Zigmāra Polkes glezna. Ja apskatās uz etiķetēm, tad var redzēt, kuri darbi ir no Holu vai Hall Art Foundation kolekcijas. Izstādē mūsu darbi ir eksponēti kopā vienā telpā.

Vai mākslas darbi ir arī jūsu mājās?

Jā. Mēs dzīvojam ar daļu no savas kolekcijas. Tas ir jocīgi – citi kolekcionāri vai muzeju kuratori bieži zvana un prasa, vai var atnākt pie mums apskatīties mūsu kolekciju, un mēs atbildam, jā, varat nākt ciemos, taču šeit jūs redzēsiet tikai pavisam nelielu mūsu kolekcijas daļu. Redzēt visu kolekciju kopumā vienkārši nav iespējams. Liela daļa no tās vienmēr atrodas glabātuvē. Kas aizved mūs atpakaļ pie tā, ar ko sākām šo sarunu. Tāpēc mēs izveidojām šo fondu – jo likās stulbi glabāt mākslu kaut kādā noliktavā, kur neviens to neredz. Gribējām dabūt tos darbus laukā un parādīt cilvēkiem.

Kristīne: Vai mēs katru gadu neaizdodam apmēram simts mākslas darbu?

Endrū: Man liekas, ka vēl vairāk. Dažus gadus ir bijuši vairāki simti. Šogad Vorhola un Kīfera izstāžu dēļ būs kādi 400 mākslas darbi, ko esam aizdevuši sabiedriskajiem muzejiem dažādās pasaules vietās.

Skatos, ka fonds nodarbojas arī ar izdevējdarbību.

Jā, esam izdevuši kādu duci grāmatu. Nupat publicējām vienu par Vorhola izstādi Oksfordā. Un domāju, ka izdosim arī par topošo Kīfera izstādi. Mēs izdodam apmēram vienu vai divas grāmatas gadā. Cenšamies atrast kādu labi zināmu autoru, kas uzrakstītu eseju, varbūt divas. Pirmā grāmata, ko izdevām, bija par Džulianu Šnābelu, pirms kādiem desmit gadiem; toreiz tika uzrakstītas divas pamatīgas esejas. Šodien jau viss ir internetā, datorā, tāpēc grāmatas ir... Mākslas pasaulē ir mazliet savādāk, jo grāmatas dokumentē lietas. Izdevums, kas tapis Rīgas izstādei, ir ļoti jauks. Patiesībā ļoti labs katalogs.


Anzelms Kīfers. Velimir Chlebnikov. (Fragments.) 2004. Hall Art Foundation ekspozīcija MASS MoCA, North Adams, Masačūsetsa, ASV. Foto: © Arthur Evans. Hall Art Foundation īpašums

Vai māksla jūs iedvesmo ikdienas dzīvē? Jūs esat biznesā, kas prasa lielu intelektuālo enerģiju.

Neteiktu, ka ir tieša saistība starp manu darbu un mākslu, taču mākslas kolekcija ir ļoti svarīga mūsu dzīves daļa.

Kristīne: Vismaz tev jāstrādā [nosmejas].

Endrū: Vismaz man ir jāstrādā, lai to apmaksātu. Tā arī patiesībā ir tā saistība [smejas]. Mums patiešām patīk būt ar mākslu; tas ir luksuss, bauda, izredzētība – dzīvot ar labiem mākslas darbiem. Man patīk atgriezties mājās pēc darba – citi cilvēki ieslēdz televizoru, bet, tā kā man nākas skatīties ekrānos visu dienu, pārnākot mājās, es vienkārši apsēžos un skatos uz mākslas darbiem. Tas ir ļoti patīkami. Mums ir paveicies, ka mums ir vairākas mājas, tāpēc, kad pārbraucam no vienas vietas uz otru, notiek atkalsatikšanās ar mākslas darbiem. Kad kādu brīdi neesi redzējis kādu gleznu vai skulptūru, tu no jauna atrodi saiti ar viņu. Kā satiekot senu draugu. Varbūt tu to ieraugi mazliet savādāk, ieraugi tajā ko jaunu. Tāpat, kā redzot darbus šeit [Rīgā], – mums tie labi zināmi, taču savādākā kontekstā un salīdzinājumā ar citiem darbiem, tu tos ieraugi jaunā gaismā. Tāpat arī, kad redzi tos ar nepazīstamiem cilvēkiem, tie var atklāt ko tādu, ko neesi iepriekš pamanījis. Arvien ir, ko atklāt.

