Mihails Alšibaja. Foto: Liza Borovikova

Eksperiments it visā 0

Saruna ar ‘citas’ mākslas kolekcionāru Mihailu Alšibaju

Liza Borovikova
13/01/2015

Mihails Alšibaja ir viens no vadošajiem Krievijas kardioķirurgiem un vienlaikus arī viens no lielākajiem neoficiālās, ‘citas’ mākslas kolekcionāriem. Viņa vākumā ir tūkstošiem mākslas darbu, un to īpašnieks dara visu iespējamo, lai kaut vai daļa no tā būtu pieejama publikai. Nesen Mihaila Alšibajas kolekcija Krievijas Valsts humanitārās universitātes muzejā „Cita māksla” nomainījusi Leonīda Taločkina krājumu, kas pārcelts uz Tretjakova galeriju. Intervijā Arterritory.com kolekcionārs stāsta par jauno ekspozīciju un kolekcionēšanu kā mākslas zinātnes eksperimentālo metodi.


Foto: Liza Borovikova

Kā jūs kļuvāt par kolekcionāru?

Mākslas darbus sāku krāt 1986. gadā, un tas bija saistīts ar mākslinieka Anatolija Zvereva nāvi. Tad es jau kaut ko zināju par klasisko mākslu, savukārt pirms tam man bija periods, kad ‘kolekcionēšana notika galvā’. Sergejam Ščukinam bija otrādi: viņš kolekcionēja gleznas, pēc tam padomju valsts tās atņēma, viņš aizbrauca uz Parīzi un sacīja, ka nu ‘kolekcionē galvā’. Savukārt es sāku krāt prātā, jo nevarēju pat iedomāties, ka var vienkārši nopirkt gleznu. Man tas šķita neaizsniedzams sapnis. Es gāju uz muzejiem, pirku mākslas albumus. Man ir liela bibliotēka, arī tā ir daļa no kolekcijas. 1982. gadā es viesojos slavenā kolekcionāra Jakova Rubinšteina namā un redzēju, ka visas sienas ir nokārtas ar gleznām. Viņam bija gan avangards, gan aģitācijas porcelāns; viņa grandiozā kolekcija šajā jomā bija otrā pēc Georgija Kostaka vākuma. Jakovs Rubinšteins sacīja, ka viņš gleznas sācis vākt 1953. gadā, iezīmējot Staļina nāvi. Man sanācis tā, ka es gleznas sāku kolekcionēt, kad nomira Zverevs. Es šo to par viņu zināju, manam draugam profesoram Joseliani bija viņa darbi, un es arī visu laiku gribēju kādu iegūt. 1986. gada decembrī Zverevs pēkšņi nomira, un to brīdi es uzskatu par savas kolekcijas atskaites punktu.

Trīsdesmit gadu laikā man ir izveidojusies kolekcija, aptuveni otrās tūkstošgades beigās tā bija sasniegusi savu kritisko masu, un dažādu iemeslu dēļ radās nepieciešamība rīkot izstādes. Šo desmit gadu laikā kopš 2003. gada esmu sarīkojis apmēram 40 ekspozīcijas projektu. Sākotnēji tās bija monogrāfiskas mazpazīstamu mākslinieku izstādes vai vienkārši izstādes no kolekcijas. Mana pirmā lielā ekspozīcija tika sarīkota Krievijas Valsts humanitārajā universitātē 2004. gadā. Bet es ļoti ātri pievērsos tieši konceptuālajiem projektiem. Koncepcijas manā galvā dzima neatkarīgi no manas gribas, un reizēm liela nozīme bija it kā nejaušiem impulsiem. Daži gadi ir bijuši ļoti piesātināti – 2006. vai 2005. gadā es uztaisīju kādus sešus šādus projektus, pēc tam nāca pieklusums, līdz 2012. gadā atkal uzplaiksnīja aktivitāte.


Vladimirs Jakovļevs. Taločkina portrets. 1974. No Mihaila Alšibajas kolekcijas

Kāpēc daļu kolekcijas izvietojāt muzejā „Cita māksla”?

