Dimitris Daskalopūls. Foto: Trevor Leighton

“Mana kolekcija ir krātuve” 2

Intervija ar grieķu kolekcionāru un vienu no ietekmīgākajām personībām šībrīža mākslas ainā – Dimitri Daskalopūlu

Intervē Una Meistere, www.anothertravelguide.com
18/04/2014

Grieķu kolekcionārs Dimitris Daskalopūls (Dimitris Daskalopoulos) pazīstams ne tikai kā īpašnieks vienai no mūsdienu konceptuāli spēcīgākajām laikmetīgās mākslas kolekcijām, bet arī kā viena no ietekmīgākajām personībām šībrīža mākslas ainā kopumā. Vizionārs un filantrops, kas darbojas Solomona R. Gugenheima fonda padomē, Ņujorkas Jaunā muzeja (New Museum) un Tate International starptautiskajās padomēs. Viņš ir arī Londonas Vaitčepelas galerijas (Whitechapel Gallery) Nākotnes fonda dibinātāju partneris. 2013. gadā kolekcionārs izveidoja bezpeļņas kultūras organizāciju NEON (no grieķu neos – jauns), kuras mērķis ir atbalstīt un veicināt laikmetīgās mākslas aktivitātes Grieķijā, jo īpaši Atēnās.

Kaut arī Daskalopūla vairāk nekā 500 vienību lielā kolekcija, kurā pārstāvēti 170 grieķu un cittautu mākslinieku darbi, varētu šķist īstena Who is Who mākslas pasaulē (Marina Abramoviča, Roberts Gobers, Demjens Hērsts, Luīze Buržuā, Metjū Bārnijs, Martins Kipenbergers, Anete Mesanžē, Mona Hatuma, Brūss Naumans, Ernesto Neto u. c.), viņš nekad nav piederējis pie tiem, kas kolekcionē trofejas. Daskalopūla kolekcijas konceptuālo pamatu iespaidojuši grieķu filosofa Nika Kazantzaka (Nikos Kazantzakis) darbi, kurš runā par dzīvi kā “mirdzošu intervālu” starp piedzimšanu un nāvi. Un tās centrā ir cilvēka ķermenis – “kā kreativitātes avots un eksistenciālās, sociālās un ideoloģiskās cīņas ietvars”. Lielākā daļa kolekcijas darbu ir apjomīgas instalācijas un skulptūras, taču tajā pārstāvēti arī zīmējumi, kolāžas, filmas un video. Viens no apjomā grandiozākajiem darbiem ir Kristopa Bīhela (Christoph Büchel) instalācija Unplugged (Simply Botiful, 2007), kas aizņem 450 kvadrātmetrus. “Mana kolekcija nav uztverama kā skaista laikmetīgās mākslas kolekcija, tā vairāk ir vēstījums,” saka Daskalopūls.

Daskalopūla kolekcija kā krājums ir atvērta muzejiem un citām mākslas institūcijām, un tai bijušas veltītas arī trīs tematiskās izstādes: Vaitčepelas galerijā Londonā (2010–2011), Gugenheima muzejā Bilbao (2011) un Skotijas Nacionālajā modernās mākslas galerijā Edinburgā (2012–2013). 

Piedzimis strādnieku ģimenē, Dimitris Daskalopūls savulaik ģimenes pienotavas rūpalu pārvērta lielākajā Grieķijas pārtikas impērijā Vivartia, 2007. gadā pārdodams savu daļu tajā. Kā pats atzīst – viņa kolekcionēšanas kaislība aizsākusies jau bērnībā, savukārt attiecības ar mākslu – 12 gadu vecumā, kad divas stundas, pilnībā apburts, viņš raudzījies Rubensa gleznās Minhenes Vecajā pinakotēkā (Alte Pinakothek). Kolekcionāra gaitu sākumposmā aizrāvies ar 20. gs. 50. gadu grieķu glezniecību, laikmetīgajai mākslai Daskalopūls pievērsās 90. gadu sākumā, tobrīd jau četrdesmit gadu vecumā.


Daskalopūla kolekcijas izstāde Gugenheima muzejā Bilbao. 2011

Šodien uzņēmējs darbojas investīciju biznesā un ir Grieķijas uzņēmumu federācijas prezidents. Tās galvenajā mītnē pašā Atēnu centrā arī notiek šī saruna, kuras organizēšanas process Daskalopūla saspringtās dienas kārtības dēļ aizņēmis četrus mēnešus. Viņš iznāk man pretim precīzi divpadsmitos un pārsteidz ar atbruņojošu vienkāršību. Viņa kabinetā nekas neliecina par kolekcionāra klātbūtni. Tajā ir vien pāris gleznu, kam drīzāk ir dekoratīva nozīme. Vairāk mākslas darbu esot viņa otrajā darbavietā – Halandri rajonā Atēnās, tomēr, kā kolekcionārs vēlāk atzīs intervijā, ikdienā mākslas klātbūtne viņam nav nepieciešama.

Viņš apsēžas man iepretim un lielākoties runā tieši, pārdomāti lēni un ļoti konstruktīvi, it kā jau sen būtu formulējis sevī atbildes uz lielāko daļu šīs dzīves jautājumu. Taču ik pa mirklim nopietnību pārtrauc spontāna humora dzirksts, radot sajūtu par izteikti spēcīgu personību, kurā līdzās pastāv strikta uzņēmēja racionalitāte un trausls jūtīgums.  

Runājot par savu kolekciju, jūs mēdzat atsaukties uz vārda “kolekcionēt” etimoloģisko nozīmi grieķu valodā – “pateikt kaut ko caur...”. Ko jūs uzskatāt par savu kolekcionāra misiju un ko ar savu kolekciju vēlaties pavēstīt pasaulei? 

