Foto

Svētnīca mākslai

Una Meistere

Intervija ar japāņu mākslas kolekcionāru Takeo Obajasi Tokijā

15/04/2015 

Mākslas telpas mēdz būt visdažādākās – galerijas, muzeji, izstāžu zāles, skulptūru parki utt., taču japāņu mākslas kolekcionāra Takeo Obajasi (Takeo Obayashi) viesu nams – galerija Yu-un, šķiet, neietilpst nevienā no tradicionālajām klasifikācijām. Yu-un ir maza svētnīca mākslai, formāli tā atgādina māju – tajā ir pat guļamistabas viesiem –, bet patiesībā tajā neviens nedzīvo un nenakšņo. Te ir tikai māksla, ko baudīt še ik pa laikam kāds ierodas. Obajasi to uzcēlis kā mājvietu savai kolekcijai. 

Ēka atrodas klusā, rezidentālā Tokijas rajonā, un tās projekta autors ir japāņu arhitekts Tadao Ando. Savā ziņā var teikt, ka viņš ir radījis grāmatas ietvaru un dzejoli vienlaikus. Līdzīgi kā attiecībās starp vāku un iekšlapām celtnes fasāde ir stikla kubs, kurā iesēdināts vēl atsevišķs betona kubs. Starp abiem ir ievērota distance, gluži kā atdalot mūsu katra iekšējo pasauli no ārējās – dabas, apkārtējās vides un uzslāņojumiem. Gaitenis pa vidu kalpo kā savveida meditatīva taka un ceļš vienlaikus, vedot no vienas telpas nākamā, ar kāpņu starpniecību – arī dažādos līmeņos. Ēkas ģeometrija veidota N burta formā, tādējādi atdalot nosacīto dzīvojamo zonu no galerijas. N centrā ir trijstūrveida pagalms, atvērts visiem elementiem. Tādējādi arī pati celtne padarīta reizē slēgta un atvērta, vienlaikus uzburot ko līdzīgu bezgalīgu izjūtu režijas laboratorijai.


Yu-un. Foto: Ainārs Ērglis

Lai nokļūtu ēkas vienā vai otrā spārnā, jāšķērso pagalms, vārda vistiešākajā nozīmē ļaujot mājā ienākt dabai – lietum, ja tas līst, vējam, ja tas pūš, sniegam, ja tas snieg, un svelmainam vasaras karstumam, ja tas dedzina. Ando ir arhitektūras mūks un dzejnieks vienlaikus, kurš virtuozi manipulē ne tikai ar betonu, tēraudu un stiklu, bet arī ar ēnām, tekstūrām un atspīdumiem. Viņš glezno ar arhitektūru, turklāt atkarībā no dienas stundas un gaismas šis mākslas darbs atrodas nemitīgā mainībā.

Tiesa, intervijās Ando nekad nav slēpis, ka Obajasi uzstādījums veidot šo projektu kopā ar māksliniekiem nav bijis vieglākais uzdevums. Bet, tā kā viņš uz šī kuģa uzkāpis, esot nācies to stūrēt. „Arhitekti un mākslinieki sadarbojas unikālas mākslas telpas radīšanā – tā izklausās brīnišķīga ideja, bet nepavisam nav viegli realizējama realitātē,” Ando raksta projektam veltītajā katalogā.

Daļa mākslas darbu ir radīti speciāli šai vietai, tostarp iespaidīgā dāņu mākslinieka Olafura Eliasona instalācija pagalmā, kas vienlaikus ir arī viens no ēkas centrālajiem elementiem. To veido vairāk nekā 6500 keramikas flīžu ar platīna pārklājumu (platinum-glazed), kuras klāj visas pagalma sienas un izliktas šķietami spontāni. Obajasi smejas, ka tā bijusi gandrīz neiespējamā misija. „Eliasona uzstādījums bija, ka to ritmam jābūt tādam, it kā flīzes būtu izliktas nejauši. Bet, kā jūs varbūt varat iedomāties, japāņi nav pārāk labi „nejaušību lietās”. Tad viņš ieteica pakonsultēties ar japāņu dārzniekiem, kas varētu uzzīmēt diagrammai līdzīgu instrukciju. Pie dārzniekiem bijām, taču viņi teica, ka nekad agrāk neko tādu nav darījuši un arī nevar izdarīt. Beigu beigās izšķīrāmies šo problēmu risināt ar datora palīdzību.”


