Pjērs Pradjē pie Filipa Pero darbiem. Foto: Kristīne Madjare

Kolekcionēt nozīmē izvēlēties un arī pieņemt, ka vari kļūdīties 0

Intervija ar franču kolekcionāru Pjēru Pradjē

Odrija Fišere
19/11/2015

Mūsu saruna iesākas ar pastaigu izstādē „Kramplauzis / Le Cambrioleur“*. Kolekcionārs Pjērs Pradjē (Pierre Pradié) ieradies Rīgā kopā ar kolēģiem no Starptautiskās Francijas mākslas izplatīšanas asociācijas (ADIAF), kuriem māksla un tās kolekcionēšana ir kļuvusi par kaislību vairāku gadu garumā. Pjēra Pradjē piedzīvojums mākslas kolekcionēšanas pasaulē sākās pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad viņš nokļuva mākslinieku Vinsenta Bjulē (Vincent Bioules) un Marka Degranšāna (Marc Desgrandchamps) darbnīcās. Apziņa, ka māksla spēj rosināt iztēli un tādā veidā paplašināt pasauli, turpina vairot arvien jaunus darbus viņa kolekcijā, meklējot Citādo. Kolekcionāram galvenokārt pieder franču izcelsmes vai Francijā mītošu mākslinieku darbi, bet ir arī pa kādam vācu, šveices vai amerikāņu mākslas paraugam. Lielākā kolekcijas daļa ir veltīta glezniecībai, iespējams, pateicoties tam, ka tieši gleznotāji bija tie, kas lika kolekcionāram pievērsties laikmetīgajai mākslai.

Kopā ar režisoru Žoelu Kano (Joel Cano) Pjērs Pradjē 2005. gadā ir uzņēmis dokumentālo filmu Figures & Co par māksliniekiem. Īpaši viņš lepojas ar to, ka iemūžinājis Filipa Pero sacīto, jo „tie ir kadri, kas runā paši par sevi.“

Kolekcionārs ar patiku ved no viena sev piederošā darba pie cita. „Filips Pero (Philippe Perrot) – tas ir mākslinieks, kuru ļoti ietekmējis kino. Viņa darbos jūtamas arī amerikāņu mākslinieka Filipa Gastona (Philip Guston) ietekmes, kā arī mākslinieka sarežģītās un smagās personīgās atmiņas. Pero darbi ir ļoti reti, viņš varbūt ir uzgleznojis kādas 100 gleznas.

Vispār jums ir paveicies, izstādei Rīgā esmu aizdevis vien sešas gleznas,“ Pradjē pajoko. 

Cik gleznu pavisam ir jūsu kolekcijā?

Ap simts, bet ir arī daudz zīmējumu un fotogrāfiju.

Šeit ir ļoti jauns mākslinieks – Pjērs Santirjē (Pierre Seinturier), kuru es nopirku pēdējā zīmējumu salonā Parīzē. Ja Filipu Pero es zinu ļoti ilgu laiku, tad šeit es varu paust tikai savu intuīciju – man patīk šīs ainas smalkā atmosfēra, un tāda ļoti maiga gleznieciska kvalitāte. Šis sižets ir varmācīgs un mani fascinē kontrasts starp šo maigumu un sižeta varmācību.

Ipolits Anžens (Hippolyte Hentgen). Tas nav vārds un uzvārds – patiesībā tās ir divas sievietes, kas strādā kopā, bet nav iespējams noteikt kura ko ir pievienojusi. Pietuvojoties darbam, mēs redzam pavisam īpašas, vienreizējas gleznieciskās kvalitātes. Melnajā jūs redzat smalkumus, kas ir patiešām iespaidīgi.

Valerī Favra (Valérie Favre) ir šveiciešu izcelsmes māksliniece, kas ir strādājusi Francijā, bet pašlaik dzīvo Berlīnē. Lūk, gleznas „Fortūna“, no sērijas Short Cuts. Māksliniece piešķir ļoti lielu vērību zīmējumam, viņai tieši zīmējums ir ļoti būtisks.


Pjērs Santirjē. It's wet T-shirt night! (“Slapjo T-kreklu nakts!”). 2015. Papīrs, eļļas pastelis. 130 x 195 cm. Pjēra Pradjē privātkolekcija Parīzē. Foto: Aurélien Mole

Vai te ir kāds darbs no citu kolekcionāru krājumiem, kuru jūs vēlētos sev?

