Žils Fušs. Foto no privātā arhīva

Māksla ir sevis izzināšanas veids 0

Intervija ar franču mākslas kolekcionāru Žilu Fušu Parīzē

Daiga Rudzāte
20/03/2015

ADIAF (Association pour la Diffusion Internationale de l’Art Français) prezidents Žils Fušs (Gilles Fuchs) ir kaislīgs mākslas kolekcionārs, kas, sevi raksturojot, lieto pat tik sakāpinātu apzīmējumu kā „mākslas maniaks”. ADIAF ir asociācija, kuru 1994. gadā izveidoja pieci franču mākslas kolekcionāri ar vēlmi popularizēt Francijas laikmetīgo mākslu pasaulē un kuras pazīstamākais garabērns ir Marsela Dišāna balva, ko piešķir jaunajiem un talantīgajiem franču vai Francijā dzīvojošajiem māksliniekiem.

Arterritory.com ar Žilu Fušu tikās 2014. gada nogalē viņa dzīvoklī Parīzē. Fuša kungam nav savas izstāžu zāles vai muzeja, kur viņš izvietotu kolekciju. Tā ir turpat, viņa mājvietā. Vārda vistiešākajā nozīmē Fušs dzīvo kopā ar mākslu, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka vēlāk viņš mūsu sarunas laikā teiks, ka kolekcija ir viņa dzīves ilustrācija. Halles sienas klāj Daniela Birēna leģendārais melni baltais svītrojums, gluži tāds pats krāsojums ir Palais Royal pagalmā izvietotās leģendārās un par kontroversiālu dēvētās instalācijas Les Deux Plateaux viena no atpazīstamības zīmēm, savukārt dzīvojamajā istabā baltu tulpju pušķis novietots uz zema galdiņa stikla virsmas, kas sargā Kristiana Boltanska objektu. Māksla te ir ik uz soļa un pat tur, kur pirmajā acumirklī to nemaz neatrodat. Un aiz šī dzīvokļa logiem Sēnas pretējā krastā slejas Luvra, viens no franču kultūras bastioniem. „Mūs nav izveidojuši politiķi, mēs esam savu varoņu pēcteči. Un Francijas varoņi ir nevis, piemēram, Napoleons, bet gan Rablē, Pusēns, Voltērs, Ravēls, Kurbē,” saka Žils Fušs.


Markus Raetz Tanz 2. 2002

2014. gada nogalē pilsētā notiek vairākas zīmīgas izstādes. Tostarp arī Marsela Dišāna glezniecībai veltīta ekspozīcija un Džefa Kūnsa darbu retrospekcija Pompidū centrā. Vienā teritorijā ir sastapušies divi, bez kuriem nav iedomājama šodienas laikmetīgās mākslas aina. Dišāns, kas tiek pozicionēts kā visas laikmetīgās mākslas sākumpunkts, un Kūnss, kura vārds iemieso mūsdienu mākslas pasaules glamūru un pretrunas. Francūzis, kas kļuva par amerikāni, un amerikānis, kas regulāri rīko blogbāsterus Eiropā. Žilam Fušam šīs divas izstādes mūsu sarunā kalpo kā uzskatāms ilustratīvais materiāls, formulējot un precizējot pārdomas par mākslas dabu un mentalitāti.

Es stāvu un vēroju jau minēto Luvru, kad mani pārsteidz balss aiz muguras. Žils Fušs negaida manus jautājumus, intervija sākas neapsēžoties. 

Žils Fušs: Neviens no izteiksmes veidiem nevar būt sekundārs. Šobrīd mani ļoti interesē daži franču gleznotāji un es galvenokārt pērku tieši glezniecību. Tai ir klātbūtnes sajūta. Jūs varat sajust mākslinieka pieskārienu. Un vēl – glezniecība ir pirmais konceptuālais izteiksmes veids. Glezniecība realitāti transformē tēlā, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Un tas ir absolūts konceptuālisms. Francijā ir raksturīgs intelektuāls skatījums uz mākslu. Tā ir tāda specifiska iezīme – mums ļoti patīk konceptuālisti. Taču mēs esam aizmirsuši, ka glezniecība ir pirmā konceptuālisma izpausme.

