(Fragments.) Daniela Vulfa portrets. Factum Arte. Madride. 2015

Kolekcionārs ir kritiķis 0

Intervija ar amerikāņu mākslas kolekcionāru un dīleri Danielu Vulfu

Una Meistere
06/04/2016 

Ne viens vien kolekcionārs kolekcijas veidošanas procesu salīdzinājis ar iespēju dzīvot vēl vienu, savveida paralēlo dzīvi, abām savstarpēji mijiedarbojoties un vienai otru papildinot. No šī skatu punkta raugoties, amerikāņu kolekcionāram un dīlerim Danielam Vulfam (Daniel Wolf) ir 15 dzīves. Viņš kolekcionē jau 40 gadus un kopumā viņam šobrīd ir 15 dažādas kolekcijas. Sākot no 19. un 20. gadsimta fotogrāfijas, laikmetīgās glezniecības, ķīniešu keramikas, kvarca kristāliem, pirmskolumba laika mākslas līdz 60. gadu beigu Vorholam. Vulfa īpašumā ir arī viena no lielākajām 20. gadsimta amerikāņu dizaineru un arhitektu interjera objektu kolekcijām, kurā pārstāvēts ganFrenks Loids Raits, Greene & Greene, Džordžs Meijers un Čārlzs Rolfss.

Daniels Vulfs nenoliedzami ir leģendāra personība. Karjeru viņš sācis kā 19. gadsimta fotogrāfijas dīleris, 1977. gadā atverot savu galeriju Ņujorkā. Vēlāk pievērsies arī laikmetīgajai fotogrāfijai un zināmā mērā stāvējis pie modernās fotogrāfijas tirgus šūpuļa. Vēl 70. gados – salīdzinājumā ar glezniecību un tēlniecību, fotogrāfijas prestižs tirgū bija izteikti zems, šajā nišā aktīvi darbojušies pāris kolekcionāri un fotogrāfijas iepirkuši vien atsevišķi muzeji. Kā atzīst Vulfs, tolaik fotogrāfiju bijis grūti pārdot pat par 200 dolāriem.

1983. gadā Vulfs tika atzīts par vienu no ietekmīgākajiem fotogrāfijas dīleriem pasaulē, un bija viens no tiem, kas lielā mērā palīdzēja izveidot tagadējo Getija muzeja kolekciju. Šodien viņš darbojas kā privāts dīleris, kas specializējies fotogrāfijā, pirms Kolumba laika mākslā un 20. gadsimta mākslā un dizainā.

Nesen medijus pāršalca ziņa, ka Vulfs un viņa sieva, māksliniece un arhitekte Maija Lina iegādājušies izbijušo Jonkersa cietuma ēku Ņujorkas pievārtē, Hadsonas upes krastā un grasās tajā atvērt mākslas telpu. Šīs intervijas brīdī ēkā vēl notika rekonstrukcijas darbi un Vulfs neslēpa, ka ar nepacietību gaida mirkli, kad visas savas 15 kolekcijas varēs skatīt vienuviet.

Mūsu saruna notika pagājušā gada oktobra rītā Ņujorkā, Daniela Vulfa dzīvoklī netālu no Metropolitēna muzeja. Tas atrodas vēsturiska 20. gadsimta sākuma nama augšstāvā, Vulfa apartamentu dzīvojamo istabu grezno Frenka Loida Raita mēbeles. Un tajā rodami teju visi viņa kolekciju fragmenti – gleznas, plauktā grāmatu vietā keramikas trauki, uz kuriem joprojām vīd izsoļu numuri, uz palodzēm gigantiska izmēra kvarca kristālu “šķīvji” utt. Vienīgā, ko te nemana, ir fotogrāfija: “Manuprāt, fotogrāfijai nav vietas uz sienas. Tā ir manās rokās. Tā ir grāmatā. Tas nav dekoratīvs elements. Mani nesaista fotogrāfija kā dekorācija. Šādiem mērķiem man patīk gleznas. Skulptūras.”

Tā kā saule torīt lutina, Vulfs piedāvā sarunu aizsākt uz terases. Lejā trokšņaini pulsē Ņujorkas dzīve, vējš trenkā rudens lapas, Vulfs ir ģērbies mazliet padilušā frencī, kam iztrūkusi viena poga. Viņa tēls ir atbilstošs cilvēkam, kam nekas nevienam vairs nav jāpierāda. Viņš nosmej, ka laika viņam esot tieši tik daudz līdz mums sākšot salt. Otrpus ielai mitinās amerikāņu mākslas scēnas superzvaigzne Ričards Prinss. Viņam esot izcila mākslas kolekcija, saka Vulfs. Viena no labākajām, kādu viņš pēdējā laikā redzējis. Ļoti gudri un inteliģenti veidota.

Viņš piebilst, ka nesen pavadījis nedēļu Romā, kuru veltījis tikai renesanses gleznām. Skatījies uz tām visu dienu. Viņaprāt, starp kolekcionēšanu toreiz un šodien nav atšķirības. Tā vienmēr bijusi cieši saistīta ar ego. “Cilvēki pirka ļoti daudz un katra mērķis bija izveidot labāko kolekciju. Nemitīga sacensība. Un tā turpinās joprojām – arī laikmetīgajā laukā. Turklāt cilvēki ļoti baidās pirkt kaut ko, kas ir atšķirīgs. Ļoti reti ir iespēja redzēt kolekciju, kas ir patiesi svaiga, kurā ir tikai vīzija.”


Džerijs Šors.
Untitled. 1980. gadi. Hromogēnā druka

Jūs kolekcionējat visdažādākās lietas: 19. un 20. gadsimta fotogrāfiju, laikmetīgo glezniecību, senās Ķīnas keramiku, antīkus traukus, kvarca kristālus... Kā tas viss sākās? Un kura joma jums bija pirmā?

