Dīthards Leopolds

Mākslas mistērija un tās sekas 0

Intervija ar psihoterapeitu un kuratoru, kolekcionāra Rūdolfa Leopolda dēlu Dīthardu Leopoldu

Daiga Rudzāte
04/11/2015 

Leopolda muzejs, kurā mājo ārsta Rūdolfa Leopolda (Rudolf Leopold) piecdesmit gadu garumā veidotā mākslas kolekcija, ir viens no Vīnes Muzeju kvartāla spēcīgākajiem magnētiem. Patiešām skaistajā 2000. gadā publikai atklātajā ēkā apskatāmas populārākās un ikonogrāfiskākās kādreizējās Vīnes mākslas parādības, kuru vidū jo īpaši izceļami gleznotāji Gustavs Klimts un Egons Šīle. Par pēdējo no viņiem – Egonu Šīli – Leopoldu ģimene runā kā par dzīvu mākslinieku, tādējādi akcentējot gleznotāja spēju būt aktuālam arī 21. gadsimtā – teju veselus simt gadus pēc viņa bioloģiskās nāves. Tieši pateicoties Rūdolfam Leopoldam, Šīle no gandrīz aizmirstas parādības atgriezās Vīnes kultūras ainā laikā pēc Otrā pasaules kara un šodien noteikti ir viens no tās spilgtākajiem tēliem, kuru pazīst ne tikai mākslas pasaulei piederīgie. 2010. gadā Rūdolfs Leopolds, kas muzeja direktora postenī bija iecelts uz mūžu, atstāja šo pasauli. 2011. gada aprīlī ar Federālās Izglītības, mākslas un kultūras ministrijas atbalstu par godu kolekcionāra piemiņai tika atklāts Egona Šīles dokumentācijas centrs, kura balsts ir kolekcionāra savāktais iespaidīgi plašais arhīvs, kur ir arī Šīles pašrocīgi rakstīti dokumenti, viņa mākslas un dzīves dokumentācija, teksti par Šīli un viņa radošo darbību utt. Leopolda kolekcijā atrodami arī Šīles dzejas manuskripti, kas tapuši laikā no 1910. līdz 1912. gadam un ir spilgti ekspresionisma poēzijas paraugi.

Rūdolfa Leopolda vietu muzeja padomē ieņēmis viņa dēls Dīthards Leopolds (Diethard Leopold), savukārt par muzeja direktoru nesen kā kļuvis Hanss Peters Viplingers (Hans-Peter Wipplinger) un, šķiet, Leopoldu ģimene ar viņu saista lielas cerības attiecībā uz muzeja nākotni. 


Antons Jozefs Trčka. Egons Šīle pie savas gleznas “Sastapšanās”. (Glezna ir pazudusi.) 1914. Fotogrāfija. 29 x 23,5 cm. Leopoldu privātkolekcija

Gluži tāpat kā tēvam, arī Dīthardam Leopoldam pamatprofesija saistīta ar cilvēku dziedniecību. Leopolds jaunākais ir psihologs, kas gan vēlāk mūsu sarunā atzīst, ka viņam vairs neatliek laika psihologa praksei, jo “es aizvien vairāk un vairāk jūku prātā” ar apsēstību veidot mākslas izstādes. Šobrīd Leopolda muzeja vienu no stāviem aizņem viņa idejiskais bērns – pastāvīgā ekspozīcija “Vīne 1900”. Tā ir multimediāla parādība, kas garšīgi, emocionāli un vienlaikus informatīvi pārbagāti izstāsta stāstu par 20. gadsimta sākuma Vīni. Grimstot nostalģijā par zudušo, skatītāji no visdažādākajiem skatpunktiem tiek konfrontēti ar ainu, kas paveras pa lielajiem logiem – aiz tiem slejas šodienas pilsētas tēls un pulsē mūsdienu dzīve.

Mūsu saruna ar Dīthardu Leopoldu notiek lietainā un pelēkā dienā Vīnē. Es viņu gaidu Leopolda muzeja plašajā vestibilā, pētot tur izvietotos lielformāta Šīles fotoportretus un vērojot cilvēkus, kas gluži kā pa skudru taku nāk iekšā pa muzejā stiklotajām durvīm. Kad pa tām, glābjoties no lietus, veikli iesprūk Dīthards Leopolds, šķiet, arī pat viņu nedaudz pārsteidz cilvēku daudzums. Katrā ziņā skaļi tiek izteikta piezīme: “Jā, tādās lietainās dienās te ir daudz cilvēku...“ 

Visu dzīvi jau kopš piedzimšanas mirkļa jūs esat atradies mākslas ielenkumā. Kā tas ir – augt kolekcionāra ģimenē?