Reiz jūs teicāt, ka uzskatāt Dišānu par nozīmīgāko parādību mākslā, arī jūsu dibinātā balva nosaukta viņa vārdā. Vai esat lasījis rakstu, kas bija publicēts The Art Newpaper,par to, ka Dišāns savu „Strūklaku” nozaga no vācu baroneses Elzas von Freitāgas-Loringhofenas?

Tiešām? Nē, to es nezināju, tomēr „Strūklaka” nebija pirmais Dišāna redīmeids. Pirmais bija „Velosipēda ritenis”. Bet man ļoti gribētos izlasīt šo rakstu, jo, zināt, es neesmu Marsela Dišāna speciālists, taču mani viņš ļoti saista. Jo viņš ir tipisks francūzis. Ja runā par franču garu, tad tieši Dišāns visā pilnībā to iemieso. Inteliģence un intelektuālisms pāri visam. Un vienlaikus klātesošs ir jūtīgums. Un... arī zināma deva slinkuma.

Mums ir trīs personības, kuras es uzskatu par visa franciskā koncentrētu kopsavilkumu: Pols Valerī – satriecoša parādība, ja jūs iedziļināties viņa dzīves stāstā; Ravēls – viņš komponēja tikpat precīzi kā Bahs, taču ne tik garlaicīgi; un jau minētais Dišāns. Vai redzējāt viņa izstādi Pompidū centrā? Tiešām aizraujoša, ja raugās no zinātniska skatpunkta. No mākslas viedokļa tā nav nekas ekstraordinārs. Ir interesanti redzēt viņa domāšanas un darbošanās veidu, viņa sasaisti ar draugiem, ieraudzīt viņa glezniecības references. Šo glezniecību gan es nesauktu par labu, bet tā ir interesanta tieši no radošās darbības skatpunkta. Domāju, viņš beidza ar to nodarboties, jo saprata, ka nekad nebūs tāds kā Pikaso, Braks un citi. Viņš bija personība, kam nepatika ieņemt otro vietu.

Tomēr viena no iezīmēm, kas man šķiet interesanta gan Polā Valerī, gan Dišānā, ir erotikas klātbūtne viņu dzīvē un mākslā. Un arī tā ir viena no tām lietām, kam ir būtiska loma franču dzīvē. Palais d’Orsay sarīkotā neparastā izstāde Sade. Attacking the Sun atklāj to, kā marķīzs de Sads un viņa tā dēvētais sadisms atbrīvoja glezniecību, jo atbrīvoja domāšanas veidu. Pirmajā sadaļā Dišāna daiļradei veltītajā izstādē centrālais fokuss arī ir erotika. Un turpat Pompidū centra „nākamajās durvīs” ir Džefs Kūnss. Taču viņa erotika ir pavisam kas cits.

Tāpēc ka Džefs Kūnss ir amerikānis?

Džefam Kūnsam ir raksturīgs vidusmēra amerikāņa izteiksmes veids. Tas sader kopā ar amerikānisko dzīvesveidu. Mākslai jāspēj piespiest jūs paskatīties pašam uz sevi. Es neesmu pārliecināts, ka Džefs Kūnss to spēj izdarīt. Bet izstāde ir lieliski iekārtota. Ja neesat to redzējusi, nespēsiet pat iztēloties. Tur ir daudz darbu, taču tā nav neaptverama. Patiesībā lielu daļu ekspozīcijas jūs varat ieraudzīt „vienā kadrā”. Pāris minūšu laikā jūs esat pilnībā tajā iekšā un redzat visu. Un visa tā fonā – caur lielajiem Pompidū centra logiem – atklājas Parīzes ainava, kuras centrā ir Monmartras Sacré-Cœur bazilika. Šis pelēcīgais un skaistais pilsētas skats, kura priekšplānā ir gigantiskās spožās rotaļlietas. Kūnss atrodas tieši tai vietā, kur viņš vēlas būt, – civilizācijas centrā. Un viņš tur atrodas ar kaut ko ļoti atšķirīgu un ekstravagantu, savā ziņā ar kaut ko ļoti laimīgu, savā ziņā – perfektu. Franču valodā mēdzam lietot izteicienu, ko varētu tulkot kā „ikviens ir skaists, ikviens mirst”. Un zināt – tas ir ļoti atbilstošs Kūnsa izstādes kontekstā. Perfekcionisma, laimes un skaistuma filozofija, kas eksponēta uz bezgalīgi skaistās drāmas – pilsētas fona. Kontrasts ir neiedomājams. Kūnss bija arī Versaļas pilī, un arī tas bija interesanti – vērot, kā tiek savienotas šīs divas tik kontrastējošās un vienlaikus līdzīgās parādības: vecā Versaļas pils, kas savulaik iemiesoja varenību un bagātību, un mūsdienu veltījums spēkam un naudai. Diemžēl Kūnsa māksla īsti tomēr neiederējās Versaļā. No estētiskā skatpunkta raugoties, kontrasts bija pārlieku lieks. Taču Pompidū centrs ir pilnīgi cits gadījums. Džefs Kūnss ir tieši savā vietā. Īstenībā viņš ir nokļuvis pilsētas viducī. Un tas ir ekstraordināri.

