(Fragments.) Diāna Venē. Foto: Bertille Chéret

Visintīmākā mākslas kolekcija pasaulē 0

Intervija ar franču mākslinieci un rotu kolekcionāri Diānu Venē

Una Meistere
07/01/2016

Diāna Venē (Diane Venet) ir īpašniece vienai no unikālākajām, emocionālākajām un savā ziņā arī intīmākajām mākslas kolekcijām pasaulē. Jau vairāk kā 20 gadus viņa kolekcionē mākslinieku radītas rotas. Miniatūras skulptūras jeb radošus, dažbrīd pat klaji sentimentālus sānsoļus, uz kuriem māksliniekus nereti pamudinājušas pavisam personiskas viņu dzīves epizodes. Savu kolekciju viņa dēvē par “intīmo muzeju”, ne tikai tāpēc, ka tas ir tik kompakts, ka to iespējams ievietot pāris kastēs, bet gan tālab, ka mākslinieku radītās rotas savā dziļākajām būtībā ir atslēga, kas ļoti īpašā veidā savieno privāto un mākslas vēsturi. Kaut formāli viņas kolekciju veido objekti – mazi mākslas darbi, tikpat neatņemama tās sastāvdaļa ir stāsti. Turklāt abi nereti tik cieši savijušies, ka patiesībā nav atdalāmi.

Īpašs un ļoti personisks ir jau pats kolekcijas aizsākums. Diānas vīrs ir pazīstamais franču tēlnieks un konceptuālists Bernārs Venē (Bernar Venet), un savulaik viss sācies ar viņa dāvāto laulības gredzenu, kuru viņš radījis absolūti spontāni – savam mākslinieka rokrakstam raksturīgajā stilistikā aptinot tievu sudraba plāksnīti ap viņas zeltnesi... Vēlāk tam sekojušas arī brošas un kaklarotas. Katrai no Bernāra radītajām rotām vienlaicīgi iemiesojot arī miniatūru viņa māksliniecisko meklējumu esenci. Un savā ziņā padarot tās līdzīgas gluži personiskiem radošās un emocionālās dzīves pierakstiem.

Šobrīd Diānas Venē kolekcijā ir vairāk kā divsimt mākslinieku darinātu rotu, tai aptverot laika periodu no 20. gadsimta otrās puses līdz šodienai. Pablo Pikaso, Alberto Džakometi, Žoržs Braks, Salvadors Dalī, Roberts Indiana, Luīze Buržuā, Sols Levits, Roberts Raušenbergs, Lučio Fontana, Vims Delvojs, Rojs Lihtenšteins, Maikls Kreigs-Mārtins, Andress Serano, Džefs Kūnss ir tikai daži no tajā pārstāvētajiem vārdiem. Un, kaut daļa rotu tikušas tiražētas arī vairākos eksemplāros, to vienojošais elements lielākoties ir viens – visbiežāk tās tapušas, domājot par konkrētu personību, kam tās radītas.

Daudzas no Diānas kolekcijā rodamajām rotām tapušas speciāli viņai. Piemēram, Orlāna savulaik viņai radījusi brošu, kas ir savveida mākslinieces pašportreta miniatūra. Tās inspirācijas avots ir Orlānas leģendārā darbu sērija Self-Hybridization. Arī Džona Čemberleina pirmā debija rotu žanrā bijusi Diānas inspirēta. Un arī šodien viņa turpina uzrunāt arvien jaunus māksliniekus, tādējādi papildinot savu kolekciju un vienlaikus izaicinot arī pašu mākslinieku uzdrīkstēšanās robežas. Kā pēdējie klātpienākušie vārdi minami Andress Serano, Pedro Kabrita Reišs un Džeisons Mārtins. Savukārt dažu savas kolekcijas pērli viņa burtiski medījusi vairākus gadus, meklējumu ceļam pārtopot īstenā izziņas procesā.

Par savu misiju Diāna vienmēr uzskatījusi dalīšanos. Savas kolekcijas rotas viņā nēsā ikdienā, un viņas kolekcija tikusi eksponēta arī virknē vērienīgu mākslas institūciju. 2011. gadā Diānas kolekcijas izstāde From Picasso to Koons. Artist as Jeweler bija skatāma MAD (Museum of Arts and Design) Ņujorkā, pēcāk tai ceļojot uz Atēnām, Valensiju, Maiami un Seulu. Pagājušajā vasarā to varēja aplūkot Venēcijā, bet nākamvasar tā dosies uz Ķīnu, tūri aizsākot ar CAFA muzeju Pekinā. Savukārt 2017. gadā tai savas telpas atvēlēs Dekoratīvās Mākslas muzejs Parīzē. Tiesa, Diāna neslēpj, ka viņas kaislība lielā mērā sekmējusi arī mākslinieku rotu tirgus izveidi, cenām aritmētiskā progresijā augot arī šajā nišā un tādējādi jūtami ierobežojot viņas iespējas papildināt kolekciju. Jo daudz no tā, ko Diāna uzskata par vērtīgu, viņa vairs nevar atļauties.

