“Kolekcija ir dzīva”
Intervija ar spāņu mākslas kolekcionāru un SWAB mākslas meses vadītāju Hoakinu Djesu-Kaskonu Barselonā
02/06/2014
Aizvadītajā nedēļā Arterritory.com paspārnē klajā nācis pavisam jauna žurnāla “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” pirmais numurs, kurā publicēta šī un vēl desmit intervijas ar Eiropas vadošajiem laikmetīgās mākslas kolekcionāriem.
Patlaban visas sarunas lasāmas arī portālā: ar Peteru Stūrdālēnu (Oslo), Daki Joannū (Atēnas), Kristianu Ringnēsu (Oslo), Ingvildu Gecu (Minhene), Dimitri Daskalopūlu (Atēnas), Lučano Benetonu (Treviso), Nikiju un Robertu Vilsoniem (Edinburga), Izabellu un Žanu Konrādu Lemetriem (Parīze), Patrīciju Sandreto Re Rebaudengo (Turīna) un Haraldu Falkenbergu (Hamburga).
Līdz otrdienas, 3. jūnija, vakaram piedalies konkursā #LasuArterritory un laimē Arterritory 6 izdevumu komplektu! Pasteidzies!
Swab ir ne tikai patlaban vienīgā laikmetīgās mākslas mese Barselonā, tā ir arī vienīgā pasaulē, kuru vada kolekcionārs – Hoakins Djess-Kaskons (Joaquín Diez-Cascón). Spāņu arhitekts un mākslas mīļotājs to nodibināja 2006. gadā kopā ar vēl diviem arhitektiem – savu meitu Marinu Djesu-Kaskonu (Marina Díez-Cascón) un kolēģi Fernando Rialu (Fernando Rial). Pirmā Swab mese notika 2007. gadā ar mērķi radīt Spānijas ekvivalentu Bāzeles Volta vai Ņujorkas Pulse mākslas tirgiem. Turklāt Swab atdeva Barselonai savu mākslas gadatirgu, kopš 2003. gadā pēc astotās norises reizes darbību bija pārtraucis Artexpo.
Savu kolekcionāra redzējumu Djess-Kaskons iemieso meses koncepcijā: uzsvars likts uz “uzlecošajiem” (emerging) māksliniekiem un jaunajām galerijām, tādējādi daudzveidojot pasaules mākslas gadatirgu piedāvājumu. Kā regulāram mešu apmeklētājam Djesam-Kaskonam garlaicīga šķita vienu un to pašu lielo vārdu klātbūtne galeriju stendos, tālab viņš nolēmis organizēt ko atšķirīgu. Tā teikt – no vienas kaislības dzima nākamā, tāpēc runāt par viņu kā kolekcionāru, nepieminot izauklēto Swab, ir neiespējami. Ar ticību ne tik daudz mākslinieka vārdam vai karjeras garajai astei, cik mākslas darbam Djess-Kaskons kolekcionē jauno autoru darbus un jau septiņus gadus Swab (mese nenotika vienīgi 2009. gadā) dod iespēju mazāk zināmām galerijām piekļūt mazliet tuvāk tirgus dzīslai, kas citkārt nav tik vienkārši, ņemot vērā mākslas tirgus “endogāmijas” tendences. Līdz ar 2011. gada mesi tika aizsākta jauna iniciatīva – MYFAF (My First Art Fair), konkursa kārtā sedzot visus izdevumus dalībai Swab tām galerijām, kas vēl nekad nav piedalījušās nevienā mākslas mesē.
Vēl viens no Swab mērķiem ir popularizēt mākslas pieejamību. Izrādot talantīgus, bet vēl jaunus autorus, kuru darbu cenas ir no pārsimt eiro, tiek veicināta jaunu, galvenokārt vietējo spāņu kolekcionāru interese. “Šie jaunie mākslas kolekcionāri ir fundaments, lai Spānijas mākslas tirgu uzturētu dzīvu un garantētu tā kontinuitāti,” uzsver Djess-Kaskons, kurš gan kā kolekcionārs, gan meses direktors nedzenas pēc trofejām, bet līdzīgi itāļu kolekcionāra Lučano Benetona pasaules mākslas kartēšanas kaislībai apliecina, ka laba māksla atrodama ne tikai citadelēs un ne tikai par astronomiskām summām.
