Alēns Servē. Foto: no personīgā arhīva

Ja monētas vienā pusē ir kolekcionārs, tad otrā – mākslinieks 0

Intervija ar beļģu mākslas kolekcionāru Alēnu Servē Briselē

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
02/12/2014

Kaut neizbēgami katrā mākslas kolekcijā atbalsojas tās veidotāja personības toņkārtas, beļģu kolekcionārs Alēns Servē (Alain Servais) vairās ‘kolekcionēt pats sevi’. Viņš izvēlas izzināt citus un citādo sev apkārt, caur kolekciju veidojot stāstu, kas sarakstīts laikmetīgās mākslas valodā. Alēna Servē kolekcijas stāsts vēstī par jaunā gadsimta uzvarām un kaitēm – par globalizāciju, informācijas tehnoloģiju iespējām, par reliģiju un minoritāšu problemātiku.

Kolekcija ir daļēji publiska, un par tās ekspozīcijas platformu kalpo kādreizējās rūpnīcas telpas Briseles Schaerbeek industriālajā rajonā. Turpat līdzās Gilberta un Džordža (Gilbert & George), Barbaras Krūgeres (Barbara Kruger), Marsela Didjē (Marcel Didier) un virknei jaunu mākslinieku darbiem no visas pasaules kolekcionārs nodzīvojis vairāk kā desmit gadus. Arī tagad daļa kolekcijas ir izvietota Servē dzīves vietā – savrupnamā zaļajā Briseles Uccle rajonā, bet 900 m2 plašajā fabrikas loftā uz laiku, lai dzīvotu un strādātu, apmetas mākslinieki kā no tuvējās Čehijas, tā attālās Meksikas.

Deviņdesmitajos gados Servē kolekciju aizsāka ar Nanas Goldinas (Nan Goldin) un Andresa Serano (Andres Serrano) fotogrāfijām. Goldinas darbi raksturojami kā seksuāli un devianti, Serano – ceļ gaismā nāves tematiku. Arī tagadējās tēmu asis, kas šķērso kolekciju, liek uz brīdi atkāpties no uztveres komfortzonas, tāpēc intriģējoši iepazīties tuvāk ar izaicinājumu, kādu Alēns Servē sev met ik dienas.


Ramin Haerizadeh, Rokni Haerizadeh, Hesam Rahmanian un Iman Raad kopdarbs Joyous Treatise, 2011-14. Publicēts ar Gallery Isabelle van den Eynde un mākslinieku atļauju
Darbā ietvertais citāts: Muzabbid said to his wife: “Do allow me to sow my seed in the back garden.”
The wife: “The back garden is far too close to my flower bed for your seed to be sown!”

Darbi Servē savrupnamā atklāj, kā reizēm kolekcijas tēmas savijas un reizēm tās konfliktē, kā Ramin Haerizadeh, Rokni Haerizadeh, Hesam Rahmanian un Iman Raad kopdarbā, kas spītējot šodienas konservatīvajai islāma doktrīnai, atklāj 14. gadsimta islāma kultūras mantojuma pretrunu – kādas grāmatas ainas klaji pauž netīru joku saspēli laulāta pāra vidū, un mākslinieks to interpretējis reliģiskas ikonas stilistikā.

Reizēm darbi patieso stāstu glabā ieslēgtu starp rindiņām, kā ēģiptiešu mākslinieces Ghada Amer darbā, kas no attāluma atgādina skaistu abstraktu glezniecību, bet tuvumā redzams, ka šķietamā krāsa ir diegu pavedieni un zem tiem, gluži kā ūdenszīmes, izšūtas seksuāli atvērtas sieviešu ķermeņa pozas.

Reizēm stāsti ir skaistā rokrakstā izrakstīti, taču liek uztraukumā sarauties, tos sākot lasīt. Piemēram, aplūkojot uz pjedestāla izkārtotas iesārtu dimantu formas, kas tuvumā atklāj savu patieso spozmi – cilvēka ādas faktūru un tai raksturīgo apmatojumu. Tie ir nākotnes dimanti – pirmšūnas metafora kāda japāņu mākslinieka interpretācijā.