Fotogrāfija... Nē, nē... Vēl bērnībā vecmāmiņa man uzdāvināja žurnāla National Geographic abonementu. Katram numuram pielikumā bija karte, un es vienmēr to izņēmu un pieliku pie sienas. Tātad mana pirmā kolekcija bija National Geographic kartes. Mani vienmēr šķitis interesanti šādi apkopot lietas ar zināmu jēgu. Laikam jau ir tikai dabiski, ka es kļuvu par kolekcionāru. Es uzaugu ļoti garlaicīgā vietā, un kolekcionēšana piedāvāja iespējas ļauties savai fantāzijai.

Bet pirmais brīdis, kad es sevi atceros apzināti kaut ko kolekcionējam, bija septiņpadsmit gadu vecumā. Apmaiņas programmas ietvaros biju nonācis Francijā. Dzīvoju Bretaņā un tur iegāju kādā antikvariātā, kas bija pārpilns ar visādiem aizraujošiem krāmiem. Uz grīdas bija trīs fotogrāfijas; tās 19. gadsimtā bija uzņēmis kāds amatieris vārdā Štrībeks. Kas par brīnišķīgu pasauli! Šie pirms simts gadiem uzņemtie attēli man šķita skaistāki par jebkuru citu foto, ko es spēju iedomāties. Es toreiz nodomāju – tā, kas ar mani notiek? Galvā iestājās pilnīgs sajukums. Varbūt es vairs neatceros īsti precīzi, bet domāju, ka tieši tas bija tas pirmais strāvas sitiens. Kad tu sāc kaut ko kolekcionēt, ir jābūt šim pirmajam triecienam. It kā tu būtu pieslēdzies elektrībai, un šī strāva ne mirkli neapstājas. Un katrs nākamais trieciens ir kā jauna pieslēgšanās elektriskajai ķēdei, ar ko tev atkal jātiek galā. Atslēgas vārds kolekcionēšanai ir pieslēgšanās. Tas ir kaut kas tāds, kas tevi pārņem savā varā. Teiksim, es visu mūžu esmu skatījies uz afrikāņu mākslu. Bet man līdz šai dienai nav ne jausmas, kas tur ir krāms un kas – šedevrs. Man ar to nav šāda elektriska kontakta. Es atzīstu, ka man šī māksla patīk, bet es nespēju novērtēt konkrētā darba kvalitāti vai nozīmīgumu.

Aktīvi es kolekcionēju apmēram 15 dažāda veida objektus. Jebkas, ko savā starpā kaut kas vieno, var būt kolekcija. Tas ir ļoti intuitīvs, ļoti organisks process. Un tad sākas visi dzīves sarežģījumi. Kāpēc tu kolekcionē, kāda iemesla dēļ? Vai tā ir kaislība? Te iesaistīti visi psiholoģiskie un sociālie faktori, kas veido šo pasauli. Tas ir interesants mehānisms. Bet man vajadzēja četrdesmit gadus, lai saprastu, ka lielākā daļa no mākslas tirgus nozīmē vienkārši dekorācijas bagātiem cilvēkiem.

Jums tiešām vajadzēja četrdesmit gadus, lai to saprastu?

Jā, pagāja četrdesmit gadi. Tāpēc, ka man māksla nozīmē mākslu. Galvenais ir iekšējais dialogs. Taču daudziem mākslas funkcija ir tikai virspusēja dekorācija. Ja papēta dziļāk, tur darbojas arī dažādi psiholoģiski aspekti... ego, īpašnieka apziņa, apmierinājums par savu bagātību, par piederību pie šī klubiņa. Turklāt tas viss tagad izvērsies starptautiskos mērogos. Bet šā vai tā, mākslas pasaule ir lieliska. Tā ir iespēja ceļot uz skaistām vietām, apskatīt brīnišķīgas lietas, iepazīties ar interesantiem cilvēkiem. Tā ir tāda veselīga spēle. Es to pilnībā atbalstu.


Džefs Zeniks.
Urban Creek. Florida. 2016. Audekls, akrils

Vai māksla jums ir atslēga uz pasauli, kurā jūs citādi nevarētu iekļūt?

Māksla tik tiešām ir šāda atslēga. Kad tu reiz esi uzņemts šajā klubiņā un iemācījies valodu, kādā tur runā, tas ir lielisks veids, kā satikt cilvēkus no visas pasaules. Un tam līdzi nāk visdažādākie psiholoģiskie un finansiālie ieguvumi. Domāju, ka tieši pateicoties psiholoģiskajam aspektam mākslas pasaule ir tik dzīva. Tajā apgrozās daudz ļoti ietekmīgu cilvēku, un, ja tu pieņem, ka jebkurš var justies nedroši, pat bagātie un varenie, tad tu sāc saprast arī mākslas kolekcionēšanas problēmas.

Atskatoties pagātnē, mēs redzam, ka ir bijuši fantastiski, spoži kolekcionāri, kuri šai lietai veltījuši visu savu mūžu. Skumji ir tas, ka šeit, Amerikā, savu kolekciju nevar nodot nākamajai paaudzei. Amerikāņu nodokļu sistēma to padara vienkārši neiespējamu. Ja es gribu novēlēt savu kolekciju, teiksim, savām meitām, man tā būtībā jānopērk vēlreiz. Par to visu jau vienreiz samaksāts, un pēc tam nākamajai paaudzei vēlreiz jāsamaksā 50 procenti, lai to paturētu. Tāpēc Amerikā ievērojamas kolekcijas netiek nodotas no paaudzes paaudzē, kā tas pieņemts Eiropā. Piemēram, Romā vēl joprojām ir kādas divdesmit villas, kas piederējušas vienai un tai pašai ģimenei jau kopš renesanses laikiem. Un tajās glabājas brīnišķīgas mākslas kolekcijas.

Pēdējos gados Amerikā sadalītas vairākas lielas kolekcijas. Patlaban Sotheby’s izsolē pa daļām tiek izpārdota Taubmana kolekcija. Tā ir ļoti skaista kolekcija. Varbūt tajā nav ļoti daudz absolūtu šedevru, bet tā ir pilna ar izcilu mākslu. Tādu kolekciju vajadzētu glabāt kaut kur visu kopā, nevis izkaisīt pa visu pasauli.