Parādīšu Lorānu Perno (Laurent Pernot). Tas ir jauns videomākslinieks. Viņš veido arī objektus. (Norāda uz darbu „Gūstā“.) Mazliet skumīgs. Putniņš ir prom. (Smejas.) Tikai Mēness ir palicis, lai simbolizētu viņa ne-klātbūtni. Varbūt tieši tāpēc es to neiegādājos... 

Vai šajā izstādē ir eksponēti tie darbi, ar kuriem jūs visvairāk lepojaties?

[Izstādes kurators] Gēls Šarbo (Gaël Charbau) izvēlējās gleznas no manas kolekcijas, es piedalījos ar to, ka iedevu vārdus, kurus es kolekcionēju. Es gribēju saprast, kas viņu interesē. Atsevišķus darbus es vēlreiz atklāju sev tieši šeit. Piemēram, Ipolitu Anženu – redzot kopā ar citiem darbiem, man šķiet, ka šis darbs elpo. Bet es esmu ārkārtīgi lepns par Filipu Pero, kuru man bija tā laime satikt pirms 15 gadiem viņa darbnīcā. Viņš strādāja mazā istabiņā, kur gaisma krita tieši uz audekla, gandrīz vai kā alā.

Es ļoti mīlu arī Marka Degranšāna darbus. Tas ir mākslinieks, ar kuru es tikos vairāk kā 20 gadus atpakaļ. Tobrīd viņam nebija galerijas un es Lionā, viņa darbnīcā, nopirku ļoti lielu gleznu. Kopš tā laika es turpināju pirkt viņa darbus, sekot viņa daiļradei. Domāju, ka šodien es varētu izveidot Marka Degranšāna retrospektīvu izstādi, kurā būtu gan gleznas, gan zīmējumi, gan grafikas, gan arī mākslinieka grāmata. Man ir ļoti liels prieks redzēt, ka mākslinieks, kuru es no paša sākuma atbalstīju, šodien ir iekļuvis muzejos. Viņam ir bijušas trīs lielas izstādes – Strasbūras muzejā, Pompidū centrā, Parīzes pilsētas muzejā, un, protams, es esmu ārkārtīgi lepns, ka ar viņu satikos, pirms viņš vēl bija pazīstams.

Jums tīk šī pirmatklājēja sajūta?

Jā, it sevišķi tāpēc, ka tas bija laikā, kad Francijā netika pirktas gleznas. Daudzi teica, un viņi kļūdījās, ka glezniecība ir mirusi. 


Marks Degranšāns. Suite Basserode. 2009. Audekls, eļļa. 200 x 150 cm. Courtesy Galerie Zürcher, Paris - New York

Degranšāna darbs bija pirmais jūsu kolekcijā.

Jā, tā tas ir. Glezna, kad es to nopirku, tika piekārta manā tobrīdējā mājā Versaļā un tā joprojām atrodas tajā pašā vietā. Zināmā mērā tas ir mūsu ģimenes simbols – arī mani bērni ļoti mīl šo gleznu. Tas ir darbs, kas izraisa intuitīvas pārdomas, tas mainās dažādās gaismās un arī atkarībā no skatītāja garastāvokļa, emocionālā stāvokļa. Tas ir tas, ko Degranšāns teica – skatītājs rada gleznu.

Es veidoju šo savu pētījumu uz intuīcijas pamata – meklēju gleznas, citus mākslas darbus, kas uzdod jautājumus: Kāpēc? Ko nozīmē šī glezna? Kāds ir tās vēstījums? Tas ir visinteresantākās – ja darbs turpina uzdot jautājumus.