Mūsu saruna notiek neprātīgi lietainā oktobra dienā Ņujorkā. Diānas vīra Bernāra Venē studijā. Abi bija ieradušies Ņujorkā, jo Vitnija muzejā tobrīd durvis vēra viņu ģimenes drauga, amerikāņu konceptuālisma klasiķa Frenka Stellas grandioza retrospekcija. Diānai uz pirksta ir Marka Kvinna 2009. gadā darināts gredzens Orchid Ring, kura iedvesmas avots bijusi Kvinna 2000. gadā radītā Garden sērija – sveķos izlietie psihodēliski eksotiskie ziedi. “Jūs acumirklī varat pateikt, ka tas ir Kvinns,” viņa saka. Taču, kaut mākslinieku radītās rotas šķietami ir viņu lielformāta darbu miniatūras, līdz ar valkājamību tās iegūst vēl papildus mākslas pārdzīvojuma dimensiju. Kļūstot par pašpietiekamiem objektiem, mākslas darbiem pašiem par sevi.


Frenks Stella. Bez nosaukuma. 2010. Gredzens – zelts. 8,2 x 4,4 x 5 cm. 5 eksemplāri. The Gallery Mourmans.
Foto:
Brian Moghadam, Ņujorka

Jūsu kolekcijā ir arī Frenka Stellas rotas, taču lasīju, ka sākotnēji viņš jums vairākkārt atteicis.

Man ir divas viņa rotas – gredzens un kaklarota. Kolekciju pirms divdesmit gadiem aizsāka mans vīrs Bernārs, uzdāvinot man savu rotu. Vēlāk viņš aicināja arī savus draugus – Sezāru, Armānu un citus – radīt rotas speciāli man. Kad pirms vairākiem gadiem Bernārs par to runāja arī ar Frenku Stellu, viņš teica: “Nē, mani tas neinteresē.” Trīs mēnešus vēlāk es Frenkam zvanīju un mēģināju pierunāt, taču viņš atteicās vēlreiz. Tā kā esam draugi un salīdzinoši bieži tiekamies, kādās kopīgās vakariņās pie Stellas, Bernārs viņam atkal apvaicājās: “Frenk, ir tiešām žēl, ka tu nepiekrīti – Čemberleins šobrīd taisa rotu speciāli Diānai un arī citi.” Tad Stella piecēlās, atvēra sekretēra atvilktni sev aiz muguras un pasniedza man kaklarotu ar zelta pārklājumu – savu instalāciju stilistikā. Viņš to bija radījis izmantojot datoru – tieši tāpat, kā viņš rada savas skulptūras. Pēc gada Stella man uzdāvināja vēl vienu rotu – liektas formas zelta gredzenu, kuru arī bija inspirējušas viņa skulptūras.

Stella ir ļoti radošs, šogad viņš svinēs 80. dzimšanas dienu, taču joprojām strādā. Tas ir traki un vienlaikus fantastiski. Viņam ir neticama studija šeit, Ņujorkā, milzīga un viņš rada gandrīz nepārtraukti. Un viņu neuztrauc, ko domā citi. Tas man viņā ļoti patīk. Stella saka: “Ja arī cilvēkiem nepatīk tas, ko es daru, man ir vienalga, manī vienkārši ir nepieciešamība radīt.”

Kā jums šķiet, kas māksliniekus interesē rotās kā medijā?

Izaicinājums. Kā radīt kaut ko, kas ir ļoti mazs, taču vienlaikus iemieso mākslinieka stilu un tai pat laikā nav arī tikai mana darba miniatūra. Tas ir izaicinājums un joks vienlaicīgi. Un arī mīlas stāsts. Bernārs, piemēram, nekad nepirks man Hermes somu, viņš uzdāvinās man savu rotu. Katrai rotai ir savs stāsts. Piemēram, čīliešu mākslinieks Roberto Mata savulaik teica, ka viņa vēlme bijusi radīt “objektus, kuriem var arī pieskarties, ne tikai uz tiem skatīties.” Es nekad neesmu viņu satikusi personīgi, taču pazīstu viņa sievu. Kad strādāju pie izstādes MAD muzejā Ņujorkā, viņa man aizdeva viņa radīto rotu. Tā ir ļoti skaista, jo viņš bija paņēmis pērli un ap to un viņas kaklu aptinis zelta diegu. Viņa ir trausla, neliela auguma sieviete un uzlūkojot šo rotu, jūs jūtat viņa roku pieskārienu. Tas ir ļoti saviļņojoši un intīmi. Un jūs jūtat, ka viņš to ir darījis aiz mīlestības. Manuprāt, tas ir visskaistākais.


Pablo Pikaso (kopā ar Fransuā Igo).
Le grand faune. 1973. Kulons – zelts. 8,5 x 20 cm. 20 eksemplāri.
Foto:
Sherry Griffin, Bruklina

Šķiet, lielāko daļu mākslinieku radīto rotu varētu būt inspirējuši romantiski stāsti.

Pikaso radīja rotas savām mīļākajām – Dorai Mārai un Marijai-Terēzei Valtērai. Reiz pludmalē viņš esot vienkārši salasījis oļus, izkrāsojis tos un jau kā rotu uzdāvinājis Dorai. Viņš radīja arī kaklarotu no kaula, kurā iegravēja Marijas-Terēzes portretu.