(Skaļi smiekli.) Augt kolekcionāra ģimenē, īpaši, ja tas ir tik kaislīgs kolekcionārs, kāds bija mans tēvs... No vienas puses – tajā ir kaut kas maģisks. Bērns nesaprot tā vai cita objekta nozīmīgumu, taču ātri vien aptver, ka visu ģimenes dzīvi nosaka un diktē priekšmeti. Vecāku noskaņojums mainās atkarībā no tā, vai priekšmets ierodas mājās vai dodas prom. Un tā esi spiests novērtēt mākslas un cilvēka brīnumainās attiecības un saproti, ka māksla var būt dzīves pamatvērtība, kas spēj darīt laimīgu.

No otra puses tai piemīt biedējošas spējas atņemt īstās dzīvi garšu un patiesumu savstarpējās attiecībās. Tā spēj dzīvi pārvērst mistērijā, kuru mums nav lemts saprast.

Kurš mākslas darbs pirmais jums atklāja mākslas maģiju?

Tad man jāstāsta par diviem mākslas objektiem. Viens no tiem ir Egona Šīles “Dzejnieks”. Mani vienmēr iespaidojusi tajā attēlotā ķermeņa poza. Galva, kas pieliekta it kā sapņojot. Jutīgās rokas, kas līdzinās antenām. Man šķita, ka viņš atainojis sevi mirklī, kad komunicē ar kādām mums nezināmām un neredzētām mistiskām pasaulēm. Un glezna burtiski vibrē no šīm smalkajām, trauslajām enerģijām. Patiesībā – arī šodien man joprojām šķiet tieši tāpat. Es domāju, ka bērns, nonācis saskarē ar mākslu, spēj izteikt daudz patiesāku viedokli par to, nekā pieaudzis cilvēks, kas zina pārāk daudz.

Otrs mākslas darbs ir austriešu pirmā ekspresionista Riharda Gerstla (Richard Gerstl) glezna. Man vienmēr bija bailes iet tai garām un ielūkoties tajā redzamā vīrieša acīs. Vairākas desmitgades vēlāk es uzzināju, ka šo darbu Gerstls radījis trīs nedēļas pirms savas pašnāvības.


Egons Šīle. “Pašportrets ar fizāli.” 1912. Koks, eļļa. 32,2 x 39,8 cm. Leopolda muzejs, Vīne 

Un šodien? Vai tie joprojām jums šķiet tikpat iespaidīgi?

Jā. Protams, šodien man ir daudz vairāk favorītu, taču tie divi joprojām ir nepārspēti.

Vai jūs uz mākslas darbu raugāties kā profesionāls psihologs vai tomēr kā vienkāršs skatītājs?

Es domāju, ka izplatītākā kļūda, kuru mēs pieļaujam attiecībās ar mākslu, ir raudzīties uz to kā uz objektu. Tā teikt: ir subjekts, kas skatās vai klausās, un ir objekts – piemēram, skaista bilde pie sienas. Taču svarīgi būtu saprast, ka objekta nav. Ir vienota telpa, kurā pārvietojas enerģijas – no skatītāja uz mākslas darbu un otrādi. Un mūsdienu kuratoru pasaules lielā kļūda ir, ka objektam ir nepieciešams koncepts un skatītājam tas ir jāsaprot. Iespējams, tas ir nesvarīgi, taču, manuprāt, šī nav pareiza spēle. Tā attālina mākslu no skatītāja un padara to par objektu. Jā, protams, ka māksla ir objekts. Taču sekundārā līmenī. 

Taču koncepts ir aktuālās mākslas ainas neatņemama sastāvdaļa. Vai jums patīk laikmetīgā māksla?

Man patīk šodienas māksla. Es, tā teikt, pat spēju novērtēt tā saukto kuratoru mākslu, taču tikai tad, ja mākslinieks spēj iet tālāk par intelektuālo konceptu. Ar mākslu ir tāpat kā ar analogajiem pulksteņiem, kuriem ir kāds elements, kas nepieļauj iespēju, ka tie varētu darboties pilnīgi klusu, bez skaņas. Ar mākslu ir tieši tāpat. Tur ir jābūt sastāvdaļai, kas nepakļaujas intelektuālajai analīzei. Ja mākslinieks spēj to sasniegt, es vērtēju laikmetīgo mākslu ļoti augstu. Jo tā ir daudz brīvāka par tradicionālo. Šodien var darīt jebko.  