Runājot par mākslas darbiem savā kolekcijā, Alēns Servē mīl atsaukties uz amerikāņu kolekcionāres Miras Rabelas (Mera Rubell) sacīto „Māksla ir valoda, kas atver tavu sirdi uz citiem/citādo”. To atceroties, nākas domāt par Servē kolekcijā rodamo Deivida Altmedžda (David Altmejd, 1974) darbu. Amerikāņu skulptora retrospekcija līdz 2015. gada februārim skatāma Parīzes Modernās mākslas muzejā, bet viņa ‘nenogludinātā’ ģipša skulptūra Servē nama augšstāvā, šķiet, spārnus ieguvusi tik tikko. Maksa par tiem bijusi augsta... Skulptūras miesa kliedz un vaid caur neskaitāmām pavērtām mutēm un izkārtām mēlēm, uz tās ķermeņa visneiedomājamākajās vietās caurlaužas savilktas dūres un sulo dzimumorgāni... Ir bijis sevi jālauž un jāplēš, caur ciešanām jāiet pret apkārtējo gribu un iepriekš nosacītām normām, caur smeldzi sevi jāmodelē līdz iegūti spārni – sava seksuāla identitāte...


Deivida Altmedžda skulptūra Untitled 1 (The Watchers), 2009. Foto: Jessica Eckert. Publicēts ar Andrea Rosen Gallery atļauju

Pirmo reizi Alēns ar Deivida Altmedžda darbiem iepazinās Kanādas paviljonā 2007. gada Venēcijas biennālē. Neilgi pēc tam viņš iegādājās šo darbu. Pēdējo nolūkoto Altmedžda veikumu iegūt vairs nav tik viegli. Līdzīgi bijis arī ar šobrīd labi zināmo starpdisciplināro afroamerikāņu mākslinieku Niku Keivu (Nick Cave, 1959), kura valkājamo auduma skulptūru Soundsuit Servē nopirka nevilcinoties.

Tāpēc Alēnam Servē tiek piedēvēts vizionāra statuss, un mākslas pasaulē nomaldījušās avis pēc viņa padomiem stāv rindā līdzīgi kā pazaudējušās dvēseles uz ezotēriķa konsultāciju. Kā mākslas entuziasts ar investīciju baņķiera un uzņēmēja tvērienu, viņš tiek aicināts uz diskusijām par mākslas tirgu. Tāpat viņu lūdz atbildēt uz teju eksistenciāliem jautājumiem par to, kas ir māksla un vai šodien tā kļuvusi par prostitūtu, kas peldas naudā, kamēr aiz tās izkrāšļotās sejas, tā saucamā, elite slēpj savu nespēju veidot patiesas, dziļas attiecības. Savas domas par mākslu un tirgu, kurā tā ‘nonākusi’, Servē regulāri pauž arī Twitter ierakstos.

Runājot par mākslu jums līdzās - jūsu dzīves telpā... Vai tā jūs izaicina, konfrontē... vai liek justies komfortabli?

Katram darbam manā kolekcijā ir jāspēj mani konfrontēt, izvaicāt un pārsteigt.

Kad iegādājaties kādu darbu, vai mēdzat izvērtēt, kā tas sasauksies ar citiem darbiem jūsu kolekcijā?

Nē, nekad. Tas vienkārši notiek, taču ne ar nolūku.

Man patīk lielākā Ķīnas mākslas kolekcionāra Uli Siga (Uli Sigg) reiz sacītais, ka mākslu ir jāsāk pirkt kā ko tādu, kas vienkārši patīk. Patīk – pērc! Bieži vien ir grūti pretoties kaut ko nepirkt tikai tāpēc, ka par to tik daudz ir dzirdēts. Tas ir cīniņš starp ‘pirkšanu ar ausīm’ un ‘pirkšanu ar sirdi’. To pirmo pārvarēt nav nemaz tik viegli, turklāt ne vienmēr ir skaidrs, kas ir tas, kas patiesi patīk.

Nākamo līmeni darbu iegādē Sigs saista ar kolekcijas virzienu – vai tā ir vizuālā māksla, video māksla, māksla no Centrāleiropas vai Ķīnas...

Nākamais līmenis, kas ir pats interesantākais, ir spēja kolekcijas darbiem pievienot papildus dimensiju, liekot tiem savā starpā sasaukties. Tas notiek tad, kad esi labs kolekcionārs. Tad tas vienkārši notiek!

Tas nozīmē, ka veidā, kādā jūs kolekcionējat, nav vietas plānotām darbībām?