Olafura Eliasona instalācija Yu-un ēkas pagalmā. Foto: Ainārs Ērglis

Eliasons ir gaismas mags, kas spēj virtuozi manipulēt ar skatītāju sajūtām, domām, uztveri. Gana meistarīgi viņš to dara arī šeit – atkarībā no diennakts laika un gaismas flīzes ietērpjas citā „drēbju kārtā”, tās atspulgiem caur lielajiem stikla logiem ienākot arī iekštelpās. Turklāt, līdzko jūs sākat kustēties, tās optiski pārtop tādās kā vizuļojošās zvīņās, nojaucot un manipulējot ar telpas sajūtu. Vienu mirkli pat šķiet, ka tās jūs vada, padarot par savveida mākslas darba sastāvdaļu. Pagalma centrā ir britu mākslinieka Marka Kvinna bronzas skulptūra, kuras iedvesmas avots esot bijis „uzspridzināts popkorns”. Mākslinieks vispirms to nofotografējis un pēc tam gigantiski palielinājis.

Kaut ēka ir neliela, Ando meistarīgi izdevies radīt pārsteidzošu apjoma un dažbrīd pat teju neuzminama labirinta sajūtu. Vienā no guļamistabām pie pašas gultas kā steigā nomesti vīd bronzas šņorzābaki – franču mākslinieces Tatianas Truvē (Tatiana Trouvé) skulptūra. Savukārt aiz loga nelielajā terasē novietots viens no korejiešu mākslinieka Lī Ufana leģendārajiem akmeņiem.

Dzīvojamā istabā pie sienas ir arī kāds Murakami darbs. Obajasi smejas, ka tas ir „ļoti atšķirīgs no Murakami, ko šodien pazīstam. 1998. gads. Viņš vēl nebija slavens. Toreiz šādus darbus viņš pārdeva par 500 dolāriem.”


Tatsuo Miyajima. Foto: Ainārs Ērglis

Virs koka galda, kura dizaina autors arī ir Ando, redzama japāņu skulptora Tacuo Mijadzimas instalācija – skaitļu rinda, kas atrodas nemitīgā skrējienā. „Katram no skaitļiem ir savs ātrums, kādā tie mainās. Tie iemieso dzīves ātrumu. Katrs no mums ik gadu kļūst par vienu gadu vecāks. Taču ātrums, kādā mēs izjūtam savu dzīvi, katram ir atšķirīgs. Mijadzimas darbs ir par absolūto un reālo laiku. Cipari ir viņa rokraksta raksturzīme, taču viņš nekad neizmanto “0”, jo tā nozīmē nāvi.”

Ēkas simboliskā sirds ir tradicionālā Japānas tējas ceremonijas istaba. Kad jautāju Obajasi, vai viņš to kādreiz arī izmanto, viņš saka: „Jā. Esmu mācījies to divdesmit gadus. Diemžēl pagājušā nedēļā nomira mans skolotājs.”

Kolekcionāra tēlā iekšējs spēks un noteiktība apvienojas ar tādu kā mazliet netveramu estēta ēteriskumu. Tas izpaužas žestos, acu skatienā, kā viņš, par mākslas darbiem stāstīdams, raugās uz tiem. Sarunā viņš ir vienkāršs un atvērts, vienlaikus saglabājot nepārprotamu distanci. Obajasi ir Obayashi Corporation (viena no Japānas lielākajām celtniecības kompānijām) priekšsēdētājs. 1892. gadā to dibināja viņa vecvecvectēvs. Tiesa, savā ciltskokā viņš esot pirmais īstenais kolekcionārs.

Obajasi lēš, ka viņa kolekcijā šodien ir mazliet vairāk nekā 500 vienību, un šeit skatāma tikai neliela daļa. „40 procentu manas kolekcijas veido starptautisku mākslinieku darbi, 60 – japāņu.” Ēkas pagrabstāvā esošajās galerijās ekspozīcija tiek mainīta trīs četras reizes gadā. „Es ieklausos citu cilvēku padomos, taču savu izstāžu kurators esmu es pats.” Vien, kad notiekot pats iekārtošanas process, viņš pieaicinot palīgus.