Šovasar Leopolda muzejā notika Treisijas Eminas darbu izstāde Where I Want to Go, kur līdzās Eminas astoņdesmit darbiem bija izstādīti viņas pašas izvēlēti Šīles zīmējumi. Kālab un kā dzima ideja par šādu izstādi?

Es domāju, ka laikmetīgās mākslas izstādes kļūs par šī muzeja ierastu praksi. Īpaši tagad, kad par Leopolda muzeja direktoru kļuvis Hanss Peters Viplingers. Taču, runājot par konkrēto izstādi, svarīgi ir tas, ka mana ģimene Šīli joprojām uzskata par dzīvu autoru. Jo mākslinieki, kuri bioloģiski ir miruši, dalās divās grupās – tie, par kuriem vairs ir tikai akadēmiska interese, un joprojām dzīvajos. (Piemēram, Goija joprojām ir dzīvs. Un var nosaukt vēl vairākus tādus māksliniekus.) Un mēs vēlamies šo pārliecību, ka Šīle ir dzīvs, izplatīt plašumā. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir konfrontēt Šīli ar laikmetīgās mākslas parādībām, rosināt dialogu starp šīm divām parādībām. Un ar Treisijas Eminas izstādi, tas, manuprāt, izdevās ļoti pārliecinoši. Jo Šīles zīmējumus varēja uztvert kā nupat radītus.

Šobrīd jūs esat ne tikai psihologs, bet arī kurators. Kā šīs divas profesijas savstarpēji komunicē?

Šobrīd man nav laika manai psihoterapijas praksei. Es aizvien vairāk esmu kuratora darba valdzinājuma pārņemts. Taču sākumpunkts meklējams mirklī, kad sapratu, ka šī muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā iztrūkst kāda būtiska tēma, kuru varētu brīnišķīgi atklāt. Un tā ir Vīne 20. gadsimta sākumā. Ne tikai glezniecība – Klimts, Kokoška, Gerstls, bet arī dizains un arhitektūra – Kolo Mozers (Kolo Moser), Jozefs Hofmans (Josef Hoffmann) un Oto Vāgners (Otto Wagner). Jo Leopolda kolekcijā ietilpst ne tikai glezniecība. Tur ir arī mēbeles un dizaina objekti.

Tā man tika atvēlēts vesels stāvs, kur uzburt ainu, radīt laikmeta tēlu. Un kā psihologs es to uzskatu par vienu no interesantākajiem uzdevumiem: strādāt un spēt nobalansēt uz robežas starp emocionalitāti, jutekliskumu un informatīvismu. Cik daudz un kādus tekstuālus paskaidrojumus sniegt, izvēlēties mūziku vai operēt ar tekstu... vai ar glezniecību... Tas ir piedzīvojums ar dažādu izteiksmes līdzekļu palīdzību sniegt apmeklētājiem iespēju doties skaidri norādītā virzienā un vienlaikus saglabāt iespēju brīvi izvēlēties viņus interesējošus ceļus. 


Egons Šīle. “Sēdoša vīrieša akts (Pašportrets).” 1910. Audekls, eļļa. 152,5 x 150 cm. Leopolda muzejs, Vīne 

Kurš darbs no ekspozīcijas “Vīne 1900” jums privāti ir īpaši nozīmīgs?

Ziniet... Dīvaini, taču man personīgi īpaši dārgs ir japāņu aizslietnis, kas izstādīts ekspozīcijas sākumā. Tas ir mazliet kičīgs, taču atklāj to, cik liela bija japāņu mākslas ietekme uz secesionistiem. Man tas ir visbūtiskākais objekts. Tas nepieder muzejam, bet tikai un vienīgi man. Un ziniet, es mīlu šo estētiku.

“Vīne 1900” ir stāsts par Vīni, kuras vairs nav. Taču caur muzeja lielajiem logiem redzama šodienas pilsēta. Kā jūs raksturotu tās radošo dzīvi?

Kopš 20. gadsimta 80. gadiem Vīne ir tik ļoti pārmainījusies; kad es biju bērns un arī vēlāk, 60.–70. gados, kas tāds nebūtu bijis iedomājams. Toreiz Vīne bija ļoti tradicionāla un pelēka. No kultūrvides skatpunkta pat nomācoša. Tagad tā atvērusies. Protams, šejienes ekonomiskā bāze nav tik spēcīga kā, piemēram, Londonā. No otra puses, cilvēkiem tālab jābūt radošiem. Jūs neatradīsiet to lielo, sensacionālo mākslu, kas ir Ņujorkas galerijās, taču Vīnes galerijās jūs varat meklēt jutīgu, intīmu mākslu; jauno autoru darbus, kas vēl nav tik pazīstami un nemaksā tik dārgi, taču ir ļoti radoši. Tam Vīne ir ļoti laba vieta.

