Aleksandrs Dobrovinskis

22 kolekciju īpašnieks 0

Intervija ar krievu kolekcionāru Aleksandru Dobrovinski

Jekaterina Drobiņina
05/08/2015

Pirms intervijas ar pazīstamo krievu juristu un aizrautīgo mākslas kolekcionāru Aleksandru Dobrovinski devos apskatīt viņa filmu plakātu kolekcijas izstādi Maskavas Ebreju muzejā (izstāde atvērta līdz 23. augustam). Tā kā izstādē neieraudzīju vienu no visu laiku dārgākajiem padomju ēras plakātiem – brāļu Stenbergu radīto plakātu filmai „Cilvēks ar kino kameru” (2012. gadā izsoļu nams Christie’s to pārdeva par gandrīz 110 000 mārciņu), interviju sāku ar jautājumu, vai kolekcionāra īpašumā atrodams arī šis dārgums. „Tas jau vēl nav visdārgākais plakāts,” ar smaidu atbildēja Dobrovinskis, pavadot mani uz savu biroju, kur pie sienas karājās Rodčenko oriģināldarbs blakus slavenu krievu mākslinieku gleznām – Kustodijeva, Samohvalova, Deinekas u.c. Dobrovinska 22 kolekcijās ir gan gleznas un fotogrāfijas, gan paklāji un juvelierizstrādājumi, gan porcelāns un priekšmeti no koka.


Aleksandrs Dobrovinskis

Dobrovinska advokātu birojā pie sienām visur redzami padomju laika reklāmas afišas un kino plakāti, savukārt uzgaidāmajā telpā novietots masīvs galds ar vitrīnu, kurā izlikta apskatei gravētu padomju laika šķiltavu kolekcija. Apstaigājot Dobrovinska biroja telpas, viņš ik pa brīdim norāda uz kādu mākslas darbu vai objektu un pastāsta, kā tas nonācis viņa īpašumā.

Krievu kolekcionāru interese par padomju laika filmu un reklāmas plakātiem ir salīdzinoši nesena, iepriekš par tiem interesējās tikai ārzemnieki. Tāpēc amerikāņu galerijās, kas specializējušās vintidža objektos, ir milzīgi padomju plakātu mākslas krājumi. Viena daļa tika iegādāta par kādiem 10–50 dolāriem vēl pirms PSRS sabrukuma (kāds galerists man pastāstīja, ka veselu kolekciju nopircis no kādas krievu tulkotājas, kura 80. gadu beigās ieradusies ASV ar plakātiem pilnu čemodānu). Savukārt tūristi, kas devās uz Padomju Savienību, iegādājās propagandas un reklāmas plakātus kā suvenīrus.

Tomēr no mākslas viedokļa visizcilākie, līdz ar to arī ir visvērtīgākie, ir plakāti, kurus radījuši 20. un 30. gadu krievu konstruktīvisti – Rodčenko, Tatļins, Ļisickis, Klucis, brāļi Stenbergi – viņu avangardiskie darbi iezīmēja jaunu periodu plakātu mākslas attīstībā. Šodien gan atrast kādu no šo meistaru radītajiem plakātiem nav viegls uzdevums – lai gan tie tika drukāti lielā metienā, tos saglabāja vien pāris mēnešus. Un pat ja drukātava nosūtīja dažas kopijas uz valsts bibliotēkām, reti kur tie tika uzglabāti atbilstošos apstākļos.

Interese par padomju plakātu savu apogeju sasniedza 90. gados, kad Sotheby’s izsoļu nams sarīkoja izsoli ar nosaukumu USSR in Construction (burtiski – „PSRS celtniecības procesā”), kur Gustava Kluča plakāts „Pildīsim lielo darba plānu” (saukts arī „Roka”) tika pārdots par 18 000 dolāru. 1995. gadā Sjūzana Paka publicēja grāmatu par savu padomju 20.–30. gadu filmu plakātu kolekciju. Vēlāk vēl vairāki kolekcionāri organizēja sev piederošo padomju plakātu kolekciju publiskas skates – sākot ar Deividu Kingu, kura kolekcija bija izstādīta Tate Modern 2005. gadā, un beidzot ar Toniju Šafrazi, kurš savu kolekciju eksponēja savā Ņujorkas galerijā 2011. gadā.


