Valters Vanhārentss uz sava mākslas izstāžu centra jumta pie Ugo Rondinones darba Cry Me a River. (1997)

Stāsts par kādu salu 0

Intervija ar beļģu mākslas kolekcionāru Valteru Vanhārentsu

Daiga Rudzāte
12/05/2016

Mākslas kolekcionāra Valtera Vanhārentsa (Walter Vanhaerents) privātā izstāžu telpa, kas atrodas pašā Briseles centrā un aizņem 3500 kvadrātmetrus lielu platību, ir unikāla institūcija Beļģijas aktuālās mākslas ainā. Ne tikai tālab, ka vairākums tur skatāmo darbu autoru nav reprezentēti valsts muzejos. Būdams iesaistīts celtniecības biznesā profesionālajā dzīvē, Valters Vanhārentss ir pazīstams ar spēju just telpu un tās attiecības ar mākslas darbiem. Mūsu sarunas laikā, kas norisinājās lietainā dienā pagājušā gada novembra nogalē Briselē, kolekcionārs atklāja, ka tieši arhitektūra bija tā, kas savulaik viņu “sapazīstināja” ar laikmetīgo mākslu. Savos arhitektūras ceļojumos, kuru mērķis bija apskatīt jaunuzceltās muzeja ēkas, viņš ieraudzīja to, kas viņu esot – zināmā mērā – šokējis. “Pirms tam gadus piecus kolekcionēju klasiskas parādības. Taču mākslai, ko sastapu šajos muzejos, bija pilnīgi cita enerģija. Tā mainīja manu redzējumu uz lietām un parādībām.” Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, kuru laikā kolekcionārs radījis to, ko pats dēvē par savu salu. Mākslas pasaulē daudz kas un varbūt pat teju viss ir mainījies. Tomēr, kā Vanhārentss saka pats – viņam nepatīk skatīties atpakaļ, daudz lielāku baudu esot iespējams gūt no tagadnes mirkļa un nākotnes vīzijām. 2015. gada vasarā 56. Venēcijas mākslas biennāles laikā bija skatāma izstāde Heartbreak Hotel – pirmo reizi Vanhārentsa mākslas kolekcija tik iespaidīgā formā tika parādīta ārpus Beļģijas. Visu ekspozīcijas norises laiku no maija sākuma līdz pat septembra vidum Venēcijā bija arī pats kolekcionārs, kuru varēja sastapt ekspozīcijas norises vietā Zuecca Project Space Džudekas (Giudecca) salā. Venēcija vienmēr esot viņu intriģējusi. Gribējies atklāt, kā šī pilsēta funkcionē. Kā vieta, kas pārbagāta ar akadēmisko mākslu, spēj būt tik atvērta visam laikmetīgajam.


Sterlinga Rūbija un Franca Akermana darbi. Foto:
The Vanhaerents Art Collection īpašums

Savulaik kolekcionārs un profesionāls psihologs Dīthards Leopolds, analizējot kolekcionāru kā fenomenu, teica, ka kolekcionēšana ir savveida otra ķermeņa, otra “es” radīšana. Vai jūs tam piekrītat?

Man tā ir manas sievišķās, sentimentālās puses izpausme, jo būvniecība ir ļoti sarežģīts un smagnējs bizness. Es meklēju veidu, kā atrast balansu savai dzīvei, iespēju, kā izkļūt no šīs stresa pārpilnās vīriešu teritorijas. Mani vienmēr interesējusi arhitektūra, jo tā ir cieši saistīta ar būvniecību. Un savulaik tieši arhitektūra mani aizveda pie mākslas – es braucu skatīties laikmetīgās mākslas muzeju ēkas un satikos ar mākslu, par kuru līdz tam neko nezināju. Galvenokārt tā bija Vācija, kur es iepazinu daudzu starptautiski slavenu autoru darbus. Tas kardināli mainīja manu pasaulsuzskatu. Jā, no šāda skatpunkta raugoties, var piekrist, ka tā ir savveida otras pasaules radīšana, iespēja atrast līdzsvaru starp racionālismu un sentimentu. Nezinu kurš, bet kāds savulaik teicis, ka māksla ir nelietderīga (useless). Izņemot gadījumus, kad jūs vēlaties radīt savu pasauli, savu salu. Es bieži mēdzu spēlēties ar šo salas ideju. Mani fascinē, ka šo pasauli pacietīgi būvēju sev pats. Tas ir brīnišķīgi – apzināties, ka šis ir mans redzējums.