Protams, izņēmuma kārtā gadās pieņemt lēmumu par labu kāda darba iegādei, jo zināms, ka tas sasauksies ar kādu citu darbu kolekcijā. Piemēram, es vienmēr esmu apbrīnojis Sindijas Šērmanes 90. gadu darbu sērijas ar lellēm. Darbi ir ļoti spēcīgi, seksuāli... Patiesībā, šajos darbos māksliniece atsaucas uz Hansu Belmeru (Hans Bellmer) – vācu mākslinieku, kurš plašāk pazīstams ar 30. gados radītajām dabiska lieluma lellēm, kas iemiesoja pubertātes vecuma meitenes. Kad es iegādājos Šērmani, es sapratu, ka man abus šos māksliniekus ir jāsaved kopā. Un es to izdarīju!

Tas bija izņēmums; parasti nemēdzu kaut ko iegādāties šī vai tā darba dēļ, šīs vai tās sienas dēļ... Bet galu galā tas strādā – darbi runā, un pat labāk kopā nekā katrs atsevišķi.

Vai mēdzat kolekciju mainīt kā kopumu, darbus pārdodot un iegādājoties citus to vietā?

Nē, es vairāk esmu kolekcionārs – tādā tradicionālā izpratnē. Jā, dažkārt var gadīties pieļaut kļūdu un tad pieņemt lēmumu par darba pārdošanu – ar to viss ir kārtībā. Bet pat, ja esi kļūdījies, tas darbs aizvien ir daļa no kolekcijas un dažkārt ir vērts to tur paturēt.

Reizēm mākslinieks savā darbībā var izmēģināt ko jaunu, bet tad apstāties un atgriezties pie jau aizsāktā, un šis darbs būs liecība par to, ka viņš bija mēģinājis iet citā virzienā. Tā ir iespēja redzēt mākslinieka radošo darbību attīstībā, un ir vērts to paturēt.

Savai bijušajai draudzenei, kura ir māksliniece, mēdzu sacīt, ka, veidojot kolekciju, es savā ziņā esmu mākslinieks. Kolekcija nav tikai par vākšanu un krāšanu, tā ir arī par radīšanu. Viņa, būdama māksliniece, man īsti nevēlējās piekrist. Cilvēki aizvien domā, ka turīgs cilvēks nevar būt mākslinieks, tātad kolekcionārs nevar būt mākslinieks. Es ticu, ka var gan!

Minējāt mākslinieka darbības virzienu maiņu... Vai mēdzat sekot mākslinieka attīstībai, kolekcijā veidojot pilnu viņa radošās darbības ainu?

Ne sevišķi. Padziļinātā kolekcionēšana nav mana lieta, jo uzskatu, ka pārsvarā māksliniekiem ir viens vai divi galvenie idejiskie virzieni. Nevis desmit. Un viņš strādā ap šo vienu vai divām idejām – attīsta tās, paplašina, reducē. Es cenšos iegādāties vienu labu darbu, kas reprezentētu šo ideju, vai divus. Un, ja man ir viens izcils darbs, man nevajag desmit.

Tomēr – var būt izņēmumi. Kolekcija nav zinātniska sistēma, tā ir kaut kas dzīvs un personisks.

Ar to arī privātkolekcija atšķiras no muzeja kolekcijas...

Muzeju kolekcijas veidotas kā ļoti enciklopēdiskas. Enciklopēdiskas par kādu māksliniecisku virzienu, laika periodu un tā tālāk. Privātkolekcija ir momentuzņēmums. Neliela laika posma momentuzņēmums.

Es kolekcionēju no 1997. līdz 2014. gadam. Mana kolekcija ir šī laikposma un tajā notiekošā momentuzņēmums. Muzeji savas kolekcijas veido 50 un vairāk gadu ietvarā, un varbūt kādu dienu viņi vēlēsies aizpildīt kādu iztrūkstošu robu. Es negribu aizpildīt robu, es gribu veidot momentuzņēmumu.

Ko jūsu kolekcija stāsta par laiku, kurā dzīvojam?

Mmm... To jūs pasakiet man!

Man patīk izmantot Miras Rabelas sacīto: „Māksla ir valoda, kas atver tavu sirdi uz citādo”. Varbūt jokaini, bet tā ir mākslas definīcija. ‘Māksla ir valoda’, jo darbs runā, uzdod jautājumus, piesaista uzmanību. ‘Atver sirdi’ – māksla atver sirdi, jo tajā ir kas ļoti emocionāls, kas ārpus saprāta. Tā atver sirdi ‘uz citādo’ ar lielo ‘C’ – uz Citādo, kas ir jebkas, kas ir citādāks nekā es.