Atbilstoši Swab tulkojumam no angļu valodas (uztriepe) mese tiek pielīdzināta vates kociņam, ar ko “uzsūkt” laikmetīgās mākslas paraugus no visas pasaules, cenšoties atklāt ko neredzētu. Šim nolūkam izveidota padome, kurā strādā mākslas meses Preview Berlin direktors Kristians Jarmušeks (Kristian Jarmuschek), Londonas galerijas New Art Projects vadītājs Freds Manns (Fred Mann), Buenosairesas galerijas Pabellón 4 Contemporary Artdirektors un kurators Nestors Zonana (Nestor Zonana) un Kristians Ērentrauts, kas Berlīnē vada savā vārdā nosauktu mākslas galeriju (Galerie Christian Ehrentraut). Padome ne vien izskata pieteikumus, bet arīdzan izvēlas virkni jauno galeriju, ko īpaši ielūgt.
Pirmajā mesē piedalījās 42 galerijas no 13 pasaules valstīm, un tā pulcēja 6000 apmeklētāju. Savukārt 2013. gadā, kas bija pirmā reize, kad mese notika nevis maijā, bet oktobrī, piedalījās 52 galerijas no 18 valstīm un to apmeklēja 15 tūkstoši cilvēku, kas ir līdz šim augstākais Swab rādītājs. 2014. gadāSwab notiks no 2. līdz 5. oktobrim.
Savu privātkolekciju, kas reģistrēta kā fonds Diezy7, Djess-Kaskons pieticīgi raksturo kā nelielu, kaut gan darbu precīzu skaitu nosaukt nevēlas. Sākotnēji viņu aizrāva katalāņu mākslinieki, pēcāk paplašinājis darbu klāstu ar Spānijas mūsdienu mākslu, līdz visu kolekciju pārdevis, lai sāktu veidot jaunu – daudznacionālu un iegādātos galvenokārt 20. gs. 70. un 80. gados dzimušu autoru darbus,. Jāpiebilst, ka mesē ik gadu notiek konkurss Swab Drawing Award, kura laureātu grafikas darbi tiek iegādāti fonda Diezy7 privātkolekcijai, tādējādi atkal apliecinot meses un kolekcijas visai ciešo saikni. Galu galā tieši fonds tiek minēts kā Swab dibinātājs, bet mese bieži vien ir vieta, kur Djess-Kaskons noskata savus nākamos pirkumus.
Kā zināmākos no savas kolekcijas mākslinieku vārdiem kolekcionārs izceļ Tal R (dzimis Izraēlā 1967. gadā, dzīvo Kopenhāgenā, viņu pārstāv prestižā Viktorijas Miro galerija Londonā), Polīnu Fondevilu (Pauline Fondevila;1972. gadā dzimusi franču māksliniece, ko pārstāv Barselonas galerija Estrany De La Mota), Inka Esenhaja (Inka Essenhigh; amerikāņu gleznotāja, dzimusi 1969. gadā, dzīvo un strādā Ņujorkā; darbi bijuši skatāmi Londonas Sāči galerijā, Teitā, Vitnijas muzejā Ņujorkā u. c.; pārstāv Viktorijas Miro galerija) un Metjū Ritčijs (Mathew Ritchie; britu mākslinieks, dzimis 1964. gadā, viņu pārstāv vairākas galerijas, tostarp Londonas White Cube).
Swab 2013 mākslas mesē Barselonā. Publicitātes foto
“Kolekcija ir dzīva,” uzskata Djess-Kaskons, jo tā mainās līdz ar kolekcionāru un atspoguļo dažādus viņa dzīves posmus. Māksla Djesu-Kaskonu pavadījusi jau kopš bērnības, kad ar iekrātu kabatas naudu mazais Hoakins apmeklējis Barselonas lielāko krāmu tirgu Mercat dels Encants un iegādājies kāda tobrīd labi zināma mākslinieka darbu katalogu, jo neko vairāk nav varējis atļauties, taču ar to pietika, lai iesētu sapni par kolekciju. Izvēloties studijas, viņšatradies dilemmas priekšā, jo vienlīdz vēlējies studēt gan mākslu, gan arhitektūru. Sākotnēji izšķīries par labu pirmajai, taču pēc gada secinājis, ka glezniecība viņam nepadodas, tādēļ mainījis studiju virzienu un kļuvis par arhitektu. Māksla kā aizraušanās allaž bijusi klātesoša.