Jūs ticat tam, ka māksla spēj mainīt pasauli?

Nē.

Esmu dzirdējusi, ka jums netīkot raudzīties pagātnē. Un tomēr, atskatoties uz četrdesmit kolekcionēšanas gadiem, – vai māksla ir mainījusi jūs?

Es nedomāju, ka māksla ir mainījusi mani kā personu. Katrā ziņā – ne daudz. Vienmēr esmu bijis ļoti strikts, un man ir savs viedoklis par to, kas man patīk, ko es mīlu un kāpēc. Taču šo gadu laikā ļoti ir mainījusies māksla pati. Tās koncepts un attiecības ar ekonomiku un biznesa pasauli. Protams, daudzus gadus esmu vērojis procesus. Nekad nebiju iztēlojies, kas tas, kas man sagādā tādu prieku, var sniegt arī finansiālo labumu. Joprojām brīnos, piemēram, manā gadījumā, ka manas kolekcijas vērtība šobrīd daudzkārt pārsniedz to, ko es, četrdesmit piecus gadus strādādams no rīta līdz vakaram, spēju nopelnīt. Ir neticami, ka kas tāds noticis.

Šodien jaunākās paaudzes mākslinieki ir ļoti galanti, ļoti laipni, pakalpot un skaidrot gatavi. Viņi ir iekļāvušies sistēmā, ļoti komerciāli un uz pārdošanu orientēti. Manuprāt, vecākās paaudzes mākslinieki komunicēja pavisam atšķirīgā veidā. Savulaik satiku tādus, kas nevēlējās runāt par savu mākslu. Vai nu tas bija ļoti grūti, vai viņi bija ļoti kautrīgi. Kā tas bija ar Kristianu Boltanski, ar kuru sastapos pirms daudziem gadiem. Toreiz viņam došanās uz savu izstāžu atklāšanām, mākslas darba pārvietošana no darbnīcas publiskajā telpā bija kaut kas šausminošs. Tagad viss ir pavisam citādāk. Arī Boltanskis ir mainījies.


Skats uz Vanhārentsa izstāžu telpas pirmā stāva ekspozīciju. Foto: The Vanhaerents Art Collection īpašums

Vai attiecības starp māksliniekiem un kolekcionāriem arī ir mainījušās?

Es nevaru to izstāstīt. Man nav bijis īpaši daudz attiecību ar māksliniekiem. Viens no maniem tuvākajiem draugiem ir mākslinieks, taču es nekad no viņa nepērku darbus. Stāsts nav par mākslinieku, bet gan par viņa mākslu. Un jums ir jābūt uzticīgam saviem principiem, tomēr jūs tāds nevar būt, ja jūsu draugs ir mākslinieks. Man daudz vienkāršāka un patīkamāka šķiet iespēja doties uz galeriju, kur sastopu cilvēku, kam brīvi varu paust savu viedokli. Un atzīt, ja mani konkrētais darbs neuzrunā. Taču es nespēju to pašu pateikt māksliniekam. Tas ir arī iemesls, kālab nespēju izdarīt pasūtījumus (commissions). Pazīstu daudzus kolekcionārus, kas neiegādājas mākslas darbus, kamēr nav tikušies un runājuši ar autoru. Man tas šķiet smieklīgi. Ir tik daudz mākslinieku, kurus es nekad neesmu saticis, bet kuru darbi man ir. Tas būtu patīkami viņus kādreiz redzēt aci pret aci, tomēr ne tādēļ, lai izveidotu kontaktus, nodibinātu attiecības un pirktu mākslu “pa tiešo”. Daudzi kolekcionāri cenšas apiet galerijas. Bet ir reizes, ka, neraugoties uz ļoti nopietni pieņemtiem lēmumiem, saproti, ka izvēle nav bijusi īstā. Galerijā man ir iespējams kādreiz risināt šo situāciju, konkrēto darbu apmainot... Ar mākslinieku es ne par ko tādu nevaru vienoties. Tomēr šodien zūd arī kontakts starp galeristu un klientu. Jūs ieejat galerijā, un tur pretī sēž kāda jauna dāma – administratore, taču galeristu jūs vairs nesatiksiet. Viņu atradīsiet mesē.

Jūs teicāt, ka esat ļoti strikts savā izvēlē un uzskatos. Kas ir tas, ko jūs meklējat mākslā?

