Džuliano Gori. Foto: Carlo Fei

Tiekšanās pēc absolūtas harmonijas 0

Intervija ar itāliešu mākslas kolekcionāru Džuliano Gori

Daiga Rudzāte
16/12/2014

Vides mākslas objektu parks Fattoria di Celle, kas atrodas nelielajā Santomato (Santomato di Pistoia) ciematā pusstundas braucienā no Florences, ir viena no spilgtākajām un iespaidīgākajām laikmetīgās tēlniecības parādībām Eiropā. Lai arī presē tas bieži vien tiek saukts par skulptūru parku, šīs vietas veidotājs un idejas autors mākslas kolekcionārs Džuliano Gori (Giuliano Gori) uzsver tieši vides mākslas jēdziena nozīmību. Fattoria di Celle ģeogrāfiskais novietojums – Toskāna – šķiet esam absolūts tūristu epicentrs, tomēr parks nav iestaigātas takas sastāvdaļa. Es domāju, ka pa grandiozajiem villas vārtiem nejauši garāmgājēji ieklīst reti. Pārsvarā tie ir zinātāji, kam šis ir ļoti apzināti izvēlēts galamērķis. Pirmais, ar ko viņi sastopas, ir Alberto Burri (Alberto Burri) piecus metrus augstā spilgti sarkanā instalācija Grande ferro Celle, kas te līdzās galvenajam ceļam, kurš ved uz Pistoiju, uzstādīta 1986. gadā un vietējo vidū ir iecienīta norādes zīme tiem, kas nekurienē prasa ceļu, pa kuru nokļūt Fattoria di Celle. Ažūrais Burri gigants, kas no dažādiem skatpunktiem skatītājam „izkadrē” apkārtnes ainavu un atrodams arī parka grafiskajā zīmē, ir kā ievads četras stundas garajā ekskursijā fascinējošā pasaulē, kur mākslas un dabas sinerģija sasniegusi absolūto harmoniju. Pats Džuliano Gori, kas kolekcionāra gaitas sācis septiņpadsmit gadu vecumā, saka: „Šī māksla nav radīta tālab, lai iepriecinātu tikai vienu vienīgu indivīdu; tā nav māksla, ko vienkārši novieto savā mājā un kas pieder tikai tev. Tā ir māksla, kas raisa diskusiju, un tāpēc ir svarīgi padarīt to pieejamu publikai. Visu līmeņu publikai – sākot ar speciālistiem un beidzot ar cilvēkiem, kurus vienkārši interesē tas, ko mēs šeit darām.” Viņa kolekciju kopumā veido ne tikai šie vides mākslas darbi, bet arī virkne citu – gleznas, instalācijas, skulptūras, no kurām daļu ir iespējams skatīt ekskursijas noslēgumā. Taču tieši 1982. gadā publikai atvērtais parks (tika svinīgi atklāti pirmie piecpadsmit vides mākslas objekti – no tiem deviņi parkā un seši centrālajā ēkā), par kura apmeklējumu nav jāmaksā ne centa, ir tas, kas vispilnīgāk pauž Gori dzīves filozofijas būtību.


Daniels Bjurens. Eksplodējis namiņš ar četrām istabām (La Cabane Éclatée aux 4 Salles). 2005

Fattoria di Celle ir leģendārs īpašums, kas savulaik piederējis kardinālam Karlo Agostino Fabroni (Carlo Agostino Fabroni) un Gori īpašumā nonācis 1970. gadā. 19. gadsimta vidū vietējais arhitekts Džovanni Gambini (Giovanni Gambini) pēc īpašnieku pasūtījuma sešus akrus lielā platībā izveidoja angļu stila dārzu. Tur (un arī muižas ēkās) šodien iejūtīgi iekļauti vairāki desmiti mākslas darbu. Tie dzīvo pilnīgā saskaņā ar kokiem, pakalniem, pļavām, ūdeņiem, miglu un senajām muižas ēkām –  villu, putnu barotavu, tējas namiņu, tiltu pār ezeru –, radot sajūtu, ka mūsdienu mākslas paraugu atrašanās šeit ir tikpat dabiska kā miglainajā rudens rītā slīgstošie olīvkoki. Daba, arhitektūra un seni artefakti te ir nevis fons mūsdienu mākslai, nevis „baltais kubs”, kur to ievietot, bet gan tās sastāvdaļa. Kad pēc četru stundu pastaigas  nonākat pie pēdējā eksponāta For Those Who Fly – zaļā soliņa uz jumta kores –, kas ir Luidži Mainolfi (Luigi Mainolfi) veltījums Džuliano Gori mūžībā aizgājušajai sievai, jūs pilnīgi skaidri aptverat, ka šeit pagātne un tagadne, pārpasaulīgais un ikdienišķais, māksla un daba iemiesojušies vienā veselumā. Ideālais skaistums un romantisms nav jēdzieni, kas būtu bieži sastopami laikmetīgās mākslas leksikonā, taču Fattoria di Celle to klātbūtne ir nepārprotama.

