Māris Vītols. Foto: Ilze Kuišele

Kurators un kolekcionārs vienlaikus 1

Intervija ar Māri Vītolu 

Daiga Rudzāte
09/12/2015

Māris un Irina Vītoli ir vieni no spilgtākajiem un aktīvākajiem kolekcionāriem Baltijas mākslas telpā pēdējā desmitgadē. Vītolu krājums citu vidū īpaši izceļas ar izteikti precīzi definētu kolekcijas fokusu – Austrumeiropas un Centrāleiropas laikmetīgā māksla, kas, šķiet, tiek disciplinēti paturēts prātā, neļaujoties sānsoļiem un mirkļa vājībām. “Visai apzināti esam izvēlējušies šo reģionālo fokusu un tiecamies izveidot nozīmīgāko privāto kolekciju, kurā vienkopus būtu pārstāvēti labākie laikmetīgās mākslas paraugi no Baltijas valstīm, Krievijas, Ukrainas, Polijas, Čehijas un citām šīs teritorijas valstīm. Tā lielā mērā ir  kultūrtelpa, kuras simboliskajās robežās veidojusies mūsu dzīves uztvere, un mēs šobrīd  neredzam nevienu citu privātkolekcionāru, kas nodarbotos ar ko līdzīgu.” Tā Māris Vītols, kas pirms salīdzinoši neilga laika pārsteidza daudzus, piesakot sevi arī kā kuratoru. Viņa organizētā lietuviešu mākslinieka Deimanta Narkēviča izstāde “Atmiņu arheoloģija” kādreizējā VDK ēkā jeb “Stūra mājā” ir viens no aizvadītās vasaras spilgtākajiem mākslas dzīves notikumiem Rīgā.

Vītols turpina sadarboties ar lietuviešiem. Galerijā Vartai Viļņā šobrīd skatāma Māra Vītola veidotā izstāde “Parafrāzes”, kas ir veltījums atkārtojuma tēmai mākslā un, kuratora vārdiem runājot, ir saistošs ceļojums pasaules mākslas vēsturē, kas spēj iedvesmot mūsdienu māksliniekus. “Parafrāžu” ietvaros izstādīti mākslas darbi no visdažādākajām Eiropas mākslas privātkolekcijām. Tostarp arī no Mūkusalas mākslas salona, topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja un Vītolu kolekcijas, kas aizdevuši izstādei Miervalža Poļa un Frančeskas Kirkes gleznas. Savukārt izstādes hailaits noteikti ir apropriācijas mākslas spilgtākās pārstāves Elēnas Sturtevantes (Elaine Sturtevant) un Jozefa Boisa (Joseph Beuys) darba The Revolution is Us atkārtojums. 


Elēna Sturtevante. Atkārtojums Jozefa Boisa darbam The Revolution is Us.
Izstāde „Parafrāzes“ (kurators Māris Vītols, galerija Vartai, Viļņa) 

Austrumeiropas mākslas telpā tu un Irina esat pazīstami mākslas kolekcionāri. Patiesībā jūs salīdzinoši neilgā laikā nostiprinājāt savu kolekcionāru statusu. Paraugoties desmit gadus atpakaļ, vai spēj ieraudzīt to robežšķirtni, kad kļuvi par kolekcionāru un saskatīt iemeslu, kālab tā notika?