To nav vienkārši izstāstīt. Mani īpaši fascinē trīs dimensiju parādības. Man tēlniecība ir visīstākā no mākslām, jo tā atrodas ļoti tuvu dzīvei. Dažkārt nesaprotu, kālab cilvēki rada kaut ko divdimensionālu, ja dzīve ir trīsdimensionāla. Es iegādājos tikai tos mākslas darbus, kurus sajūtu un ar kuriem man ir attiecības – kas mani ievelk, piesaista manu uzmanību ar kaut ko, spēj pārsteigt. Izvairos pirkt mākslu racionāli. Pragmatisms piestāv biznesam, nevis mākslai. Tas ir pilnīgi kas cits. Zinu cilvēkus, kas pirms darba iegādes rūpīgi apdomā visus aspektus: naudu, darba izmērus, vai tas ir piemērots mājoklim... Viņiem ir ļoti daudz ierobežojumu.

Mans mērķis nekad nav bijusi nauda – es nepērku tāpēc, ka “kaut kam” celsies cena, un nekad neizmantoju mirkli, lai “kaut ko” veiksmīgi pārdotu. Neesmu iesaistīts mākslas biznesā. Mans balsts ir pirmreizējais tirgus. Turklāt man ir milzu problēmas ar to, kas kādam citam piederējis. Piemēram, nekad nepērku darbus no Sāči, kura kolekcija visu laiku ir piedāvājumā. Dažkārt, zinot manas specifiskās intereses, mēdz kaut ko no tās piedāvāt. Piemēram, pavisam nesen – Deivida Altmeida darbus. Es toreiz teicu: “Nē, es nekad nepirkšu darbus no Sāči.”

Kālab?

Jo man patīk pašam pirkt mākslu un pašam izvēlēties. Second hand darbi... es nezinu... tie nav tik ekskluzīvi. (Smejas) Dažas reizes gan ir gadījies... tomēr parasti pats izdaru savu izvēli un veidoju savu kolekciju. Šodien ir tā, ka cilvēki piecu gadu laikā rada kolekcijas. Es to esmu darījis vairāk nekā četrdesmit gadus.


Skats uz Vanhārentsa izstāžu telpas trešā un ceturtā stāva ekspozīciju. Foto: The Vanhaerents Art Collection īpašums

Starp mākslas darba cenu un kvalitāti pastāv saikne?

Patiesībā cena ir tirgus instruments, kam nav sakara ar mākslas darbu.

Bet nopirkt, piemēram, izcilu Kīfera darbu par zemāku cenu taču nav iespējams...

Nav. Un nav jēgas pirkt ne pārāk labu Kīfera vai ne pārāk labu Polloka darbu tikai tālab, lai viņu vārdi būtu jūsu kolekcijā.

Jums, piemēram, ir vairāki Murakami darbi..

Bet tagad Murakami vairs nepērku. Viņa pirmie darbi, kas ir manā īpašumā, bija un – manā uztverē – joprojām ir ļoti būtiskas parādības. Man piedrošais My Lonesome Cowboy ir viens no pārdesmit laikmetīgās mākslas šedevriem. Sākumā Murakami bija tik svaigs un iedvesmojošs! Taču vēlāk... Nekad neesmu nopircis nevienu no viņa gleznām un visus tos niekus, kas tiek taisīti tagad.

Lēmumu par mākslas darba iegādi pieņemat tikai un vienīgi jūs – vienatnē?

Tā ir mana mazā sala, un es neļauju citiem te uzturēties. Esmu to izveidojies šo gadu laikā, un manī ir radusies pārliecība, ka spēju ar visu tikt galā pats. Tas prasīja man daudz pacietības, man bija jāmācās un daudz jāskatās, jātrenē sava vizuālā uztvere. Tā bija mana skola – skatīšanās. Protams, sieva vienmēr bijusi mans kompanjons, bet ne lēmumu pieņēmējs. Es neticu, ka kādu kolekciju var veidot divi cilvēki. Tas šodien skaitās ļoti stilīgi – mēs kā pāris esam līdzvērtīgi partneri un kolekcionāri. Tomēr es tam neticu. Vienmēr ir tikai viens kolekcionārs.

Vai jums ir pamatprincipi, ko ievērojat, veidojot savu kolekciju?

Man nav nekādu ierobežojumu. Svarīgs man šķiet medijs, kādu izmanto mākslinieks. Manuprāt, vēstījumu var nodot visdažādākajos veidos, un man ir būtiski, kuru no instrumentiem autors izmanto – glezniecību, tēlniecību, zīmējumu utt.

