Izstādē. Foto: TVG

Svētki ar asarām acīs 0

Olga Abramova
12/12/2014

Georgijs Kostakis. „Atļaut izbraukt no PSRS...” Kolekcionāra 100. jubilejā
2014. gada 12. novembris–2015. gada 8. februāris
Valsts Tretjakova galerija 

Visam vajadzēja notikt citādi. Bija jābūt ekspozīcijai nevis divās, lai arī lielās un ar antresolu aprīkotās zālēs Tretjakova galerijas korpusā Krimas krastmalā, bet gan Krievu avangarda muzejā, kā bija iecerējis Georgijs Kostakis un kam bija savācis vairāk nekā divus tūkstošus eksponātu (apmēram tikpat daudz bija Pāvela Tretjakova kolekcijā, kad viņš to uzdāvināja Maskavai). Vēl pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Kostakis PSRS kultūras ministrei Jekaterinai Furcevai piedāvāja iekārtot muzeju par savu naudu un atdot valstij savu kolekciju, bet galvaspilsētā tā arī neatradās nežēlastībā kritušajai mākslai piemērotas ēkas. Valsts kolekcijas tika komplektētas no citādiem mākslas darbiem. Pārsteidzoši, bet arī pārbūves laika deviņdesmitajā gadā Kostakim neizdevās vienoties ar ierēdņiem. Pirms nāves – jau no Grieķijas – viņš caur Saveliju Jamščikovu nodeva vēstuli Furcevas pēctecim Nikolajam Gubenko, kurā piedāvāja naudu, materiālus un pat strādniekus, lai Maskavā izveidotu krievu avangarda muzeju. Laipnajā ministra–aktiera atbildē bija norādīts, ka muzejs tiks izveidots, bet kaut kad „pārskatāmā nākotnē”, kas tā arī diemžēl nav pienākusi.


Georgijs Kostakis ar savas kolekcijas gleznām fonā

70. gadu vidū sākās ilgais un grūtais emigrēšanas ceļš, kas devis nosaukumu pašreizējai ekspozīcijai. Aiz rezolūcijas „Atļaut izbraukt no PSRS...” ir sagatavošanās, pārrunu, izmisuma un diplomātisko pūliņu gadi, kas noslēdzās ar unikālā vākuma sadalīšanu – tā vērtīgāko daļu valsts saņēma dāvinājumā. Vairāk nekā 40 autoru, 142 gleznas un 692 grafikas tagad ir Tretjakova galerijā, krievu svētbilžu kolekcija – Rubļova muzejā, tautas rotaļlietas, ko savācis aktieris Nikolajs Cereteli, bet no izvazāšanas glābis Kostakis, pilnībā kolekciju izpērkot no mantiniekiem, – muzejā Caricinā. Apmaiņā pret to Georgijam Kostakim un viņa ģimenei atļāva aizbraukt un legāli bez muitas izvest vairāk nekā tūkstoš darbu (pamatā grafikas). Dokumenti par šo sarežģīto procesu atslepenoti tikai 2011. gadā un tagad pirmo reizi apskatāmi Tretjakova galerijā.

Padomju Savienībā Kostaka vārds kopš viņa aizbraukšanas līdz pat 1986. gadam oficiāli netika pieminēts. Darbi no viņa kolekcijas parādījās izstādēs un pat muzeju zālēs, bet bez norādēm par provenanci. Uz Franciju emigrējušais mākslinieks Valentīns Vorobjovs atceras, cik ļoti sarūgtināts bijis Kostakis, kad 1979. gada izstādē „Parīze–Maskava” Pompidū centrā viņš savu vārdu nav atradis ne katalogā, ne daudzo ekspozīcijā iekļauto viņa dāvināto darbu eksplikācijās. „Parīzes–Maskavas” padomju galvaspilsētas versijā vēsture atkārtojās. Tikai 1986. gadā Tretjakova galerijā izstādē, kas bija veltīta dāvinātājiem, pie 15 darbiem no Kostaka vākuma beidzot bija norādīta informācija par viņu. Apvienot kolekcijas abas daļas pagaidām ir izdevies tikai vienu reizi – 1995. gadā Atēnās, kur Georgijs Kostakis dzīvoja pēdējos gadus un nomira 1990. gadā. Savukārt pirmā lielā Maskavai dāvāto mākslas darbu izstāde notika 1997. gadā – 20 gadu pēc viņa aizbraukšanas no valsts.