Veidojot kolekciju, es meklēju ko tādu, kas runātu ar mani par to, kas neesmu es pats.

Bieži kolekcionāri kolekcionē paši par sevi, nevis par citiem. Faktiski, viņi kolekcionē paši sevi. Kamēr manā kolekcijā ir daudz par citiem un citādo, jo es esmu ļoti zinātkārs un ieinteresēts, es vēlos uzzināt par pasauli, par cilvēkiem, par citām reliģijām, par citu seksuālo orientāciju... Par visu!

Un es ticu, ka laba māksla ir cieši saistīta ar konkrētajā laikā notiekošo. Piemēram, ja atskatāmies uz impresionismu... Monē uzgleznoja sauli tādu, kādu viņš to sajuta. Viņš uzgleznoja iespaidus, impresijas. Vārds ‘impresionisms’ arī cēlies no Kloda Monē gleznas „Impresija. Saullēkts” nosaukuma. Bet kas tajā laikā norisa sabiedrībā – bija industriālā revolūcija. Kāda bija industriālās revolūcijas ietekme? Pasaule kļuva ātrāka, un impresionisms savā ziņā ir par ātrumu. Tad mākslinieki gleznoja ātri un ārpus savām studijām. Un vēl impresionisms ir par darīšanu, ko vēlies. Monē kungs vienu dienu vēlējās uzgleznot to, ko viņš jūt. Pirms tam visi darīja to, ko no viņiem pieprasīja sabiedrība, un gleznoja tā, kā mācīja akadēmiskie priekšraksti.

Dadaisms bija tieša reakcija uz Pirmo pasaules karu – lielāko slaktiņu cilvēces vēsturē. Cilvēce jautāja – vai cilvēks ir jucis? Vai tiešām cilvēks spēj ko tādu nodarīt? Un citi sacīja, ka cilvēciskumam vairs netic, ka netic vairs kultūrai, ka vēlas radīt mākslu, kas tai uzspļautu! Un radīja nemākslu! Popārta saknes savukārt meklējamas patērētāju kultūrā...

Ja ielūkojamies mākslas vēsturē, tad redzam, ka māksla, ko atceramies šodien, vienmēr bijusi saistīta ar sociālekonomisko kontekstu. Es cenšos atrast mākslu, kas ir saistīta ar šodien aktuālo. Lai to darītu, pirms ko iegādājos, man ir jādomā par pasauli. Ko cilvēki 2100. gadā atcerēsies par 2010. gadu? Kas būs ierakstīts vēstures grāmatās?

Pirmā lieta ir globalizācija. Es atceros laikus, kas doties uz Krieviju, Ķīnu, Āfriku bija neiespējami. Jebkāda savstarpēja apmaiņa bija neiespējama. Šodien manā kolekcijā ir neskaitāmi mākslas darbi, kas nav no Rietumeiropas. Tajā ir māksla no Turcijas un māksla no Indonēzijas, tajā ir pārstāvētas daudz dažādas nacionalitātes. Šogad rūpnīcas lofta mainīgajā ekspozīcijā ir ne-Rietumu māksla – ne Eiropas, ne Amerikas. Telpās skatāma māksla no Tuvajiem un Tālajiem Austrumiem, Latīņamerikas, Centrāleiropas... Šajās pasaules daļās ir daudz labas mākslas!

Vēl viena lieta, ko atcerēsimies par šo laiku, ir informācijas tehnoloģiju attīstība. Tāpēc manā kolekcijā ir rodams daudz kas saistīts ar digitālo mākslu un internetu.


Nika Keiva Soundsuit Alēna Servē savrupnamā. Foto no personiskajiem arhīviem

Trešā tēmas ass manā kolekcijā ir minoritāšu problemātika. Ka dzīvot sabiedrībā kā minoritātei? Piemēram, Ēģiptē vēlēšanas tika rīkotas bez ēģiptiešu islāmiskās partijas līdzdalības, kura tika demokrātiski ievēlēta pirms tam. Bet demokrātija taču nav par vairākuma ievēlēšanu, demokrātija ir par to, kā tiek respektēts mazākums. Tās var būt politiskās, reliģiskās, seksuālās, rases minoritātes, bet, analizējot sabiedrību, man svarīgi ir redzēt, kā tā attiecas pret minoritātēm. Un manā kolekcijā klātesoši ir minoritāšu pārstāvju darbi, tāpat arī darbi, kuros tiek runāts par prostitūtām, atkarīgajiem, transvestītiem un veidu, kādā sabiedrība pret tiem attiecas.