Ir tikai viens princips, ko ievēroju un ko sev formulēju jau sen: nevēlos doties atpakaļ laikā. Es, piemēram, šodien nepērku 60. vai 70. gadu mākslu, pat ja man tā patīk. Mani fascinē iespēja būt šeit un tagad, un mani iedvesmo lūkošanās nākotnē. Es esmu nākotnes cilvēks. Savās izstādēs mēdzu veidot dialogus starp pagātni un tagadni, dažreiz – konfrontēt savas kolekcijas paraugus.


Mikelandželo Pistoleto un Davida Altmejda darbi. Foto: The Vanhaerents Art Collection īpašums

Jūs teju vienmēr esat savas kolekcijas izstāžu kurators... Tas ir visai drosmīgs solis. Kas jūs saista šai nodarbē?

Esmu redzējis tūkstošiem izstāžu, un mani vienmēr īpaši ir interesējusi izstāžu iekārtošana. Veids, kā ekspozīcija uzbūvēta. Tam laikam ir saistība ar manu tiešo biznesu. Daudzkārt esmu domājis, kā būtu darījis es un kā to varētu izdarīt citādāk. Laika gaitā uzkrāju zināšanu un pārdomu bagāžu. Ir garlaicīgi, ja kaut kas vienkārši piekārts pie sienām. Ja nav mijiedarbes starp darbiem. Kad 2007. gadā pirmo reizi izšķīros sarīkot publisku savas kolekcijas izstādi, teicu: “Es darīšu to pats – būšu kurators.” Tas bija patiešām izaicinājums un arī uztraucošs process, jo izrādījās – ko tādu darīt ir daudz grūtāk, nekā biju iztēlojies. (Smejas) Patiesībā darbs ar telpu un mākslas savstarpējo attiecību veidošana ir kā jaunas valodas radīšana. Pēc šīs pirmās reizes es sadarbojas ar citiem kuratoriem. Kolekcionāri paši nemaz tik bieži neiesaistās šādā statusā. Parasti strādā komanda vai pieaicināts kurators – kas arī ir lieliski, jo citi cilvēki iepazīst kolekciju.

2015. gadā jūs pirmo reizi rādījāt savu kolekciju ārpus Beļģijas – Venēcijā laikā, kad notika mākslas biennāle. Jūs tur arī dzīvojāt visu šos daudzos mēnešus, kamēr izstāde bija skatāma. Kālab?

Venēcija vienmēr ir bijusi pilsēta, kas mani intriģējusi. Man gribējās to visu izprast, kā tas funkcionē. Kā vieta, kas pārbagāta ar akadēmisko mākslu, spēj būt tik atvērta visam laikmetīgajam. Kas tā par enerģiju, kura tur mājo? Ne tikai vizuālās mākslas jomā, bet arī attiecībā uz kino, deju, mūziku. Ir taču tik pašsaprotami, ka šai pilsētai tas viss nav vajadzīgs. Tai ir viss – baznīcas, muzeji... Kālab nekas tāds nenotiek Romā vai citās lielajās pilsētās? Parasti tomēr ir tā, ka, jo pilsēta bagātāka ar klasiskajām vērtībām, jo negribīgāk tā akceptē laikmetīgo kultūru. Kā Brigē, kuras tuvumā es dzīvoju un kur neviens nevēlas rādīt laikmetīgo mākslu. “Mēs esam viduslaiku pilsētā, mums nekas tāds nav vajadzīgs.” Tālab Venēcija mani sajūsmina, un es uzskatu, ka biennāle joprojām it nozīmīgākā izstāde pasaulē. Nebiju gaidījis, ka būs tik liela uzmanība pret manu kolekciju. Es tur pat sastapu cilvēku no Beļģijas un Nīderlandes – neraugoties uz tuvumu, viņi nekad nebija bijuši pie mums Briselē. Taču atrada Venēcijā. Cits jautājums biennāles kontekstā ir nacionālā reprezentācija..

Vai tā, ņemot vērā šodienas pasaules globalizāciju, vispār vairs ir būtiska?

Patiesībā es īsti neticu tādai nacionālai mākslai, kāda tiek demonstrēta Venēcijā, kur daudzas valstis reprezentē māksliniekus, kam ar to visai maza saistība. Zināmā mērā tas ir pat nedaudz smieklīgi. Manuprāt, paviljonu ideja kā tāda ir jāpārdomā. Jārestartē. Man ir sajūta, ka būtu jāveido institūcija, tāda selection committee, kas tomēr izvērtē nacionālo paviljonu piedāvājumus. Ir nedaudz frustrējoša sajūta, kad redzi, ka, piemēram, ķīniešu mākslinieki pārstāv valsti, ar kuru tiem nav nekādu attiecību. Un dažkārt ekspozīcijas ir ļoti vājas. Taču īstenībā nacionālais aspekts mākslā mani nenodarbina.