Katru gadu kolekcionārs uzrunā vismaz vienu mākslinieku radīt darbu speciāli šai vietai. Pārstāvēto autoru vidū līdzās Eliasonam līdz šim bijis arī Gabriels Orosko, Lī Ufans, Tokudzins Josioka, Lī Buls un citi. „Diemžēl pamazām tās vietas sāk pietrūkt,” smejas Obajasi.

Viesu nama – galerijas nosaukums Yu-un iemieso divus japāņu simbolus: un nozīmējot mājas, svētnīcu, patvērumu, savukārt Yu – baudīt, sapņot. „Šī ir vieta, kur cilvēki satiekas ar mākslas starpniecību. Sarunājoties, apmainoties domām un dibinot jaunu draudzību.” Yu-un publikai nav atvērta, un te nav arī personāla. Saviem viesiem kolekciju vienmēr izrāda Obajasi pats.

Stāstot par savu kolekciju, viņš atzīst, ka viņam vienmēr ir ļoti svarīgi satikt mākslinieku, un tas arī esot iemesls, kāpēc viņu saista laikmetīgā māksla. „Es kolekcionēju dzīvu mākslinieku darbus. Tiesa, daži pa šiem gadiem ir aizgājuši. Tāda ir dzīve.” Daļa mūsu sarunas notiek kustībā – vienas telpas noskaņojumam nomainot citu, pāris lietus pilēm uzkrītot Eliasona flīzēm, atstājot pēdas uz Ando režisētās betona grīdas un pēcāk mums no jumta terases veroties blīvi apdzīvotajā Tokijas panorāmā.


Tadao Ando zīmējums. Foto: Ainārs Ērglis

Kāpēc kā sava viesu nama – galerijas arhitektu izvēlējāties tieši Ando?

Patiesībā viņš izvēlējās mani. Kādā tikšanās reizē stāstīju viņam par savu sapņu projektu. Toreiz apsvēru iespēju uzaicināt arī Herzog & de Meuron vai Pēteru Cumtoru. Taču, noklausījies manu stāstu, Ando teica: „Takeo, es varu to paveikt.” Un no tā es nevarēju atteikties. Ando pazīstu ļoti sen. Viņš man ir jau kā ģimenes draugs. Tālab man šķita tikai pareizi, ka viņš realizēs manu sapņu projektu.

Kā jums radās doma apvienot viesu namu ar galeriju?

Man bija 30 priekšnoteikumi par to, kādu vēlos šo vietu. Tos visus arī darīju zināmus Ando. Viņš ievēroja varbūt pusi, bet pārējos totāli ignorēja. Teicu, ka man nav nepieciešama parasta, funkcionāla, bet gan vairāk mākslinieciska ēka. Šajā ziņā mūsu viedokļi sakrita.

Vai atceraties, kurš mākslas darbs savulaik kļuva par jūsu kolekcijas aizsākumu?

Sākumā es kolekcionēju arhitektūras zīmējumus. Ne tikai Ando. Visdažādāko arhitektu darbus. Taču, tā kā darbojos celtniecības biznesā, man diezgan daudz iznācis strādāt ar starptautiski pazīstamiem arhitektiem. Piemēram, ar Normenu Fosteru, kurš man laipni atdeva savus zīmējumus – ēkai, ko tolaik cēlām. Un tad man bija jājautā pašam sev: vai šī ir dāvana man vai manai kompānijai? Kam īsti tā pieder? Dažkārt tas ir visai grūts lēmums. 90. gadu beigās biju iesaistīts mākslas projektā mūsu jaunajam birojam Tokijā. Uzrunājām 18 māksliniekus radīt darbus katrai no biroja telpām – konferenču zālēm, vestibiliem, kāpnēm utt. Tad arī atklāju, ka strādāt kopā ar māksliniekiem ir ļoti interesanti un tā ir fantastiska pieredze. Es no viņiem ļoti daudz iemācījos. Tā visa iespaidā sāku apmeklēt mākslas izstādes. Piemēram, biju uz Kusamas izstādi, tikos ar viņu, pēcāk galerija turpināja sūtīt jaunus ielūgumus. Un es turpināju iet, satiku arvien jaunus māksliniekus – tā veidojās mana pieredze, un tā arī pamazām pārgāju no arhitektūras zīmējumu kolekcionēšanas pie laikmetīgās mākslas. Pievienojos MoMA starptautisko kolekcionāru padomei, kur likumsakarīgi visi man jautāja, ko tad īsti es kolekcionēju. Un tad es sāku domāt, ka varbūt tā arī ir mana atbildība – parādīt šiem cilvēkiem mūsdienu japāņu mākslinieku darbus. Jāteic, par Japānas laikmetīgo mākslu viņi neko daudz nezināja.