Vai, gatavojoties pirkt kādu mākslas darbu, konsultējaties ar ekspertiem?

Nē. Daudziem kolekcionāriem ir padomdevēji, bet mēs tā nedarām. Varbūt tas ir muļķīgi, varbūt nē. Mūs vada tikai mūsu pašu interese un pašu spriedumi. Mēs daudz lasām – žurnālus, grāmatas, un mēs daudz runājamies ar cilvēkiem – citiem kolekcionāriem, mākslas dīleriem, kuratoriem. Mēs patiesībā esam labi iedraudzējušies ar daudziem muzeju direktoriem un kuratoriem, arī māksliniekiem. Ja ir ieinteresējis kāds mākslinieks, bieži vien labākais variants, ar ko pakonsultēties, ir citi mākslinieki. Viņiem lielākoties ir ļoti vērīga acs. Ieklausoties dažu savu mākslinieku ieteikumos, esam iegādājušies patiešām labus mākslas darbus.


Georgs Bāzelica izstāde Hall Art Foundation | Reading, Vermontā, ASV. 3. maijs – 30. novembris, 2014. Foto: © Jeffrey Nintzel. Hall Art Foundation īpašums

Kad jūs ieinteresē kāds konkrēts mākslinieks, vai meklējat viņa darbus internetā, vai arī gribat redzēt darbus dzīvē?

Man šķiet, ka darbi ir jāredz tā, kā tie izskatās realitātē. Jpg vai bildes internetā var izrādīties visai maldinošas. Ja labi zini mākslinieka darbus, tad tas ir ok. Piemēram, to pašu Bāzelicu. Mēs ļoti labi pārzinām viņa daiļradi, tāpēc tad, kad viņš radījis jaunu mākslas darbu, varam to nopirkt tikai pēc attēla internetā vai foto e-pastā. Viņa pēdējā izstādē bija daži darbi, ko bijām jau rezervējuši, taču man pirms pirkšanas vienalga gribējās tos ieraudzīt dzīvē. Tāpēc mēs aizbraucām uz izstādes atklāšanu Londonā. Nesaku, ka mēs nekad nepērkam darbus, ko neesam redzējuši ‘dzīvajā’, bet dodam priekšroku tomēr redzēt.

Vai pārbaudāt, kā mainās jūsu mākslas darbu vērtība?

Ziniet, agrāk es mēdzu to darīt. Es joprojām skatos izsoļu rezultātus, taču ne fanātiski. Mēdzu sekot cenām kā akciju tirgū tikai tāpēc, ka man tas šķita interesanti. Taču tagad man tas vairs neliekas tik interesanti. Protams, nevar ignorēt to, kas notiek mākslas tirgū; tas ir kļuvis par sava veida fenomenu. Un žurnālistiem patīk par to rakstīt. Kad bija mūsu izstāde Oksfordā, atbrauca BBC un mani intervēja. Viņi šo sižetu ielika galvenajās vakara ziņās, kas savā ziņā ir apbrīnojami. Intervija bija apmēram 20 minūtes, taču sižets, protams, bija samontēts uz divām minūtēm. Mēs runājām par Endiju Vorholu, kāpēc viņš ir nozīmīgs, kāpēc man patīk viņa darbi un tā tālāk. Līdz vienā brīdī tas puisis man pajautāja, kāda ir šo darbu vērtība. Atbildēju, ka es par to nerunāju. Taču tajā divu minūšu sižetā 75% bija tieši par cenām.

Kristīne: Uz viena no darbiem bija dolāra zīme. Protams, tieši to viņi izvēlējās parādīt televīzijā.