Kolekcijas būtu jāsaglabā, jo pati kolekcionēšana kā nodarbe bieži prasa plānot uz priekšu un tādējādi attīsta uztveri. Tā prasa arī labu laika izjūtu. Vai nu tavā rīcībā ir neierobežoti naudas resursi, vai arī esi pircis īstajā brīdī. Man šķiet, Amerikā labs piemērs ir Bārnss, jo viņš savāca pašu izcilāko Sezana kolekciju pasaulē. Viņš saprata pirms visiem citiem, viņš zināja, kas jādara, un viņš rīkojās. Meklējot Sezana darbus, viņš izbraukāja visu pasauli. Viņš vienkārši to izdarīja – ātrāk un labāk nekā jebkurš cits. Tādi cilvēki ir katrā paaudzē. Kolekcionārs mākslas vēsturē spēlē ļoti svarīgu lomu, jo kolekcionārs ar nākotnes redzējumu ir arī kritiķis.

Es lielāko daļu no sava laika pavadu kolekcionējot, papildinot savas kolekcijas un iztēlē būvējot to kopējo stāstu.

Var teikt, ka savā ziņā jūs pastāvīgi meklējat trūkstošos posmus?

Skatos, skatos un skatos. Es katru dienu pie datora pavadu četras vai piecas stundas. Es nemeklēju, es vienkārši skatos. Es eju uz visdažādākajām izstādēm, jo kolekcionēju un pārdodu objektus no tik dažādām jomām. Es tiešām nemeklēju neko noteiktu, vienkārši meklēju lietas, kas man patīk. Kaut ko svarīgu. Teiksim, es mīlu franču kultūru, īpaši 19. gadsimtu. Un no kolekcionēšanas viedokļa, runājot par iespēju lietas atrast, patlaban ir īstais brīdis pievērsties tieši šim periodam. Tāpēc, ka šobrīd tirgū absolūti dominē laikmetīgā māksla. Bagātiem cilvēkiem ir lielas, baltas sienas, un tās ir jāaizpilda ar mākslu. Un ir daudz galeriju, kas pārdod mākslu baltām sienām. Vērojams vispārējs balto sienu fenomens. Un rezultātā jebkas saistīts ar 19. gadsimta franču kultūru ir pilnīgi nemoderni, kas ir ļoti svarīgi, ja jūs vēlaties būt kolekcionārs. Daudz labāku kolekciju var izveidot, ja jūs interesējošā lieta nav modē. Nevar izveidot kolekciju, kamēr šī lieta ir modē, jo tad tā ir ļoti dārga. Jebkam ir savs īstais brīdis, lai veidotu kolekciju – kā Bārnsam bija īstais brīdis pirkt Sezanu. Varbūt es esmu galīgi traks un smagi maldos, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc divām paaudzēm cilvēki, raugoties uz dažiem darbiem manā kolekcijā, teiks: “Un to viņš nopirka par četrdesmit dolāriem gabalā. Neticami...”

Māksla šodien ieguvusi gandrīz reliģiozu nozīmi, jo tā kļuvusi nenovērtējama. Ja tā padomā, mākslas cenas ir neiedomājamas – 25 000 dolāru, 30 000 dolāru, divi miljoni... Un cilvēki patiešām tam tic.


Džerijs Šors.
Untitled. 1980. gadi. Hromogēnā druka

Jūsuprāt, kolekcionāri tiešām tic, ka māksla maksā četrus, desmit, trīsdesmit miljonus?

Viņi tam tic... Tā ir reāls reliģijas aizstājējs – vai varbūt papildina jau pastāvošo reliģiju. Vai kaut kādu garīgu... es nezinu, ko. Bet, kad māksla kļūst patiesi dārga, vienkopus saplūst ārkārtīgi vareni spēki.

Vai taisnība, ka jūs palīdzējāt izveidot Getija muzeja kolekciju?

Ziniet, tagad to grūti iedomāties, bet toreiz, 1982., 1983. gadā, kad mēs to darījām, fotogrāfijai vēl nebija tāda statusa kā šodien. Fotogrāfija nepiederēja pie 20. gadsimta mākslas dabiskā kanona. Bija vairākas izcilas agrīnas fotokolekcijas, taču 80. gados tirgus bija dziļā pagrimumā, un cilvēki bija cieši pārliecināti, ka tas īpaši drīz nemainīsies, jo fotogrāfija nespēja atbrīvoties no sava mazsvarīgā medija imidža. Gleznas bija paceltas nez kādos augstumos, bet fotogrāfija bija nenozīmīga. Bet prieks redzēt, cik ļoti viss mainījies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Kā jau es teicu, būtiskais faktors visu izcilo kolekciju izveidē bijusi īstā brīža izvēle. Pienāk tāds brīdis, kad tirgus ir pārpildīts ar materiālu un visi grib tikt no tā vaļā. Un tas bija tieši tāds brīdis.

Tāpēc, ka visi domāja, ka fotogrāfijai vairs nav nekādas tirgus vērtības?

Nē, vērtība tai bija. Taču tā nebija mainījusies jau ilgus gadus, un likās, ka pieprasījums ir ļoti mazs. Katrai lietai tirgū ir kāpumi un kritumi. Tā tas bijis vienmēr. Patlaban tāda īpaša krituma nav bijis kopš 1995. gada, bet pirms tam cikls atkārtojās ik pēc septiņiem līdz desmit gadiem. Kāpums, kritums. Kāpums, kritums. Ļoti prognozējami.

Un tajā brīdī fotogrāfija atradās sava krituma zemākajā punktā. Tirgū bija daudz brīnišķīga materiāla. Mēs pat nezinājām, cik daudz patiesībā pieejams; tas bija pats sākums tādam grandiozam brīdim. Visi gribēja pārdot. Un tad es aizgāju uz Getiju un pateicu, ka, lūk, tas ir tas, ko es varu izdarīt, jo esmu runājis ar visiem šiem cilvēkiem. Un Džons Volšs, Getija muzeja direktors, pateica – jā. Tā tas viss sākās. Mēs nopirkām 14 dažādas kolekcijas.