Atbilstoši laika garam pirms mūsu tikšanās ierakstīju jūsu vārdu Google meklētājā. Kā viens no pirmajiem man tika piedāvāts Endija Vorhola radītais jūsu portrets. Kā tas tapa?

Tā bija neaizmirstama pieredze. Vorhols bija ieradies Itālijā apciemot savus draugus, kas man teica: „Hei, mēs nule kā runājām par tevi ar Endiju. Varbūt atbrauksi, lai  viņu satiktu?” Tā es ierados neprātīgā ballītē. Man ne prātā nenāca doma, ka tur tiks radīts mans portrets. Vorhols vienkārši fotografēja. Tur bija daudz jaunu skaistu sieviešu. Viena no viņām apgalvoja, ka ienīst dzīvi un izdarīs pašnāvību. Es centos viņu pārliecināt, ka šādu lēmumu iespējams pieņemt tikai vienreiz dzīvē. Viņa stāvēja logā, un es mēģināju viņu iedabūt atpakaļ. Tāds bija vakars, kad tika uzņemta šī fotogrāfija. Pat nenojautu, ka pēc tam parādīsies šāds darbs. Ja būtu zinājis, būtu paņēmis līdzi citus savas ģimenes locekļus. Vorhols bija ļoti simpātiska persona.

Attiecības ar māksliniekiem jums, kā noprotu, ir ļoti nozīmīgas. Kālab?

Var teikt, ka pievērsos vides mākslai arī tālab, ka vēlējos atrasties ciešākā kontaktā ar māksliniekiem. Mākslinieki bija pilnībā attālinājušies no pasūtījuma procesa – tas nozīmē, ka viņiem nebija attiecību ar mākslas patērētāju. Viņiem bija milzīga brīvība, viņi vienkārši radīja un izlika tirgū visu, ko paši vēlējās. Tas man bija zināms izaicinājums piedāvāt noteikumu kopumu attiecībā uz vietu un telpu, kurā viņi varēs izbaudīt pilnīgu brīvību. Un būs pilnīgi neatkarīgi no tirgus diktētajiem noteikumiem.

Ir kolekcionāri, kas izvēlas nepazīt savas kolekcijas autorus...

Es esmu absolūti pārliecināts, ka kolekcionāram tas ir nepieciešams. Nesaprotu tos, kuri apgalvo, ka nevēlas pazīt mākslinieku privāti. Ir apkaunojoši atrasties tālu no paša kreativitātes avota... Ja jums patīk radošais process, jūs vēlaties zināt par to visu, jūs vēlaties zināt, no kurienes tas rodas. Jau vairākas desmitgades vērojams process, kad māksla un kolekcionārs ir attālinājušies viens no otra. Cilvēki vienkārši pērk un liek pie sienas. Tas ir pilnīgā pretrunā manai pārliecībai par to, kādai būtu jābūt manai kolekcijai. Fattoria di Celle atrodas absolūtā sasaistē ar māksliniekiem. Ikviens šejienes mākslas darbs ir šīs filozofijas rezultāts. Ir ļoti svarīgi pazīt māksliniekus kā cilvēkus.

Kas bija tie inspirācijas avoti, kuri jūs iedvesmoja radīt vides mākslas parku?