Šodien Degranšānu pārstāv divas galerijas. Viena ir Galerie Zürcher (Parīze / Ņujorka), kas ir viņa pirmā galerija un kuru viņš nekad nav mainījis. Kad Zürcher beidza piedalīties FIAC mesē Parīzē, Degranšāns pievienojās vācu galerijai Eigen Art Berlīnē. Rezultātā šis mākslinieks, kas vēl pirms 20 gadiem bija pilnībā nepazīstams, tagad tiek rādīts gan Ņujorkā, gan Parīzē, gan Berlīnē. Šodien vēl ir iespējams viņa darbus samērā viegli iegādāties – tā kā viņš ir francūzis, tad nemaksā ļoti dārgi, salīdzinot ar kādu vācu, angļu vai amerikāņu viņa paaudzes mākslinieku. Līdzīgi kā arī citi franču māksliniekiem – viņi nav dārgi. Tas skaidrojams ar to, ka savā laikā daudzi franču kolekcionāri deva priekšroku ārzemju mākslinieku darbu kolekcionēšanai, un galerijas Francijā centās būt atvērtas ārzemju māksliniekiem. 60. gadu sākumā mēs – francūži – zaudējām varu mākslas pasaulē, un tas izraisīja mūsu mīlestības zudumu pret franču mākslinieku veikumu. Šodien tirgus ir globalizēts, māksliniekus izrāda gan FIAC, gan Art Basel, gan Briselē. Lai galerists turp vestu kādu mākslinieku, viņa darbam ir jābūt dārgam, jo citādi galerija savu stendu nevar apmaksāt. Tas ir tāds kā apburtais loks, taču šobrī šis loks sāk lūzt, jo līdz ar internetu, ceļojumiem, tādām pasākumiem, kā, piemēram, šeit Rīgā, franču mākslinieki pasaulē kļūst pazīstamāki, cilvēki saprot, ka viņu darbus ir vērts iegādāties.

Jūsu kolekcijā pārsvarā ir franču māksla. Kāpēc jums ir svarīgi kolekcionēt tieši franču mākslinieku darbus? Vai tas ir patriotisms?

Patriotisms – noteikti nē. Pirmkārt, vispirms ir jāsaprot, ko mēs saprotam ar jēdzienu „franču mākslinieks“. Jūsu jautājums man lika uzdot šo jautājumu sev. Manā kolekcijā taču ir arī darbi, ko radījuši amerikāņu mākslinieki – Džims Šovs (Jim Shaw), Pīters Sols (Peter Saul), vācietis Bernārs Martins (Bernard Martin), Valerī Favra ir šveiciete, kas dzīvo Berlīnē, ar mākslinieku Hervé IC, mēs iepazināmies Parīzē, viņš ir francūzis, bet pašlaik dzīvo Briselē. Man ir Stefana Belzēra (Stéphane Belzère) darbi, viņš ir Šveices francūzis, bet dzīvo Parīzē, Berlīnē, Bāzelē. Dzīvojot Parīzē, ir iespēja apmeklēt 30 galerijas vienā nedēļas nogalē. Mūs caurstrāvo šī māksla, kura ir radīta Parīzē. Manā kolekcijā arī ir alžīriešu izcelsmes mākslinieka Kadera Atija (Kader Attia) darbi. Parīzē šī atmosfēra ir labvēlīga, lai tiktos ar mākslu.

Man arī jāsaka, ka ļoti daudzus franču mākslinieku darbus es esmu iepircis tāpēc, ka devos pie autoriem uz studijām. Piemēram, tu runā ar kādu mākslinieku un viņš saka – aizej arī tur pie mana drauga. Vai tu runā ar kādu mākslinieku un jautā, kas viņu ir ietekmējis, un viņš pastāsta par kādu jau senāku mākslinieku.

Manā gadījumā ļoti liela nozīme ir tīklam, ne vārdiem – mani neietekmē raksti presē, galerijas, mani ietekmē draugi – citi kolekcionāri – un arī mākslinieki.

Varu minēt arī piemēru ar Marku Degranšānu. Reiz viņš man teica: „Pjēr, tu varētu aiziet un paskatīties Bernāra Djufūra (Bernard Dufour) darbus.“ (Tas ir mākslinieks, kuram šodien ir 94 gadi.) Tajā laikā Bernāram Djufūram nebija galerijas, un es nopirku viņa darbus, viesojoties pie viņa studijā. Nu jau es Bernāru Djufūru pazīstu 10 gadus. Pirms 3 mēnešiem es nopirku viņa pašportretu, kas ir pavisam īpašs, un es esmu ārkārtīgi lepns par to. Bernārs jau 3 vai 4 gadus neglezno, jo viņam ir Parkinsona slimība. Pirms apmēram gada, kad iegriezāmies viņa darbnīcā, mākslinieks atkal bija ķēries pie otām un viņam bija izdevies pārvarēt – tas būtu īstais vārds – pārvarēt šo slimību un atsākt gleznot.