Un vēl – jā, viņš piepilda telpu ar savu erotiku. Zināt, manā vecumā tas vairs neko daudz nenozīmē, bet jauniešiem varētu būt satraucoši.

Bet vai nekļūst garlaicīgi visās pasaules malās skatīt vienu un to pašu mākslu – kādu no pārdesmit tā dēvētajām aktuālās mākslas pasaules superzvaigznēm?

Zināt, šis patiesībā ir stāsts par izstāžu rīkotājiem, kuratoriem un arī par kolekcionāriem. Tas nav stāsts par māksliniekiem. Es pazinu Kūnsu, kad viņš bija vēl ļoti jauns. Un viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks. Tagad, protams, viņam ir piešķirts šis slavas un kvalitātes grāds. Protams, viņam joprojām ir zināmas kvalitātes. Var, bez šaubām, diskutēt un runāt par to, vai tā ir māksla vai nav. Bet kurš gan to var pateikt. Tagad.

Nu, tirgus to pozicionē kā izcilu mākslu. Vai mākslinieki nav kļuvuši par industrijas skrūvītēm?

Var jau būt, ka tā ir savveida revolūcija mākslas pasaulē.

Es esmu laimīgs, ka tūkstošiem cilvēku iet uz Pompidū, lai apskatītos Džefa Kūnsa darbus. Labāk tā, nekā ja viņi darītu ko citu. Taču kā mākslas kaislīgs patērētājs varu teikt, ka tas nav tas, kas, manuprāt, varētu būt mākslas esence. Bet, ja rokzvaigznes vēlas pirkt citas zvaigznes, – kālab ne? Ja jums kabatā ir pieci eiro, jūs tos tērēsiet atšķirīgi no manis, kam ir piecdesmit eiro. Jūs iesiet kājām, bet es braukšu ar metro. Man mākslas vērtības kontekstā nauda neko daudz nenozīmē. Nedomāju, ka tās vērtību iespējams izmērīt naudā. Tādi mākslinieki kā Boltanskis man šķiet daudz interesantāki par Džefu Kūnsu. Es esmu daļa no paaudzes, kas nepērk mākslu dēļ tās vērtības. Es pērku mākslu savai intelektuālajai baudai. Tomēr kopumā šāds uzskats ir izzūdoša parādība. Un starp vainīgajiem ir arī masu mediji, kam vienmēr patīk runāt par naudu. Francijas lielākajos laikrakstos tagad mākslas izstāžu recenziju vietā tiek publicēti izsoļu rekordi. Un ikviens par to domā. Ikviens taksometra šoferis zina, ka Kūnsa darbi maksā miljonus. Viņi nerunā par to, vai tie ir labi vai slikti, bet gan par to, cik tie maksā.


Gregory Forstner “Stjuarte #10. Koķete”. 2006

Jūs teicāt – kas gan spēj šodien pateikt, vai tā ir vai nav māksla. Kas, jūsuprāt, ir māksla, un ko jūs cenšaties tajā atrast?

Es domāju, ka māksla ir viens no introspektīvā ceļojuma veidiem. Sākotnēji nozīmīga mākslas sastāvdaļa bija skaistums. Ja atskatāties uz renesansi vai vēl tālāk – mākslinieki centās radīt, iemiesot savos darbos savveida perfekciju, ideālu, kam skatītājs vēlētos līdzināties. Tagad viss ir mainījies, mēs mākslā meklējam ko citu. Iespējams, cenšamies atrast balansu sevī. Māksla ir instruments, ar kura palīdzību var pētīt sevi – kas tu esi, kas tu varētu būt, ko tu meklē utt. Tā nav reliģija, tas ir domāšanas veids. Pat ja jūs nesaista Dišāns, viņš uzdod jautājumus. Kaut vai tādus – kāpēc man tas nepatīk, ko es par to domāju un kāpēc es tā domāju. Tas patiešām ir veids, kā atrast sevi.

