Mūsu laika kolekcija
Saruna ar Jūliju Stošeku – vienu no visaktīvākajām un slavenākajām time-based art kolekcionārēm
06/10/2014
Bija saulaina septembra diena. Vecrīga bija tūristu pilna, un gaisā virmoja gaidu un solījumu jutoņa. Ēkai, kurā atrodas Rīgas Mākslas telpa, mundrā solī tuvojās ļaužu grupa jaunas un elegantas sievietes vadībā. Laipna, pašpārliecināta un enerģiska – slavenā videomākslas kolekcionāre ar pasaules līmeņa krājumu – Jūlija Stošeka bija īsta savas komandas līdere. Viņa savulaik ieguvusi gana lietišķu izglītību, un, iespējams, tēvs – ievērojams vācu biznesmenis – cerēja, ka meita veidos karjeru tieši šajā jomā. Tomēr Jūlija izvēlējās citu savas dzīves vektoru un, jāatzīst, spējusi to realizēt ar īstu uzņēmējas ķērienu – pārdomāti un precīzi.
Viss mainījās kādā dienā Ņujorkā, kad 2003. gadā Gagosian Gallery viņa ieraudzīja Duglasa Gordona videoinstalāciju Play Dead Real Time – uz gigantiska ekrāna milzīgs, pelēks zilonis, uzfilmēts minimālistiskā abstrakti baltas zāles telpā, attēloja pats savu nāvi. Šī darba varenība un skumjas tik ļoti ietekmēja Jūliju, ka viņa pie ekrāna, skatot šo 20 minūšu filmu, pavadīja aptuveni trīs stundas. „Šis video tika pasniegts pavisam citādā formātā, nekādas līdzības ar visām tām daudzajām melnajām kastēm, ko biju redzējusi iepriekš,” vēlāk sacīja Jūlija. „Kopš tā brīža māksla un tās kolekcionēšana sāka formēt manu dzīvi.”
Tas patiešām ir skaists atskaites punkts, kas, jāteic, vistiešākajā veidā ir saistīts ar laiku. 20 minūtes un trīs stundas. Laiks ir nozīmīga komponente Jūlijas Stošekas kolekcijā, kurā apkopots jau vairāk nekā 600 darbu, – jo viņa pati savu vākumu dēvē par of the time-based art kolekciju. Laikā balstīta vai ar laiku operējoša māksla – no vienas puses, no otras – videoārts un mediju ārts – formāti, kuros māksla zināmā mērā ir process, kur svarīgs sākuma un beigu moments, ienākšana un atrašanās tajā. Jo videodarbu nav iespējams pa īstam novērtēt, uzmetot tam īsu skatu, video vienmēr no mums prasa zināmu laiku, ko esam vai neesam gatavi tam veltīt. No otras puses, šāda veida māksla ir arī mūsu laika un laikmeta gara izpausme, kad videokameras ir gandrīz katrā ģimenē (tagad kamera ir iemontēta katrā viedtālrunī vai planšetē) un videoinstalācija ir kļuvusi par tik ierastu nodarbi kā pirms pāris gadsimtiem, piemēram, malkas skaldīšana. „Es vācu videodarbus, jo esmu pārliecināta, ka tas ir manas paaudzes medijs,” saka Stošeka. Tomēr ar visu savu globalitāti šis medijs izrādās diezgan ievainojams tā paša laika priekšā, jo videodarbi tiek uzņemti ar konkrētu tehniku, izmantojot noteiktas tehnoloģijas, kas ļoti ātri noveco un tiek aizstātas ar jaunām. Jūlija Stošeka kolekcionē ne tikai darbu oriģinālus, bet arī atbilstošu tehniku to demonstrēšanai – tā teikt, visu bloku kopā. Un, neapšaubāmi, šādai kolekcijai nepieciešama liela un pārdomāta telpa, kur ar vākumu varētu iepazīties ikviens interesents (dalīties, izstādīt šīs lietas – arī ir viens no pašiem būtiskākajiem šīs jaunās un ārkārtīgi mērķtiecīgās kolekcionāres mērķiem).