Vladimirs un Georgijs Stenbergi „Trīs miljonu process” (1926). Aleksandra Dobrovinska kolekcija 

Kāpēc jūs kolekcionējat plakātus?

Mani plakāts interesē kā mākslas veids, kas, manuprāt, ir diezgan maz pētīts un līdz ar to pienācīgi nenovērtēts. Interesanta un aizraujoša ir arī pati plakāta iedarbība – kādu iespaidu tas atstāj uz skatītāju. Turklāt savulaik esmu beidzis Vissavienības kinematogrāfijas institūtu (VGIKu), tāpēc šī tēma man liekas ļoti saistoša. Jūsu priekšā ir 90–100 cm liels kartona gabals „zelta griezumā”, kam jāpievērš jūsu uzmanība un pēc tam jāliek jums kaut kas nopirkt vai aiziet uz kādu filmu. Atkarībā no mākslinieka talanta tas nostrādā vai nenostrādā. Dažreiz ļoti talantīgi mākslinieki reklāmas jēgu ‘noēd’ ar ārkārtīgi skaistu izpildījumu. Tas viss kā mākslas joma mani ļoti ieinteresēja.

Kā aizsākās jūsu kolekcija?

Reiz kāds apmierināts klients nolēma man uzdāvināt filmas „Trīs miljonu process” plakātu, cerot, kas šis objekts man sagādās prieku. Un tā arī bija, tas bija ļoti patīkams pārsteigums, turklāt biju par šo filmu mācījies institūtā. Pēc tam kādā antikvariātā ieraudzīju vēl vienu šedevru – kinolentes „Filmas savažotā” plakātu, ko bija radījis pats Vladimirs Majakovskis (filmā dzejnieks redzams kopā ar savu mūzu Ļiļu Briku – red.). Tā nu es nolēmu uz pāris mēnešiem atlikt jauna kabrioleta iegādi un nopirku šo plakātu. Nu jau man bija divi šādi plakāti, tie karājās birojā pie sienas. Tā tas sākās pirms diviem gadiem.

Jūsu kolekcijā ir arī ārzemju mākslinieku darbi – Šveices kūrortu vai Normandijas plakāti. Kas jums tajos patīk?

Kāpēc domājat, ka tie man patīk? 


„Visas vajadzīgās garšvielas” (Aleksandrs Rodčenko, Vladimirs Majakovskis) 

Esat tos iekļāvis savā kolekcijā un kādā intervijā reiz teicāt, ka kolekcionējat ar acīm, nevis ausīm...

No rietumu kolekcijām iepērku tikai pašus labākos, izsmalcinātākos un kanoniskākos. Piemēram, plakāts ar vilcienu Nord Express ir ļoti kanonisks. Taču tas nebūt nenozīmē, ka man tas patīk. Manai gaumei šie plakāti ir mazliet par saldu. Pērku tos, lai tie izceltu visas brīnišķīgās krievu plakātu iezīmes. Rietumu plakāti ir ļoti mīlīgi un estētiski, bet krievu plakāti ir drosmīgi – tie tev sit, tie kliedz uz tevi! Pērku ārzemju plakātus, lai izceltu kontrastu, bet nekad neesmu teicis, ka tie man patīk. 

Kā jūs izvēlaties darbus savai kolekcijai?

Cenšos turēties pie 20. gadsimta, divi mani mīļākie periodi ir 20.–30. gadi un 60. gadi.


Reklāma šokolādei „Ricarskij” (Vasilijs Kandinskis)

Vai kādreiz iedomājaties par savām kolekcijām kā par investīcijām?

Neko tādu neiedomājos, bet tā tomēr ir noticis! Kad sāku pirkt porcelāna figūriņas, visdārgākā maksāja 200 dolārus, bet vidējā cena bija viens dolārs! Neviens nesaprata, kāpēc to daru; biju savācis 4000 eksemplāru. Kad ieraudzīju porcelāna figūriņu ar pionieriem, man tā likās tik amizanta. Biju aizbraucis no Krievijas 19 gadu vecumā, un, kad atgriezos, ievēroju ārkārtīgi daudz komisku lietu, kas piesaistīja tikai mani un ārzemniekus. 