Izzināt sevi?

Jā, tas ir sevis izzināšanas veids. Jo neviens no mums nav viendabīgs veidojums un katram no mums ir ego, kas vienmēr dominē. Ir interesanti atklāt šos kontrastus pašam sevī. Kāpēc kaut ko akceptējam un kaut ko ne.

Vai kaislību pret mākslu pārmantojāt no tēva, kas arī bija kolekcionārs?

Mans tēvs bija kolekcionārs, bet viņa kaislība bija islāma un Ķīnas māksla, kā arī 18. gadsimta franču priekšmeti. Taču interesants ir fakts, ka manu tēvu var uzskatīt par savveida avangardistu, jo viņa laikā Ķīnas māksla vairs nebija modes lieta un islāma māksla bija absolūti nezināma parādība. Viņam bija intelektuāļa piegājiens – veidā, kā viņš raudzījās uz parādībām un kā tās uztvēra. Tēvu aizrāva iespēja salīdzināt civilizācijas un uzdot jautājumu, kura no tām ir pārāka.

Kas bija jūsu paša pirmais pirkums, un vai tas joprojām atrodas jūsu kolekcijā?

Pirmais bija neliels Magrita darbs. Patiesībā šī pirkuma sākums bija Magrita izstāde, ko toreiz, aptuveni 18 gadu vecumā, biju nesen kā redzējis Parīzē. Man tā šķita satriecoši interesanta. Sirreālisms kā tāds, protams, Francijā bija pazīstams, taču pirms šīs izstādes tas mani nekad nebija ietekmējis tik spēcīgi. Divus vai trīs mēnešus pēc tam mana tēva draugs ieradās pie mums mājās un parādīja tēvam šo mazo Magrita darbiņu, vaicājot, vai viņš nevēlas to iegādāties. Tēvam tas bija pilnīgi vienaldzīgs, bet man, kas joprojām atradās spēcīgā Magrita ietekmes varā, gan ne. Un es lūdzu tēvu to nopirkt man. Patiesībā glezna nemaksāja neko, pavisam maz, taču ir patiesi lieliska, izcila. Sieviešu gurnu oriģināls attēlojums jaunam cilvēkam kaut ko nozīmē (smejas). Es biju tiešām fascinēts. Atšķirībā no tēva. Tomēr viņš spēja saprast manu aizrautību ar šo gleznu, ar tās tēlu. Tas bija mans pirmais ieguvums, lai arī es par to pats nesamaksāju.

Vai šis darbs joprojām atrodas jūsu īpašumā?

Jā, tas joprojām ir pie manis. Jo man tas ļoti patīk. Taču toreiz es vēl nepirku mākslu kā kolekcionārs. Vēlāk es satiku kādu vīru – Renē de Montegī (René de Montaigu), kam pašam bija fantastiska modernās mākslas kolekcija. Es biju viņa dēla draugs un mēdzu viesoties šīs ģimenes namā Francijas dienvidos. Viņš satikās ar bezgala daudziem māksliniekiem. Un es patiešām aizrāvos ar fantastiskajām gleznām tai namā, kas tik ļoti atšķīrās no manām 18. gadsimta garā ieturētajām mājām. Mani apbūra tur redzētā māksla. Renē ievēroja manu interesi un teica, ka, ja vēlos, viņš Parīzē iepazīstinās mani ar māksliniekiem. Tā tas apmēram sākās. Manas ambīcijas nebija kolekcionēt. Patiesībā man nepatīk apzīmējums „kolekcionārs” un es nekad neesmu vēlējies tāds būt. Taču, ja jūs pērkat līdzīgas lietas vairāk nekā piecdesmit gadu garumā, beigu beigās kļūstat par kolekcionāru. Un tas nav vienīgais apzīmējums šim procesam. Jūs kļūstat arī par maniaku. Es nezinu, vai vienmēr tā notiek, tomēr...

Bet kas bija tas, kas jūs tik ļoti aizrāva un neļāva pārtraukt?