Ir atšķirība starp mākslu, kas atrodas tai paredzētajā vidē, un starp mākslu, kas vienkārši ir novietota muzejā. Ejot uz muzeju, jūs redzat ļoti daudz atsevišķu mākslas darbu, kas ir izrauti no konteksta. Ja jūs iztēlotos, kā tie varētu izskatīties sev paredzētajā kontekstā – senā pilī, baznīcā –, būtu skaidrs, ka šādi tie darbojas nesalīdzināmi spēcīgāk un pārliecinošāk. Laiks, telpas scenogrāfija, vide – tā ir daļa no mākslinieka koncepta. Jūs varat apstaigāt visus pasaules muzejus un redzēt tur visas tās gleznas, kuras jums patīk, bet tās nekad nebūs tik efektīgas, kā atrodoties oriģinālajā kontekstā. Un tas ir veids, kā saprast, cik ietekmīga spēj būt konkrētas vides pieredze. Kaut vai Mikelandželo „Pastarā tiesa” Siksta kapelā – šis meistardarbs ir radīts tikai un vienīgi šai vietai, tam zustu jēga, ja to pārvietotu jebkur citur. Un tas ir tikai viens piemērs, cik būtiska ir telpa un tās specifika. Šādi apsvērumi ir iespaidojuši manu kolekciju.

Skaistums un tas, kā jūs redzat mākslas darbu, ir Fattoria di Celle konceptuālais pamats. Kādreiz māksliniekam, izpildot pasūtījumus, bija jādomā par telpu, kurā tiks izvietots mākslas darbs, par logu, caur kuru ieplūdīs gaisma, kas to izgaismos, tas bija smags uzdevums – ievērot visus šos priekšnoteikumus, izveidot harmonisku kompozīciju no šiem komponentiem. Taču mākslas baudītājiem dzīve bija pavisam vienkārša – viņiem bija radīti visi priekšnoteikumi veiksmīgai komunikācijai ar darbu. Tagad māksliniekam ir pilnīga brīvība radīt jebko, bet cilvēkam, kas nonāk saskarē ar mākslas darbu, rodas problēmas ar tā „nolasīšanu”. Tas ir mulsinoši, kad Klē tev saka: „Es negleznoju to, ko redzu, bet gan to, ko jūtu. Un tavs pienākums ir atrast lasīšanas kodus.” Mākslas darbu radīšana Fattoria di Celle nozīmē, ka māksliniekam ir jābūt šeit un jāņem vērā visi šejienes priekšnoteikumi. Līdzīgi, kā tas notika agrākos laikos.


Ričards Serra. Atklātā lauka vertikālie pacēlumi (Open Field Vertical Elevations). 1982

Kā jūs izaicināt viņus piekrist jūsu noteikumiem, kā panākat to, ka viņi teju pilnībā spēj mainīties, nokļuvuši šeit? Piemēram, Ričards Serra (Richard Serra) tieši šeit radīja savu pirmo darbu no akmens.

Es lūdzu māksliniekiem savos darbos iesaistīt apkārtni, likt tai kļūt par daļu no darba. Un tā ir tā īstā atslēga. Te nav kaut kāda vienkārša teritorija, kur var izvietot dažnedažādus mākslas darbus. Ja mākslinieks to izprot, ja viņu aizrauj šis uzdevums, tad viss pārējais izdodas. Mākslinieki, kurus es uzaicinu, izmanto šodienas mākslas valodu, taču viņiem ir jāsaglabā fokuss.


Žans Mišels Folons. Zelta augļu koks (The Tree of Golden Fruit). 2002

Kuru no Fattoria di Celle mākslas darbiem jūs dēvētu par šejienes sirdi? Esmu dzirdējusi, ka The Tree of Golden Fruit ir emocionāli ļoti svarīga sastāvdaļa.

Es nevēlos izcelt kādu vienu mākslas darbu. Taču jūsu minētais darbs ir simbols tam, ko cenšos šeit darīt. Tas ir novietots vecajā putnu barotavas mājā, kuras iekšienē dabiskajā vidē aug koki. Un mākslinieks Žans Mišels Folons (Jean-Michel Folon) tur izveidoja koku, kura septiņas „rokas” piedāvā ūdeni un ēdienu putniem. Tas bija tik iespaidīgi, ka es biju gatavs noņemt daļu jumta, jo bija tiešām svarīgi, lai putni tur varētu ierasties, kad vien vēlas. Un Fattoria di Celle kā kopums – tas ir stāsts par brīvību, tas ir patvērums, tā ir mākslas un dabas saliedēšanās vienā veselumā.