Kad, satiekoties Barselonā, jautāju, kā privātkolekcija atspoguļo kolekcionāra personību, Djess-Kaskons aicināja atbildēt vienu no trim meitām, jau minēto Marinu Djesu-Kaskonu, kas ir Swab līdzdibinātāja: “Kolekcija ir metodiska, ja vadās pēc tēmām, taču tai piemīt nejaušības deva un mākslinieka dvēselei raksturīgais haoss. Daži darbi ir ļoti arhitektoniski un abstrakti, veidoti pēc ģeometrijas un matemātikas likumiem, kamēr citi – sirreāli un rosinoši. Es ticu, ka katrā arhitektā ir kaut kas no mākslinieka, un šī daļa cīnās ar ikdienas maizes darba realitāti un materialitāti. Visdīvainākie un iedvesmojošākie ir tie tēva kolekcijas darbi, kas apliecina viņa skaistuma ideālus. Mans tēvs ir klusējošs cīnītājs, un tāda ir arī māksla, ko viņš kolekcionē. Dažiem darbiem piemīt ļoti spēcīgs vēstījums, kas lēnām tevi ietekmē, liek domāt, nomoka, liek justies pat neērti. Domāju, ka tēvs vienmēr tiecas pēc attīstības, pārmaiņām un perfekcijas. Viņš vēlas būt nomodā un moži uzlūkot pasauli. Māksla, ko viņš kolekcionē, tā vai citādi viņu aizkustina. Reizēm es neizprotu, kāpēc viņam patīk kāds mākslas darbs, līdz viņš man paskaidro, un es uz līdzenas vietas tajā darbā iemīlos.”
Swab mākslas meses un tās biroja mītne atrodas Munžuika kalna pakājē t. s. Itālijas paviljonā, ko ieskauj vairākas 1929. gadā Barselonā notikušajai Expoizstādei radītas, nu jau emblemātiskas pilsētas atpazīstamības zīmes: iepretim ir Bauhaus lielmeistara, frāzes “mazāk ir vairāk” autora Ludviga Mīsa van der Roes projektētais Vācijas paviljons – arhitektūras modernisma esence (pēc izstādes nojaukts, bet 1987. gadā atjaunots), un līdzās mutuļo Maģiskā strūklaka (Font màgica de Montjuïc).
Kā sākāt kolekcionēt mākslu? Vai atminaties pirmo mākslas darbu, ko iegādājāties?
Jau zēna gados mani interesēja māksla. Kad mani bija 14, es pirku mākslinieku katalogus. Pirmo mākslas darbu iegādājos 30 gadu vecumā – tas bija katalāņu mākslinieka Žuana Pēres-Viladekansa (Joan-Pere Viladecans, dz. 1948) zīmējums.
Vai tiesa, ka vispirms jūs kolekcionējāt tikai spāņu mākslinieku darbus, taču vēlāk kolekciju pārdevāt, lai pievērstos dažādu valstu autoriem? Kālab jums bija svarīgi pārorientēties uz daudznacionālu plejādi?
Jā, tā ir tiesa. Man likās, ka mākslas kolekcijai ir jāatspoguļo internacionāla panorāma. Izvēlējos iegādāties vienaudžu darbus – vienalga, kādas nacionalitātes.
Swab 2013 mākslas mesē Barselonā. Publicitātes foto
Ieskicējiet Swab mākslas meses vēsturi! Kā trim arhitektiem ienāca prātā doma, ka jārada pašiem sava laikmetīgās mākslas mese?
Māksla ir mūsu kaislība. Pirms sākām Swab, daudz ceļojām, apmeklējot meses Bāzelē, Maiami, Ņujorkā, Berlīnē, Londonā, un bijām pārsteigti, secinot, ka Barselonai taču nekā tāda nav. Vēlējāmies ar savu pilsētu un tās viesiem dalīties rosinošajā pieredzē, ko guvām citvalstu laikmetīgās mākslas gadatirgos.
Izklausās tik tiešām neticami, ka Swab ir patlaban vienīgā laikmetīgās mākslas mese Barselonā. Kā jūs raksturotu mākslas dzīvi Spānijā?