Endrū: Domāju, ka vienkāršajai publikai tas liekas kaut kas saprotams. Tu jau vari kādam mēģināt iegalvot, ka tas vai šis ir izcils mākslas darbs, un kaut kādā mērā tev arī ticēs, taču ziņas par gleznu, kas nupat pārdota par simts miljoniem dolāru, ir kaut kas pavisam cits. Tas uzreiz piesaista cilvēku uzmanību. Protams, cits jautājums ir, vai darbs tiešām ir simts miljonus vērts. Diemžēl mūsdienās šis mākslas aspekts tiek ļoti akcentēts. Un ir daudzi tā saucamie kolekcionāri, kas mākslu uztver kā ieguldījumu, kā alternatīvu investīciju vai kā veidu, kā nopelnīt naudu.

Es nepirkšu ko tādu, par kā vērtību man nebūs vismaz aptuvena apjausma; es nevēlos pārmaksāt – nepirkšu pie tā dīlera, kurš nosauks divreiz lielāku cenu nekā viņa kolēģis. Dīleros vajag uzturēt godīgumu. Tāpēc noteikti ir jābūt jušanai par šo lietu vērtību tirgū. Taču mēs nekolekcionējam tāpēc, lai gada beigās paziņotu, ka šogad esam iegādājušies tik un tik mākslas darbu. Pērkam tādus darbus, kas aizpilda tukšās vietas kolekcijā, vai arī tas ir kāds jauns mākslinieks, ko esam nupat atklājuši un kurš ir ļoti interesants. Daudzi pērk mākslas darbus, jo kāds viņiem pačukstējis, ka pēc pieciem gadiem tie maksās milzu naudu. Tas man neliekas īpaši interesanti.


Izstāde Landscapes After Ruskin: Redefining the Sublime. Kurators: Joel Sternfeld. Hall Art Foundation | Reading, Vermonta, ASV. 14. maijs – 27. novembris, 2016. Foto: © Jeffrey Nintzel. Hall Art Foundation īpašums

Jūs esat profesionālis akciju tirgū. Vai varat saskatīt kādas paralēles starp akciju tirgu un mākslas tirgu?

Kā jau visos tirgos, ir daudz spekulāciju. Tā ir taisnība, ka mākslai būtībā nav iekšējās vērtības. Ja jūs pērkat akciju vai obligāciju, tām ir iekšēja vērtība – dividendes vai procenti, ko iegūstat. Ne gleznas, ne citi mākslas darbi neizmaksā dividendes, tie nedod procentus. Galu galā mākslas darba vērtība ir tikai tā, ko kāds ir gatavs par to samaksāt. Un tas var būt jebkas. Ja paskatāmies mākslas vēsturē, redzam, ka mode ir mainījusies radikāli un ka mākslinieks, ko pirms simts gadiem visi uzskatīja par brīnišķīgu un nozīmīgu, jau sen ir aizmirsts. Tāpat arī ir mākslinieki, kas bijuši aizmirsti, bet pēc tam kļuvuši ļoti pieprasīti. Ja paskatās, piemēram, uz Karavadžo – savas dzīves laikā un uzreiz pēc tam viņš bija viens no sava laika vispieprasītākajiem gleznotājiem. Taču tad viņa darbi tika aizmirsti uz vairākiem gadsimtiem. Bet nu jau atkal gandrīz simts gadus viņš tiek uzskatīts par izcilu meistaru.

Kā jau teicu, mākslai nav iekšējas vērtības, kamēr finanšu aktīviem ir; taču bieži vien akcijas, obligācijas vai patēriņa priekšmetu cena var atdalīties no pamata vērtības, un tas notiek tāpēc, ka katrā tirgū ir kāds emocionāls komponents. Kā gadījumā ar holandiešu tulpju sīpoliem – kad sākās mānija pirkt holandiešu tulpju sīpolus, to cena uzkāpa iracionālos augstumos. Un to lielā mērā var attiecināt arī uz šodienas mākslas tirgu.