Kad es nokļuvu šai laikmetīgās kreativitātes pasaulē, pirmā lieta, kas mani ieinteresēja, bija tieši radošums. Kad strādāju modes namā, mani īpaši interesēja tieši cilvēku kreativitāte. Kad kāds iepūš dzīvību kaut kam, kurš nekad pirms tam nav dzīvojis. Tas, nevis estētika mani fascinēja. Un arī mākslas pasaulē mani aizrāva mākslinieku radošums, spēks, kas no tā plūda.

Vēlāk, kad jau atrados mākslas pasaules iekšienē, pirmā vēlme bija atklāt jaunas lietas un parādības. Būtiski, ka šīs lietas un parādības kļuva par savveida kāpnēm manā dzīvē. Un vēl – iespēja nokļūt pasaulē, kas patiesībā neeksistē. Gluži kā aizbraukt uz Venēciju, pavadīt tur pāris dienu, taču vienlaikus apzināties, ka tā nav īstenība, nav jūsu reālā dzīve. Tas ir kā būšana sapnī. Un vienlaikus tā tomēr ir daļa no jūsu dzīves. Šos mākslas darbus es uztveru kā manas dzīves ilustrāciju, nevis daļu no plānveidīgi veidotas kolekcijas. Es nezinu, kurp došos rītdien. Man nav ne mazākās nojausmas.

Jūs esat ļoti emocionāls savās attiecībās ar mākslu.

Jā, es esmu ļoti emocionāls. Un māksla man sagādā patiesu baudu un iepriecina mani. Māksla man ir kā draugi, ar kuriem var sarunāties. Mana kolekcija ir ļoti dažāda. Jo jūs dzīvojat tik dažādā pasaulē. Es esmu savā dzīvē daudz ceļojis. Esmu bieži braucis uz Dienvidameriku, uz Japānu. Un, atgriežoties mājās, nopircis suvenīru – kādu mākslas darbu. Māksla ir absolūta manas dzīves daļa. Tā nav kaut kāds piedēklis, bet sastāvdaļa. Īpaši tagad, kad vairs kā biznesmenis aktīvi nestrādāju.


Chen Zhen “Ciems bez robežām”. 2000

Atceros, lasīju stāstu par to, kā jūs pirkāt Raimona Hainsa (Raymond Hains) mākslas darbus...

Zināt, viņš bija viens no pirmajiem manis sastaptajiem māksliniekiem. Es ļoti labi atminos to, ka, pērkot viņa darbu, man nebija ne mazākās nojēgas par to, ko es pērku. Un, kad es jums saku – no idea, tas nozīmē absolūtu nulli. Es neko nesapratu. Atceros, kad atnācu ar to mājās, noliku istabā, skatījos un... Franču kungu ērtībai savulaik uz ielām bija iekārtotas īpašas vietas, norobežotas ar aizslietņiem, kur paslēpties, lai pačurātu. Manis nopirktais priekšmets izskatījās tieši tā – kā šie aizslietņi Parīzes ielās. Un, protams, cilvēki, kas to ieraudzīja, teica, ka tas ir tieši tas.

Tad pēc neilga laika – tas patiešām ir neparasti – šis priekšmets kļuva par daļu no manis. Un es spēju saprast, kālab tas ir tāds, kāds ir. Var jau būt tālab, ka dzirdēju kādu skaidrojumu, taču šķiet, ka tomēr ne. Es sapratu, ka tas ir īpašs žests, veltījums Dišānam. Un piepeši man arī Parīze atklājās pilnīgi citādāka. Tas ir kaut kas neiedomājams. Tas pats attiecas uz Boltanska darbu, kas atrodas šai istabā. Sākotnēji man nebija pat nojausmas, kas tas ir. Tas līdzinās tam, it kā jūs piepeši atrastu kādu ieroci, ko nekad neesat redzējis savā mūžā, un nezinātu, ko ar to iesākt. Un tieši tas ir tas mākslas brīnums. Jūs to izzināt, un viss, ko redzat, pārvēršas. Jūs pats maināties. Jo mākslinieki vienmēr ietekmē skatu uz dzīvi, uz pasauli un civilizāciju. Un tas manifestējas dažādos veidos. Arī jūsu paša pašizpausmē. Pēc tam kad tu kaut ko akceptē, daudz kas mainās. Ne viss, bet daudz kas. Kad mēs runājām par Džefu Kūnsu... es nezinu, vai tā ir māksla vai nav. Vai tā ir slikta vai laba māksla. Protams, es visu laiku sev uzdodu jautājumus par mākslu. Tieši tāpat uzdodu sev jautājumus par dzīvi. Kad nopērku jaunu mākslas darbu, es neesmu pārliecināts, kālab to daru. Manī kaut kas ir, taču es nezinu – kas. Tomēr pakāpeniski ar mani kaut kas notiek.