Šādu stāstu ir daudz. Man ir labs draugs grieķu mākslinieks Vassilakis “Takis”. Es viņu pazīstu jau sen. Šobrīd gan viņš ir traks vecs vīrs un ar viņu galīgi nav viegli. Kad viņam bija kādi 45 gadi, viņš dzīvoja kopā ar jaunu galeristi, kurai tobrīd bija divdesmit. Pirms dažiem gadiem kādā Londonas galerijā pamanīju viņa darinātu rotu un, pateicoties iPhone, ātri to nofotografēju un zvanīju uz Atēnām draudzenei, kas bija tā pati galeriste, lai pajautātu padomu: “Tā ir dārga, bet vai tā ir unikāla, vai tā ir laba un ko man darīt?” Daudz nedomājot viņa teica, ja vien es varot to atļauties, lai pērkot – “tā ir unikāla, tā ir lieliska un tai ir savs stāsts.” Es to nopirku, paņēmu uz Atēnām un parādīju viņai, sakot, ka viņa nav izstāstījusi stāstu... Viņa teica: “Man bija divdesmit, mēs bijām ļoti tuvi un viņš šo rotu radīja tieši uz mana ķermeņa... Taču toreiz mums nebija naudas un mēs to pārdevām. Vēlāk es to meklēju trīsdesmit gadus un nu tu to atradi.” Teicu: “Es to nopirku, bet, ja tu vēlies to atgūt...” Viņa atbildēja: “Nē, nē, paturi to savai kolekcijai.” Šis ir ļoti intīms stāsts.

Nesen es aizsāku mazu kolekciju – visur, kur vien devos, man līdzi bija nelielas balta kartona plāksnītes, un, satiekot kādu draugu mākslinieku, lūdzu, lai viņš man uz tām kaut ko uzzīmē un paraksta. Un es tās pēcāk ierāmēšu un nēsāšu. Šobrīd man to ir apmēram desmit – no dažādiem māksliniekiem un es tās nēsāju kā ierāmētas rotas. Lai parādītu, ka mākslinieku radītām rotām nav jābūt dārgām. Šajās rotās nav dārgakmeņu, jo šajā gadījumā dārdzība nav materiālā, visdārgākā ir ideja. Materiāls vienmēr ir unikāls, tāpat kā mākslinieka izaicinājums un uzdrīkstēšanās.

Manā kolekcijā ir arī īpaša Džino Severīni rota. Tā ir 1941. gadā radīta sudraba un zelta rokassprādze ar viņa parakstu. Man ir draudzene Parīzē, kura arī ir kolekcionāre. Kad satiku viņas vīru un rādīju viņam rokassprādzi, viņš teica – tu nopirki Severīni, man arī to piedāvāja, taču es nepirku, jo tas ir viltojums. Iepriekš biju daudz pētījusi šīs rotas vēsturi un iebildu, kāpēc viņš domā, ka tas ir viltojums. Viņš atbildēja, ka pazīstot Severīni meitu un viņa esot teikusi, ka viņas tēvs nekad nav radījis nevienu rotu. Atbildēju: “Zini, Marsel, būdama mākslinieka sieva, es neesmu par to tik pārliecināta. Piemēram, ja Bernārs būtu radījis rotu kādai draudzenei un pēc viņa nāves tā kaut kur parādītos, manas meitas, to redzot, iespējams, teiktu – “Nē, tā nav viņa.”” Es paturēju rokassprādzi un turpināju pētīt. Pēc kāda laika uzgāju fotogrāfiju, kurā to nēsājam redzama Severīni sieva. Tagad es zinu, ka tā ir īsta un unikāla. Kad meklējat, katrai rotai ir savs stāsts.


Džons Čemberleins. Bez nosaukuma. 1998. Piespraude – apgleznots alumīnijs. 4 x 14 cm. 1 eksemplārs.
Foto: 
Philippe GontierParīze

 Savu kolekciju jūs dēvējat par “intīmu muzeju”.

Jā, jo visas tajā esošās rotas ir mākslas darbi. Mini mākslas objekti, kas nav tās radījušo mākslinieku darbu miniatūras, bet vienlaikus tajās ir nekļūdīgi nolasāms viņu rokraksts. Bernārs, piemēram, visas savas rotas ir radījis gandrīz tikai man. Un katra no tām savā ziņā atbilst konkrētam viņa radošās darbības periodam. Tādējādi manā īpašumā ir rotu kolekcija, kas iemieso “Neskaidrās līnijas”, “Arkas”, “Stūrus”, “Taisnās līnijas” – viņa pēdējo gadu māksliniecisko vārdnīcu.

Tajā pašā laikā mākslinieki nevēlas savas rotas padarīt komerciālas, tādējādi saglabājot to intimitāti. Viņu pamatdarbs ir viņu gleznas un skulptūras, nevis rotas.

Rotas nenoliedzami ir specifisks žanrs, kas paģēr arī īpašas prasmes. Daļai mākslinieku arī tas varētu būt savveida izaicinājums.

Jau pieminētās rotas no oļiem, piemēram, Pikaso taisīja pats. Savukārt 50. gadu otrajā pusē un 60. gados viņš ļoti daudz sadarbojās ar Fransuā Igo, juvelieri, ar kuru viņš iepazinās meklēdams kādu, kas varētu viņa radītos keramikas šķīvjus izgatavot no sudraba. Vēlāk viņiem abiem kopā radās arī ideja par Pikaso zīmējumu motīvu inspirētiem medaljoniem. Tas bija divus gadus pirms Pikaso nāves. Šīs rotas tikušas tiražētas divdesmit eksemplāros, bet kas ir divdesmit eksemplāri salīdzinājumā ar Pikaso darbu tirāžām uz papīra, kuras iesniedzas simtos. Uz šī fona viņa radītās rotas joprojām ir ļoti īpašas un unikālas.

Makss Ernsts, Žans Kokto, Mens Rejs – viņi visi savulaik sadarbojās ar Fransuā Igo. Savukārt Nikijai de Senfālai rotu idejas realizēt palīdzēja viņas draugs itālis Džankarlo Montebello. Viņa vēlējās, lai tās ir no emaljas un krāsainas tāpat kā viņas skulptūras. Taču strādāt ar emalju ir ļoti sarežģīti, tālab viņa vērsās pie Montebello.