Lee Bul. Foto: Ainārs Ērglis

Savā ziņā tas ir paradoksāli. Kusama un Murakami ir jau globāli zīmoli, vienlaikus par pārējo Japānas laikmetīgās mākslas scēnā notiekošo informācijas joprojām ir relatīvi maz. Kāpēc?

Tā tas ir. Domāju, ka ir ļoti daudz patiešām izcilu japāņu mākslinieku, kas vienkārši pārējai pasaulei nav zināmi. Turklāt tas neattiecas tikai uz Japānu, līdzīgi ir arī ar citām Āzijas valstīm. Kaut vai ar Koreju. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no mākslas sabiedrības kopumā, ne tikai no māksliniekiem. Ir jābūt labām galerijām, labiem muzejiem un labiem kolekcionāriem. Diemžēl japāņu muzeji īpaši nekolekcionē japāņu laikmetīgās mākslas darbus un arī tos neizstāda. Arī to cilvēku skaits, kuri interesējas un kuri var atļauties iegādāties laikmetīgo mākslu, Japānā ir ļoti ierobežots – salīdzinājumā, piemēram, ar Ameriku vai Eiropu. Iespējams, izglītības un arī nodokļu sistēmas dēļ. Mums ir jāattīsta mākslas vide, lai rastos vairāk lielisku kuratoru, kolekcionāru, muzeju cilvēku. Par laimi, arvien vairāk jaunu cilvēku interesējas par laikmetīgo mākslu. Un tā ir laba tendence. Ja, piemēram, Mori muzejs sarīko kādu lielu mūsdienu mākslinieka izstādi, tā spēj piesaistīt daudz cilvēku. Savukārt japāņu vecākā paaudze mīl impresionismu.

Jo tas jau sen pieder pie stabilām vērtībām?

Jā, tā ir jau autoritatīva parādība. Taču jauni cilvēki nebaidās riskēt. Domāju, ka no māksliniekiem, kas pašlaik pārstāvēti manā kolekcijā, simt gadu laika pārbaudi izturēs tikai kādi 10–20 procenti. Murakami noteikti, viņa vārds būs grāmatās. Varbūt Kusama, Sugimoto. Taču es nepērku mākslu kā investīciju. Un arī diezin vai nodzīvošu simt gadu. Līdz ar to mani pilnībā neuztrauc manas kolekcijas vērtība pēc simt gadiem. Tas ir arī iemesls, kāpēc nestrādāju ar kuratoriem vai citiem padomdevējiem, es pērku to, kas man patīk.

Vienlaikus Ķīna, piemēram, rada iespaidu par mutuļojošu mākslas tirgu.

Tas ir biznesa, ne kultūras vārdā. Burbulis. Un tas pārsprāgs. Agrāk vai vēlāk. Ķīnas valdība plāno nākamajos piecos gados uzcelt teju 1000 muzeju. Viņiem ir jāiepērk mākslas darbi. Un, tā kā veco, tradicionālo ķīniešu mākslinieku darbu skaits ir ierobežots, viņiem neatliek nekas cits kā iepirkt laikmetīgo mākslinieku darbus. Viņiem māksla ir investīciju projekts. Manuprāt, Ķīnā ir tikai daži lieliski mākslinieki. Pavisam noteikti Ajs Veivejs. Taču viņš ir politiski sodīts un nevar no turienes izbraukt. Aja Veiveja un vēl pāris citu ķīniešu mākslinieku darbi ir manā kolekcijā. Ļoti nedaudzi. Esmu atradis daudz unikālākus un interesantākus māksliniekus Korejā, Singapūrā, pat Vjetnamā un Filipīnās.


Lee Ufan. Foto: Ainārs Ērglis

Cik nozīmīgs jums ir mākslas darba koncepts?