Cik ilgu laiku tas prasīja?

No brīža, kad es sazinājos ar muzeju, līdz brīdim, kad tas tika publiski paziņots, pagāja laikam kādi divi gadi. Es apceļoju visu pasauli, un pats lielākais ieguvums manās acīs bija Folkera Kāmena gandrīz tūkstoš fotogrāfiju lielā Augusta Zandera (1876–1964) darbu kolekcija. Tas bija pats lielākais Zandera foto dārgumu krājums pasaulē, un tātad – Vācijas nacionālais dārgums. Tā bija liela varas apziņa – doma, ka tu pilnīgi likumīgā kārtā pārved vienas lielvalsts kultūras mantojumu uz otru lielvalsti. Tā sajūta bija tāda – oho, tas ir nopietni!

Vai Vācija šo kolekciju pietiekami nenovērtēja? Kāpēc to atļāva izvest no valsts?

Juridiski Vācija to nekādi nevarēja aizkavēt, jomākslas objektus bija atļauts izvest, ja tie nav vairāk kā simts gadus veci. Vienkārši vajadzēja samaksāt par atļauju. Visvairāk šis fakts pasaka vienkārši par to, kāds tolaik bija fotogrāfijas statuss. Šodien kaut ko tādu nepieļautu.

Kolekcija, kuru es patlaban aktīvi veidoju, top nu jau vairāk nekā 20 gadus. Tā ir aizvēsturiskās amerikāņu mākslas kolekcija. Es jau krietnu laiku vācu pirmskolumba mākslu no Meksikas un Dienvidamerikas un laiku pa laikam iegādājos arī šādus tādus objektus no Ziemeļamerikas, jo man šķita, ka tur ir tādi kā Vidusamerikas priekšposteņi un ka šie reģioni kulturāli kaut kādā veidā ir saistīti. Šeit pieņemts domāt, ka pirms Kristofora Kolumba ierašanās Amerikā nekā nav bijis... tikai kaut kādi cilvēkpērtiķi, kas staipījuši apkārt akmeņus. Un es pats gadiem ilgi rakos cauri šiem aizspriedumiem, līdz kādu dienu man tikpat kā iedeva ar bomi pa galvu – ahā, Ziemeļamerikas aizvēsturiskā māksla itin nemaz nav provinciāla! Tā ir pat ļoti izsmalcināta, un ornamenti, ar ko izgreznota keramika, ir pasaules līmenī. Pēc šādas atskārsmes tu sāc skatīties uz visu ar citām acīm. Mana interese par šo materiālu arvien pieauga, un es saskatīju iespēju sākt to kolekcionēt; tas bija apmēram tāpat, kā 70. gados kolekcionēt fotomākslu... Visai maz cilvēku par kaut ko tādu vispār zināja, un tirgū bija brīnišķīga materiāla pārpilnība: nekādas konkurences un smieklīgas cenas.


Nezināms autors. Amerikas pirmiedzīvotāju – Anasazi kultūra. Čako. Ap 1100

Kur jūs šādas lietas atrodat?

Tās var atrast izsolēs visos Amerikas Vidusrietumos un Dienvidrietumos; šo to esmu nopircis izsolēs Eiropā, šo to – no dīleriem; šo to var atrast internetā. Ik pa laikam pārdod kādu lielāku kolekciju. Senāk, lai kolekcionētu mākslu, bija vajadzīga galerija, jo pirms interneta ēras cilvēki devās tieši turp. Tagad es savu kolekcionāra darbu padaru internetā. Tas ir lieliski, jo tā iespējams sekot tam, kas notiek tik dažādos reģionos. Neticami, cik daudzas lietas šādā ceļā kļuvušas pieejamas. Es šai pieejai pielāgojos jau krietni agri. Vairums cilvēku baidās pirkt kaut ko dārgu, vispirms neredzot to dzīvē. Man ir savādāk – ja objekts ir labi nofotografēts, es mierīgu sirdi varu pirkt to internetā. Ja rodas jautājumi, es piezvanu ekspertam un saņemu kaudzēm visādu padomu. Vai arī palūdzu, lai atsūta papildu attēlus. Digitālās fotogrāfijas iespējas šodien ir praktiski bezgalīgas; fotoaparāts spēj noglabāt tik daudz informācijas, ka tas ir tikpat, kā redzēt oriģinālu.

Jūs gribat sacīt, ka tehnoloģiskā revolūcija kaut kādā mērā mainījusi arī mākslas pasauli?

Jā. Tā tagad ir ļoti labi organizēta. Es esmu pārliecināts, ka nākotnē visa veida mākslas pārdošanai būs viena kopīga platforma.

Kā jums liekas, kas bija tas izšķirošais faktors, kas mainīja fotogrāfijas statusu mākslas pasaulē?

Es domāju, ka fotogrāfiju padarīja populāru – nē, nevis padarīja populāru, bet to lika pieņemt – apstāklis, ka lielas fotogrāfijas labi izskatās uz lielām baltām sienām... Sindija Šērmane, Tomass Rufs, Andreass Gurskis... Viņi ir izcili mākslinieki, viņi lieliski izskatās uz baltām sienām, un tas ļāva mākslas kolekcionāriem šķērsot šo robežu.

Kas jūs fotogrāfijā tā piesaista? Sūzena Sontāga reiz teica...

Nē, lūdzu, nevajag...

Jums nepatīk Sontāga?

Man liekas maldinoši skatīties ar citu cilvēku acīm...