Tāpēc viņas dzimtajā Diseldorfā 2007. gadā tika atklāts izstāžu komplekss – kādā pārbūvētā bijušās fabrikas ēkā. Tagad šeit regulāri notiek tematiskas izstādes, parādot tos vai citus eksponātus no Jūlijas Stošekas kolekcijas. Videodarbi tiek izstādīti ne tuvu ne tikai Diseldorfā, daļa no tiem bija atvesti arī uz Rīgu, kur līdz 26. septembrim izstādē High Performance varēja apskatīt īstus viņas kolekcijas hedlainerus, precīzāk – krājuma mūsdienīgākās daļas pārstāvjus. Ar Jūliju sarunājāmies Rīgas Mākslas telpas zālē. Pēc tam, kad viņa ar kolēģiem bija apstaigājusi visu izstādi, pārliecinājusies un papriecājusies, ka ekspozīcija izskatās labi, apsēdāmies pie apaļā galda, kuru rotāja pāris pudeļu minerālūdens.
Izstādē High Performance Rīgas Mākslas telpā. Foto: Rīgas Mākslas telpa
Vai uzskatāt, ka video ir ne vien laikmetīgs, bet arī – pēc savas būtības – politisks medijs?
Pirmām kārtām video mani interesē kā sinestētisks medijs – te ir skaņa, kustīgs attēls, reizēm arī naratīva elementi. Ja runājam par šo darbu tematiku – ļoti bieži tas ir urbānisms, publiskā telpa, vides problēmas. Iespējams, moving image labāk par citiem atveides paņēmieniem atklāj politiskos apstākļus vai strāvas sabiedrībā, jo tas ir precīzāks un iedarbojas tiešā veidā. Nevaru runāt mākslinieku vārdā, bet domāju, ka iesaiste politiskajos aspektos vienmēr ir daļa no mākslinieka attīstības procesa un ir ļoti svarīgi noformulēt savu personīgo viedokli.
Vai jūs speciāli vācat šāda veida darbus?
Kolekcijai nav vienas galvenās tēmas. Kolekcijas koncepcija ir novilkt attīstības vektoru no 60. gadu sākuma, kad radās videomāksla, līdz mūsdienām. Tāpēc mani ļoti interesē jau ‘vēsturiski’ darbi , piemēram, Brūss Naumans, Gordons Mata-Klarks un Vito Akonči. Un man patīk šis nesenās pagātnes un laikmetīguma apvienojums. No otras puses – man ir interesanti sekot līdzi mākslinieka attīstībai ilgā laika periodā. Es nevēlos, lai manā kolekcijā būtu 100 šedevru, ko radījuši 100 dažādi mākslinieki. Ja mani interesē šis autors, cenšos izprast viņa radošo trajektoriju un izraudzīties dažādu periodu labākos darbus, lai varētu radīt vispārēju priekšstatu par viņa individuālo ceļu un pieeju. Kolekcijā nav dominējošās tēmas, es vēlos izveidot savdabīgu šī ļoti jaunā un mūsu acu priekšā augošā medija vēstures atveidojumu.
Foto: Rīgas Mākslas telpa
Ja savu kolekciju sākāt ar 60. gadu mākslu, gribu vaicāt, kā esat sev formulējusi – kur slēpjas atšķirība starp eksperimentālajām filmām, kuras jau pastāvēja pirms videomākslas, un šo mediju?
Neesmu tas cilvēks, kurš visu cenšas sašķirot pa kategorijām un plauktiņiem. Man bieži vaicā, kāda ir atšķirība starp kino, filmām, mūzikas videoklipiem un videomākslu. Man tas nav tik būtiski. Piemēram, Bjorka. Man kolekcijā ir viņas brīnišķīgais 3D mūzikas video no Encyclopedia Pictura. Uzskatu, ka tas ir mākslas darbs.
Man ļoti patīk jūsu kolekciju definējošais termins time-based art. Vai šī māksla spēj pateikt kaut ko jaunu un interesantu par pašu laiku?