Kaut arī Swab ir vienīgā laikmetīgās mākslas mese Barselonā, tā nav vienīgā Spānijā. Viens no smagsvariem starptautiskajā plānā ir Madrides ARCO. Man šķiet, ka šodien, iespējams, ekonomiskās situācijas dēļ mēs pieredzam unikālu radošuma mirkli, ko apliecina jaunu un ļoti interesantu spāņu mākslinieku parādīšanās, kuri izvērš veiksmīgu karjeru. Pateicoties viņiem, Spānijas māksla nākotnē iegūs pamanāmu vietu uz internacionālās skatuves.
Kālab nolēmāt Swab veltīt jaunajiem māksliniekiem? Emerging art is protagonist – tā skan viena no atslēgas frāzēm, kas lasāmaSwab mājaslapā. Kā jūs to komentētu?
Mēs vēlējāmies atvirzīties no mākslas teorijas un vairāk koncentrēties uz pašu mākslu. Emergent nozīme ir saistāma ar vārda etimoloģisko izcelsmi. Latīņu emergere nozīmē “no kaut kā iznākt vai atvirzīties un kļūt redzamam, pamanāmam”. Kā kolekcionārs es ļoti noguru, apmeklējot neskaitāmas mākslas meses un skatot vienus un tos pašus darbus, vienus un tos pašus māksliniekus. Tas nelikās jēgpilni. Ceļojumos daudz aizraujošāk bija apstaigāt vietējās galerijas, atklāt sev vēl nezināmus autorus, apmeklēt viņu darbnīcas un redzēt, kā mākslinieki strādā. Tieši tādu mākslu mēs vēlējāmies pārstāvētu savā mākslas mesē – pilnīgi jaunu, svaigu, iepriekš neredzētu. Gatavojoties pirmajai 2007. gada Swab mesei, apstaigājām galerijas nevis to statusa dēļ, bet piemeklējot konkrētu mākslinieku konkrētus darbus. Tāds joprojām ir Swab gars.
Ar jauno autoru darbiem nav tik viegli, jo nav daudz kritēriju, pēc kuriem vadīties, izdarot izvēli. Kā nekļūdīgi pamanīt potenciālu? Kas jums kā kolekcionāram palīdz uztrenēt aci?
Es ticu, ka vienīgais veids, kā uztrenēt aci, ir būt kontaktā ar mākslu – cik vien daudz tas ir iespējams. Pikaso savulaik teica, ka iedvesma eksistē, bet tā atnāks, kad smagi strādāsi. Man ir akūti svarīgi būt informētam, lasīt žurnālus, grāmatas, apmeklēt mākslas meses, galerijas, atklāšanas, mākslinieku darbnīcas, aprunāties ar citiem kolekcionāriem… Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka māksla man nav investīcija, tā ir narkotika, kas man nepieciešama, lai es justos dzīvs. Māksla ir vieta, kur varu atrast iedvesmu un motivāciju darbam ar manu otru kaislību – arhitektūru.
Kāds ir jūsu viedoklis par cilvēkiem, kas mākslu redz tikai kā interjera dekoru? Un ko jūs no savas profesionālās pieredzes varat teikt – kādi mākslas darbi ir pieprasītākie mūsdienu interjeros?
Mākslai jau vēsturiski ir bijušas attiecības ar interjeru. Es personiski daudz tuvāk izjūtu tādus darbus, kas ir kā saistīti vai speciāli radīti noteiktai arhitektūrai, piemēram, Djego Riveras freskas Rokfellera centrā Ņujorkā vai Mikelandželo darbi Romā. Māksla spēj aizpildīt tukšu telpu, līdz ar to ir tikai loģiski, ka tai ir īpaša vieta interjerā.
Domāju, ka agrāk vai vēlāk mākslas darbs var tikt uzskatīts par interjera elementu, bet nekad ne otrādi! Plaši izmantota ir abstraktā māksla un ģeometriskas formas, jo tās pieļauj lielāku brīvību, veidojot kopējo interjera ansambli.
Swab 2013 mākslas mesē Barselonā. Publicitātes foto
Kur jūs pats iegādājaties mākslas darbus? Vai esat ko pircis Swab mesē?
Es vienmēr pērku galerijās un mākslas mesēs. Un jā, protams, arī Swab.