Kāpēc man patīk fotogrāfija? Tas ir tas strāvas sitiens, tas trieciens. Kādu dienu, kad man bija septiņi gadi, es nofotografēju saulrietu. Un viss, ar mani bija cauri. Tas ir tieši tas pats iemesls, kāpēc es esmu mākslā. Bija viens tāds mirklis desmit gadu vecumā Parīzē, kad es paskatījos uz Van Gogu un sapratu – viss. Es zināju, ka tas kļūs par daļu no manas dzīves. Domāju, ka māksla tolaik man sniedza arī kaut kādu psiholoģisku “kaut ko”. Tā man deva balsi laikā, kad man pašam laikam gan tādas nebija. Man vajadzēja ar kaut ko identificēties, un fotogrāfija bija veids, kā es sajutos piederīgs... Identitāte, piederība – ko nu tas nozīmē pusaudža dzīvē. Man vairs nav ne jausmas, bet viens ir skaidrs – pēc tā pirmā strāvas trieciena, ko es saņēmu no fotogrāfijas, tā mani nav ne uz brīdi pametusi. Vēl tagad, pēc piecdesmit gadiem, es katru dienu skatos uz fotogrāfijām. Es par tām domāju visu laiku.

Tā kā šī ir jauna sfēra, tirgū vēl joprojām ik pa laikam parādās jauns materiāls. Fotogrāfijas aprindās ir brīnišķīgi cilvēki. Mēs esam labi draugi, kolēģi. Mūsu starpā valda zināma kopības sajūta, jo mēs visi ar šo lietu nodarbojamies viena un tā paša iemesla dēļ. Es nevaru īsti paskaidrot, kas tas ir, bet mēs visi esam foto cilvēki, un tā ir mūsu valoda. Varbūt tas atkal ir kaut kāds psiholoģisks moments, jo tā tiešām ir kopīga valoda. Tu pasaki “Votkinss”, un visi uzreiz saprot, ko tieši tas nozīmē...

Bet ne visas jomas ir vienādas. Man patīk vecmeistari, jo tas ir ļoti blīvs un ekscentrisks darbības lauks. Laikmetīgā joma man liekas drusku par skarbu. Tas ir ļoti nopietni, tur pulks ārkārtīgi gudru cilvēku nodarbojas ar pulku citu ārkārtīgi gudru cilvēku. Taču mani personīgi neinteresē lielās baltās sienas. Svarīgi, ar ko man pašam ir iekšējs kontakts. Es nebūt negaidu, ka visi piekritīs manai gaumei. Es visu laiku sev atgādinu vienu: Van Gogs savas dzīves laikā nepārdeva nevienu gleznu. Tas ir viss, kas jāatceras. Laika gaita varbūt parādīs, ka es esmu pilnīgi kļūdījies. Varbūt tos cilvēkus, kuri man patīk, pēc gadiem neviens vairs nepieminēs – pat ne reizi. Bet es viņus mīlu, un manās acīs viņi ir dižgari. Nav svarīgi, kas notiks tālāk, jo man ir bijis šis strāvas sitiens, ir bijis šis kontakts. Es turpinu skatīties un mācīties. Tas ir viss, ko es vēlos.

Jo beigu beigās – kolekcionēšana ir mācīšanās. Es mācos caur vizuālo uztveri, es nemācos caur vārdiem. Jā, es mīlu arī ieklausīties dižu skolotāju vārdos, bet vispār es esmu vizuāls cilvēks. Tas ir tas, kā es domāju, kā es uzsūcu informāciju. Es negribu lasīt, es gribu redzēt.

Iemācīties būt atvērtam un uzņēmīgam pret kādu jaunu mākslas jomu prasa ilgu laiku. Pagāja gadi, iekams man izdevās pašam no sevis nolobīt visas šīs nejēdzīgās aizspriedumu kārtas – iekams es biju spējīgs paraudzīties objektīvi uz amerikāņu aizvēstures perioda mākslu. Kā tas iespējams, ka tas man prasīja tik daudz laika? Tas tāpēc, ka notikusi tik pamatīga smadzeņu skalošana. Ja jūs uz ielas kādam pajautātu kaut ko par mākslu amerikāņu aizvēstures periodā, neviens neko par to nevarētu pateikt.

Bet kā jūs varat būt drošs, ka jūsu amerikāņu aizvēstures perioda mākslas kolekcija ir autentiska?

Pirmkārt – es pērku viltojumus, esmu pircis viltojumus un esmu pilnīgi pārliecināts, ka nopirkšu vēl daudz viltojumu. Tas pieder pie šīs nodarbes riska gandrīz jebkurā jomā – gan jaunas, gan vecas mākslas kolekcionēšanā. Visbiežāk tas notiek gadījumos, kad tu neesi kārtīgi sagatavojies. Jābūt gudram. Man ir eksperti jebkurā no jomām, kurās es iesaistos. Tas ir būtiski, jo tā var ietaupīt ļoti daudz laika un naudas. Un par laimi, vienmēr paliek iespēja pielietot īpašus paņēmienus. Rentgens parāda pilnīgi visu, ieskaitot liecības par senāk veiktu restaurācijas darbu.

Taču vairāk par visu es paļaujos pats uz savām acīm. Uz to, ka, rūpīgi apskatot objektu, es ieraudzīšu, vai tas ir vai nav viltojums. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc gadās nopirkt viltojumu, ir kolekcionāra ego. Tas tev saka: “Ak, debess, es varu iegūt savā īpašumā izcilu šedevru!” Viltotāji zina, ko tu kāro, un viņi prot tevi ievilināt. Jābūt ļoti objektīvam pašam pret sevi. Tik daudz ko nozīmē pirmais iespaids. Vienkārši neticami, cik bieži tas pasaka taisnību. Ja jums rodas kaut mazākās šaubas, ieraugot objektu pirmo reizi, tad veriet šo lappusi ciet. Un neatgriezieties pie tās. Tā ir tīrā laika izšķiešana.


Žozefs Filibērs Žiro de Pranžē.
91. Athènes. 1842. Propylées. 1842. Dagerotipija

Bet arī jūs taču tomēr kādreiz esat atgriezies?

Protams. Īpaši jomā, ar kuru es nodarbojos – antīkajā mākslā. Tu nevari strādāt jomā, kur lietas maksā tūkstošiem dolāru, un būt par visu pilnīgi drošs. Ar akmeni nevar būt drošs, ar mālu – mazliet vairāk, jo to patiešām ir iespējams pārbaudīt.

Tā ir viena lieta, ja jūs kā kolekcionārs nopērkat viltojumu, bet pavisam kas cits – kā mākslas dīlerim pārdot to kādam citam.