Neapšaubāmi. Mēs dzīvojam digitālajā ērā, un laikmeta garam ir ļoti nozīmīga loma manā kolekcijā. Kopš laika, kad Gūtenbergs izdomāja grāmatu iespiešanu, cilvēces vēsturē nav bijis radikālāku pārmaiņu par digitalizācijas un interneta ieviešanu. Gan mūsu laikmeta ēteriskumu, gan mainību un tieksmi uz attīstību, manuprāt, vislabāk atklāj tieši kustīgais attēls. Turklāt man ir interesanti censties parādīt kopā savas paaudzes kultūras un emocionālo vēsturi. Lūk, kāpēc es vācu šos mākslas darbus.
Jūlija Stošeka. Foto: Şirin Şimşek
Video ir arī gana manipulatīvs medijs. Jūs varat ar attēlu veikt tūkstošiem dažādu operāciju un manipulāciju.
Jā! Par laimi! (Smejas.) Un tas padara to interesantu.
No otras puses – tas droši vien arī ir saistīts ar jau minēto laikmeta garu – kad viss mums apkārt ir ļoti manipulatīvs.
Protams, videomāksla to gan izmanto, gan kritizē. Es pilnībā piekrītu jums.
Kādas ir jūsu personiskās attiecības ar video kā tehnoloģiju un daļu no mūsdienu dzīvesveida?
Es piedzimu 1975. gadā un uzaugu video un MTV laikmetā, manam tēvam vienmēr ir patikušas jaunās tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas, tāpēc mums, protams, mājās bija videokamera. Ļoti daudz kas no manas personīgās dzīves ir iemūžināts video. Tas ir kaut kas ļoti tuvs un pazīstams un zināmā mērā līdzīgs man pašai – man patīk kustība, dinamika, tāpēc man ir tuvi kustīgie attēli.
Kas jūs pamudināja sākt veidot kolekciju?
Es dzīvoju Ņujorkā un studēju biznesu un ekonomiku, bet mani interesēja arī mākslas pasaule. Reiz iegāju kādā galerijā un ieraudzīju pirmo videoinstalāciju savā dzīvē. Tas bija Duglasa Gordona darbs, kurā zilonis attēlo pats savu nāvi, – trīs kanālu instalācija Play Dead Real Time. Es pie tās pavadīju vairākas stundas. Tas bija ļoti iespaidīgs moments, kas atstāja dziļu ietekmi uz mani un manu lēmumu pievērsties kolekcionēšanai. Bet mani ir iespaidojuši arī citi kolekcionāri. Piemēram, Harolds Flakenbergs no Hamburgas un Ingvilda Geca no Minhenes – viņa bija viena no pirmajām kolekcionārēm sievietēm un pirmā sāka vākt time-based media. Savu kolekciju viņa vēlāk nodeva muzejam.
Vai jums ir kāda īpaša interese par to, ko dara mākslinieces, par feminisma mākslu?
Nedomāju, ka tā būtu prioritāte. Mani interesē māksla pati par sevi, bez piesaistes tās radītāja dzimumam. Lūk, tikko rādījām Ellenas Stērtevanas ekspozīciju, rīt atklājam Elizabetes Praisas izstādi, un nākamā ieplānota Triša Donelija, lai arī – tā drīzāk ir sagadīšanās.
Ja palūkojamies žanra vēsturē, tad 60. gados lielākā daļa pirmo videomākslas darbu ir ierakstītas performances, kas pirmām kārtām saistījās ar ķermeni un ķermeniskumu, un daudzas no tām ir taisījušas tieši mākslinieces sievietes, kam šī tematika bijusi ļoti svarīga un interesanta. Respektīvi, žanram vēsturiski piemīt zināma feministiska nokrāsa. Bet, kā jau teicu, es priekšroku dodu mazāk ‘kategoriskai’ domāšanai.
Jūs ne tikai kolekcionējat šo mākslu, bet arī saglabājat to nākotnes skatītājiem...