Mūsu ceļš nav oriģināls, taču diezgan loģisks. Sākotnēji tas izrietēja no mūsu aktīvajiem ceļojumiem, kuros vienmēr iekļāvām nozīmīgu mākslas muzeju apmeklējumus un centāmies pakārtot savus plānus interesantām mākslas izstādēm. Taču ilgu laiku pat nedomājām par mākslas darbu iegādi. Mākslu uztvērām kā muzeja atribūtu. Kādā no ceļojumiem pirms vairāk nekā desmit gadiem mēs pirmo reizi iegājām privātā mākslas galerijā. Lielā mērā nejauši. Iegādājāmies savu pirmo mākslas darbu, kuru pārvedām mājās kā suvenīru – Dominikānas Republikas bijušā mākslas akadēmijas rektora profesora Kandido Bido (Cándido Bidó) gleznu, kas diezgan ilgu laiku dekorēja mūsu dzīvokļa interjeru. Toreiz mēs ar viņu arī privāti satikāmies un iepazināmies. Tā lēnā garā mēs papildinājām savu toreizējo kolekciju – arī pārbraucot no citiem ceļojumiem un citām pasaules valstīm. Taču tie drīzāk bija tādi utilitāri mērķi – tas bija gan suvenīrs no ceļojuma, gan  arī dekorācija mūsu telpu interjeram. Bez jelkādiem tālejošiem plāniem un nodomiem. Taču laikam jau mākslai piemīt magnētisms un emocionālā pievienotā vērtība, ko tā sniedz. Tas ir tas darbs, ko izdara māksla – tā izmaina savu vērotāju un viņš kaislīgi un labprātīgi atdodas. Katras kolekcionēšanas sākums, impulss, manuprāt, ir kaislība. Bez tās kolekcionēšana vispār nav iedomājama. Protams, ir cilvēki, kurus mākslas atstāj vienaldzīgus. Taču – vairumā gadījumu – māksla tomēr izraisa emocionālu pārdzīvojumu, kas turpinās visu kolekcionāra dzīvi. Taču ļoti svarīga ir pāreja no vienkārša mākslas vērojuma uz mākslas priekšmeta iegādi. Un šī pāreja ne vienmēr ir iespējama, taču attieksme pret mākslu mainās tad, kad tu to sāc iegādāties savā īpašumā. 

Kā mainās?

Tu izjūti aizvien lielāku pieķeršanos. Piesaisti. Daudz lielākā mērā nekā vienkārša mākslas vērojuma gadījumā, kas izraisa tikai patikas jūtas. Jo rodas ļoti tieša interese, māksla burtiski noķer savās lamatās un vairs nelaiž vaļā. Tā ir robežšķirtne, kad dzimst kolekcionārs. No psiholoģiskā skatpunkta tas, manuprāt, lielā mērā izskaidrojams ar vēlmi paturēt sev. Vēlmi, lai pieder man. Un kaut kādā veidā tā ir vēlme nofiksēt tās sajūtas un pārdzīvojumus, ko tu gūsti mākslas pieredzē, iegūstot to savā īpašumā.

Tad tu savā veidā kolekcionē pats savas emocijas...

Katrā ziņā, es domāju, ka sākotnēji kolekcionēšanas impulsi noteikti nav racionāli. Tie vairāk ir saistīti ar emociju pasauli – tāda pozitīvi afektēta rīcība, nevis vēsi veikts aprēķins. Pret mākslu vienaldzīgs cilvēks nekad nekļūs par kolekcionāru. Pat tad, ja kāds viņu mēģinās pārliecināt, ka tas ir lielisks finansiāls ieguldījums. Cilvēkiem ir dabīga tieksme izvairīties no tā, ko viņi nesaprot, kur viņi jūtas neērti. Kaislība pret mākslu ir pirmais noteikums mākslas iegādei. Racionāla pāreja, balstīta uz pamatojumiem un aprēķiniem, no vērotāja uz kolekcionāru nav iespējama. Tehniski jau protams, ka ir...

Tehniski var aizsūtīt dīleri un iegādāties mākslu līdzīgi kā akcijas.

Taču to tad laikam nevar saukt par kolekcionēšanu.

Jebkuras kolekcionēšanas sākums ir nesakārtots, nesistematizēts un lielā mērā afektēts. Patikas jūtu izraisīts. Sistematizācija rodas vēlāk, kad kolekcionēšana kļūst mērķtiecīga. Es vēl līdz šim neesmu sastapis kolekcionārus, kuri jau no paša sākumā būtu mērķtiecīgi izvēlējušies fokusu un rūpīgi tam sekojoši no pirmā mākslas darba iegādes brīža.


Olgas Černiševas zīmējumu sērija no Irinas un Māra Vītolu kolekcijas. Izstāde Drawing Now (Albertina Museum, Vīne) 

Kāds ir Vītolu kolekcijas fokuss?

Šī kolekcija ir vēsturiski veidojusies, un tai ir divas daļas. Viena no tām – Latvijas pēckara māksla, kurā atrodami daudzi nozīmīgi šī perioda mākslinieku darbi. Ar to, tiešām, pamatoti lepojamies, taču aktīvi vairs nepapildinām. Otras kolekcijas fokuss ir laikmetīgā māksla no Centrālās un Austrumeiropas reģiona. Visai apzināti esam izvēlējušies šo reģionālo fokusu un tiecamies izveidot nozīmīgāko privāto kolekciju, kurā vienkopus būt pārstāvēti labākie laikmetīgās mākslas paraugi no Baltijas valstīm, Krievijas, Ukrainas, Polijas, Čehijas un citām šīs teritorijas valstīm. Tā – lielā mērā – ir kultūrtelpa, kuras simboliskajās robežās veidojusies mūsu dzīves uztvere, un mēs šobrīd neredzam nevienu citu privātkolekcionāru, kas nodarbotos ar ko līdzīgu. Ir, protams, muzeju institūcijas – tādas kā Ļubļanas Laikmetīgās mākslas muzejs, kura kolekcija tapusi ar mērķi veidot dialogu ar Rietumu mākslas pasauli. Arī topošais laikmetīgās mākslas muzejs Varšavā top ar līdzīgu mērķi.