Bernārs turpretim visas rotas taisa pats. Es nesu viņam garus sudraba vai zelta lietņus, ko pērku tepat 47. ielā Ņujorkā, viņš tos loka un dara visu pats. Taču bieži māksliniekiem ir ideja – viņi uzzīmē skici, taču viņiem pietrūkst prasmju, kā to pārvērst rotā, jo tas nav viņu darbs. Taču būtībā tas neko nemaina. Tas ir līdzīgi kā teikt – ah, Džefs Kūnss, viņš neko nedara pats, viņam ir 120 asistenti. Jā, bet Itālijā renesanses laikā māksliniekiem bija 250 asistentu. Tam nav izšķirošas nozīmes. Galvenais ir, kam pieder ideja un vēlme to realizēt. Protams, ja rotu radījušas paša mākslinieka rokas, tai ir jau cita pievienotā vērtība.

Man šķiet, ka ļoti nozīmīgas rotu mākslā savulaik bija Sezāra idejas. Pēc tam, kad viņš 60. gados bija prezentējis savas “saspiestās mašīnas”, vēlāk šo pašu ideju viņš piemēroja arī rotām. Viņš aicināja draugus atdot viņam savas agrāk nozīmīgās, bet šobrīd nesvarīgās rotas. Bērnības medaljonus, gredzentiņus utt. Viņš tās saspieda un pārvērta savveida koncentrētos pagātnes atmiņu kulonos. Un dēvēja par “mikroskulptūrām”.

Jūsu kolekcijā ir arī mūsdienu mākslinieku rotas. Godīgi sakot, es īsti nevaru iztēloties romantisku stāstu saistītu ar Džefu Kūnsu vai Demjenu Hērstu. Taču varbūt man nav taisnība.

Džefs Kūnss savulaik radīja rotu Stellai Makartnijai. Viņa viņu pārliecināja. Viņi bija ļoti tuvi un Kūnss nenoliedzami ir īpašs. Pagāja pieci gadi līdz viņš pateica “jā”, turklāt viņš radīja tikai vienu rotu (manuprāt, tai ir piecdesmit eksemplāru) un pateica, ka nekad vairāk neko tādu nedarīs. Man bija krietni jānopūlas, lai tiktu pie viena eksemplāra, jo ir tik daudz kolekcionāru, kas ir gatavi maksāt milzu summas pat jebkuru viņa radīto lietu. Man šķiet, ka Kūnsam un Makartnijai bija ļoti draudzīgas attiecības, taču es neesmu pārliecināta, ka tas bija romantisks stāsts.

Joko Ono, piemēram, ir radījusi tikai divas rotas. Abas tapušas sadarbībā ar Filippini. Viena ir gredzens Imagine Peace no 18 karātu baltā un dzeltenā zelta, kura forma atgādina skaņu plati. Savveida veltījums Joko Ono un Džona Lenona miera aktivitātēm 70. gados. Tā centrā ir uzraksts “Imagine”, kas simboliski asociējas ar Lenona leģendāro dziesmu. Tas varbūt nav romantisks stāsts, bet tās ir atmiņas.


Lučio Fontana.
Elisse Concetto Spaziale. 1967. Rokassprādze – sudrabs un rozā laka. 16 x 6 x 17 cm. 150 eksemplāri.
Foto: Philippe Gontier, Parīze

Cik eksemplāros parasti tiek tiražētas mākslinieku rotas?

Dažādi, Pikaso, piemēram, vienai rotai bija divdesmit. Dažu mākslinieku rotām pieejami vairāki eksemplāri, dažām tikai viens. Montebello, kas taisīja rotas ne tikai Nikijai de Senfālai, bet arī Menam Rejam, Lučio Fontanam un Džio Pomodoro, bija tas, kas sešdesmitajos gados aizsāka mākslinieku rotu tiražēšanu. Visbiežāk tie ir astoņi līdz divdesmit eksemplāri. Piemēram, Mena Reja zelta maskas Optic – Topic (1974) pieļaujamā tirāža bija 100 eksemplāru, taču neesmu pārliecināta, ka tie visi tika arī radīti. Savukārt Vorholu, kuru iepriekš nekad nebija interesējis rotu žanrs, 1987. gadā – īsi pirms viņa nāves, Šveices pulksteņu ražotājs “Movado” pierunāja radīt pulksteņa dizainu. Tas bija iecerēts kā ierobežotas sērijas modelis – 250 eksemplāros un tika prezentēts 1998. gada Bāzeles mesē. Tiesa, cik man zināms, visas kopijas tā arī nekad netika saražotas. Kad vēl studēju Ņujorkā, nopirku kādu Roja Lihtenšteina rotu, kas bija tiražēta gandrīz neierobežotā sērijā un toreiz galerijā maksāja trīs dolārus. Šobrīd tā tiek pārdota par 5000 dolāriem, ja vien vispār spējat kādu eksemplāru atrast.

Kā paši mākslinieki vērtē šīs rotas? Vai viņi tās uzskata par mākslas darbu jeb tomēr savveida joku, eksperimentālu sānsoli?