Tad jāpārstāj būt dīlerim. Tas ir tas, kas jādara. Ir zināmas jomas – teiksim, ķīniešu akmens kalumi – , kurās vispār nekāda tirgošana nav iespējama. Es Ķīnā esmu redzējis fabrikas, kurās ražo šādus viltojumus, un tur ir daudz brīnišķīgi pagatavotu objektu – tūkstošiem. Bet ja tu kaut ko tādu kolekcionē, drošāk uzreiz pieņemt, ka tie ir viltojumi nevis oriģināli. Ja es uz kaut ko tādu skatos, mana izejas pozīcija ir pieņemt, ka tas ir viltojums. Es to saku no daudzu gadu pieredzes. Man tādas lietas piedāvā visu laiku – gan cilvēki, kurus es pazīstu, gan pilnīgi nepazīstami. Pat minerālus to dabiskajā formā iespējams viltot. Viltot var visu, kam ir vērtība. Un tagad, kad pieejamas tik labas kopiju izgatavošanas tehnikas, šāda kolekcionēšana kļūst arvien sarežģītāka un riskantāka. Bet es bieži tomēr riskēju.

Kāpēc?

Tāpēc, ka es patiešām paļaujos uz savu vērtējumu un saku – manuprāt, tas ir oriģināls. Man tas izskatās pareizi. Un sev ir jāuzticas. Es ceru, ka kādu dienu būs iespējams pārbaudīt akmeni. Ar akmens priekšmetiem ir liela problēma. Vēl joprojām nav metodes, kā noteikt akmens objekta vecumu. Atliek vien uzmanīgi skatīties pašam ar savām acīm. Skatīties, skatīties, skatīties. Tas ir milzīgs risks. Es zinu, ko es daru, es zinu, ka es riskēju – bet, ja lieta izrādās īsta, tas ir brīnišķīgs papildinājums kolekcijai. Cita ceļa nav. Un es esmu pārliecināts, ka visi izcilie kolekcionāri palaikam ir nopirkuši kādu viltojumu.

Arī muzeju kolekcijās ir daudz viltojumu.

O, jā. Es vēlētos kā dīleris pievērsties vecmeistaru glezniecībai, bet tur nu tik tiešām pārāk daudz jāzina. Viltojumi un kopijas tāda līmeņa mākslā... tas ir ļoti nopietni.

Jūs gribat teikt, ka tā ir niša, kurā pat jūsu ievingrinātā acs neatšķirtu oriģinālu no viltojuma?

Nē, mana acs nav ievingrināta uz vecmeistariem. Es viņus mīlu, bet man liekas, ka tā nu reiz ir joma, kura jāstudē visu mūžu. Man jau ir par vēlu.

Vai tā ir pati sarežģītākā joma mākslas pasaulē?

Jā, man tā būtu pati sarežģītākā, jo ir tik daudz lielisku mākslinieku, par kuriem tu nekad neesi dzirdējis, bet kuri kaut kā jāievieto kontekstā. Tas prasa skatīties uz šo mākslu gadiem un gadiem. Lai apskatītu visus 16. un 17. gadsimta māksliniekus Romā vien... Tas būtu aizraujoši. Un tāpēc es tā sajūsminos par šo jomu. Domāju, ka cilvēki, kas tajā darbojas, ļoti daudz riskē.


Džefs Zeniks.
Railroad Yard. Florida. 2016. Audekls, akrils

Kā jūs ievingrinājāt savu mākslas dīlera aci?

Skatoties, skatoties, skatoties, skatoties... Visu laiku skatoties. Tikai skatoties. Pārāk daudz nevajag lasīt. Būtībā tu mācies skatoties. Tas notiek visdažādākajā veidā. 70. un 80. gados, kad es biju fotomākslas dīleris, es daudz staigāju pa izsolēm, jo tas bija laiks, kad tika no jauna sarakstīta fotogrāfijas vēsture. Uzpeldēja tādas lietas, ko neviens vēl nekad nebija redzējis, un visas foto aprindas skrēja uz izsolēm. Tas bija veids, kādā mēs mācījāmies – vienkārši ejot un skatoties, kas atkal parādījies dienas gaismā. Tagad tas viss redzams internetā, tātad ir vēl vieglāk – jo var skatīties kaut cauru dienu.

Un būtībā vairs nav vajadzības fiziski apmeklēt izsoles?

Nē. Patiesībā es bieži kāda klienta uzdevumā piedalos izsolē, neatrodoties pašā izsoles telpā. Es atsakos uzturēties izsoles telpā, jo man vajag iespēju koncentrēties, nesēžot citu cilvēku ielenkumā un neļaujot spēlē iesaistīties savam ego.

Fiziska klātbūtne stimulē ego?

Jā, tāpēc, ka prātā nāk tādas domas: “Es taču varu tērēt vairāk nekā viņš”, un tādā garā. Piedaloties izsolē neklātienē, ir daudz vieglāk koncentrēties. Izsoļu telpās es to vairs nespēju.

Bet senāk taču jūs to darījāt?

O, jā, gadu desmitiem. Tas man ir asinīs. Es nāku no Lielās depresijas laika ebreju lupatnieku ģimenes. Kas citam ārā metams krāms, man – dārgums. Es domāju, ka tas ir ģenētiskais mantojums. Es vismaz ceru. Kāpēc ne?

Visas izsoles tagad notiek arī tiešsaistē; tās apkopotas dažādos portālos. Tādi ir kādi pieci, seši vai septiņi. Tā ir labākā vieta, kur pirkt mākslu, jo tur savācas visa pasaule. Tas ir milzīgs starptautisks utenis. Mūsdienās jātērē daudz mazāk laika, lai atrastu, ko nopirkt. Viss ir tik prasmīgi noorganizēts. Tīrā svētība kolekcionāriem.


Žozefs Filibērs Žiro de Pranžē.
28. Rome. 1842. Prise de la Colonne Trajane. 1842. Dagerotipija

Tātad – būtībā jūs ikdienā nodarbojaties ar to, ka izrokaties cauri milzu krāmu kalnam?