Jaunas ekspozīcijas parādīšanās Krievijas Valsts humanitārās universitātes sienās bija absolūta nejaušība. Agrāk te tika eksponēta Taločkina kolekcija, kas šajā muzejā atradās 15 gadu. Un pēkšņi šī gada aprīlī Taločkina atraitne paziņoja, ka grib kolekciju atdot Tretjakova galerijai. Es tajā laikā sadarbībā ar universitātes mākslas vēstures fakultāti vadīju seminārus par laikmetīgās mākslas aktuālajām problēmām. Kādā no mūsu sēdēm muzeja kuratore drūmi pavēstīja, ka pēc mēneša ekspozīcija tiks izformēta, un tad radās ideja izvietot manu kolekciju – ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tika eksponēts Taločkina vākums. Visas gleznas ir mans īpašums, Krievijas Valsts humanitārā universitāte bez maksas nodrošina telpas un apsardzi, savukārt es piekrītu, ka kolekcija ir pieejama publikai, tajā skaitā arī studentiem – jo šajās zālēs notiek mākslas vēstures fakultātes nodarbības.

Man ir ļoti svarīgi, ka šajā mākslas telpā ir izveidota tik liela ekspozīcija. Manas kolekcijas izstāde, kas būtu salīdzināma ar šo, ir notikusi tikai 2006. gadā Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā Jermolaja šķērsielā. Tur bija apmēram tikpat daudz darbu – pie diviem simtiem. Man radās iespēja dažas lietas sistematizēt ne vien savā galvā, bet arī telpā. Kopā ar kuratori Jūliju Ļebedevu centāmies sakārtot milzīgo materiālu, iezīmēt kaut kādus vektorus, virzienus. Sākotnējā koncepcija bija šāda: gribējām radīt pilnīgi jaunu ekspozīciju, bet dažus atbalsta punktus saistībā ar Taločkina vākumu saglabāt. Mēs ar Taločkinu bijām diezgan tuvu pazīstami. Divus gadus pēc viņa nāves atraitne mani lūdza šeit, Krievijas Valsts humanitārajā universitātē, paralēli Taločkina pastāvīgajai ekspozīcijai izveidot viņas vīra aiziešanas atceres dienai veltītu izstādi no manas kolekcijas. Izstādes nosaukums bija vienkāršs – „Mihaila Alšibajas kolekcija”. Jāteic, ka mums ar Taločkinu interešu loks kopumā bija līdzīgs, lai gan bija arī atšķirības.

Man ir bijuši ļoti interesanti gadījumi saistībā ar kolekcionēšanu. Piemēram, reiz no Bellas Ļevikovas, kuru es ļoti cienu, nopirku divus darbus. Kad jau grasījos pamest viņas darbnīcu, Bella sacīja: „Ziniet, Miša, tie ir mani bērni, es nevaru no tiem šķirties. Lai tie vēl mazliet paliek pie manis”. Šis ‘mazliet’ ievilkās uz piecpadsmit gadiem. Es jau sen domās biju atvadījies no šiem darbiem, bet pēc piecpadsmit gadiem viņa man piezvanīja un sacīja: „Atbrauciet un savāciet savas lietas”. Es vienmēr esmu strādājis uzticoties un nekad neesmu prasījis nekādas zīmes par to, ka mākslinieks ir saņēmis naudu par kādu darbu.


Andrejs Barteņevs. Lūpas. 1999. No Mihaila Alšibajas kolekcijas

Pastāstiet par ekspozīcijā redzamajiem darbiem!

Šajā pašā vietā Taločkina kolekcijā karājās Anatolija Zvereva un Vladimira Jakovļeva darbi. Šie mākslinieki savā ziņā bija līdzīgi – vismaz ar savu marginalitāti. Virs tiem karājas Marlens Špindlers, man ļoti patīk šī mākslinieka darbi. Starp citu, Taločkinam kolekcijā Špindlera nebija. Arī viņam šajā vietā karājās Bašlikovs, bet tie bija lieli – pusotra metra – audekli, mēs viņu esam parādījuši pieticīgāk. Visas šīs paralēles ir sanākušas gandrīz nejauši vai neapzināti. Šajā vietā, kur pašreiz karājas mans Rabins, atradās viņa slavenā „Piedzērusies lelle” (1965). Bet šis ir jau Parīzes laika audekls, diezgan agrīns, 1993. gada. Tam ir savāds nosaukums „Gangsteriskā klusā daba”. Šis ir retums, jo Rabins asamblāžas neveidoja bieži. Arī šeit ir lelle – tikai jau noplīsusi un sakropļota. Tajā ir kaut kāda pārmantojamība, likumsakarība.