Jā, konservācijas un saglabāšanas jautājums kolekcijai ir ļoti svarīgs.
Tas prasa daudz pūļu un finanšu ieguldījumus. Bet mēs ne tikai saglabājam, bet arī aktīvi rādām šo mākslu. Diseldorfā pastāvīgi notiek izstādes, kur dažādos veidos un dažādās kompozīcijās pārstāvēti kolekcijas darbi. Turklāt darbi un izstādes ceļo un tiek rādīti dažādās vietās un kontekstos – kā, piemēram, šeit Rīgas Mākslas telpā. Man kolekcionēšana ir ne vien mākslas pirkšana, bet arī tās parādīšana publikai. Esmu ļoti priecīga, ka tagad mēs esam Latvijā un šos darbus redz pilnīgi jauna auditorija. Un es ceru, ka tie šiem cilvēkiem kļūs par jaunu kultūras pieredzi.
Videopastaiga pa izstādi High Performance Rīgas Mākslas telpā
Daudzi kolekcionāri stāsta par savām ļoti personiskajām attiecībām ar to vai citu savas kolekcijas priekšmetu. Vai tas ir raksturīgi arī jums?
Man ir ļoti personiskas attiecības ar ikvienu savas kolekcijas darbu. Teiksim, šeit, Rīgā, ir izstādīts Ārona Janga darbs ar motociklu, kas visu laiku griežas uz vietas un gāzē. Tā nosaukums ir High Performance, un tas ir kļuvis par visas izstādes nosaukumu. Tas ir pirmais videodarbs, ko ieguvu savā īpašumā. Un tādas ir manas attiecības ar visiem darbiem – dažkārt tas ir saistīts ar kaut kādām brīnišķīgām situācijām mākslinieka studijā, dažkārt – ar kādu galeriju, pilsētu vai vietu. Protams, nav jau tik viegli uzlikt trīs kanālu videoinstalāciju sev mājās. Lai gan daži videodarbi tieši šādā veidā ir instalēti manā dzīves telpā. Protams, tas ir mazliet citāds kolekcionēšanas veids nekā krāt gleznas vai porcelānu.
Kā tas atšķiras no tradicionālākas kolekcionēšanas?
Ļoti daudz pūliņu prasa darbu eksponēšana. Pārvadāt tos ir samērā viegli, jūs vienkārši ņemat līdzi diskus ar videoierakstiem. Bet izstādīt tos piemērotā telpā, ar pareizu skaņu – tas ir diezgan sarežģīti un prasa laiku un pūliņus gan plānojot, gan realizējot. Varbūt tāpēc ne tik daudz privāto kolekcionāru aizraujas ar šo mediju – atšķirībā no muzejiem, kas katru gadu iepērk šādus darbus. Bet mani tas nemulsina.
JULIA STOSCHEK FOUNDATION ēka. Publicitātes foto
Droši vien, ir svarīgi radīt tādus apstākļus, lai skatītājam būtu ērti uzkavēties pie videoinstalācijas, pavadīt ar to laiku. Šādā ziņā ir interesanti uzzināt sīkāk par jūsu izstāžu kompleksu Diseldorfā.
Tas tika atklāts 2007. gadā vecā fabrikas ēkā, kas būvēta 1907. gadā. Lieliska industriāla celtne. Tajā mums ir divi izstāžu telpu stāvi, pagrabā ierīkota īpaša skatīšanās zāle. Ir arī 16 milimetru projekciju zāle, un plānojam ierīkot vēl vienu. Mums ir bibliotēka, birojs. Ieeja uz mūsu ekspozīcijām ir bez maksas. Un man tas ir ļoti svarīgi. Ekspozīcijas ir apskatāmas katru sestdienu un svētdienu. Ir īpašas ekskursijas ar gidiem, un tas arī ir bez maksas.
Kolekcionēšana, protams, ir saistīta ar mākslas tirgu, ar darbu vērtību un cenu. Vai, jūsuprāt, videomākslas darbu vērtība nākotnē pieaugs?