Ļubova Popova. Gleznieciskā arhitektonika. Melns, sarkans, pelēks. 1916. Foto: VTG

Daļa vākuma, ko Kostakis izveda no PSRS, ceļoja pa pasaules muzejiem, vairojot krievu mākslas slavu, līdz grieķu valdība no mantiniekiem (saskaņā ar testamentu) atpirka visu kopumā un izveidoja valsts muzeju Salonikos, tā kaut vai daļēji īstenojot kolekcionāra sapni par krievu un padomju avangarda muzeju. Vākuma aktīvā dzīve turpinās – tieši pašreiz Turīnā izstādē „Krievu avangards. Kostaka kolekcija” tiek izrādīts gandrīz 300 darbu.

Bet ierēdņu spēlītes ap Kostaka vārdu nebeidzas. Pagājušajā gadā Georgijam Kostakim apritēja 100 gadu. Šo apaļo skaitli bija plānots atzīmēt ar izstādi, kurā Krievijā pirmo reizi tiktu parādītas abas viņa vākuma daļas. Neizdevās. Jo bija nolemts jubileju mazliet atlikt un piesaistīt kultūras gadam „Krievija–Grieķija 2014” ar plašu programmu. Nācās samierināties ar memoriālo istabu ar fotogrāfijām un dokumentiem cerībā, ka izstāde skaļāk izskanēs kopā ar oficiālajiem pasākumiem. Un atkal neizdevās – visdažādākos pasākumus sološais gads tika pārcelts uz 2016. gadu. Protams: kur – cilvēks, un kur – valstiskās intereses, tomēr svinēt jubileju ar trīs gadu nobīdi nav prāta darbs. Rīkotāji izstādi vairs negrasījās atlikt, tomēr no Saloniku muzeja kolekcijas atlasītos darbus – gandrīz 30 gleznu un 50 grafiku – saņemt vairs nebija iespējams. Tie ir klātesoši vien monumentālajā katalogā un videofilmās, kas tiek rādītas izstādē. Bija jānomaina arī koncepcija – tagad tā ir nevis kolekcijas apvienošana, bet gan iepazīšanās ar kolekcionāra personību un viņa vākumu.


Pāvels Filonovs. Šostakoviča pirmā simfonija. 1935

Žēl, protams, bet, par laimi, tas ne drusku nemazina sajūsmu par to, kas beigu beigās ir sanācis. Palīdzējušas Kostaka meitas, piedāvājot darbus no personīgajām kolekcijām, un vēl darbību nesākušais AZ (Anatolija Zvereva) Maskavas muzejs, kas izveidots, pamatojoties uz Alikas Kostakas dāvinājumu. Lai arī jautājumus rada ekspozīcijas iekārtojums (piemēram, kādēļ vajadzīgas Gulivera auguma gaismas kastes ar gigantiskajām fotogrāfijām), apgaismojums nav veiksmīgs un daudzie stendi telpu strukturē visai neprecīzi, tik un tā atlasīto šedevru kvantitāte un kvalitāte pārsteidz pat tos, kas savulaik ir redzējuši šos mākslas darbus pie Kostaka dzīvokļa sienām (un griestiem!). Bez šī kolekcionāra dāvinājuma valsts galerija nespētu cienījami runāt par krievu mākslu 20. gadsimtā.

Kostakim ir izdevies saglabāt veselu vēstures slāni, kas bez šī vīra pūliņiem būtu varējis izzust pavisam. Viņš bija kolekcionārs ar Dieva dotu talantu – ar īpašu izjūtu, uzņēmēja tvērienu, entuziasmu un, galvenais, viņu patiesi aizrāva avangarda māksla. Viņu saistīja ne tikai pirmā lieluma vārdi – Tretjakova galerijas krājumā tagad ir hrestomātiskais Maļeviča „Matjušina portrets”, Kandinska „Maskava. Sarkanais laukums”, Šagāla „Maijpuķītes”, Filonova „Šostakoviča simfonija” –, Kostakis lika citādi paraudzīties uz Klunu un Puni, Popovu (savu mīļo „Ļubočku”) un Rodčenko, Rozanovu un Eksteri, Kluci un Elu Ļisicki, Kudrjašovu, Redjko, Ņikritinu un daudziem, daudziem citiem.