Jau pieminētā mana izstāde Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā saucās „Aprindas”. Šo nosaukumu es pat neizdomāju, tas nāca pats no sevis: es biju iedziļinājies tajā laikmetā, un man radās vizuāls savdabīgu mākslas aprindu tēls. Bija, piemēram, Lianozovas grupa. To reizēm mēdz dēvēt arī par Lianozovas skolu, bet nekādas skolas tur nebija. Runā, ka šis termins radies VDK gaiteņos, viņi šādu nosaukumu izdomājuši operatīvā darba vajadzībām, kad uzmanījuši grupas biedrus. Viņi visi ir pārstāvēti ekspozīcijā: divi Jevgeņija Kropivņicka darbi, viņa dzīvesbiedres, lieliskas mākslinieces Olgas Potapovas darbs. Es to ļoti augsti vērtēju. Pārstāvēta ir arī Valentīna Kropivņicka, viņu meita, un Ļevs, viņas brālis. Man ir viņa agrīnās abstrakcijas, diezgan retas. Radītas, kad viņš tikko bija iznācis no lēģera 1995. gadā. Līdzās – Oskars Rabins, Valentīnas Kropivņickas vīrs. Un tālāk tie mākslinieki, kas bija tuvi šai grupai. Starp citu, arī Jakovļevu, Zverevu un Borisu Svešņikovu zināmā mērā var pieskaitīt pie šīs grupas. Viņi mēdza viesoties tajā Lianozovas barakā. Savukārt Ņemuhins un Večtomovs (viņa lielais darbs ekspozīcijā netika iekļauts) bija ļoti tuvi lianozoviešiem. Protams, arī Dmitrijs Plavinskis daļēji piederēja pie šīs grupas, tāpat kā Ņemuhina sieva Lidija Masterkova. Arī Grobmans un Šteinbergs mēdza tur iegriezties.  


Jevgēņijs Kropivņickis. Meitene kreklā. 1959. No Mihaila Alšibajas kolekcijas

Šajā mākslas visumā bija daudz dažādu aprindu. Bija arī Elijas Beļutina studija. Bija Vasilija Sitņikova skola jeb akadēmija – kā viņš pats to reizēm sauca. Bija grupa „Kustība”. Bija savādais „astotnieks” vai „devītnieks” – šī grupa tika dažādi dēvēta –, kurā ietilpa Veisbergs un Birgers, arī Andronovs, Jegoršina, brāļi Ņikonovi. Pēc tam Mazajā Gruzijas ielā izveidojās „divdesmitnieks”. Bija grupa „Sretenskas bulvāris”, konceptuālisti, kas apvienojās ap Julo Sosteru un Iļju Kabakovu. Arī viņi ir pārstāvēti izstādē. Bet bija arī vienpatņi – tādi kā Dmitrijs Krasnopevcevs, Dmitrijs Ļions un Natālija Parhomenko. Viņa vispār strādāja tikai savam arhīvam, lai arī dažkārt gleznoja pat milzīgus trīsmetrīgus audeklus. Natālija Parhomenko draudzējās ar Valentīnu Vorobjovu, viņš viņu iepazīstināja ar Zverevu. Arī Kostakis iegriezās viņas darbnīcā. Līdz 1967. gadam Parhomenko strādāja absolūti reālistiskā, tradicionālā manierē, viņas tēvs bija slavens scenogrāfs. Pēkšņi Natālijas apziņā kaut kas mainījās, un viņa sāka veidot savādus objektus.

Mākslinieks Vladimirs Pjatņickis – ir viens no maniem varoņiem. Viņa bijusī sieva Larisa Pjatņicka stāstīja, ka viņš bijis pilnīgi psihodēlisks mākslinieks – varējis strādāt tikai narkotiku vai alkohola ietekmē. Arī ap viņu sapulcējās jauno mākslinieku grupa.

Izstādē ir pārstāvēti arī tā sauktie arefjevieši – Pēterburgas mākslinieki. Tagad ļoti populārs kļuvis termins „neoficiālās mākslas aprindas”. Manuprāt, tas aizgāja tautā pēc manas izstādes „Aprindas”, bet es neuzstāju, ka noticis tieši tā. Tāpat arī termins „cita māksla” – nav zināms, kurš to izdomājis. Ir sinonīmi – „nonkonformisma māksla” vai, piemēram, „andergraunda māksla”, vai „pagrīdes māksla”. Grobmans ir izdomājis terminu „otrais krievu avangards”. Visi šie termini ir gana labi, bet tie nav īsti precīzi. Teiksim, „nonkonformisms”. Man patīk šis termins, bet tajā tiek uzsvērts politiskais aspekts, bet es šo mākslu neuzskatu par politisku. Es vispār uzskatu, ka māksla nevar būt politiska, un šajā jautājumā nonāku pretrunā ar laikmetīgo diskursu.