Runājot par tēmām, kas caurvij manu kolekciju, svarīgi atcerēties, ka tās savstarpēji arī krustojas, satiekas, dažkārt nesatiekas nekad un ir absolūti atšķirīgas. Tāpat iespējams redzēt vairākus tēmu lokus vienā darbā un darbus, kas runā tikai par vienu tēmu.

Mana mākslas kolekcija runā arī par reliģiju. Mana pārliecība gan ir tāda, ka reliģija ir visu laiku sliktākais cilvēces izgudrojums. Un manā uztverē – tas ir absolūts izgudrojums! Cilvēks vienmēr ir baidījies no nāves, tāpēc tiecies izgudrot dzīvi pēc tās. Sagudrojot pēcnāves dzīvi, viņš sagudroja arī priesterus, kas nu katram izskaidros, kas darāms, lai pēcnāves dzīvi sasniegtu. Tā cilvēks devis varu arī baznīcai, taču baznīca, kā zināms, to izmanto dažādos veido.

Un Marksam bija taisnība, kad viņš sacīja, ka reliģija ir kā opijs. Tad, kad cilvēks atrodas supersūdainā pozīcijā – bez naudas, bērniem un mīlestības, ir ērti ticēt labākai rītdienai.

Jūs pēcnāves dzīvei neticat...

Ne sekundi! Es nomiršu, sapūšu, un ar to viss būs izbeigts.

Kādas reliģiskas vai antireliģiskas manifestācijas varam skatīt jūsu kolekcijā?

Viens no maniem mīļākajiem darbiem visā kolekcijā ir amerikāņu konceptuālās mākslinieces Barbaras Krūgeres darbs, kas saka „Dievs sūta gaļu un velns cep” (God Sends the Meet and Devil Cooks). Un pasakiet man, vai tā ir par reliģiju vai nav..?

Cilvēki... mēs visi esam eņģeļi, bet galu galā mēs pārvēršamies par briesmoņiem. Jūs varat būt briesmonis, es varu būt briesmonis... Cilvēkā vienmēr ir labais un ļaunais. Es esmu pārliecināts, ka katrai kvalitātei ir sava vajā puse un katrai vājajai pusei – sava kvalitāte. Un šis darbs runā par to, ka reliģija liek ticēt, ka katrs ir dievs un ļaunums neeksistē, bet, piedodiet, ļaunums ir katrā cilvēkā. Censties to aizmirst ir stulbi, tā tiek radīta izkropļota sabiedrība. Jebkurš var pieļaut kļūdas, bet tas nenozīmē, ka visi tāpēc kāps ellē.

Vai ir kas tāds, no kā savā kolekcijā cenšaties izvairīties?

Kas nav manā kolekcijā klātesošs – tā ir  glezniecība. Ja orientējaties mākslas vēsturē, sākat domāt, ko vēl kāds ar glezniecību varētu pateikt, kas vēl nav pasacīts. Turklāt agrāk to mākslinieki darīja daudz labāk.

Viss ASV mākslas tirgus šobrīd ir par un ap abstrakto glezniecību. Džeikobs Kasejs (Jakob Kassay),Oskars Murilo (Oscar Murillo) – tie ir superjauni puikas, kas pārdod savus darbus par vairākiem simtiem tūkstošu dolāru. Viņi ir abstrakcionisti. Un jaunie mākslas pircēji ar to ērti sadzīvo – abstraktā glezniecība ir par krāsu, par to, kā darbs labi saderēs ar dīvāniņu interjerā... Šāda glezniecība netraucē, apliecina statusu, kā arī dod iespēju spekulēt mākslas tirgū. Es tādu mākslu negribu!

Jūs sākāt kolekcionēt 90. gados. Kā kolekcionēšanas prakse ir mainījusies pa šo laiku?

Tas ir garš stāsts, un es atvainojos, ka aizvirzīšos no kolekcionēšanas, taču ir interesanti to izstāstīt.