O, jā! Milzīgiem daudzumiem. Tas ir tikpat kā skalot zeltu. Iemaņas pamazām uzkrājas, bet gadās pieļaut arī gigantiskas kļūdas. Teiksim, es esmu liels Banksija cienītājs. Viņš bija atbraucis uz Ņujorku, un es kādu dienu, ejot cauri parkam, pamanīju vairākus gleznojumus, ko kāds bija parakstījis kā Banksijs. Es ļoti noskaitos, jo es Banksiju ļoti cienu un biju sašutis, ka kāds atļaujas viltot viņa darbus un gūt labumu no viņa slavas. Pagāja trīs mēneši un es, nakts vidū uztrūcies no miega, šokā pieskrēju pie datora. Izrādījās, ka šo gleznojumu autors tik tiešām ir Banksijs. Tie bija oriģināli. Un es, mākslas kolekcionārs savas karjeras virsotnē, biju pilnīgi izgāzies. Es to sev bieži atgādinu, lai neaizmirstu, cik stulbs varu būt. Lietas, ko tu esi pārdevis, lietas, ko tu esi nopircis, un tā tālāk. Tā ir izdevība atcerēties, ka tu esi tikai cilvēks – ka tu vari daudz kļūdīties.

Un jūs spējat par to smieties?

Nu, protams, es smejos, jo zinu, kāds es esmu idiots. Reizēm tu vari izdarīt kaut ko ļoti, ļoti gudru un spert īsto soli krietni pirms visiem pārējiem, bet reizēm – var nošaut galīgi greizi. Teiksim, manā galerijā savulaik ienāca Sugimoto un parādīja man savas fotogrāfijas. Un es negribēju viņu izstādīt. Tāpat es izrīkojos ar Salliju Mannu. Man nebija acs uz laikmetīgo fotogrāfiju. Tā nebija joma, kurai es pievērsu īpašu uzmanību. Un mākslas pasaule tolaik bija stipri sašķelta. Minimālisms, krāsu foto, konceptuālā fotogrāfija, postmodernā. Visi bija sadalījušies pa nometnēm – kā tādā milzīgā galda spēlē. Tagad tā vairs nav. Notikušas lielas pārvērtības. Tagad viss ir viens – galvenais, lai labi izskatās uz lielas baltas sienas.

Ilgus gadus jūsu kolekcijas publikai nav bijušas pieejamas. Nesen masu mediji ziņoja, ka jūs gatavojaties atvērt jaunu mākslas telpu bijušajā Jonkersas cietumā, turpat aiz Ņujorkas robežām. Kāpēc?

Jā, tā ir liela pārmaiņa manā dzīvē. Viss, ko es četrdesmit gadus esmu kolekcionējis, tagad man kļūs pieejams... Es varēšu redzēt visu, ko pats esmu savācis. Parasti tas viss glabājas noliktavās, bet tagad tā būs “atvērta noliktava”.

Bet kāpēc jūs to nolēmāt darīt?

Nu, es jau saku – es ar to nodarbojos četrdesmit gadus un labprāt gribētu redzēt vienkopus to, kas man ir.

Tātad jūs to darāt sev par prieku?

Jā, tieši tik vienkārši. Es vienkārši gribētu, lai man ir iespēja uz to visu skatīties un priecāties.

Bet ja nu telpas izrādīsies par mazu? Vai jūs esat aprēķinājis, ka tur pietiks vietas visām 15 jūsu kolekcijām?

Vajadzētu būt pietiekami. Un laiku pa laikam jau es no kaut kā atbrīvojos. Domāju, ka kādu dienu pārdošu ķīniešu keramiku un arī pirmskolumba amerikāņu mākslu. Kad pienāks laiks.

Vai jums kā dīlerim ir viegli pateikt ardievas savas kolekcijas mākslas darbiem?

Protams. Vairumā gadījumu tā nav problēma. Parasti lietas, kas nonāk kolekcijā, ir pirktas kā kolekcijas sastāvdaļa. Un kaut kad pienāk laiks iet tālāk. Tāds nu ir šis cikls. Parasti, kad tu esi nogājis savu zināšanu uzkrāšanas apli, tu esi kaut ko līdz galam sapratis, un šī tēma jau kļuvusi par daļu no tevis paša – un tad no tās var šķirties. Es nedomāju par savu kolekciju objektiem kā par lietām, kuras man pieder. Nē. Es par tiem nedomāju kā īpašnieks. Es domāju par to, ka tie kādu laiku paliek pie manis, lai es no tiem mācītos, un tad turpina savu ceļu. Mans mērķis nav īpašums. Mērķis ir zināšanas.

Un kad jūs no šīm lietām šķiraties, vai jums ir svarīgi, kur tās nonāk?

Jā, man ir svarīgi, kur tās nonāk un arī – vai cilvēki varēs tās apskatīt. Es nespēju iedomāties, ka varētu nekolekcionēt. Es nespēju iedomāties, ka lietas mani varētu neinteresēt. Tas ir liels luksuss – kā opera. Savulaik pirmo reizi muzejā ieraugot mākslas darbus, es apstulbu: un kaut kas tāds var arī piederēt? Tas tiešām bija tik vienkārši. Mākslas pasaule ir lieliska vide, jo katram tur ir dzīve. Jūs jau arī esat atradusi dzīvi – rakstot par tādiem trakajiem kā es!

Nenoliedzami. Reizēm man liekas, ka es pati esmu kļuvusi par kolekcionāri. Es kolekcionēju sarunas.

Nu, protams, tā arī ir.

Vai jūs vēl atceraties visas tās lietas, kas ietilpst jūsu daudzajās kolekcijās?

Nē. Būs interesanti, kad es to visu pārvākšu uz cietumu. Tur būs daudz īpašu mirkļu, ko atcerēties. Un tur ir arī daudz kolekciju kolekcijā. Pērkot lielākas objektu grupas, es bieži sev jautāju: “Vai no tā iznāktu interesanta grāmata?” Nesen es nopirku 60 stikla negatīvu ar [imigrantiem] Elisa salā; tas ir diezgan nostalģiski – tā ir saikne ar manu pagātni. Tieši caur turieni Amerikā ieradās arī mana ģimene. Kādā no tiem attēliem var būt mans vectēvs.