Bernārs Djufūrs no bioloģiskā viedokļa ir vecs vīrs, bet garīgi viņš ir jauns cilvēks – jauns cilvēks ar pieredzi, kam piemīt smalkums, kultūra. Un šī glezna ir ļoti sarežģīta – to gandrīz vai nav iespējams nofotografēt.

Pirms pāris mēnešiem ar mani sazinājās interneta izdevums Le quotidienne du l'Art un vaicāja, kas ir mana pēdējā pēkšņā mīla. Es stāstīju par Bernāru Djufūru.


Valerī Favra. “Fortūna.” No sērijas Short Cuts. 2009. Audekls, eļļa. 20 x 50 cm. Pjēra Pradjē privātkolekcija Parīzē. Māksliniece nominēta Marsela Dišāna balvai 2012 

Šķiet, jūs savu kolekciju veidojat uz emociju un sajūtu bāzes, nevis kā ieguldījumu...

Noteikti. Es esmu nodokļu tiesību advokāts. Ja man ir nepieciešama nauda, es vienkārši strādāju nedaudz vairāk. Es, protams, priecājos, ka manā kolekcijā esošo mākslinieku darbu cenas aug, bet iespējamība, ka Francijā cenas celsies, ir visai pieticīga. Jo labāk! Man ir svarīgi, lai šie mākslas darbi izplatītos pie daudziem cilvēkiem, pie dažādu izcelsmju kolekcionāriem un arī jauniešu vidū, kuri, piemēram, var nopirkt zīmējumus vai arī grafikas, kas nav tik dārgas. Grafikas vispār ļauj plašāk izplatīt mākslinieku daiļradi, un mani interesē tie mākslinieki, kas visur ielaiž saknes.

Esot Rīgā, esat apmeklējis dažas galerijas. Vai jums iekrita sirdī kāds mākslas darbs?

Tas notika pārāk ātri, lai gan ļoti patika uzņemšana, atmosfēra un entuziasms. Man ir vēlēšanās atgriezties vēlreiz Rīgā. Es šeit sajutu mākslas svaigumu. Gribētos Rīgas galerijās atrast darbus, kas būtu iedvesmojušies no Baltijas kultūras, varbūt mazāk starptautiskus. Kad dzirdu, ka, piemēram, šo mākslinieku rādīs Venēcijā, es aiztaisu ausis. Kad man saka, šī mākslinieka darbus ir nopircis lielais kolekcionārs Pino, es aizveru ausis, jo mani tas vairāk neinteresē. 

Latvijā ir ļoti daudz mākslinieku, kuru darbi nav bijuši eksponēti Venēcijā un neatrodas lielās kolekcijās...

Lūk! Kad pirmo reizi cilvēks ienāk šajās brīnišķīgajās galerijās, mūs cenšās iedrošināt, minot Venēciju un minot Pino. Bet nē – es ierados šeit, lai tiktos ar jums! Pastāv risks, ka mūsdienu starptautiskā mākslas aina paliks pilnībā viendabīga, un to vadīs tikai nauda. Tā, protams, ir viena no iespējām runāt par mākslas darbiem, bet tas nav nekāds termometrs, kas norāda uz mākslas darba vērtību. Mēs esam redzējuši daudz mākslinieku, kuru darbi ir ļoti dārgi maksājuši piecus gadus, un pēc tam viņi ir tikuši aizmirsti. 

Ņemot vērā jūsu aizraušanos un iedziļināšanos franču mākslā, kā jums šķiet, vai ir kāds franču mākslinieks, kas būtu nepelnīti aizmirsts, vai nebūtu pamanīts?