Pirmkārt, jūs nevarat tā vienkārši nolemt kļūt par kolekcionāru. Vai nu jūs tāds esat, vai nekad par tādu nekļūsit. Manā skatījumā, būt kolekcionāram nozīmē būt monētas otrai pusei – šī otra puse ir mākslinieks. Māksla nav tikai kas tāds, kas priecē bagātniekus. Tai visā sabiedrībā ir ļoti būtiska loma. Kāda tā ir? Mākslai ir jāuzdod pareizie jautājumi!

Kāpēc māksla Krievijā šodien ir tik nežēlīga? Tik brutāla? Puiši no Voina, Pussy Riot un tā tālāk... Kāpēc Krievijā māksla ir par pautu pienaglošanu pie Sarkanā laukuma bruģa? Tāpēc, ka tāda ir sabiedrība! Un pie tās ir jāvēršas ar tiem pašiem līdzekļiem! Ja jūs uzzīmēsiet jauku bildīti – nevienu Krievijā tas neinteresēs. Jūs to varat darīt, bet, piedodiet, tad jūs neesat mākslinieks, jo nerunājat par apkārt notiekošo. Māksla ir medijs. Tai sabiedrībā ir spēks.

Prese un televīzija šodien ir miruši mediji. Tie ir tik atkarīgi no reklāmas, ka ražo tikai to, ko redz par labu esam reklāmas pārdošanai.

Televīzija ir mirusi, jo tā ir piekritēja vieniem vai otriem – Fox News jums stāstīs par labējo politiku ASV, kamēr CBS par kreisajiem. Krievijā tāpat. Ieslēdziet valsts televīziju un tajā Putins ir dievs, kamēr kādā nelielā interneta blogā – ļaunākais cilvēks uz zemes virsas. Un varbūt abiem nav taisnība, un varbūt ir vidusceļš, taču par to neviens nerunā. Kad mums medijus vajadzētu visvairāk - viņu tur nav. Tad, kas vairs ir palicis – kas atvērs mūsu acis? Kino arī ir gandrīz miris, jo producēšanas izmaksas ir tik augstas, ka neviens vairs nevar atļauties radīt neatkarīgo kino. Kas mums ir atlicis? Māksla!? Ziniet, māksla! Es esmu pārliecināts, ka tai ir šī pozīcija.

Jūs jautājāt, kas ir mainījies… Šodien daudzi mākslinieki ir luksusa preču ražotāji tā vietā, lai būtu ideju paudēji. Laikā, kad neviens daudz par mākslu neinteresējās, – lielākā daļa mākslinieku bija ideju radītāji. Gadījumā, ja tie bija luksusa preču ražotāji, protams, tie piesaistīja cilvēku uzmanību, bet neviens neiedomājās tos aicināt, piemēram, uz Venēcijas biennāli.

Man labs mākslinieks, pirmkārt, ir salauzta mašīna, viņš nav normāla persona. Viņš ir citāds. Viņš redz pasauli citādāk, kā tūkstotis citu cilvēku no rīta ceļā uz darbu. Tas, ko viņš redz, sāpina viņu, jo – kā tas nākas, ka viņš redz, bet visi citi nē. Un viņš sēž kā uz adatām, lai kaut ko ar to visu pasāktu, tāpēc viņš sāk radīt darbus, kas paustu viņa sajūtas... Pārējie tikmēr domā – viņš ir jucis, kāpēc viņš runā par ekoloģiju, kāpēc viņš kritizē labo Putinu... Liela daļa nesaprot, ko mākslinieks dara! Izņemot dažus... Un tie ir kolekcionāri. Jo arī kolekcionāri – viņi ir traki un jukuši. Visi kā viens! Viņi ir ļoti savādi.


Tomasa Hauzego skulptūra Minotaur I, 2009. Publicēts ar galerijas Xavier Hufkens un mākslinieka atļauju

Es pirkšu mākslinieka darbu tad, kad neviens cits to negribēs, jo es viņu sapratīšu. Pērkot es došu māksliniekam iespēju dzīvot. Redziet, šo lielo skulptūru – tas ir Tomass Hauzego (Thomas Houseago), viņš ir anglis un tagad strādā ASV. Es nesen viņu satiku, un viņš atkal izteica pateicību beļģu galerijai Xavier Hufkens, kas savulaik viņu saveda kopā ar kolekcionāriem. Šodien viņš ir superstārs! Kolekcionāri palīdz māksliniekiem iemantot atpazīstamību, citādi viņi nomirtu tā arī neatklāti. Šī sasaiste māksliniekam ar kolekcionāru ir tas, ko saucu par monētas divām pusēm. Tās abas ir atšķirīgas, bet viena otrai tik ļoti nepieciešamas.