Deniss Openheims. Saliktā formula (Formula Compound). 1982

Tieši mākslas un dabas attiecības, precīzāk – vēlme ļaut tām attīstīties dabiskā veidā, kā saprotu, jums ir īpaši svarīga... Piemēram, kad vētra nogāza koku, cieta Denisa Openheima (Dennis Oppenheim) darbs Formula Compound. Taču jūs izšķīrāties neko neaiztikt un atstāt visu, kā ir...

Domāju, ka Folona un Openheima darbi ir divi dažādi gadījumi. Putnu barotava ir Fattoria di Celle kolekcijas simbols, savukārt tad, kad iedomājos par Openheima darbu, man jādomā par lielu drāmu. Jo ozols, kas nogāzās, bija aptuveni 35 metrus augsts un nešaubīgi bija konkrētās ainavas dominante. Līdz ar to Openheima darbs arī izskatījās pavisam citādāk nekā tagad. Briesmīgā viesuļvētra, kas izrāva kokus ar visām saknēm, bija ļoti dramatiska pieredze. Man teju bija sajūta, ka daļa no šī darba ir mirusi. Taču tagad esmu atklājis, ka pie šī mākslas darba aug jauni kociņi, kas dzimuši no mirušā koka saknēm. Un tas ir daudz.

Izabella Magta (Isabelle Maeght), kuru Arterritory.com intervēja pavisam nesen, stāstīja, ka telpa, kur šobrīd eksponēts Anzelma Kīfera (Anselm Kiefer) darbs, savulaik bijusi viņas guļamistaba.

Jā, tā tiešām ir.


Anselms Kīfers. Šī neskaidrā skaidrība, kas no zvaigznēm nāk (Cette obscure clarté qui tombe des étoiles). 2009

Kālab Kīfera izvēle bija par labu šai konkrētajai vietai?

Ikvienam no šejienes mākslas darbiem ir savs stāsts, ko tas glabā. Es varētu pat sarakstīt ne vienu vien grāmatu no šiem stāstiem. Taču jūsu jautājumam ir saistība ar to, kā divi cilvēki, kas viens otram patīk, nespēj būt kopā gadiem ilgi. Tai laikā, kad sāku veidot savu vides mākslas darbu kolekciju, es devos ceļojumā pie Kīfera, lai uzrunātu viņu radīt darbu Fattoria di Celle. Tomēr, lai arī cik nopietna būtu bijusi mūsu vienošanās, gadiem nekas nenotika. Tomēr es nekad neaizmirsu, ka vēlos, lai Kīfers būtu daļa no Celle. Dažus gadus vēlāk es atkal biju viņa studijā ar šo pašu piedāvājumu. Kīfers teica – nē, jo viņam esot nepieciešams pavisam konkrēts konteksts. Ja es nespējot tādu sagādāt, viņš nevarot neko darīt un mākslas darbu man nedabūt. Tad es teicu, lai viņš atbrauc – mēs meklēsim to, ko viņam vajag. Tā nokļuvām pie šīs vietas. Kīfers teica: viņam šķietot, ka esam atraduši īsto telpu, taču to nepieciešams pielāgot – pazemināt grīdu par kādiem 20–25 centimetriem. Mērķis bija padarītu šo vietu līdzīgu tai, kur viņa mākslas darbs bija stāvējis līdz tam. Tā mēs pārveidojām ēku atbilstoši Kīfera specifiskajām prasībām un norādēm. Tā ir īpaša telpa ar ļoti augstiem griestiem.