Nenoliedzami konceptam ir jābūt unikālam, taču es īpaši nepievēršu uzmanību tā detaļām. Es domāju, ka kolekcionāri lielākoties izbauda iespēju konceptus klausīties. Pašu klausīšanās procesu. Vai jūs zināt, kāpēc Hirosi Sugimoto fotografē horizontus? Fotogrāfijas nosaukums var būt, piemēram, „Karību jūra”. Bet Sugimoto norāda, ka patiesībā tam nav nekādas nozīmes, kurš okeāns vai jūra tā ir. Tikpat labi tas varētu būt arī kāda okeāna horizonts pirms 100 miljoniem gadu. Jo horizonts ir vienīgais, kas, laikam ritot, nav mainījies. Visa pārējā – gan cilvēka, gan dabas radītā – veidols ir mainījies. Sugimoto saka, ka patiesībā viņa fotogrāfijās ir senais okeāns. Kaut kas ārpus laika.

Man kādreiz tepat pie sienas stāvēja viņa fotogrāfija Villa Savoye. Le Courbusier (1998). Tā ir mazliet miglaina. Sugimoto apzināti nefokusēja kameru, lai radītu šo izplūdušo attēlu. Viņš teica, ka tādējādi mēģinājis parādīt oriģinālo arhitektūras ideju, kas bijusi arhitekta galvā. Viņa smadzenēs. Jūs to nevarat redzēt, bet ar šo miglaino attēlu Sugimoto it kā parāda pirmo reizi, kad ēkas ideja ienāca arhitekta prātā. Šī fotogrāfija ir it kā ārpus laika. Korbizjē jau sen ir miris. Sugimoto atklāj skatītājam kaut ko, kas parasti cilvēkam nav redzams.

Daudzi šo stāstu nezina. Taču es to zinu. Un tas man šķiet visbrīnišķīgākais laikmetīgās mākslas kolekcionēšanā. Iespēja satikt māksliniekus un klausīties viņu konceptos no pirmavota. Pikaso ir izcils, Monē, Brankusi. Varbūt es varu nopirkt vienu vai divus Brankusi darbus. Taču ir daudz kolekcionāru Eiropā vai Amerikā, kam to būs krietni vairāk. Turklāt visi šie mākslinieki jau ir miruši, es nevaru viņus uzklausīt. Tāpēc es pērku mūsdienu mākslinieku darbus. Turklāt arī viņi par to ir priecīgi. Un es esmu viņus kaut kādā mērā atbalstījis. Kā jau teicu, es, protams, nezinu, kāda tam visam būs vērtība pēc simt gadiem. Varbūt mani mazbērni teiks – mans vecaistēvs kolekcionēja kaut ko ļoti dīvainu. Bet tas ir ok.


Gary Hume. Suicide Snowman. Foto: Ainārs Ērglis

Vai māksla ir visu laiku lielākais luksuss?

Jā. Varbūt. Jauniem cilvēkiem, ja vien viņiem ir interese par mākslu, es vienmēr iesaku pamēģināt nopirkt kaut vienu mazu darbiņu. Ne tikai skatīties mākslu muzejos. Bet nopirkt, piemēram, vienu gleznu. Ja nu gluži gleznu viņi nevar atļauties, tikpat labi tās var būt litogrāfijas, printi, fotogrāfijas. Ja tas joprojām ir par dārgu, vienmēr pastāv iespēja nopirkt posteru. Vai vismaz grāmatu.

Es mēģinu viņus ievilkt... Aizvest uz mākslinieka studiju vai noorganizēt tikšanos ar kādu mākslinieku šeit. Esmu atklājis, ka daudzi cilvēki patiešām mēģina skatīties. Īpaši laikmetīgo mākslu. Tomēr viņi nezina, kā tai tuvoties.

Vai māksla spēj mainīt cilvēkus? Vai tā ir mainījusi kaut ko jūsos?

Es nedomāju, ka kolekcionēšana ir gluži hobijs. Ir cilvēki, kas izbauda futbola spēli, tenisu, grāmatas... Daži cilvēki kolekcionē, daži ne. Tam nav nozīmes. Par sevi varu teikt – caur mākslu es varu paplašināt savu cilvēcisko attiecību loku, tiekoties ar citu valstu kolekcionāriem, māksliniekiem no dažādām pasaules malām, arhitektiem un dizaineriem. Māksla ir starptautiska valoda. Jūs, piemēram, nevarat spēlēt tenisu, ja gadījusies trauma vai esat kļuvis pārāk vecs, bet jūs joprojām varat izbaudīt mākslas skatīšanos vai kolekcionēšanu. Tik ilgi, kamēr turpināsies jūsu dzīve un kamēr jums būs arī pietiekami daudz naudas. 