Tātad kas ir mainījies? Uz skatuves ir parādījušies vienkārši pircēji. Es tos saucu par ‘mākslas iepircējiem’ nevis ‘kolekcionāriem’. Tie ir parādījušies, jo mākslu pirkt mūsdienās – tas ir cool. Taču viņi ne nieka nezina par mākslu, neko no tā, ko tikko jums skaidroju. Galu galā viņi pērk tikai, lai apstiprinātu savu piederību statusa grupai.

Tikko varējām skatīt artnet News 20 inovatīvāko kolekcionāru izlasi. Ticu, starp tiem divdesmit bija arī kāds ‘mākslas iepircējs’... Taču kāds būtu jūsu kolekcionāru saraksts?

Par artnet News sarakstu jau izteicos savā Twitter kontā. Tur ir daži labie puiši, bet nolikt viņiem līdzās Baibakovu ir diezgan stulbi. Un Teo Dandžumu topa augšgalā...

Protams, es nepazīstu visu pasauli, bet cilvēki, kas ir supervizionāri noteikti ir Čārlzs Sāči, Mira Rabela, Haralds Falkenbergs. Francijā... ļaujiet man padomāt... neviens! Vācija – Ingvilda Geca, Itālija – Patrīcija Sandreto Re Rebaudengo, lai gan viņas kolekcijā ir elementi, par kuriem neesmu drošs, bet, jā, uzskatu, ka viņa ir laba kolekcionāre. Tad ir jauniņā Jūlija Stošeka, bet neesmu vēl pārliecināts – es viņu vēroju. Kas vēl? [Fransuā Anrī] Pino, protams, bez šaubām ir izcils kolekcionārs! Viņi visi sistēmai ir devuši ko jaunu.

Pirmajās Frieze meses atklāšanas minūtēs White Cube galerija pārdeva Demjena Hērsta zivi formaldehīdā Because I Can't Have You I Want You (1993) par četriem miljoniem mārciņu...

Tā bija pārdota jau pirms tam! Neticiet visām tām valodām! Mākslas meses ir mārketinga mašinērija. Tajās tiek strādāts uz to, lai atstātu iespaidu. Pat, ja galerija nepārdos neko, viņi to neteiks – lai kas arī nenotiktu, viss būs ‘super super’!

Katra galerija pirms katras meses tādiem kolekcionāriem kā man visu informāciju atsūta jau iepriekš. Es pārzinu mesi jau divas nedēļas, pirms tā ir sākusies. Ja mani kas interesē, es noskaidroju cenu un nopērku jau pirms tam. Galerija darbu aizvien izstādīs mesē, bet tas jau būs pārdots.
Neesiet naivi! Tā ir mārketinga mašīna!

Vai viss šis cirks nemazina mākslas vērtību?

Jā, mākslas kulturālo vērtību.

Es vēlos atzīmēt, kas pastāv atšķirība starp mākslas kulturālo un komerciālo vērtību. Kulturālā vērtība nosaka to, ka mākslas darba vieta ir muzejā, kamēr komerciālā to, ka tas tiks pārdots pat 200 000 dolāru. Vairāku tūkstošu dolāru vērtā mākslas darba kulturālā vērtība visbiežāk ir nulle.


Alēns Servē mākslinieku dueta Gilberta un Džordža darba Tree Naked (1991) priekšplānā. Foto: Patrick Messina

Kur jūs mēdzat mākslu iegādāties?

Ja saprotiet, kā tas notiek mākslas pasaulē, tad ziniet, kas notiek, kad mākslinieks tiek uzaicināts izstādīties muzejā... Viņš ir pārlaimīgs un izmanto šo iespēju, radot tik labus darbus, cik vien spēj. Es muzejā šos darbus noskatu. Redzu, stāv rakstīts – šis ir galerijas īpašums, šis vēl pieder māksliniekam... Es sazinos ar viņiem, noskaidroju cenu, vienojos, un principā var sacīt, ka mākslu es iegādājos muzejā! Tā es iegūstu labākos darbus no labākajiem māksliniekiem.