Austrumeiropas mākslas kolekcionēšanai no Rietumu institūciju un privātpersonu puses nekad nav bijis un arī nākotnē nebūs sistemātiskas pieejas. Tie ir atsevišķi mākslas darbi, kuri nonāk šais kolekcijās, taču absolūti nekādā veidā nespēj papildināt Rietumeiropas mākslas kontekstu un nesniedz priekšstatu par Austrumeiropas mākslu. Nošķīrums starp Austrumeiropas un Rietumeiropas mākslu joprojām ir ļoti spēcīgs. Un tā pārvarēšana ir liels izaicinājums profesionāļiem un mākslas institūcijām. Mūsu ambīcija ir izveidot šādu privātkolekciju, kas spētu radīt vienu kopīgu nolasāmu konteksta sajūtu mūsu reģiona mākslai.

Mani kā kolekcionāru un kā kuratoru interesē Austrumeiropas mākslas eksponēšana Rietumeiropas mākslas kontekstā. Es uzskatu, ka šī mijiedarbība ir būtisks ieguvums abām pusēm, jo ļauj ieraudzīt jaunu perspektīvu. Izstāde “Parafrāzes”, kas šobrīd skatāma Viļņā, ir uzskatāms piemērs šai vēlmei. 

Taču pastāv arī uzskats, ka Eiropas mākslas ainas dalīšana Austrumos un Rietumos ir politnekorekta šodienas kontekstā.

Šis nošķīrums ir vēsturiski izveidojies. Jebkura kultūras izpausme lielā mērā ir visu iepriekšējo kultūras zīmju kombinācija. Mēs esam kā cilvēki notverti šajās kultūras kombinācijās un lielā mērā tās arī nosaka, kā mēs uztveram mākslu. Un tās ir atšķirīgas Austrumos un Rietumos. Manuprāt, būtu naivi domāt, ka Rietumu kultūra un Austrumu kultūra ir pārvarējusi šajās pēdējās desmitgadēs to atsvešinātību, kāda starp tām izveidojās aukstā kara laikā. Tam nepieciešams daudz ilgāks laiks.

Trīsdesmitgadnieku mākslas valoda Rietumeiropā un Austrumeiropā joprojām ir atšķirīgas?

Mēs tomēr esam vēsturiski iesakņoti. Un pirmkārt jau savā zīmju kultūrā. Šīs īpatnības un to izpausmes mākslā ir tieši tas, kas padara mūsu mākslu interesantu Rietumos. Varam domāt, ka mūsu jaunie mākslinieki mākslā iet to pašu ceļu, ko viņu vienaudži Rietumeiropā, taču šāda pieeja laikam gan nepienes neko autentisku kopējam mākslas procesam. Caur to jau mēs esam interesanti, ka mums ir sava kultūras izpratne. No Rietumu pasaules kaut kādā ziņā atšķirīga. Un lielākos panākumos Rietumu pasaulē gūst tieši tie mūsu laika mākslinieki, kuri šīs atšķirības spējuši tematizēt. Piemēram, Boriss Mihailovs fotogrāfijas jomā vai Deimants Narkēvičs videomākslā.

Pirms vairāk nekā gada daudzus pārsteidzi, pozicionējot sevi arī kā kuratoru. Zināmā mērā tā bija uzdrīkstēšanās – šī vēlme iemiesot vienā personā divus zīmīgus mākslas laukuma spēlētājus.

Tā ir šķietama pretruna, jo kolekcionārs vienmēr vēlas paturēt sev, iegūt savā īpašumā. Savukārt kuratoram ir jāspēj mākslu, izstādi, noslēdzoties konkrētajam projektam, palaist vaļā. Viņam paliek tikai dokumentācija un atmiņas par paveikto. Tas ir sapnis, kas ir jāizsapņo, un viss. Caur kuratora praksi es mācos nepiesaistīt sevi tik cieši mākslas darbiem. Veidot distanci.