Vai šodienas mākslas pasaulē pārāk liela vara nav naudai un tirgum?

Man šķiet, ka kopš Sensation izstādes [Čārlza Sāči kolekcijas jauno britu mākslinieku darbu izstāde 1997. gadā – Red.], tirgus ir sagrāvis un padarījis slimu mākslu un arī kolekcionārus. Tā ir taisnība. Nauda dominē mākslas pasaulē un tas ir bīstami. Vienlaikus ir tik daudz mākslas kolekcionāru, kurus mēs nezinām un kuriem nav tik daudz naudas. Un viņi meklē “mazāku” mākslu.

Taču kālab kādam ir vēlme iztērēt mākslā lielu naudu?

Tālab, ka nauda ir plūstoša parādība. Cilvēki nezina, kur investēt. Tā ir bagātu cilvēku spēle – viņiem ir kopīgi uzskati, ka daži mākslinieki ir investīciju instrumenti. Un līdzās tam, jūs saprotiet, – izrādīšanās, lepnums, sāncensība. Manā uztverē Džefam Kūnam nav nekādas dvēseliskas vērtības, taču viņš ir laba investīcija. Taču nekas vairāk. Vismaz es tā domāju. 

Vai jūs arī kolekcionējat?

Jā. Es cenšos papildināt mantoto kolekciju. Mēs pievēršam uzmanību austriešu mākslai, kas radīta pēc 1945. gada. Un tāpat es pērku arī vairāku mani interesējošu jauno mākslinieku darbus. Tad, ja starp mani un mākslas darbu kaut kas notiek. 

Jūs pieminējāt mantoto kolekciju. Tajā ietilpst arī mākslas darbi, kas izraisījuši skaļus skandālus, kad ebreju izcelsmes mantinieki atpazina savai ģimenei kādreiz piederējušas vērtības. Jūsu tēvs – Rūdolfs Leopolds – atteicās no sarunām, sakot, ka ieguvis šos mākslas darbus likumīgā ceļā. Jūs tomēr izlēmāt panākt vienošanos...

Austrijai un tās indivīdiem ir bijis garš mācību ceļš. Mans viedoklis ir, ka gadījumos, ja mākslas darbs pēc Otrā pasaules kara pie jaunā īpašnieka nonācis legālā ceļā, ja nav ziņu, kas tas būtu zagts vai kā citādi nelikumīgi iegūts, tad ebreju  ģimenēm un tagadējiem īpašniekiem ir jāsēstas pie sarunu galda un jāpanāk vienošanās. Tā var būt materiāla kompensācija vai izsoļu ienākumu sadalīšana. Tā var būt vienošanās par cenu, un tad viena puse izmaksā otrai piecdesmit procentus no vērtības. Ir visdažādākie veidi, kā izlīgt, ja abas puses patiešām vēlas cita ar citu sarunāties. 


Egons Šīle. “Eremīti.” 1912. Audekls, eļļa. 181 x 181 cm. Leopolda muzejs, Vīne 

Jūsu ģimenei pieder lielākā austriešu mākslas kolekcija. Vai mūsdienās iespējams runāt par nacionālo mākslu?

Es nekad nelietoju apzīmējumu “austriešu māksla”. Es saku – māksla, kas radusies Austrijā. Ja jūs paraugāties uz Šīli vai Klimtu – viņi ir izteikti internacionāli mākslinieki. To pašu var teikt par Gerstlu. Taču vairāki no šiem mākslas darbiem kļuvuši par nacionālajām ikonām. Un tā ir daļa no šo mākslas darbu vēstures. No otras puses raugoties, ja jūs kolekcionējat, jums nepieciešama definīcija. Jums ir vajadzība pēc koncepta un fokusa, nepieciešamība iezīmēt robežas. Mans tēvs ļoti ātri izlēma, ka vēlas reprezentēt mākslu, kas radusies Austrijā un Vīnē laikā no 1890. līdz 1920. gadam.

Kālab viņš tik kaislīgi pievērsās tieši Šīles mākslai?