Tomēr, kā saprotu, jums ir īpašas attiecības ar Vāciju.

Tur ir izcili muzeji – piemēram, Ķelnē apskatāma lieliska popārta kolekcija, par ko cilvēki nemaz nezina. Savulaik es bieži braucu uz Vāciju. Ne tālab, lai skatītu konkrēti vācu mākslu, bet gan tādēļ, ka tā bija enerģētiski uzlādēta teritorija. Un aizvien ir, vai ne? Angela Merkele ir uz Times vāka, un es joprojām raugos ar interesi uz šo valsti. Tā spēja otrreiz piedzimt no kara drupām un kļūt par nozīmīgāko valsti Eiropā. Bet mans mērķis nekad nav bijis kolekcionēt specifiski vācu mākslu.

Tomēr Rihters un Boiss jums ir īpaši būtiski...

Jā, taču nav tā, ka vāciešiem būtu bijusi izšķiroša loma mana viedokļa veidošanā. Tikpat būtisks bija arī, piemēram, popārts, ko savulaik atklāju Ludviga muzejā. Ir tik vienkārši salīdzināt Vāciju ar Savienotajām Valstīm – vēl vienu pasaules lielvaru. Tās abas vieno atvērtība. Un tieši šis atvērtais redzējums (open vision) mani interesē. Šamaniskais izteiksmes veids, kādā Vorhols spēja atstāt iespaidu, mani fascinēja. Iepazinu viņu, pateicoties tieši filmām, jo studiju gados biju apsēsts ar kino, rakstīju arī kritikas. Tie bija 70. gadi. Pēc tam strauji nonācu posmā, ko apzīmēju kā post warholian: tā ir interesanta manas kolekcijas daļa. Sindija Šērmena, Barbara Krūgere, Dženija Holcere – mākslinieces, kam tagad ir ap sešdesmit.

Cik liela pašlaik ir jūsu kolekcija?

To es jums neteikšu. (Smejas) Tas ir kaut kas, ko neatklāju nevienam un kas ir daļa no manas mistērijas. Pirmkārt, tālab, ka īsti to nezinu. Otrkārt, vairāk domāju kvalitātes nekā kvantitātes jēdzienos. Tomēr man ir visai daudz vienību un visai daudz lielu vienību. Ja es līdzīgi Sāči visu parādīšu internetā, zudīs svaiguma sajūta, interese. Bet man gribas, lai uz šejieni nāk cilvēki.

Jūs vairākkārt sarunas laikā savu kolekciju esat raksturojis kā vientuļo salu, kas pieder tikai jums. Kā nonācāt līdz domai par tās publisku izrādīšanu?

Patiesībā tas nemaz nebija manos plānos. Tā bija dažādu apstākļu sakritība. Pirmā doma bija par ko līdzīgu atvērtai noliktavai, un es ceru, ka mēs šo plānu vēl realizēsim. Taču tad nokļuvu šeit, Briselē, ieraudzīju šo telpu... Dažas lietas nāk no Dieva. It kā sāc ar kaut ko ļoti privātu, kaut ko tikai priekš sevis, bet tad mākslinieki un galeristi saka, ka tā ir brīnišķīga kolekcija, kāpēc to neparādīt citiem... Tā soli pa solim...


Valters Vanhārentss. Foto: Karel Duerinckx

Jūsos ir vēlme pārsteigt?

Jā, tomēr izšķirošais nav cilvēku skaits. Vēlos, lai tie, kuri ir patiesi ieinteresēti, izbauda šīs ēkas un mākslas kvalitātes un savstarpējo mijiedarbību. Tas man ir ļoti svarīgi. Es savulaik nedaudz mācījos no Ingvildas Gecas mākslas telpas idejas Minhenē. Sākotnēji viņa savu brīnišķīgo kolekciju nemaz nevēlējās kādam rādīt, bet beigu beigās nespēja pretoties, jo to gribēja redzēt dažādi cilvēki. Zinu, ka tagad visu iespējams apskatīt internetā un nav pat nepieciešamības kaut kur doties. Kad notika Art Basel Maimi, es visu apskatīju tīmeklī. Un cilvēki tā dara aizvien biežāk – viņi skatās mākslu savu datoru ekrānos. Taču šeit mēs kopā iedzeram glāzi vīna, aprunājamies, diskutējam. Un tas ir tas, kas man patiešām ir nepieciešams un šķiet svarīgs. Personīgais kontakts. Arī izstādē Venēcijā man tas šķita visbūtiskākais. Un cilvēki dodas prom bagātāki, nekā viņi atnāca šurp.