Nē, viņi pret tām attiecas ļoti nopietni. Jau gadus piecus mēģinu pierunāt labu draugu, amerikāņu tēlnieku Džoelu Šapiro radīt rotu manai kolekcijai. Viņš ir pateicis “jā” idejai, taču viņš joprojām nezina, kā to īstenot. Manuprāt, līdzko mākslinieki atrod veidu, kā realizēt ideju, tā viņus aizrauj. Turklāt viņi lieliski apzinās, ka vēlāk tā nokļūs grāmatās, muzejos un kļūs par daļu no viņu stāsta. Tiesa, vienlaikus esmu pilnīgi pārliecināta, ka mirklī, kad muzeja kurators rīkos viņu izstādi, viņi tajā eksponēs savas gleznas un skulptūras. Ne rotas. Vismaz pagaidām.


Bernārs Venē.
10 Straight Lines. 2000. Kulons – sudrabs. 13 x 6 cm. 1 eksemplārs. Foto: Alain Leprince 

Tā ir mūžveca diskusija – vai rotas ir māksla vai amatniecība.

Es zinu. Kad rīkoju izstādi Venēcijā, mana kolekcija bija izstādīta vitrīnās – kā rotas. Un, iespējams, šādi prezentētas tās arī izskatījās vairāk kā rotas. Savukārt Maiami un Atēnās es tās eksponēju pie sienas – līdzīgi kā mākslas darbus. Un tās izskatījās citādi. Lielā mērā viss ir atkarīgs no pasniegšanas veida. Taču mani novērojumi liecina, ja izstādes apmeklētāja ir sieviete, viņa tajā redz rotas, savukārt vīrietis – mākslas objektus. Turklāt vienmēr ir arī šis pārsteiguma moments. Daudzi pat nezina, ka Lučio Fontana ir radījis rotas, tāpat kā Pikaso. Cilvēki no mākslas vides arī acumirklī saskata mākslas darbu. Savukārt citi redz tikai rotas, jo formāli tās ir kaklarotas, gredzeni...

Būtībā vienā objektā katrs – atkarībā no savas pieredzes un izglītības līmeņa saredz kaut ko citu?

Jā, taču es personīgi mēģinu akcentēt faktu, ka tā ir māksla. Un domāju, ka ar laiku, attīstoties tirgum un parādoties arvien vairāk kolekcionāriem, kā arī jauniem māksliniekiem izmēģinot sevi šajā žanrā, rotu kā mākslas statuss tikai nostiprināsies.

Taču mākslinieku rotu kolekcionāru joprojām ir pārsteidzoši maz.

Daži, taču viņu kļūst arvien vairāk. Sākumā es ļoti daudz pirku izsolēs, taču vairs nevaru to atļauties. Rotas ir kļuvušas pārāk dārgas. Domāju, ka savā ziņā es esmu palīdzējusi izveidot tirgu. Šobrīd ir viens ķīnietis, kurš kolekcionē bez jebkādiem naudas ierobežojumiem, viņš iepērk unikālas lietas visur pasaulē. Viņa kolekcija, iespējams, jau tuvākajā nākotnē kļūs par labāko šajā nišā. Piemēram, Aleksandra Kaldera rotas šodien tiek pārdotas par 300 000 līdz 400 000 dolāriem. Es šādi pirkt nevaru.


Maikls Kreigs-Mārtins.
Light Bulb. 2007. Kaklarota – 18 karātu baltais zelts un dzeltenais zelts. 4,5 x 25,5 x 16 cm. 10 eksemplāri.
Foto:
Guinness Gallery īpašums, Londona

Kalders savulaik esot bijis viens no ražīgākajiem, lasīju, ka viņš radījis vairāk kā 1800 rotu.

Jā, un tās visas ir unikālas. Savas dzīves laikā viņš radīja rotas kā dāvanas tuviniekiem un draugiem. Piemēram, ja jūs ielūgtu viņu pusdienās, sešos vakarā viņš dotos uz savu studiju un uztaisītu rotu ar jūsu burtu “U”, ko tajā pašā vakarā jums pasniegtu. Tādā veidā tapušas 1800 rotas, taču tās visas ir unikālas. Turklāt visas viņa roku radītas. Dalī turpretim iedeva juvelierim savus zīmējumus un pēc tiem tika radītas rotas daudzu eksemplāru tirāžā. Tas nav viens un tas pats.

Savā ziņā var teikt, ka ar savu kolekciju un izstādēm, ko esat rīkojusi, jūs tiešām arī esat izveidojusi mākslinieku rotu tirgu.

Es domāju, ka tā arī ir. Sākumā tā patiešām bija ļoti šaura niša, cilvēki pat nebija neko dzirdējuši par mākslinieku rotām. Pagājušā gada [2014. gada – red.] decembrī Parīzē bija divas rotu izsoles. Nekad agrāk tā nav bijis. Iepriekš starp skulptūrām un gleznām varbūt varējāt atrast augstākais vienu vai divas mākslinieku radītas rotas, taču nekad tām netika rīkotas speciālas izsoles. Šobrīd viss ir citādi. Ir izveidojies tirgus, kas savā ziņā ir interesanti, jo nozīmē, ka šī niša ir kļuvusi pazīstama.

Piemēram, Monako izsolēs es savulaik pirku Pomodoro rotas. Tolaik neviens par tām īpaši neinteresējās. Cilvēki, kas devās uz rotu izsolēm Monako, tajās meklēja rubīnus, briljantus un safīrus. Viņus neinteresēja Pomodoro kaklarotas. Lielākoties viņi pat nezināja, kas viņš tāds ir. Līdz ar to dažkārt es iepirkos gana labi.