Tad zināmā mērā tā ir ārstēšanās no atkarības...

Varbūt, ka tā ir savveida terapija. Taču vienlaikus tā ir arī iespēja strādāt ar tiem māksliniekiem un mākslas darbiem, kuri neietilpst mūsu kolekcijā. Patiesībā, tas ir būtisks princips, pie kura domāju pieturēties arī nākotnē, – veidojot izstādes no Vītolu kolekcijas, pieaicināsim neatkarīgu kuratoru. Jāatzīst, ne vienmēr  izdodas ievērot šo noteikumu un arī šobrīd Viļņā galerijā Vartai skatāmajā izstādē “Parafrāzes” iekļauti mums piederoši mākslas darbi. Taču man daudz interesantāk šķiet strādāt ar to materiālu, kurš nav ikdienā pieejams un kas ļauj pārkāpt mūsu pašu nospraustās kolekcijas robežas, iziet ārpus Austrumeiropas mākslas teritorijas. Mani interesē iespēja iepazīt jaunus māksliniekus, iespēja gūt jaunu mākslas pieredzi, kas nebūtu pieejama citādākā veidā.

Tu pieminēji izstādi “Parafrāzes”. Kas ir tavs kuratora atskaites punkts šai izstādei?

Šī izstāde ir veltījums apropriācijai/atkārtojumam kā parādībai mākslā un veidota kā ceļojums mākslas vēsturē. Tālab arī nosaukums ir “Parafrāzes”. Būtiski piebilst, ka konkrētais laika posms ir jo īpaši zīmīgs apropriācijas jēdziena kontekstā. Šogad aprit tieši piecdesmit gadi kopš pazīstamā amerikāņu māksliniece Elēna Sturtevante noorganizēja savu pirmo izstādi Ņujorkā un pārsteidza mākslas pasauli, izstādot citu, par sevi daudz pazīstamāku mākslinieku darbu kopijas. Viņa tos prezentēja kā savus mākslas darbus un tādējādi izraisīja plašu diskusiju apropriācijas mākslas diskursā. Mūsdienās Sturtevante tiek uzskatīta par ikonisku apropriācijas mākslas figūru. Un no šodienas skatupunkta ir interesanti izvērtēt, kā apropriācijas māksla ir attīstījusies piecdesmit gadu laikā un kāda tā izskatās mūsdienās. Tādēļ es aicināju privātkolekcionārus no dažādām valstīm (ne tikai no Igaunijas un Latvijas, bet arī no Francijas, Austrijas, Portugāles, Slovākijas, Bulgārijas utt.) ieskatīties savās kolekcijās, lai atrastu tos darbus, kuros mākslinieki ir citējuši citu mākslinieku darbus vai atsaukušies uz citu radīto mākslu. Ņemot vērā, ka atkārtojuma princips ir izplatīts ļoti plaši un ļoti bieži izmantots paņēmiens, man nenācās vilties. Izdevās izveidot spēcīgu darbu izlasi no privātām kolekcijām, kas spilgti  reprezentē šo parādību. Tostarp ir arī pašas Sturtevantes viens darbs – Jozefa Boisa The Revolution is Us interpretācija. Nešaubīgi, ka šis darbs rada izstādei satvaru.

Kālab par sadarbības partneriem tu izvēlējis tieši kolekcionārus un nevis, piemēram, muzeju institūcijas?

Tā bija ierosme no galerijas puses. Jāteic, ka man pašam tieši šī iespēja strādāt ar privātkolekcijām un procesa gaitā tās iepazīt šķita ļoti interesanta. Un iespēja satikties ar kolekciju īpašniekiem, redzēt viņu kolekcionēšanas ievirzes. Svarīgi arī tas, ka kolekcionāri paši, vadoties pēc manas koncepcijas, izvēlējās darbus. Protams, ka piedāvātais klāsts bija plašāks, nekā iespēja izstādīt, un manos kuratora pienākumos tad ietilpa arī šo darbu atlase. Patiesībā – šī izstāde ir arī lieliska iespēja sarunai starp kolekcionāriem. It īpaši Baltijas kontekstā, kas pārstāvēta ļoti plaši un veido būtisku ekspozīcijas mākslas darbu apjomu.