Mūsu sarunas sākumā jūs sevi raksturojāt kā nākotnes cilvēku. Kādu jūs iztēlojaties nākotnes mākslu?

Šodien jēdziens mākslas darbs ir bezgalīgi plašs. Viss ir māksla. Par mākslinieku it kā var būt ikviens, kas pats apgalvo, ka ir mākslinieks. Savulaik, kad uzsāku savu profesionālo karjeru, man vajadzēja pierādīt, ka to spēju profesionāli paveikt. Māksliniekiem ir totāla brīvība. Bet man šķiet, neviens nevar pateikt, kurp tas mūs novedīs. Tā ir mistērija. Uzkrītoši redzams, ka mākslinieki ir kļuvuši par individuālistiem. Nav vairs mākslinieku apvienību un grupu – šādi formējumi nepastāv. Vienlaikus mākslas pasaule ir izplūdusi un brīžiem nesaprotama – pat man, kas to it kā tik labi pazīst. Tomēr viens par nākotni ir zināms pavisam skaidri – labi ja divi procenti no visiem šodienas māksliniekiem paliks pasaules atmiņā. Cik viņu šodien ir? Miljons? Jums ir kāda nojausma?

Nē. Taču, runājot par nākotni, vai jums ir svarīgi, ka arī jūsu bērni kļuvuši par kolekcionāriem?

Patiesībā nekad nebiju domājis, ka tā notiks. Protams, viņi vienmēr bija kopā ar mani, kad devos pie mākslas. Mani mazbērni tagad dzīvo pavisam citu dzīvi – viņi dodas ekskursijās pa pilsētu, apmeklē dažādus pasākumus un atrakcijas. Manējiem nebija tādas iespējas. Viņiem vienmēr bija jāskatās māksla. No rīta līdz vakaram. Un es nekad necerēju, ka viņiem būs vajadzīga māksla pieaugušo cilvēku dzīvē. Jo savulaik tika teikts: mēs esam gana daudz izcietuši. Tomēr viņi abi šodien kolekcionē mākslu. Man prieks, ka tagad mēs varam apvienot spēkus. Pirmā reize bija pagājušajā vasarā Venēcijā. Un mēs domājam strādāt kopā tuvākajā laikā. Bet vispār, kā esmu novērojis, te, Beļģijā, gadu pēc kolekcionāra nāves viņam piederējusī kolekcija parādās tirgū. Un tas notiek bieži. Taču māksla jau tāpēc nemirst. Tā nokļūst pie citiem kolekcionāriem.

Beļģijā ir ļoti spilgta un spēcīga mākslas kolekcionāru kopiena.

Jā, patiešām. Īpaši Flandrijas austrumos. Man šķiet, ka tur ir visvairāk kolekcionāru uz vienu kvadrātkilometru visā Eiropā. Un daudzi pat vispār nav zināmi. Tas ir visinteresantākais. Es arī esmu no turienes. Kad te pulcējamies, man cilvēki stāsta par savām mākslas kolekcijām. Un tas patiešām brīžiem ir ļoti pārsteidzoši, jo neviens neko par tām nezina. Es neesmu tiesnesis, kas spētu izvērtēt šo kolekciju nozīmību, bet ir ļoti interesanti. Var teikt, ka beļģu mākslas kolekcionāri drusku ir kā tādas andergraunda parādības, jo viņi nedara kaut ko kādam citam, bet paši sev. Iespējams, jūs esat gatavi to visu parādīt kādam citam, dalīties ar viņu, tomēr jūs nekad neveidosiet kolekciju dēļ kāda cita.

Vai jūsu mājās arī atrodama daļa kolekcijas?

Jā, bet tikai daži darbi. Man negribas tur turēt veselu grēdu, taču laiku pa laikam es tos nomainu. Protams, man vienmēr ir iespēja atnākt uz šejieni. Un galu galā mans dzīvoklis atrodas virs šīs izstāžu zāles. Es varu te nokāpt pidžamā iedzert kafiju.