Kad sāku kolekcionēt ‘aģitlakas’ (termins, ar ko Dobrovinskis apzīmē lakotus propagandas objektus, kas taisīti senkrievu gleznojumu stilā – red.), atklāju veselu kultūras slāni, kas ārpus Krievijas vispār nav pazīstams! Bijušie ikonu gleznotāji bija pielāgojuši agrāk lietoto tehniku un stilu politiskajai aģitācijai. Un, tā kā viņus vairāk neierobežoja klasiskie ikonu glezniecības likumi, viņi radīja izcilus mākslas darbus. Toties tagad es kolekcionēja aģittēmas darbus no kaula – katrs no tiem ir izgrebts ar roku. Šāda veida kolekcija ir vienkārši unikāla! 

Pirms sešiem gadiem man bija militāro piemiņas lietu kolekcija, bet es to pārdevu. Biju no tās noguris. Pirku priekšmetus Londonā, Parīzē un Ņujorkā par 200 dolāriem. Ļoti labi atceros, kā krāmu tirgū nopirku nozīmīti par 150 frankiem, bet pēc 20 gadiem pārdevu to par 70 000 mārciņu. Vai toreiz domāju par šādu pavērsienu? Nē. Tolaik nevienu šīs lietas neinteresēja, neviens tās nepirka. Kad tu skaties uz to kā investīciju, tu pērc „ar ausīm”. Piemēram, tu pērc Modiljāni, jo zini, ka ar laiku tas kļūs vēl dārgāks. Taču tad, kad pērc to, kas nevienam citam nav vajadzīgs, tā nav investēšana. Vēlāk tā varbūt kļūst par modes lietu, bet tikai vēlāk. 


„Nervu deja” (Nezināms autors) 

Vai uzskatāt, ka tā ir normāla situācija, ka tas, kas reiz krāmu tirgū maksājis 100 frankus, tagad maksā tūkstošus? Vai mākslas tirgum jāpieaug tik strauji?

Domāju, ka tas ir visnotaļ normāli. Piemēram, fotogrāfiju kolekcionēšana – tā sākās ar to brīdi, kad patērētājs saprata, ka vairs nevar atļauties kolekcionēt gleznas, jo tās viņam kļuvušas par dārgu. Un tās bija kļuvušas pārāk dārgas tāpēc, ka to kolekcionēšana bija kļuvusi par modes lietu! Un tad starp fotogrāfijas kolekcionāriem uzradās ļaudis, kuru kolekcijas bija lielākas un vērtīgākas nekā citiem. Tā nu atkal bija cilvēki, kuri nevarēja atļauties pirkt fotogrāfijas, viņi sāka kolekcionēt kaut ko citu, piemēram, pastkartes. Tas ir nebeidzams process, jo pasaulē naudas ir daudz vairāk par objektiem, no kuriem iespējams izveidot kolekciju. Cenas pieaug tik ļoti, ka cilvēks tās vairs nevar atļauties. Piemēram, es nolēmu atteikties no Dzigas Vertova filmas plakāta, jo uzskatīju, ka cena ir pārāk augsta. Vairāksolīšanā es piedalījos, bet, kad cena sasniedza 175 000 mārciņu, apstājos, jo nolēmu, ka nu jau ir par daudz. Ir cilvēki, kas pērk mākslas objektus tad, kad to cenas sāk celties. Es pērku tad, kad tos vēl nevienam nevajag un nevienu tie neinteresē. 


„Cilvēks ar kino kameru”. Oriģinālais brāļu Stenbergu plakāts

Kā jūs izvēlaties priekšmetus savām kolekcijām?

Lai kur es dotos, vienmēr atlicinu laiku antikvariātu apmeklējumam. Kad atrodu kādu interesantu objektu, sāku izpētes darbu; pārbaudu, vai tirgū pieejami līdzīgi objekti un cik tie maksā. Domāju, ka kolekcionāra interese balstās trīs lietās: pirmkārt, tas ir mednieka instinkts (tas ir tas, par ko runāju – pirms došanās medībās, tiek sagatavots ierocis un izvēlēts meža gabals); otrkārt, detektīva instinkts (tu izpēti to, ko esi nopircis – kam tas piederējis agrāk, kāpēc mākslinieka pēcteči nolēmuši no attiecīgā darba atbrīvoties, kā arī noskaidro, kādos katalogos bijusi publicēta informācija par šo darbu); un galu galā – tā ir prezentācijas māka. Lūk, tā ir mana galvenā motivācija, jo manas mākslas kolekcijas dod man iespēju komunicēt ar interesantiem cilvēkiem, bet komunikācija ir vissvarīgākā lieta dzīvē.