Vadima Fiškina lielformāta instalācija „Dona Kihota pakts“ no Irinas un Māra Vītolu kolekcijas. Izstāde Demonstrating Minds (Laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma, Helsinki) 

Cik, tavuprāt, kolekcionāram ir liela ietekme šodienas mākslas pasaulē un tās procesu virzībā?

Mani personīgi vērojumi liecina par to, ka mūsdienu mākslas pasaule lielā mērā ir pakārtota kolekcionāru interesēm. Un ar kolekcionāru redzējumu un viņa interesēm rēķinās ne tikai komerciālās galerijas, bet ļoti lielā mērā arī muzeju institūcijas. Manuprāt, vairs nepastāv tāds nošķīrums starp komerciālo un nekomerciālo mākslu, jo visa māksla principā ir komerciāla. Un, ja kāds uzskata, ka muzeju institūcijas attīstās savrupi no komerciālās mākslas ietekmēm un virzieniem, tad tā ir liela ilūzija. Ja paraugāmies uz to mākslinieku sarakstu, kuriem pasaules lielās muzeju institūcijas ir noorganizējušas personālizstādes pēdējo piecu gadu laikā, tad redzam, ka 70 procentus no šiem māksliniekiem pārstāv aptuveni 10 ietekmīgākās galerijas. Tās, savukārt, savu programmu veido saskaņā ar savu kolekcionāru interesēm. Neraugoties uz to, ka šāda sadarbība starp muzejiem un galerijām netiek plaši afišēta, mākslas pasaules zinātājiem šīs ciešās attiecības nav nekāds noslēpums. Arī tas, ka muzeji saņem finansējumu no konkrēto mākslinieku galerijām. Vispārzināms ir arī fakts, ka (ja vien nav runa par klasisko mākslu) muzeji teju vai netērē savus līdzekļus mākslas darbu iegādei. Šie līdzekļi tiek pamatā novirzīti klasiskās un modernās mākslas kolekciju papildināšanai. Mūsdienu mākslas kolekcijas tiek veidotas par sponsoru līdzekļiem. Un šie sponsori nav neviens cits kā mākslas kolekcionāri, kuri tiek iesaistīti dažādās muzeju vadības institūcijās. Nav nekāds noslēpums, ka ietekmīgākie mākslas kolekcionāri ir lielo muzeju, tādu kā Tate Modern vai MoMA padomju locekļi un iepirkuma komiteju locekļi. Tādējādi tieši ir iesaistīti lēmumu pieņemšanā par to, kurus mākslas darbus muzejs iegādāsies savas kolekcijas papildināšanai, un turklāt piedalās šai procesā arī ar saviem finanšu līdzekļiem. Tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi nepamatoti uzturēt kaut kādu mākslīgu nošķīrumu starp komerciālo mākslas pusi un mākslas institūcijām. Tās jau sen ir saplūdušas ciešā un pat diezgan publiski redzamā veidolā.

Tavuprāt, šis kolekcionāra īpašais statuss mākslas procesu veicina, bremzē vai kropļo?

Domāju, ka tas noteikti nav bremzējošs faktors, jo, pateicoties kolekcionāru iesaistei, mākslas procesos papildus tiek akumulēti lieli finanšu līdzekļi, bez kuriem mūsdienās muzeju kolekciju veidošana nebūtu vispār iespējama. Šodien muzejiem ir jākonkurē ar lielajiem privātajiem mākslas fondiem, kas praktiski veido savu mākslas politiku, viņiem ir līdzekļi kolekciju veidošanai un mākslas infrastruktūru attīstībai. Pēdējās desmitgades būtiska tendence ir luksusa preču zīmolu intervence laikmetīgās mākslas sfērā, veidojot saviem mārketinga mērķiem un politikai pakārtotas mākslas institūcijas un stiprinot mākslas luksusa preces statusu (kāds tai, neapšaubāmi, piemīt). Un šis process, manuprāt, kropļo mākslas tirgu daudz lielākā mērā nekā kolekcionāru iesaiste mākslas muzeju institūcijās.

Taču muzeju padomēs iesaistītie kolekcionāri jau nodarbojas tieši ar to pašu, ar ko, piemēram, Prada un Louis Vuitton, – cenšas paaugstināt savu kolekciju vērtību...