Ko jūs domājat par kolekcionāriem, kas kolekcionē mākslu kā investīciju?

Man nav viedokļa. Es tā nekolekcionēju, savukārt, ja es kolekcionētu mākslu kā investīciju, man nemitīgi nāktos kaut ko nožēlot.

Vai jūs no savas kolekcijas esat arī kaut ko pārdevis?

Varbūt dažus darbus. Tiesa, lielāko daļu es pat gribēdams nevarētu pārdot. Nav tirgus. Īpaši priekš jauniem māksliniekiem.

Vai mākslinieka vārds jums ir svarīgs?

Jā un nē. Es domāju, ka ļoti svarīgs ir līdzsvars. Kā jau teicu – manā kolekcijā ir gan japāņu, gan citu tautu mākslinieku darbi. Tostarp arī daži jau labi zināmi vārdi. Šodien daudzi cilvēki ierodas šeit, lai skatītu manu kolekciju, un līdz ar to man ir jāparāda kaut kas vispārzināms (smejas). Taču vienlaikus, būdams japānis, es līdzās izlieku arī dažu pavisam nezināmu, jaunu japāņu mākslinieku darbus. Lai parādītu, ka labu mākslinieku Japānā ir patiešām daudz. Manuprāt, abi ir vienlīdz svarīgi. 

Vai ir kāds japāņu mākslinieks, kas, jūsuprāt, šādi ir ticis pamanīts?

Es ļoti ceru, ka tā notiek. Tas ir mans galvenais mērķis. Kaut gan Tokudzins Josioka nav mākslinieks, bet gan vairāk industriālais dizainers, domāju, daudzi viņu ir pamanījuši, pateicoties šim namam.

Vai jums ir svarīgi, lai ap jums būtu mākslas darbi?

Jā, tā ir daļa no manas dzīves.

Vai tie ir arī jūsu mājās?

Mājās man vispār nav mākslas darbu.

Kāpēc?

Es nezinu. Dažreiz arī dzīve bez mākslas ir ok. Viens no iemesliem, kālab es uzcēlu šo māju, bija manas sievas šķendēšanās, ka mūsu dzīvoklī vairs nav nevienas baltas sienas, jo es tās visas esmu pārblīvējis ar mākslu. Līdz ar to šīs lietas atdalīju. Šī ir telpa, kur varu izbaudīt savu kolekciju.

Vai varat nosaukt piecus darbus, ko uzskatāt par izcilākajiem savā kolekcijā?

Tas ir neiespējami. Visi darbi, kas radīti speciāli šai vietai, man ir ļoti nozīmīgi, jo tajos ir ļoti daudz atmiņu. Un stāstu. 


Takeo Obajasi. Foto no personīgā arhīva

Kas ir meistardabs?

Man? Tas joprojām ir Džakometi. Tāpēc es nepērku Džakometi, jo, ja es nopirktu Džakometi, tās būtu manas kolekcionēšanas beigas. Manā kolekcijā nav konkrētu meistardarbu. Katrs mākslas darbs pats par sevi ir meistardarbs.

Kas jūs saista Džakometi? Ar viņu taču vairs nav iespējams parunāties...

Es nezinu. Es pat nespēju to izstāstīt. Tas vienkārši ir Džakometi. Ir ļoti grūti pateikt, kāpēc. Kāpēc kādam patīk Pikaso vai Monē? Izskaidrojums neko nenozīmē. Jums kaut kas patīk vai ne.

Vai jums ir svarīgi, kas ar jūsu kolekciju notiks pēc jūsu nāves?

Nezinu kālab, bet tieši nesen daudzi man ir uzdevuši šo jautājumu. Nekad par to neesmu domājis. Es nezinu, varbūt pirms nāves to kādam atdošu. Taču lielākā daļa manas kolekcijas ir cieši saistīta ar šo ēku. Tās nākotne ir viens no būtiskākajiem jautājumiem. Turklāt domāju, ka šī ēka jau pati par sevi ir mākslas darbs. Man patiešām ir nopietni jāpadomā. Vienīgais, ko es zinu, – negribu, lai kāds nākotnē iznīcinātu šo namu tik tāpēc vien, ka to kļuvis pārāk sarežģīti uzturēt.

Saruna norisinājās 2014. gada novembrī.