Vai jūs esat sapratusi, kāpēc cilvēki jūk prātā rubīnu, briljantu un pārējo dārgakmeņu dēļ?

Tāpēc, ka sievietes savā būtībā ir ļoti klasiskas. Piemēram, ja esat piedzimusi aristokrātu ģimenē un redzējusi savu māti un vecmāmiņu nēsājam šādas rotas, jūs par to vienkārši pārāk nedomājat un uztverat kā pašsaprotamu. Un tad ir tās jaunās sievietes no vidusslāņa ģimenēm, kuras vēlas līdzināties aristokrātēm, sapņo par kāzām, baltu kleitu un briljantu pirkstā. Un tad ir tās ar mazliet spēcīgāku personību, kas meklē ko atšķirīgu. Zināt, tas izklausās jocīgi, taču, kad es saviesīgos pasākumos nēsāju kādu no savas kolekcijas rotām, bieži neviens pat nepainteresējas, kas tā ir. Visiem visapkārt ir briljanti un neviens man pat nejautā, ko es nēsāju. Tas ir jocīgi, vai ne?

Tas ir dīvaini.

Ļoti dīvaini, jo katra no šīm rotām ir īpaša. Neatkarīgi no tā, vai tā jums patīk vai nē.

Kad jūs iegādājaties jaunu rotu, vai jūs to vienmēr pielaikojat?

Jā, jo tā ir ļoti jauna. Un man ir sajūta, ka tādējādi es tuvinos māksliniekam. Es apzinos, ka tā ir ļoti patmīlīga reakcija, bet tā ir ļoti īpaša sajūta...

Viss sākās ar jūsu laulības gredzenu, taču, kurā mirklī sapratāt, ka esat kļuvusi kolekcionāre?

Tas sākās ar Bernāru un viņa draugu Sezāra un Armāna rotām, kuras viņš man uzdāvināja. Soli pa solim Bernārs kļuva lielāks un ietekmīgāks kā mākslinieks un es sajutu, ka arī man ir nepieciešama sava lieta. Nekad iepriekš es neko nopietni nebiju kolekcionējusi, jo neesmu kolekcionāre pēc būtības. Ne tā kā tie, kas kaut ko kolekcionējuši jau no bērna kājas. Es esmu ļoti zinātkāra un mans interešu spektrs ir gana plašs. Taču šī ir pirmā reize, kad kolekcionēju. Turklāt es to daru ierobežoti – gan no naudas, gan zināšanu viedokļa. Jo atšķirībā no daudziem citiem, neesmu pavadījusi visu savu laiku ar to vien nodarbojoties. Tas sākās soli pa solim, pamazām iegūstot arvien lielāku vērienu. Un šobrīd arvien biežāk pieķeru sevi skatoties datorā un meklējot, kur notiek kāda iespējami interesanta izsole.

Savā ziņā jūs esat kļuvusi par mednieci?

Tieši tā. Un dažkārt es kaut ko palaižu garām. Piemēram, pirms trim mēnešiem izsolē Romā tika pārdotas divas Kiriko rotas. Manā kolekcijā viņa nav, taču es ļoti gribētu, jo uzskatu, ka Kiriko ir izcils mākslinieks. Viņš ir radījis tikai dažas rotas un tās ir lieliskas. Izsolē viena tika pārdota par 100 000 dolāriem, man tas ir pārāk dārgi. Taču tam nav nozīmes. Es izvēlos jaunākus māksliniekus un tos, kurus varu atļauties.

Ilgi meklēju kaut ko no Dalī, jo viņš vienkārši ir nepieciešams nopietnai kolekcijai. Dalī muzeja direktors ir labs mans draugs, taču viņi neko neaizdod un, protams, arī nepārdod. Turklāt es arī nevēlējos rotu, kas būtu tiražēta simts vai tūkstots eksemplāros. Pēc ilgiem meklējumiem kādā Parīzes galerijā beidzot uzgāju viņa brošu, tai ir seši eksemplāri, taču īpašnieki zināmi tikai trim. Tā ir zelta un emaljas kafijas karote, kuras iekšpusē ir pulkstenis, savukārt zem tās – ķemme. Absolūts sirreālisma iemiesojums. Un man tā ļoti patīk. Kad ilgstoši kaut ko meklējat un beidzot atrodat, tas jau pats par sevi ir prieks.

Vai jums nekad nav bijusi sajūta, ka vēlmē iegūt kādu no rotām, jūs esat par to pārmaksājusi?

Protams, ka ir. Es pilnīgi noteikti pārmaksāju par Kūnsu. Toreiz samaksāju 50 000 dolārus un tas, visticamāk, ir krietni par daudz, jo būtībā es maksāju arī par burbuli, kas ir ap viņu. Taču jebkurā gadījumā domāju, ka Kūnss ir ļoti labs mākslinieks. Daži saka, ka tas, ko viņš rada, ir mēsli. Es tā nedomāju. Manuprāt, viņš paliks vēsturē. Jā, iespējams, es pārmaksāju, taču domāju, ka no kolekcijas viedokļa ir ļoti svarīgi, lai tajā būtu arī viņa rota. Tā bija ļoti dārga, taču, ja es to šodien gribētu pārdot, iespējams, tā maksātu divtik. Tas ir neprāts, bet tā ir mūsdienu pasaule. Jebkurā gadījumā es to vienalga nepārdošu.

Kā jums šķiet, kad tik daudz naudas ieplūst tirgū, vai tas veicina mākslas attīstību jeb gluži pretēji?