Mums bija viens mākslinieks, pareizāk sakot – mums ir viens mākslinieks, jo mākslinieki nemirst, – Žils Aju (Gilles Aillaud). Par viņu bieži tiek runāts kā par piederošu naratīvajai figurālajai glezniecībai. Caur to viņš tā kā ir pazudis tādā ne pārāk interesantā kopumā, taču viņš bija personība, kas citu vidū tomēr izcēlās, ja skatāmies uz to, kā viņš konstruē savu gleznu. Viņš ir daudz gleznojis dzīvniekus sprostos, zooloģiskajos dārzos. Gleznā mēs redzam dzīvnieku un uzreiz pat nepamanam, ka šis dzīvnieks ir iesprostots. Bet ir kādas zīmes, caur kurām tas kaut kādā veidā izpaužas – piemēram, dzīvnieka skumjas. Ir interesanti, kā skatītājs savā prātā veido šo priekšstatu par zooloģisko dārzu, par iesprostojumu. 

Vai ir kas tāds, no kā jūs cenšaties izvairīties savā kolekcijā?

No garlaicības un no tā, ka darbs mani apžilbina, kaut arī tajā nekā patiesībā nav. Es daudz esmu pētījis glezniecību, zīmējumu, nedaudz arī fotogrāfiju, grafiku. Manā kolekcijā nav konceptuālās vai post-konceptuālās mākslas, bet man ir daudz glezniecības. Tas ir arī tāpēc, ka es dzīvoju ar šiem mākslas darbiem. Piemēram, man ļoti patīk šīs divas videofilmas, ko tur rāda (norāda uz Sedrika Eimenjē (Cédrick Eymenier) videodarbiem izstādē), bet ar tām nav iespējams dzīvot. Man ļoti tīk tās redzēt šeit vai kādā citā mākslas centrā, bet ne mājās.

Vai visa jūsu kolekcija ir eksponēta jūsu mājās?

Man ir vairākas dzīvesvietas, un darbi ir arī manā darba kabinētā. Es varu jebkuras briesmas tur piekārt. Bet ir arī mākslas darbi, kas ir nolikti, kas nav eksponēti. Es aizdodu darbus arī saviem bērniem. 

Vai esat kādreiz pārdevis kādu darbu no kolekcijas?

Nekad. Kāpēc, lai es pārdotu? Tie pieder pie šīs kolekcijas vēstures. Ir brīži, kad es kādu darbu negribu vairāk redzēt, kad tas neatbilst manam tā brīža noskaņojumam, taču joprojām darbs pieder ģimenei un paliek ģimenē. 

Vai mēs varam runāt par kādu vienotu kolekcionāra sajūtu, ko pauž jūsu kolekcija? Par jūsu portretu?

Jā, to var redzēt, piemēram, manā mājā un arī manā kabinētā Parīzē.

Vai ārpus darbu parastās atrašanās vietas, jūsu kolekciju var redzēt tikai ADIAF izstādēs, vai vēl kur citur?

Pavasarī rādīju divas Filipa Maijo gleznas Briselē, te arī ir viena Maijo glezna. Viena liela kolāža šobrīd tiek rādīta mākslas centrā Tjerā (Thiers). Nākamgad mums būs ADIAF izstāde, kuras tēma ir uzdrošināšanās, izaicinājums. Arī tajā būs redzamas pāris gleznas no manas kolekcijas.

Darbiem šādi esot apritē, ir interesanti tos skatīt līdzās citiem – vai, piemēram, šis darbs no manas kolekcijas, ir spēcīgs, vai tas mani interesē attiecībā pret citiem darbiem. Jūs pirmīt uzdevās vienu ļoti interesantu jautājumu – kuru darbu es būtu gribējis iegūt savā kolekcijā, no tiem, kas pieder citiem kolekcionāriem? Tieši tas arī notiek izstādēs – es sev uzdodu jautājumu, vai es esmu izdarījis pareizo izvēli? Man ir ierobežoti finanšu līdzekļi, es nevaru nopirkt ļoti daudz darbus, tikai tik, cik mans budžets ļauj. Kolekcionēt nozīmē izvēlēties un arī pieņemt, ka tu vari kļūdīties. 

Kāda ir jūsu kā kolekcionāra lielākā kļūda?

Tas ir ļoti vienkārši – kad sāku kolekcionēt, es vēlējos nopirkt trīs nelielas glezniņas. Es gāju uz darbnīcām, darbi mani apbūra, un es tā kā mazliet izšķīdu tajā. Šodien es pērku mazāk, bet nobriedušākus darbus. 