Kazimirs Maļevičs. M. V. Matjušina portrets. 1913. Foto: TVG

Kad Kostakis iemīlējās avangardā, nekādu rangu tabulu vēl nebija, viss bija jāvērtē intuitīvi. Viņš pats apgalvo, ka viss sākās 1946. gadā ar Olgas Rozanovas „Zaļo līniju”. Šī abstrakcija tā savaldzināja Kostaki, ka viņš pārdeva mazos holandiešus un antikvāros priekšmetus, ko bija pircis kopš 16 gadu vecuma, strādādams par šoferi grieķu vēstniecībā un vadājot pa valūtas un komisijas veikaliem „saimniekus”, – jo telpa un līdzekļi bija vajadzīgi jaunajai kaislībai.

Kostakis nāca no turīgas grieķu ģimenes, kas Krievijā iedzīvojās 20. gadsimta sākumā un palika arī pēc revolūcijas, bet saglabāja savas grieķu pases. Visi ģimenes vīrieši strādāja Rietumu vēstniecībās. Arī Kostaka darba dzīve norisinājās saistībā ar diplomātisko korpusu: šoferis, īsu laiku sargs Somijas vēstniecībā, kad Krievija un Grieķija sarāva diplomātiskās attiecības, un visbeidzot 35 gadus, līdz pat aizbraukšanai no valsts, saimniecības daļas vadītājs Kanādas vēstniecībā. Īpašais vēstniecības darbinieka statuss materiāli nodrošināja un deva tam laikam neredzētu rīcības brīvību. Kostaka – ārkārtīgi šarmantā, asprātīgā un viesmīlīgā cilvēka – nams jau 50. gadu beigās bija pārvērties par īstu salonu – tur tika parādīta māksla, kas nebija pieejama nekur citur. Vispirms Boļšojbronnajā ielā, pēc tam Ļeņina un Vernadska prospektā vienlīdz viesmīlīgi tika uzņemti gan jaunie mākslinieki, gan diplomāti un slavenības – tādi kā Stravinskis un Edvards Kenedijs. Bet saimnieks turpināja meklēt „stūrus un kvadrātus”, izmantojot savu ekipējumu un intuīciju saziņā ar vēl dzīvajiem metriem, mantiniekiem un nejaušiem īpašniekiem. Avangarda meistariem drīz vien pievienojās jaunatne – Kostakis atbalstīja, audzināja un izveda tautā ‘neoficiālos’ māksliniekus.

Kolekcionāra dzīve Padomju Savienībā, kur šī nodarbe viegli varēja tikt skatīta pēc Kriminālkodeksa panta, ne tuvu nebija rožaina. Tomēr „dīvainais grieķis” prata ar visu tikt galā. Daudz tipisko kolekcionāru nostāstu par nejaušiem atradumiem un veiksmīgiem pirkumiem, noputējušiem saplākšņa gabaliem, kas izrādījušies šedevri, un veseliem atpirktiem arhīviem ir sakopots Kostaka atmiņās „Mans avangards”. Ar laiku viņš kļuva par īstu lietpratēju. Maskavas Valsts universitātes profesors, krievu mākslas speciālists Dmitrijs Sarabjanovs, kas savu semināru studentus bieži veda aplūkot kolekciju, Kostaka zināšanas un izjūtu vērtēja ļoti augstu. Kolekcionārs mācījās visu dzīvi. Draudzējās ar ļoti daudziem profesionāļiem un ņēma vērā viņu padomus. Ekspertu vidū bija Laikmetīgās mākslas muzeja dibinātājs Alfrēds Barrs, kolekcionārs Nikolajs Hardžijevs, kā arī jaunie Savelijs Jamščikovs un Vasilijs Rakitins.

Tagad izstādē Kostaka pūliņu rezultāti satriec. Un pat jautājums, kas virmo gaisā, – kādā veidā toreizējās eksistences apstākļos, ar Siņavska un Daniela prāvu, Josifa Brodska tiesu, Prāgas pavasari u. c. varēja zaļot šāda oāze, un kur šeit ir redzamā vai neredzamā Valsts drošības komitejas klātbūtne – izrādās nebūtisks. Vācējs ir miris,  noslēpumi paliek neatklāti, bet viņa iedvesmojošais darbs – lūk, te tas ir, mūsu acu priekšā: retas svētbildes un tautas rotaļlietas, kubofutūrisma, supremātisma un konstruktīvisma šedevri, kas risina pārsteidzošu savstarpēju dialogu, 20.–30. gadu figurālā glezniecība un ‘otrais avangards’ kā pirmā tradīciju turpinātājs. Pilnasinīga krievu mākslas 20. gadsimta vēsture, ko viens cilvēks apkopojis un uzdāvinājis valstij.


Foto: TVG