Es domāju, ka tas ir šausmīgi, un zināt, kāpēc? Šīs ārprātīgās naudas plūsmas iemesls ir tas, ka cilvēki to netērē citādi. Viņi iedomājas, ka tādējādi sev sagādās pārsteigumu, kādas nebijušas emocijas. Pirms gada ar Bernāru bijām Singapūrā, blakus lidostai tur ir duty free telpa, kur iespējams glabāt mākslas darbus, nemaksājot nodokļus. Otra tāda ir Ženēvā. Lielākā daļa mākslas darbu, kas tur atrodas, pieder korporācijām vai bagātiem kolekcionāriem. Protams, viņu vārdi netiek izpausti. Pēc izsolēm darbi tiek iepakoti kastēs, tās iekrautas lidmašīnā un tad tas viss nokļūst Singapūrā. Turpat skrejceļa galā ir gaitenis ar seifiem. Manuprāt, tas ir šausmīgi, jo šos mākslas darbus neviens nekad vairs neredzēs. Tā ir tikai nauda. Un skumji, ka tā.

Vai jūsuprāt mūsdienās vēl pastāv korelācija starp mākslas darba patieso vērtību un cenu?

Cenu nenoliedzami veido arī mākslas darbu ierobežotais skaits. Taču tās ir kļuvušas pārāk augstas. Piemēram, ja jūs nopirksiet Sezānu, ļoti labu Sezānu par augstu cenu, iespējams, tā ir pārāk liela nauda, kas tiek maksāta par mākslu, bet ok – Sezāns ir mākslas vēsture. Taču, ja jūs pērkat kādu no ķīniešiem vai Ričardu Prinsu par 20 miljoniem dolāru – kur ir veselais saprāts? Turklāt šo naudu pat nesaņem viņi. Kad kāds kolekcionārs izsolē pārdod Džefa Kūnsa darbu, tas nav Kūnss, kurš nopelna. Manuprāt, Pino un Arno, visi šie lielie kolekcionāri ir atbildīgi par situāciju, kāda izveidojusies mūsdienu mākslas tirgū. Tas, ar ko viņi nodarbojas, ir tīrs bizness. Viņi izsūta jaunus, zinošus mākslas padomdevējus pa mākslinieku studijām visur pasaulē un, kad viņi uziet jaunu mākslinieku, kurš rada interesantas lietas, viņi izpērk visu viņa studiju. Pino un Arno, sauksim viņus tā, patur daļu mākslas darbu, savukārt pārējos izliek izsolē, tādējādi būvējot cenu. Un nabaga mākslinieks domā – o, tas notiek ar mani... Viņš nomaina studiju, iepērk mašīnas...

...un pazaudē prātu...

Tieši tā. Un pēc trim gadiem viņš jau ir ārā no spēles.

Tālab, ka viņš ir zaudējis kreativitāti?

Jā. Jeb viņa darbu cena joprojām turpina mazliet augt līdz kolekcionārs, kam pieder lielākā daļa šī mākslinieka darbu, izliek tos visus izsolē un pēc tam cena krīt. Salīdzinājumā ar laiku, kad viņam vispār nebija naudas, mākslinieks varbūt dzīvo labāk, taču Pino, Arno un viņiem līdzīgie tikmēr ir nopelnījuši divkārt. Manuprāt, tas ir nepareizi.


Bernārs Venē.
Indeterminate Line. Gredzens – sudrabs. 1 eksemplārs. Foto: Alain Leprince 

Kā jums šķiet, vai nākotnē iespējams šī brīža tirgus burbuļa kolapss?

Es domāju, ka daži mākslinieki var izzust. Daži paliks. Vai iespējams tirgus kolapss? Nedomāju. Šajā pasaulē ir pārāk daudz naudas. Paraugieties kaut vai uz Dubaijas mākslas mesi, sākumā tā bija ļoti slikta, bet tagad kļuvusi daudz labāka. Jauni muzeji atveras visriņķī un tie ir kaut kā jāpiepilda. Bernārs man stāstīja, kad pirms 25 gadiem viņš redzējis, ka kāda mākslinieka darbs izsolē tiek pārdots par 10 000 dolāriem, viņam šķitis, ka cilvēki ir traki. Ne tik sen mēs redzējām, kā izsolē par miljonu dolāru tika pārdots Īva Kleina darbs. Bernārs pēcāk komentēja: “Mans Dievs, cilvēki maksā vienu miljonu par gleznu. Tas ir burbulis, tam ir jāsprāgst.” Šobrīd tie ir jau 30 miljoni. Tas ir neprāts. Tajā pašā laikā muzejiem nav naudas. Pompidū centra budžets Parīzē mākslas darbu iepirkšanai gadā, piemēram, ir viens miljons. Viņi dzīvo no dotācijām, jo ko jūs kā muzejs varat iegādāties par vienu miljonu?

Kā jums no savas kolekcionāres pieredzes šķiet, kāpēc cilvēkiem ir šī vēlme iegūt savā īpašumā mākslas darbus? Galu galā, jūs taču varat aiziet uz muzeju un to visu redzēt.

Jā, muzejā tas ir jūsu. Un tas ir arī iemesls, kāpēc man patīk rīkot izstādes. Taču pirms es kaut ko izstādu, tas man pieder, tā ir taisnība. Manuprāt, tas ir ļoti cilvēcīgi. Līdzīgi kā jūs varat izīrēt dzīvokli, taču, ja ir iespēja, ka tas jums var piederēt, jūs labāk izvēlēsieties otro variantu. Vai nav tiesa? Taču atšķirība ir tajā, vai jums kaut kas pieder un jūs ar to dzīvojat, vai jums kaut kas pieder un jūs to ieliekat seifā.