Piemēram, ja jums ir 20 000 eiro budžets, labāk nopirkt divus darbus par 10 000, nevis piecus par 4000. Tā ir mana atziņa – jāpērk mazāk, labāk jāizvēlas. Līdzīgi kā rakstniecībā – cilvēks raksta lappusi pēc lappuses, un, kad viņš pats sevi pārlasa, viņam ir jāvar izsvītrot. Ir sāpīgi svītrot laukā, bet ir jānonāk pie būtiskā, jo vēlāk paliks tikai būtiskais, un tikai tas mūs tālāk arī aizkustinās. Te vainīga mana jurista izglītība – mēs izklāstam idejas ar maksimālu vārdu un teikumu ekonomiju. It sevišķi šodien ir ļoti svarīgi prast ātri izteikt to, ko mēs vēlamies, jo plūdi, pārbagātība nav veselīga. Tas ir mans personisks atzinums.


Ipolits Anžens. “Celtnieks.” 2009. Papīrs, akrils, tinte. 74 x 72 cm. Pjēra Pradjē privātkolekcija Parīzē

Ko jūs teiktu visiem tiem, kas saka, ka glezniecība ir mirusi?

Šis teiciens zināmā mērā ir tāda Degranšāna pozīcija laikā, kad Francijas māksla tika gāzta no pjedestāla, kad Raušenbergs saņēma pirmo balvu Venēcijā. Glezniecība vienmēr ir pastāvējusi jau sākot no aizvēstures. Mūsdienās mākslinieciskā jaunrade ir bagātinājusies, mēs pazīstam dažādus mākslas medijus – glezniecību, grafiku, foto, video utt. – , un kāda jauna mākslas veida parādīšanās neattceļ iepriekšējo.

Vēl viens piemērs – mākslinieks Pjērs Sulāžs (Pierre Soulages) ir gleznotājs, un 2014. gada maijā mēs Francijā, Rodēzā (Rodez), atvērām viņam veltītu muzeju. Lai to atvērtu, lai parādītu glezniecību, tika iztērēts daudz naudas, – tas nozīmē, ka glezniecība nav mirusi. Ļoti reti gadās, ka Francijā atklāj kādu jaunu māksliniekam veltītu muzeju.

Bet, ja, piemēram, aizbraucam uz Venēcijas biennāli vai Kaseles documenta, glezniecība tur nebūs plaši pārstāvēta...

Pavisam nē. Žils [Fušs] nupat atgādināja, ka Francijā mums ir tāda insitūcija kā Kultūras ministrija. Institūcija – tā ir administrācija ar mākslas centriem, funkcionāriem, ar cilvēkiem, kas ļauj mākslai dzīvot un kas pērk mākslu, bet ne par savu naudu. Tie nav kolekcionāri. Un tieši caur šo institūciju ir izplatījusies šī ideja, ka glezniecība ir mirusi. Es gribētu, lai kādu dienu mums francūžiem pietiktu drosmes Venēcijā parādīt glezniecību.

Pretējs piemērs – Marsela Dišāna balva ir ADIAF (kolekcionāru) tikšanās ar Pompidū centru (institūciju). Balva, ko saņem uzvarētājs, ir 35000 eiro un izstāde Pompidū centrā. Tātad, mūsu asociācija tomēr strādā kopā ar institūciju un mēs mēģinām viņus ietekmēt. Es īsti neatceros, bet 2007. vai 2008. gadā, mēs piešķīrām Marsela Dišāna balvu Filipam Maijo, kas ir gleznotājs. Viņš strādā arī instalācijā, bet galvenokārt viņš ir pazīstams ar savu glezniecību. Mums izdevās pārliecināt institūciju parādīt šo mākslinieku, mums izdevās arī panākt, ka Marka Degranšāna darbi bija skatāmi Pompidū centrā un Strasbūras muzejā.

Un pastāv taču arī konceptuālā glezniecība. Viss ir iespējams – durvis ir atvērtas. Būt mūsdienīgam šodien nozīmē – iedomāties, ka glezniecība būs ļoti spēcīga rīt. Tas jau gan ir tāds politisks apgalvojums – es piekrītu.

* Izstāde „Kramplauzis / Le Cambrioleur“ atvērta Rīgas Mākslas telpā līdz 20. novembrim.