Kā jau teicu, esmu studējusi biznesu un ekonomiku. Un šī puse man ir pilnībā skaidra. Bet maniem ieguldījumiem kolekcijā kā investīcijām nav būtiska loma. Es savu kolekciju gribu izveidot kā kaut ko holisku un pilnīgu, nevis pēc laika pārdot kādu tās daļu. Neesmu dīlere, es netirgoju šīs lietas. Neapšaubāmi, šedevru cenas aug. Piemēram, Metjū Bārnija darbiem. Tomēr tās nav tādas cenas, kas nāk prātā, domājot par Džefa Kūna un Demjena Hērsta darbiem. Par laimi!
Time-based art nemaz nav tik populāra otrreizējā tirgū, tā nav tā izplatītākā sfēra investīcijām un spekulācijām.
Bet esmu dzirdējis, ka Gagosian Gallery jums ne tik sen ir piedāvājusi nopirkt to pašu Duglasa Gordona darbu ar ziloni par diezgan fenomenālu summu...
Jā, viņi acīmredzot ne reizi vien ir dzirdējuši manus izteikumus par šo darbu un tā nozīmīgumu manās acīs. Un man tika piedāvāta kaut kāda papildversija par ļoti pamatīgu summu. Bet es to nenopirku. Es sekoju tam, kur šis darbs tiek izstādīts, un varu vienkārši aizbraukt un paskatīties. Tas jau tik un tā dzīvo manā galvā. Un sirdī. Man nevajag tam tērēt miljons dolāru, un es to nedarīšu. Īpašumtiesības uz savas kolekcijas visnozīmīgākajiem darbiem esmu nodevusi MoMA. Kamēr esmu dzīva, tie ir manā kolekcijā, es tos izlieku apskatei, bet tas nav mans īpašums. Un man tas nav tik svarīgi.
Ko kolekcionēšana ir ienesusi jūsu dzīvē, jūsu dzīvesveidā.
Ļoti personisks jautājums… (Smejas.) Ziniet, esmu ļoti emocionāls cilvēks, entuziasts, un es domāju, ka tas ir mans liktenis. Ko tur vēl piebilst?! (Smejas.) Mīlu šo mākslu un esmu vairāk nekā laimīga, ka kolekcija eksistē un par to rūpējas tik lielisks kolektīvs. Esmu ļoti laimīga. Un man ļoti patīk parādīt šīs lietas un redzēt skatītāju interesi – kā tas bija Budapeštā vai Kijevā pirms pāris gadiem, kur mana ekspozīcija bija gada izstāde – to apmeklēja 2000 cilvēku dienā. Ļaudis stāvēja rindā, lai to redzētu.
Māksla raida brīvības un neatkarības signālu – un man tas ir svarīgi. Tāpēc bija ļoti savādi sastapties ar cenzūras mēģinājumu no Manifesta rīkotāju puses Sanktpēterburgā. Problēmas radās ar Marinas Abramovičas Art Must Be Beautiful. Artist Must Be Beautiful – šis darbs ir saistīts ar performanci un mākslinieka ķermeni. Un viss tikai tāpēc, ka ir iesaistīts kailums. Bet, ja pastaigāsiet pa Ermitāžu, tad jūs tur sastapsieties, piemēram, ar Rubensa darbiem. Un visām pārējām kailajām figūrām, kas dara visu, ko vien vēlas. Tomēr aizliegums neļauj redzēt kailumu darbos ar kustīgo attēlu vai fotogrāfijā. Bet tas bija Krievijā. Te, Latvijā, mēs ne ar ko tādu neesam saskārušies.
Jesper Just. Something to Love. 2005. Kadrs no video
Ja video tiek pakļauts cenzūrai un tiek aizliegts, tas nozīmē, ka tam vēl aizvien piemīt brīvdomības potenciāls?
Jā, protams. Un man tas ir svarīgi.
Tā mēs līgani apmetām loku un būtībā nonācām atpakaļ pie pirmā intervijas jautājuma. Paldies par sarunu!
Paldies!