Kāds ir jūsu viedoklis par mākslas pirkšanu internetā?

Nevaru iedomāties, ka es nepazīstamu mākslinieku pirktu internetā. Bet es varētu pirkt zināma mākslinieka darbu, ko esmu jau redzējis. Jo visupirms man vajag izjust emocijas, ko izraisa fiziska saskare ar darbu.

Kas attiecas un informāciju – tas ir fantastiski! Var sērfot un atrast daudz lielisku lietu no Indonēzijas līdz Latvijai. Var ko noskatīt un lūgt, lai galerija to paņem līdzi, piemēram, uz kādu gadatirgu. Ja redzēšu to dzīvē un tas man patiks – nopirkšu.

Vēlētos pievērsties mākslas un sociālo platformu (Pinterest, Facebook, Picasa, YouTube) attiecībām...

Jūs aizmirsāt vienu! Pašu svarīgāko – Instagram! Tas ir vesels pašpietiekams mākslas tirgus. Mākslinieki pārdod pa taisno no Instagram.

Kā, jūsuprāt, sociālie mediji ietekmē mākslas uztveri?

Tie spēlē būtisku lomu mākslas atpazīstamības veicināšanā. Šī brīža sistēma ir balstīta galerijās, bet galerijas neveicina cilvēku vēlmi izzināt, savā ziņā pat atbaida. Tajās nav nekā draudzīga. Jūs zināt – cilvēki galerijā nemēdz būt jauki, viņi sēž aiz sava rakstāmgalda un uz jums pat nepaskatās. Jūs varbūt gribētu uzzināt ko vairāk, taču tur nav neviena, kas jums palīdzētu. Tad nu to izdara sociālie mediji. Un vairs nav nepieciešamības doties uz galerijām.

Bet katrai priekšrocībai ir savi trūkumi. Priekšrocība ir informācijas izplatība, trūkums ir tas, ka sociālie mediji kalpo masām... Atceraties, ko stāstīju par monētas divām pusēm? Diemžēl cilvēki nevēlas tikt iztraucēti, aizdomāties par dīvainā mākslinieka savādo vēstījumu, viņi vēlas mākslu, kas ir tāda kā viņi paši. Viņi vēlas ērtu mākslu. Un viņi to meklē Instagram.

Kad es pirmo reizi apmeklēju Venēcijas biennāli, es domāju – kas ir šī par traku vietu?! Viss šķita svešs. Svešs, mežonīgs, satraucošs... Kas man jādara, lai sāktu šo te visu izbaudīt? Labi, tagad tā ir mana teritorija, tagad es tur jūtos ērti un pērku divās sekundēs, jo jau pirmajā sekundē es saprotu – tā ir laba māksla vai nav. Tagad tā ir mana pasaule, bet ikdienas cilvēkam tā tāda nešķiet. Un viņš var izlemt nekad tur vairs neatgriezties, kaut viņu māksla aizvien priecē.

Tāpēc māksla ir brīnišķīga skola, prāta izglītošana – tā piespiež jūs nonākt vietās, kurās jūs dabiski nenonāktu. Ja jūs tās ienīdīsiet – ienīdīsiet arī mākslu. Bet šodien komerciāla tirgus apstākļos māksla, kas jums patīk, tiks jums piegādāta. Lielākais vairums mākslas, ko redzat sociālajos medijos, ir superkomfortabla, bet tā nav laba attiecībā uz izaicinājumu un iespēju atvērt jūsu sirdis. Sociālie mediji ir labi, bet tā nav izglītība.

Kas, jūsuprāt, liek pievērsties kolekcionēšanas kaislībai? Varbūt esat novērojis kādas vienojošas rakstura īpašības, apstākļus?

Varbūt savādi, bet savā ziņā es varu pateikt, ka jūs būtu lieliska kolekcionāre, jo, lai arī ko es jums skaidroju mākslas darbu priekšā, jūs uz tiem raudzījāties pati savām acīm. Jūs skatījāties uzmanīgi un pati savām acīm, ne manējām. Tas nozīmē, ka esat ieinteresēta, ka esat mākslas cilvēks. Bet ir tik daudz cilvēku, kuri paskatās piecas sekundes un jau dodas tālāk, lai atrastu ko tādu, kas viņiem patiks. Dodiet man divas stundas kopā ar cilvēku – un es pateikšu, vai viņš varēs būt kolekcionārs vai nē.