Jūs esat savējais mākslas pasaulē nu jau vairāk nekā pusgadsimtu. Kas ir mainījies globālajā un Itālijas mākslas atmosfērā salīdzinājumā ar laiku, kad sākāt kolekcionēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē jūs patiesībā nevar runāt, piemēram, par Itālijas vai jebkuru citu nacionālo mākslas ainu. Pirms piecdesmit gadiem bija grūti iegūt informāciju par to, kas notiek ārpus nacionālās teritorijas. 20. gadsimts bija tik pārsteidzošu pārmaiņu periods ar izteikti ekstrēmu tempu. Domāju, ja jūs vēlaties būt informēts, zinošs un līdzdalīgs šodienas mākslas pasaulē, jums ir jābūt izglītotam filozofijā, literatūrā, visdažādākajās, pat ļoti atšķirīgās, jomās. Jums jāseko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Un, ja to nedarāt, tad savā ziņā esat ierobežots mākslas uztverē. 

Mākslinieki šodien izmanto tik atšķirīgus instrumentus un ir tik dažādi, ka skatītājam patiešām jāpieliek pūles, lai saprastu mākslas darbu. Un tas ir pirmais solis. Varbūt jūs mīlat šo mākslas darbu, varbūt nepiekrītat idejām, ko pauž mākslinieks, taču pirmajam solim ir jābūt tieši vēlmei saprast. Ja jūs spējat to saprast un mīlēt, tad tas ir labākais, kas ar jums var notikt. Bet, ja distancēsieties no mākslas darba, jūs nekad nebūsiet spējīgs to izprast. Māksla ir daļa no dzīves, un tā ir jādzīvo pilnvērtīgi.


Luidži Mainolfi. Tiem, kas lido (For Those Who Fly). 2011

Jau reiz minētā Izabella Magta jūs dēvē par pēdējo īsto kolekcionāru šodienas pasaulē. Esmu dzirdējusi, ka jums pašam nepatīk sevi dēvēt par kolekcionāru. Kas tad jūs esat?

Es sevi dēvētu par bezpeļņas kultūras darbinieku.

Jūsu CV lasāms, ka interesēties par mākslu sākāt 1947. gadā. Tātad bijāt vien septiņpadsmit gadus vecs. Kas bija jūsu pirmais pirkums, kurš to inspirēja, un kālab jūs to joprojām darāt – pērkat mākslas darbus?

Man daudz interesantāka šķiet jūsu jautājuma otrā daļa. Nav nekādas jēgas jautāt sev, kāpēc kaut ko esi sācis darīt, taču ir ļoti svarīgi pajautāt, kāpēc turpini to darīt. Es patiešām biju ļoti jauns, man joprojām ir tās īsās bikses, kuras toreiz valkāju un kādas valkāja visi jaunie zēni tai laikā. Es satiku kādu mākslinieku, un viņš mainīja manas dzīves virzību, bet, ja es būtu saticis pastmarku kolekcionāru, iespējams, būtu pievērsies kaut kam citam. Tādējādi manā sākumā liela loma bija gadījumam, nejaušībai.

Par jūsu jautājuma būtiskāko daļu – kālab es to joprojām daru... Nokļūstot zināmā savas darbības punktā, jūs aptverat, ka jums ir ko teikt pārējiem. Ka jūs vēlaties sarunāties, diskutēt – ne tikai būt novērotājs... Jums sagādā baudu pati komunikācija.

Ir kolekcionāri, kas uzsver mākslas nozīmi viņu ikdienas dzīves telpā, un ir tādi, kas nespēj sadzīvē atrasties kopā ar to. Savulaik jūsu sieva, atbildot draugiem uz jautājumu, kālab mājās nav skapja, teikusi, ka viņas vīram nepieciešama vieta mākslas darbiem. Cik nozīmīgs jums ir šis ikdienišķais kontakts ar mākslu?

Pēc visiem daudzajiem gadiem es varbūt dažreiz jūtos kā savas kolekcijas gūsteknis. Taču ļoti privileģēts cietumnieks. Un pat tad, kad atrodos tālu prom no tās, zinu, ka atgriezīšos un tā te būs. Dzīvošana kopā ar mākslas darbiem – tā ir ņemšanas un došanas situācija.

Cik nozīmīga jums ir mākslas baudīšana kā meditācijas forma, enerģētiskās attiecības ar mākslas darbu?