Tikai atšķirība ir tā, ka šo privāto fondu īpašnieku galvenais mērķis ir luksusa preču zīmolu mārketings. Un viņu finansiālās iespējas un kapacitātes ir nesamērojamas ar muzeju iespējām. Tādējādi fondi praktiski ir sākuši diktēt noteikumus. Arī mākslas tirgū. Protams, ka mērķis gan kolekcionāriem, gan galerijām, kas sponsorē savu mākslinieku dalību biennālēs un citās lielizstādēs visā pasaulē, balstīts vēlmē paaugstināt vērtību un atpazīstamību viņu kolekcijās esošo mākslinieku darbiem. Nešaubīgi, ka mākslinieku darba esamība prestižu muzeju kolekcijās tiek uzskatīta par zināmu kvalitātes garantu, par atbilstību augstās mākslas standartiem. Kopumā tas veicina mākslinieku atpazīstamību un viņu darbu vērtības pieaugumu. Un domāju, ka mākslas tirgus ir ļoti lielā mērā manipulēts no mūsu sarunā pieminēto dalībnieku puses un meklēt kaut kādas citas likumsakarības ārpus ekonomiskajām, šķiet, būtu iluzori.

Taču nedomāju, ka šie procesi būtu jānosoda vai jādod tiem kāds morāls vērtējums. Tie ir dabiski un lielā mērā neizbēgami, ņemot vērā mākslas tirgus kopējo kapitalizācijas pieaugumu. Un nošķīrumu veidošana starp komerciālo un nekomerciālo mākslas pusi ir mākslīga robežlīnijas vilkšana. 

Latvijas lokālajā telpā gan uzsvērti tiek saglabāts šis nošķīrums.

Manuprāt, Latvijas mākslas ainai nekad nav bijuši raksturīgi mākslinieki ar marksistiski kreisu ievirzi. Atšķirībā, piemēram, no Krievijas un Polijas, kur kreisi noskaņotu mākslinieku īpatsvars ir ievērojami lielāks. Taču pat kreisi noskaņotie nekoķetē. Un, ja viņiem ir iespēja nopelnīt, tad viņi labprāt šīs iespējas izmanto. Lai arī šāda rīcība pat it kā ir pretrunā ar viņu kreisi ievirzīto pārliecību, ka mākslas radīšana būtu jānorobežo no jelkādiem komerciāliem mērķiem. Latvijā šīs diskusijas rodas no tā, ka ir ļoti neattīstīta  mākslas komerciālā puse. Un tāpēc mums patīk runāt par to, ka māksla nav komerciāla. Taču tas lielā mērā apstiprina šejienes mākslas tirgus vājumu. Pilnīgi cita situācija ir kaut vai Polijā, kur ir salīdzinoši ļoti dinamisks un attīstīts mākslas tirgus. Un tāpēc nav nekāds brīnums, ka poļu kolekcionāri šobrīd ļoti aktīvi piedalās savu mākslinieku promotēšanā. Tostarp, iesaistoties mākslas institūciju darbā.

Cik zinu, arī jūs ar Irinu aktīvi tiecaties uz mērķi padarīt savu kolekciju un savas kolekcijas autorus pieejamus publikai un profesionālajai pasaulei.

Mēs cieši sadarbojamies ar dažādām mākslas institūcijām. Vairumā gadījumu ārpus Latvijas, un pamatā tie ir muzeji. Nekad neliedzam mākslas darbu deponējumus dažādām izstādēm, ja vien ir ievēroti tehniskie nosacījumi.

Vai, atrodoties tik intensīvā kontaktā ar mākslu, esi spējis sev formulēt tās lomu savā dzīvē?

Mākslas pieredze lielā mērā ir cilvēka saruna pašam ar sevi, sevis izzināšanas un iepazīšanas veids. Filozofiski izsakoties, māksla nodrošina cilvēka esamības pieaugumu, tā paplašina cilvēka patību tādējādi, ka caur mākslas procesiem mēs realitāti varam ieraudzīt mazliet atšķirīgā veidā no ikdienišķās realitātes pieredzes. Tieši šie aspekti mākslā mani šobrīd interesē visvairāk. Un arī kuratora praksē es projektus izvērtēju pēc tā, kādu esamības pieaugumu tie man kā cilvēkam var sniegt. Nav jau svarīgāka mērķa cilvēka dzīvē kā sevis izzināšanas ceļš. Būtu skumji dzīves nogalē saprast, ka patiesībā tu sevi nepazīsti.

Katrīna Andrejeva - 10.12.2015 12:51
Paldies par šo sarunu. Māris Vītols man bija viens no tumšajiem zirdziņiem lokālo kolekcionāru vidū.