Kā jūs uzraugāt visas savas kolekcijas? Vai jums ir kurators?

Mēs esam ļoti organizēti. Viss ir digitalizēts un viegli pieejams. Lai ar to tiktu galā, vajadzīgs trīs cilvēku personāls, kas nodarbojas ar informācijas menedžmentu, loģistiku un grāmatvedību.

Vai vispār pienāk tāds brīdis, kad jūs varat teikt, ka kolekcija ir pabeigta?

Jā. Mana pieeja kolekcionēšanai ir tāda, ka ikvienā kolekcijā jāietilpst ļoti daudz un tai jāsasniedz ļoti daudz, pirms var sacīt, ka tā ir gatava. Tai jābūt gana plašai un dziļai, un tajā ir jābūt arī šedevriem. Un kad pienāk brīdis, kad kolekciju vairs nevar papildināt, jo neviens jauns objekts nebūs labāks par iepriekšējo – tad tā ir pabeigta. Bet es gan dažas kolekcijas papildinu arī pēc tam, kad tās ir gatavas. “Jo vairāk, jo labāk” –princips, ko man nav grūti pieņemt. Teiksim, savu minerālu kolekciju es mēru tonnās.

Kas tik sevišķs ir kvarcā?

Daba ir visdižākā māksliniece. Un pats satriecošākais mākslas pārdzīvojums ir Tūsonas minerālu gadatirgus, kas katru februāri notiek Arizonā. Gadatirgus pārņem visu pilsētu – jūdzēm un jūdzēm minerālu. Cilvēki ierodas no visas pasaules un pērk minerālus. Tas ir ārkārtīgi aizraujoši, jo tur var redzēt tik daudz.

Vai ir atšķirība starp to, kā izvēlas mākslu un kristālus?

Tas ir tieši tāpat. Visam pamatā ir estētiskais iespaids. Vajag vienkārši skatīties. Mākslai ir savs naratīvs, un tāds ir arī minerāliem. Reizēm vienā gabaliņā var būt iekļautas piecas vai sešas dažādas ģeoloģiskās vēstures nodaļas. Man īpaši patīk plāksnes. Tās ir satriecoši skaistas.

Bet jūs taču nepērkat kristālus internetā, vai ne?

Gandrīz vienmēr, īpaši no Ķīnas. Lieliski dīleri strādā Ķīnā, Indijā un Krievijā.

Vai tad nav vajadzīga gaisma, lai tos novērtētu?

Nē, vajadzīga tikai fotogrāfija.

Kāda, jūsuprāt, ir kolekcionāra atbildība – ja tāda vispār ir?

Nekāda. Es respektēju citu cilvēku intereses. Es nekad netērēju citu cilvēku naudu. Viņi var darīt, ko paši vēlas. Man liekas, vienīgā atbildība, ko es uzņemtos – nesauksim to par atbildību, tā ir izvēle – nenorakt kaut kur savu kolekciju, bet dalīties. Rādi cilvēkiem, kas tev ir, laid cilvēkus tam visam klāt. Tas nenozīmē atvērt viņiem visu savu dzīvi. Bet, ja tev pieder lietas, kas kaut ko izsaka mākslas vēsturē, tad tās nevajadzētu slēpt. Cilvēkiem būtu par to jāzina. Cilvēkiem būtu tas viss jāredz. Tas arī ir vienīgais.

Vai bijušais cietums būs atvērts publikai?

Plašākai publikai – nē, tikai profesionāļiem, muzeju direktoriem, kuratoriem, kolekcionāriem utt. Es gribu, lai šo materiālu var apskatīt arī publika, bet tā jau ir pilnīgi cita sfēra, un to es atstāšu muzejiem – kuros, es ceru, manas kolekcijas kādudien atradīs sev mājas.


Daniela Vulfa portrets. Factum Arte. Madride. 2015

Kāpēc jūs negribat atvērt durvis plašākai publikai – kā muzejs?

Man nav par to intereses, es negribu pavadīt savu laiku mācot. Es gribu pavadīt savu laiku kolekcionējot. Man izveidojusies atkarība.

Un pret šo atkarību nav zāļu?

Protams, zāles ir – pilnīgs naudas trūkums. Bet tik ilgi, kamēr jūs varat šajā sfērā apgrozīties, tā ir ārkārtīgi interesanta un piedāvā neskaitāmas izdevības. Daudz aizraujošāk ir pievienot kaut ko savai kolekcijai, nekā pirkt IBM akcijas. It kā tā pati nodarbošanās, tikai bez ēnas puses. Tā uztur prātu aktīvu, un rezultāts ir kaut kas skaists. Un tā piedāvā iekšēju dialogu. Kad jūs kolekcionējat, šī iekšējā saruna visu laiku turpinās: kāpēc es izdarīju to vai ko citu, kā es panācu to vai ko citu, kāpēc šī valoda palikusi nemainīga, un tā tālāk... Turklāt visas kolekcijas ir lielā mērā savstarpēji saistītas.

Ja jūsu kolekcijas kaut kad nonāks muzejā, vai jums būs svarīgi, lai ar tām būtu saistīts jūsu vārds?

Kāpēc ne? Man taču ir ego. Bet tas nebūs izšķirošais faktors. Savā ziņā gan tas ļoti palīdzētu. Es gribētu izveidot ievērojama kolekcionāra zīmolu un reputāciju, jo tas palīdz veidot labu provenanci – mākslas objekta iepriekšējo vēsturi. No profesionālā aspekta un ņemot vērā to, kāda ir realitāte – ko šajā pasaulē nozīmē vara, būtu lieliski, ja mans vārds būtu pazīstams. Es būtu laimīgs, ja viss, kas vajadzīgs, lai kādu atsevišķu objektu vai veselu kolekciju uztvertu nopietni, būtu vārdi “Provenance – Daniels Vulfs”.