Ir nerakstīta prasība, ka izcilās kolekcijās jābūt iekļautiem lielajiem vārdiem… Kā jūs ar to sadzīvojat, kolekcionējot jaunu, vēl plaši nepazīstamu mākslinieku darbus?
Nekad neesmu izlicies, ka kolekcionējot dzītos pēc “lielajiem vārdiem”. Man svarīgi ir darbi, kas man liek kaut ko just.
Vai varat no savas kolekcijas izcelt kādus autorus, kas jums ir īpaši?
Visi mākslinieki, kuru darbi ir manā kolekcijā, man vienlīdz svarīgi. Katrs glabā kādu īpašu atmiņu, ir saistīts ar konkrētu mirkli. Protams, daži ir vairāk zināmi arī starptautiski. Starp tādiem varu izcelt Tal R, Polīnu Fondevilu, Inku Esenhaju, Metjū Ritčiju un Marku Tikneru (Mark Tickner).
Kādas ir emocijas, papildinot kolekciju ar ko jaunu?
Pārsteigums, atklājot mākslas darbu, kas pamodina manī kādas jūtas. Arī mokas, cenšoties to iegūt. Visbeidzot, ja ir bijusi iespēja darbu iegādāties, seko bauda būt tā īpašniekam.
Māksla atšķirībā no mums ir nemirstīga. Vai esat domājis, kas ar privātkolekciju notiks pēc jūsu nāves?
Tik tiešām delikāts jautājums. Jebkurā gadījumā noteikti nevēlos, lai mana kolekcija nonāktu kāda muzeja noliktavā. Daudz jēdzīgāk šķistu nākotnē pārdot visus tos kolekcijas darbus, kuri neatrodas mājās, un par iegūto naudu izbaudīt dzīves nogali.
Kur jūs glabājat savu kolekciju? Būt kolekcionāram nozīmē ne tikai atļauties iegādāties mākslas darbus, bet arīdzan atļauties nodrošināt tiem nepieciešamo vietu un apstākļus. Ko esat iemācījies no savas pieredzes?
Patlaban kolekcija ir sadalīta starp mājām un biroju. Pirmo reizi iegādājoties mākslas darbu Ņujorkas galerijā, tas tiešā ceļā nonāca noliktavā, kas man toreiz piederēja, un es sapratu, ka tā būs problēma. Tajā mirklī mana kolekcionēšana pārvērtās par glabāšanu, un to es noteikti nevēlējos.
Hoakins Djess-Kaskons ar vienu no kolekcijas darbiem: Clare Woods. The Manster. 2004. Publicitātes foto
Viens no Swab mākslas meses uzstādījumiem ir lauzt priekšstatu par mākslas pasauli kā elitāru, tā vietā padarot to pēc iespējas pieejamu. Vai arī kolekcionāra atbildība ir savu privātkolekciju darīt sabiedrībai pieejamu?
Protams! Esmu rīkojis izstādes vairākās Barselonas mākslas telpās, un darbu izlase divreiz ir parādīta Swab mākslas mesē.
Swab ik gadu rīko īpašu programmu jaunajiem kolekcionāriem. Kāds būtu jūsu labākais padoms un iedrošinājums? Kālab būt par kolekcionāru ir tā vērts?
Es mudinātu cilvēkus kolekcionēt tikai tad, ja viņi to tik tiešām vēlas, nevis meklējot veidu, kā stiprināt sociālo statusu. Iesaku kolekcionēt ar kaisli, balstoties uz emocijām, jūtām un instinktiem.
Kāda būtu pasaule bez mākslas?
Pagalam pelēka un auksta vieta.
Žurnālu “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” var iegādāties Rīgā: izdevniecības “Neputns” veikalā, izstāžu zālē Arsenāls, Dizaina un dekoratīvās mākslas muzejā, galerijā “Istaba”, Niceplace Mansards, Robert Books Riga un “Vīna Studijas” filiālēs Elizabetes, Stabu un Audēju ielā, kā arī rotu mākslas galerijā “Putti”. No jūnija vidus žurnāls būs pieejams arī Narvesen kioskos. Izdevuma cena – 9.99 eiro. “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” angļu izdevums būs iegādājams arī Baltijā, Skandināvijā un atsevišķās Eiropas pilsētās.