Foto: Liza Borovikova

Ko jums nozīmē mākslas kolekcionēšana?

No mana redzes viedokļa – problēma slēpjas tajā, ka mēs nezinām, kas ir māksla. Mums nav definīcijas. Un pat mēģinājumi loģiski atbildēt uz jautājumu „Kas ir māksla?” ir cietuši neveiksmi. Es, protams, nerunāju par Ļeva Tolstoja centieniem, lai arī es ļoti augstu vērtēju viņa grāmatu, neraugoties uz daudzajām kļūdām. Tā vismaz ir patiesa. Martins Heidegers „Mākslas radīšanas avotā” norāda: lai definētu mākslas būtību, mums jāņem atsevišķi mākslas darbi, jāatrod tajos kopīgas iezīmes, un tad mēs varēsim formulēt, kas ir māksla. Bet, lai izveidotu šādu radošo darbu kopumu, mums jau ir jābūt mākslas koncepcijai. Sanāk, ka ejam pa riņķi. Kad es saku, ka māksla nevar būt politiska vai ar tirgu saistīta – tā ir mana izpratne. Bet ir vēl arī Helmholca – viņš bija gan ārsts, gan fiziķis – slavenā lekcija. Viņš proponēja, ka precīzās zinātnes un tās, kuras Diltejs dēvēja par „zinātnēm par garu”, respektīvi, humanitārās zinātnes, ir apbrīnojami tuvas. Helmholcs uzskatīja, ka precīzo dabaszinātņu metodes var izmantot humanitārajās zinātnēs. Savukārt Diltejs – tieši otrādi –, ka ir jābūt pilnīgi citai pieejai, jāņem vērā aspekti, kas nav kvantitatīvi izmērāmi, jo cilvēks ir domājoša radība ar vēlmēm.

Vitgenšteins sacīja: ja nevari izteikt savu domu skaidri trīs vārdos, nemaz nesāc. Šī pieeja ir attiecināma arī uz mākslu. Būtība nav meklējama teoretizēšanā – daudz svarīgāks ir tiešais kontakts ar mākslas darbu. Es esmu gājis šo ceļu. Kolekcionēšana man ir tikai iemesls, patiesībā es veicu savus pētījumus. Uzskatu, ka šāds tiešs kontakts mākslas izpratnei dod daudz vairāk. Kolekcionēšanu uztveru kā mākslas zinātnes eksperimentālo metodi. Es nodarbojos ar zinātni, un tā mums ir lietišķa. Savu kandidāta darbu uzrakstīju, balstoties eksperimentā ar dzīvniekiem. Doktora disertācija ir darba rezultāts ar pacientiem. Man eksperimentālā metode ir galvenā, lai arī apzinos tās ierobežotību salīdzinājumā ar teoriju. Pie šīs tēzes strādāju jau kādu laiku – kolekcionāram ir milzu priekšrocības attiecībā pret teorētiķi.

Es ilgi gāju uz to, jautājot sev, kādēļ esmu sācis vākt kolekciju. Piemēram, mani nekad nav interesējušas markas vai pastkartes, bet kopš bērnības man ir doma uztaisīt mazmazītiņu filatēlijas kolekciju. Mana dzimtā pilsēta Batumi kopš 1919. gada pusotru gadu atradās Britu impērijas protekcijā. Šajā laikā viņi paguva izdot 71 dažāda parauga pastmarkas – tā es noskaidroju pēc katalogiem. Tad es nolēmu, ka ātri savākšu visu kolekciju. Bet beigu beigās tā izvērtās par mana vākuma apjomīgāko daļu. Kamēr es ar to nodarbojos, publicēju aptuveni trīsdesmit rakstu, un kolekcionēšana kļuva par pamatu zinātniskam pētījumam. Un tā arī ir tā eksperimentālā metode. Tieši tāpat ar „sešdesmitgadnieku” kolekcionēšanu...


Foto: Liza Borovikova