Savos kolekcionāra pirmsākumos viņš bija students, piedevām visai nabadzīgs. Viņš sāka ar 19. gadsimta mākslu. Mīlēja dabu un austriešu impresionisms atbilda viņa interesēm. Tad piepeši nonāca saskarē ar Šīles darbiem un saprata, ka šīs glezniecības meistarīgā kompozīcija un kolorīts ir tuvs vecmeistariem, taču tematika ir svaiga un – kā viņam šķita – izteikti laikmetīga. Lai arī viņu no Šīles šķīra četrdesmit, pat piecdesmit gadi. Šīle ar viņu runāja izteikti personiski. Kā psihoanalītiķis es varu iztēloties ko vairāk. Iespējams, uzmanība, ko Šīle veltīja seksualitātei, ķermenim, bija mana tēvs psihes savveida spogulis. Viņā bija nepieciešamība pēc kā tāda.

Vai jūs varat man aprakstīt kolekcionāra personību kā psihoanalītiķis. Kas ir tas, kas liek sākt un kālab nevar beigt?

Sākumā tā ir tāda sava otra ķermeņa radīšana. Tas ir kas skaists un interesants. Un kolekcionārs vislabāk jūtas kopā ar savu kolekciju. Kā cilvēks, kas ir apmierināts ar savu ķermeni un labi jūtas savā ādā. Nespēja apstāties ir kaut kā kompensācija. Tas viss, protams, tikai un vienīgi no psihoanalīzes skatpunkta. Glezna jau nav mans ķermenis. Tā visa ir tikai spēle, kas to padara par manu ķermeni. Un, lai šo ilūziju nezaudētu, ir jāturpina kolekcionēt. 

Rituāla nozīmība? Kā smēķētājiem?

Es izstāstīšu kādu stāstu. Kad dzīvoju Japānā, kādā visai vēsā ziemas vakarā es viens pats tradicionālajā mazajā mājā dzēru sakē, smēķēju cigaretes un lasīju Jukio Mišimu. Tad cigaretes beidzās. Man būtu bijis jāmeklē sīknaudu, jāapģērbjas un jāiet aukstumā meklēt cigarešu automātu. Es izlēmu, ka nevēlos to darīt. Noliku grāmatu un desmit minūtes smēķēju iztēles cigareti. Un ieelpošanas izelpošanas procesā es sublimēju visu, ko vēlējos iegūt no cigaretes. Tā bija manas dzīves labākā cigarete.

Ar kolekcionēšanu ir tā: ja spējat iztēloties, ko vēlaties iegūt no mākslas kolekcionēšanas (atkal jau tikai no psihoanalīzes skatpunkta), un ja esat to padarījis par daļu no savas eksistences, jūs nekad neapstāsities. Jo jūs esat jūs pats.

Kas ir jūsu nākamais kuratora izaicinājums?

Pārliecināt kādu nozīmīgu mākslas institūciju (taču vēl  nezinu – kuru) par nepieciešamību sarīkot 16. līdz 18. gadsimtā radīto indiešu miniatūru glezniecības izstādi. Tās interesē mani ne tikai no estētiskā skatpunkta, bet arī no cita pasaules redzējuma viedokļa. Es vēlos sarīkot izstādi, kur cilvēki varētu saskarties ar alternatīvu skatu uz pasauli. Raugoties no šodienas, šīs miniatūras līdzinās pasakām. Taču, ja paskatāmies atpakaļ un spējam iztēloties tālaika realitāti apvienojumā ar konkrēto izteiksmes veidu, mums paveras kāds pavisam citāds dzīves veids. 


Rūdolfs Leopolds pie Šīles gleznas “Kardināls un mūķene” (Leopolda muzejs, Vīne). 2003. Leopolda muzejs, Vīne

Vai jūs bieži ceļojat uz Indiju?

Nē, man Indija šķiet kaut kas šausmīgs.

Vai esat tur bijis?

Jā, taču šodienas Indija vairs nav kādreizējā Indija, tāpat kā Ķīna un pat Japāna.

Tas nozīmē, ka jūs tomēr mīlat pasaku...

Es mīlu konkrēto pasaulsuzskatu, ko reprezentē šīs miniatūras.

Vai skaistuma jēdzienam ir loma mūsdienu mākslas pasaulē?

Es domāju, šis jēdziens ir būtisks tādā izpratnē kā raksturlielums kaut kam lieliski paveiktam. Arī no konceptuāla, intelektuāla, jutekliska utt. skatpunkta. Jūs mēdzat teikt: “O, tas ir labi!” Un tas ir cits vārds, kas izsaka to pašu, ko apzīmē ar jēdzienu “skaists”. Mūsdienās skaists objekts nav skaists šī jēdziena standartizētajā izpratnē. Frānsisa Bēkona darbi ir skaisti, lai arī patiesībā tie nav skaisti.