Alberto
Džakometi. La Sirène. 1935. Piespraude – bronza. Diametrs: 4,7 cm. 1 eksemplārs. Foto: Greg Favre, Parīze

Vai tik ilgus gadus dzīvojot kopā ar mākslinieku un atrodoties mākslas pasaulē, māksla joprojām spēj jūs pārsteigt?

Protams. Un ir pat vēl trakāk. Ir tik daudz jaunu mākslinieku un es jūtu, ka esmu kļuvusi pārāk veca, es viņus vairs nesaprotu. Šobrīd man ir septiņdesmit, taču 25 un 30 gados man šī vecuma cilvēki šķita ļoti veci. Tagad, kad pati esmu šajā vecumā, iegriežoties divdesmitpiecgadīgu mākslinieku darbnīcās, es vai nu pasmaidu, jo ieraugu to, ko jau savulaik esmu redzējusi (tiesa, viņi paši bieži to nezina) vai arī viņi rada pilnīgi atšķirīgas lietas, kuras vairs neuztveru. Es varbūt gribētu teiktu, ka tie ir mēsli. Taču varbūt tā nav. Manai acij vairs nav tā svaiguma, kas tai bija agrāk, taču es domāju, ka tā ir bijis vienmēr. Jūs daudz ko esat izdarījis, daudz ko redzējis, jūsu datora atmiņa ir pilna un jūsu acij vairs nav svaiguma.

Taču varbūt ar laiku un pieredzi acs tikai uzlabojas?

Zināšanu bagāža kļūst lielāka, jo jūs visu laiku mācāties, taču par aci... es nezinu. Zinu vienīgi to, ka interesanti ir tad, kad ES kaut ko nesaprotu. Jo tad tas var būt kaut kas jauns. Taču, ja es redzu kaut kā krāvumu uz grīdas, tas liek man smaidīt, jo Bernārs bija izlicis ogļu čupu uz grīdas jau 1963. gadā. Viņš bija pirmais. Tas bija pirms piecdesmit gadiem, un ir jau izdarīts.

Manuprāt, pēdējie piecpadsmit, divdesmit gadi ir savveida caurums, kad nekas ļoti nozīmīgs un paliekošs mākslas scēnā nav noticis. Tā ir realitāte. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Taču šobrīd, iespējams, mums ir pilnīgi jauna paaudze, kas ir citāda, jo tā ir paaudze, kas uzaugusi ar pilnīgi atšķirīgām tehnoloģijām. Tās stimulē arī citādu domāšanu, jaunā paaudze domā atšķirīgi un, iespējams, viņi arī izdarīs ko radikāli atšķirīgu. Māksla nekad neapstājas. Un, protams, radīsies jaunas lietas.


Diāna Venē. Foto: Bertille Chéret

Kā jums šķiet – vai mākslai piemīt spēks kaut ko mainīt cilvēkos?

Noteikti. Un tas ir ļoti svarīgi. Es domāju, ka kultūra vispār ir vienīgā, kas kaut mazliet spēj mainīt pasauli. Kaut vai no personīgās pieredzes – ja es kādu rītu pamostos, vienalga, mazliet skumjā vai romantiskā noskaņojumā un aiz loga ir brīnišķīgi skaista diena, izejot ārā un paveroties debesīs un kokos, es, protams, sajūtos laimīga. Taču, ja kādā muzejā vai galerijā ieraugu mākslas darbu, kas man patīk, tas padara mani laimīgu tajā pašā acumirklī. Iespējams, es esmu to iemācījusies. Esmu no kolekcionāru ģimenes. Visu savu dzīvi esmu pavadījusi mākslas ielenkumā. Un arī tolaik, kad vēl strādāju kā žurnāliste, es ar cilvēkiem ļoti daudz runāju par mākslu, jo tā vienkārši bija daļa no manas dzīves. Es patiešām tā domāju un to vienmēr esmu teikusi – māksla ir kā svešvaloda. Jums ir jāmācās. Jo tas, ko jūs redzat un kas jums patīk pirmajā acumirklī, jums tas patīk tālab, ka tā ir daļa no jūsu iepriekšējās kultūras bagāžas. Jums tas patīk, jo neapzināti kaut ko atgādina. Taču, ja tas kaut ko atgādina, tas nozīmē, ka tas nav nekas jauns. Daudz interesantāk ir, ja tas uzdod jautājumus, ja jūs to nesaprotat. Kāpēc Dišāns ir tik interesants un kāpēc Dišāns ir savveida tēvs tik daudzām mūsdienu mākslinieku paaudzēm? Jo tad, kad cilvēki pirmoreiz sastapās ar Dišāna darbiem, viņi tos nesaprata – mans, Dievs, ko tas nozīmē? Vai Donalds Džads. Manās mājās ir brīnišķīgs Džada darbs un daudzi cilvēki (man ir daudz draugu no visdažādākajām pasaulēm, ne tikai no mākslas vides) man jautā – kas tas ir? Un es viņiem saku, tā kā jūs nezināt, paņemiet grāmatu, izlasiet, ejiet uz izstādēm, izveidojiet savu viedokli. Pētnieciskais darbs ir tas, kas ir visinteresantākais. Māksla ir kā valoda, ja jūs to iemācāties, tā dara jūs laimīgu.