Jūs daudzkārt mūsu sarunā pieminat franču mentalitāti un uzskatus un Francijas kultūras ikonas. Tomēr vai mūsdienu globalizācijas laikmetā vispār vairs iespējams kas tāds kā nacionāla mākslas aina?

Bet globalizācija nav nekas. Tā ir pastāvējusi vienmēr. Grieķi pārdeva savas preces romiešiem. Renesanses laikā franču mākslinieki devās mācīties uz Itāliju. Leonardo da Vinči nomira Francijā. Šatobriāns brauca uz Savienotajām Valstīm. Monē ietekmējās no japāņu mākslas un Pikaso – no afrikāņu skulptūrām. Taču brauciens uz Ķīnu aizņēma trīs mēnešus. Pasaule nebija tik ātra. Tomēr tas viss vienmēr ir pastāvējis. Kas gan ir jauns? Es ticu, ka māksla ir dažādu civilizāciju, tautu atšķirīgs izteiksmes veids. Un paldies Dievam! Citādi gals būtu klāt. Nedomāju, ka franču pašizpausme ir tāda pati kā itāliešiem vai japāņiem. Kad klausāties Vāgneru, jūs pilnīgi skaidri zināt, ka tas nav francūzis, kas to radījis. Ja klausāties Ravēlu, jūs zināt, ka tas nav vācietis. Ja vien kaut nedaudz spējat izjust kultūru. Es nesaku, ka franču māksla ir labāka, neapgalvoju arī, ka amerikāņu māksla ir ar kaut ko pārāka un ka vispār kāds ir labāks par kādu citu. Taču mākslas ir atšķirīgas. Un dažas no tām mani tik ļoti nesaista. Es dodu priekšroku franču mūzikai un franču mākslai. Ikvienai spēcīgai teritorijai ir savs specifiskais pašizteiksmes veids, un ir interesanti to iepazīt. Mūs nav izveidojuši politiķi, mēs esam savu varoņu pēcteči. Un Francijas varoņi ir nevis, piemēram, Napoleons, bet gan Rablē, Pusēns, Voltērs, Ravēls, Kurbē. Es pieņemu, ka arī jums tur, Ziemeļos, ir pašiem savi dievi. Un viņi ir vērtība.

Kas ir franču mākslas īpašā iezīme?

Mūsu pasaules centrā ir cilvēks, tas ir visu lietu mērs. Samērojamība un balanss ir tas, par ko mēs cenšamies pastāvēt un ko tiecamies aizstāvēt. Un vēl – augstsirdība. Brīvība, brālība, vienlīdzība. Tās ir pamatīgas lietas, kas svarīgas ikvienā pasaules malā, taču mēs šos vārdus rakstām uz mūsu namu fasādēm. Kā savveida atgādinājumu.

Es domāju – mākslai jāspēj kaut ko sakustināt ikvienā indivīdā, bet tai nav jākļūst agresīvai, nomācošai. Tā ir kas tāds, kas risina dialogu tieši ar jums. Franču šodienas māksla ir patiešām intelektuāla un konceptuāla. Un tieši tas man patīk visvairāk. Šī savaldība, balanss, kas ir pilnīgi pretēja parādība šodienas pasaulei, kurai patīk viss, kas ir par daudz, – galējības. Tai patīk konkurence un rekordi, tomēr tā nevar būt cilvēces nākotne.

Reiz jūs teicāt, ka, iespējams, pasaulei šodienas franču māksla nešķiet pārlieku interesanta tālab, ka tā nav pietiekami vulgāra..

Jā, ļoti bieži tā ir. Jūs jau zināt, ir tāda tendence radīt demokrātisku mākslu, ko spētu saprast ikviens. Var teikt, ka street art ir māksla. Var jau būt. Tas tiešām ir pašizteiksmes veids. Taču mākslas mērķis ir likt paraudzīties pašam uz sevi, pacelties sev pāri, nevis nolaisties zemāk. Katrā ziņā vulgaritāte nav tas, pēc kā es raugos un ko meklēju mākslā.