Pirms gadiem pieciem man likās, ka mākslas tirgus ir neprātīgs – kad tas vienreiz apstāsies? Daudzu mākslinieku, īpaši jaunu mākslinieku, darbu cenas zaudēja sakaru ar realitāti. Atgriežoties pie iepriekšrunātā, atkārtošu, ka mūsu fokuss ir jau stabili mākslinieki ar vairākām muzeju izstādēm biogrāfijā. Ja nopietni paskatās uz šiem kritērijiem, tad nemaz nav tik daudz mākslinieku, kas tiem atbilstu. Pasaulē, šķiet, ir milzīga un arvien pieaugoša publikas interese par mākslu, īpaši par laikmetīgo, jaunāko mākslu. Paskatieties uz Teita galeriju, kas atvērusi jaunu spārnu: pirms 10–15 gadiem Teitam bija tikai daži simti tūkstošu apmeklētāju gadā; tagad viņiem ir kādi, nezinu, desmit miljoni gadā. Tur vairs nevar tikt iekšā, jo priekšā ir milzīgi cilvēku pūļi. Tad vēl ir Ķīna, kur katra pilsēta vēlas sev muzeju. Arī Tuvajos Austrumos – AAE, Katarā –, arī Brazīlijā... Domāju, ka pieprasījums joprojām ir milzīgs, taču zināmo mākslinieku darbu skaits ir ierobežots. Tāpēc es kaut kā neticu, ka, piemēram, Rihtera darbu cena, kura pēdējos 20 gados ir krietni cēlusies un varbūt pat šobrīd apstājusies, varētu pēkšņi nokrist līdz nullei. Tirgus aspekts mākslā ir interesants, bet es jau ar to nodarbojos savā ikdienas darbā, tāpēc mākslā man tas nav vajadzīgs. Mani daudz vairāk interesē kolekcionēšanas estētiskie aspekti.


Kristīne un Endrū Holi. Hall Art Foundation at MASS MoCA, North Adams, MA, USA. Hall Art Foundation īpašums

Ņemot vērā laikmetīgās mākslas popularitāti, esmu dzirdējis viedokli, ka cilvēki tagad dodas uz laikmetīgās mākslas muzejiem, kā agrāk viņi gāja uz baznīcu – lai pabūtu klusumā, lai piedzīvotu ko garīgu...

Šķiet, jums taisnība. Tas noteikti ir veids, kā uz to skatos un kā pret to attiecos es. Ne man noteikt, kā citiem pret to būtu jāattiecas. Domāju, ka šis garīgais aspekts, šī it kā pabūšana baznīcā ir laba analoģija. Bet diemžēl, kā jau teicu, dažos muzejos ir grūti to piedzīvot – pašu popularitāte to padara neiespējamu. Mēdzu stāstīt cilvēkiem, ka viena no garīgākajām pieredzēm manā mūžā bija konfrontācija ar kādu mākslas darbu Činati fonda muzejā Marfā, Teksasas štatā. Muzeju pirms 40 gadiem izveidoja mākslinieks Donalds Džads un vācu mākslas dīleris Heiners Fridrihs. Viņi pārņēma pamestu karagūstekņu nometni kaut kādā nekurienes vidū Teksasā, un tagad tur pastāvīgajā ekspozīcijā atrodas paša Džada, Dena Flavina un citu mākslinieku darbi. Tā ir satriecoša vieta. Viena telpa ir pilna ar Džada skulptūrām – tur var gūt īsti reliģisku pieredzi. Domāju, ka šādu pieredzi iegūt Modernās mākslas muzejā ir nedaudz grūtāk, jo tur ir pārāk daudz cilvēku. Tas ir vēl viens mākslas pasaules aspekts, kas man ne īpaši patīk, ka muzeju darbību lielākoties vērtē pēc apmeklētāju skaita. Ja tas kļūst par kritērijs, kas nosaka muzeja sekmes, tad tas ir ļoti bēdīgi.

Jā, tas patiešām ir bēdīgi.

Svarīga jau ir pieredzes kvalitāte, bet tagad ir tā tieksme pēc izstādēm-grāvējiem...

Kristīne: Bet izstādēm vajag finansējumu, un valdības piešķir arvien mazāk un mazāk naudas. Tāpēc arī visa šī skriešanās pēc publikas...

Cerēsim, ka visās nākamajās Hall Art Foundation rīkotajās izstādēs tiks atrasts pareizais līdzsvars starp skatītāja pārdzīvojuma kvalitāti un cilvēku skaitu, kam tas būs pieejams. Un paldies par darbiem, kas šovasar atvesti uz Rīgu!