Daudzi no māksliniekiem, radot savus darbus, Fattoria di Celle ir pavadījuši vienu, divus un daži pat trīs gadus. Mākslas darbi ir kaut kas, kas top laika gaitā, un mākslinieki ir būtnes ar savu enerģētisko lauku. Un mākslas darbi, protams, ir akumulējuši enerģiju, kas nāca no viņiem, tos radot. Kad es saskaros ar šiem mākslas darbiem, bez šaubām, sajūtu visas tās enerģijas, kuras virmoja gaisā, kad mēs te visi bijām kopā. Tas, protams, būtu brīnišķīgi, ja to spētu sajust arī citi, bet, manuprāt, tas ir teju neiespējami. Pat tad, ja esat izcilākais mākslas kritiķis pasaulē, jūs tomēr nespēsiet atklāt kopīgas dzīves emocionālos slāņus, kas veidojušies starp mākslinieku un pasūtītāju, strādājot kopā pie projekta. Man šie enerģētiskie strāvojumi šķiet ļoti īpaši.

Ikvienam ir sava individuālā pieredze un ļoti tiešas emocijas, nonākot saskarē ar mākslu. Es vienmēr esmu centies iepazīt pēc iespējas vairāk mākslas jebkurā pasaules malā. Kad atrodos mākslas darba priekšā, kas tiek vērtēts kā šedevrs, dažkārt nonāku pilnīgā frustrācijā no tā, ka neko nejūtu. Un tad man sāk likties – vai nu darbs ir viltojums, vai arī es to neizprotu. Taču man ir ļoti svarīgi, lai mākslas darbs mani iespaidotu vai lai es būtu sajūsmināts. Pretējā gadījumā – tās nav labas sajūtas. Ikviens no mums kaut ko meklē mākslā. Dažkārt kontakts tiek nodibināts gluži instinktīvi, dažkārt tas ir gluži pragmatiski sasniegts process. Man ir būtiski, lai māksla mani iespaido.

Es zinu, ka nevēlaties runāt par mākslas un naudas attiecības. Tomēr šodienas pasaulē tā ir ļoti iecienīta tēma... Un mākslas kolekcionāri ir cilvēki, kas paši ietekmē šī stāsta dramaturģiju. Vai jūs, piemēram, dodaties ikgadējā braucienā uz kolekcionāru Meku – Art Basel?

Es nebraucu uz turieni. Man, protams, negribas par to vispār runāt. Taču mode, mākslas meses un tamlīdzīgas lietas nav parādības, ko es asociēju ar mākslu.


Roberts Moriss & Klaudio Parmidžāni. Melanholija II (Melencolia II). 2002

2012. gadā izdevums Sculpture Magazine rakstīja, ka tagad jūs vairāk pievērsīsieties citām lietām ārpus Fattoria di Celle. Vai tas nozīmē, ka šis projekts ir pabeigts?

Vides mākslas kolekcija vienmēr atrodas attīstībā. Piemēram, nākamajos tuvākajos mēnešos notiks Klaudio Parmidžani (Claudio Parmiggiani) kapelas durvju atklāšana – tas būs manas kolekcijas jaunieguvums. Mēs joprojām virzāmies uz priekšu. Es, protams, esmu iesaistīts daudzos mākslas projektos, īpaši tajos, kas notiek tuvākajā apkārtnē.

Piemēram, Pistoijas slimnīcas projektā?

Jā, tas bija liels un patiesībā visai oriģināls projekts, jo mākslinieki tika uzaicināti ne tikai izdekorēt telpas, bet gan jau no paša sākuma kopā ar arhitektiem piedalīties interjera un dizaina veidošanas procesā. Tas bija ilgs process – piecus gadus pilsēta cēla šo dialīzes centru.

Jūsu bērni arī ir kolekcionāri. Kā jūs ieinteresējāt viņus?

Jā, visi četri. Meitai un mazmeitai ir grādi mākslas vēsturē. Taču es viņus nekādā veidā uz to nemudināju. Varbūt vienīgi iekļāvu mazliet mākslas viņu dzīvesvietās.

Vai viņi pārņems kolekciju, kad pienāks laiks?

Es vēlētos, lai ikviens būtu brīvs no visa veida pienākumiem, cik vien tas ir iespējams. Gribētu, lai viņi ir uzticīgi savai pārliecībai, inteliģencei, nevis maniem lēmumiem.