Es izmantoju vārda “kolekcionēt” etimoloģisko nozīmi, jo atklāju, ka tas ir tieši tas, ar ko es nodarbojos kolekcionējot. Vienmēr esmu izvēlējies darbus, kuri veido savstarpēju dialogu, kuriem ir vienots pamatvēstījums un kuri kalpo kā papildinājums un turpinājums tā pētīšanā. Manas kolekcijas centrā ir cilvēka cīņa un spēja radīt. Īslaicīgas būtnes kreativitāte, kura apzinās savas robežas un īso laika sprīdi, kas tai atvēlēts šai pasaulē. Taču, neraugoties uz to, mēs esam pārpilni enerģijas radīt jaunas lietas, vērsti progresa virzienā.  Savā kolekcijā es vienmēr esmu izvēlējies to mākslinieku darbus, kuri runā un pēta šo jautājumu – cilvēka trauslumu un vienlaikus viņa spēku. Tālab vārda “kolekcionēt” etimoloģiskā nozīme manā kolekcijā ir ļoti klātesoša. 


Daskalopūla kolekcijas izstāde Vaitčepelas galerijā Londonā. 2010–2011

Vai tas ir viens no tiem svarīgajiem jautājumiem, kas daudz nodarbinājis arī jūs pašu? Varbūt kolekcionējot jūs it kā mēģināt atrast atbildi?

Mana biznesa dzīve ir bijis nepārtraukts progress. Dažreiz jūs vienkārši apstājaties un domājat – no kurienes nāk visa šī enerģija, un kurp tā ved? Kāpēc mēs esam tik motivēti un apņēmīgi? Tas ir cilvēka eksistences brīnums. Un to es patiešām apbrīnoju. Manā kolekcijā klātesošs nenoliedzami ir arī trauslums, kas visticamāk, pastāv tikai tāpēc, lai vēl vairāk izceltu šo eksistences brīnumu. Jo tieši par spīti trauslumam mēs esam tik motivēti cīnīties – lai radītu, būtu, atstātu kaut ko aiz sevis.

Par savveida pagrieziena punktu jūsu kolekcijā kļuva 1999. gads, kad par 1, 76 miljoniem dolāru iegādājāties ierobežotas sērijas Marsela Dišāna oriģinālās “Strūklakas” repliku. Jums pieder darbs ar numuru 5. Kas jūs saistīja “Strūklakā” ārpus tās ikoniskā statusa?

Tas nebija pagrieziena punkts no viedokļa, ko mana kolekcija mēģina pavēstīt. Ņemot vērā, ka tā jau tobrīd bija pietiekami liela, tas vairāk bija pagrieziena punkts, lēmums no amatiera, kam patīk un kas kolekcionē lietas, apzināties sevi kā lielu kolekcionāru. Un arī no tā izrietošās saistības. Tā bija pārslēgšanās, uzstādījums, ko sev izvirzīju, sakot: es varu šeit apstāties un būt laimīgs. Gan kā cilvēks, gan kā kolekcionārs. Taču, ja es došos tālāk, tas būs kaut kas ļoti liels, un es izlēmu, ka vēlos tāds būt. Var teikt, ka tas ir realizējies – par manu kolekciju interesējas muzeji, kas to grib izmantot savās izstādēs, un tā tiek respektēta gan skaistuma, gan sava vēstījuma dēļ. 


Rebecca Horn. The Painting in the Inner Egg. 1993

Pirmais laikmetīgās mākslas darbs, ko iegādājāties, bija Rebekas Hornas (Rebecca Horn) 1993. gadā radītā kinētiskā skulptūra The Painting in the Inner Egg.

Tālab, ka savā ziņā tā bija glezna. Tas ir mākslas darbs, kas noteiktā veidā attālinās no glezniecības, kura man vienmēr bijusi ļoti būtiska, jo mana mīlestība pret mākslu radās tieši no glezniecības.

Tāpēc ka tas ir šķietami vienkāršākais ceļš?

Jā, jo, apmeklējot muzejus, jūs redzat lieliskas gleznas. Protams, jūs nevarat ignorēt uz audekla tapušās brīnišķīgās mākslas izcilo vēsturi, tomēr, vērojot un domājot par laikmetīgo mākslu, es sapratu, ka mani daudz vairāk interesē mūsdienu kreativitātes izpausmes un ko tās spēj pateikt par pasauli, kurā šobrīd dzīvojam. Savā ziņā Rebekas Hornas darbs bija simbolisks žests – glezna uz balta audekla un ola. Būtībā glezniecība bija ola – lai dotos tālāk. Citās laikmetīgās kreativitātes izpausmēs. Tālab kopš tā laika manā kolekcijā ir ļoti maz gleznu. Es bieži apmeklēju muzejus, un tas, ko tajos redzu, manī izsauc pazemību, taču, manuprāt, tieši muzejs arī ir vieta, kur patiešām izcilām gleznām jāatrodas. 

Jūsu kolekcijā ir pārstāvēts teju viss laikmetīgās mākslas izpausmju spektrs – no gigantiskām instalācijām līdz digitālajiem darbiem. Vai tas nozīmē, ka jums visbūtiskākais ir vēstījums, nevis forma?

Katrā ziņā tā nav ne finansiālā puse, ne vieglums skatīties uz kaut ko un arī ne bauda dzīvot kopā ar saviem mākslas darbiem. Tas man nekad nav bijis īpaši svarīgi. Kad es izstādu kādas lielākas instalācijas, kuras ir grūtāk atrodamas un līdz ar to arī mazāk pieejamas, man patīk vērot cilvēku reakciju un emocijas, ko tās viņos rada. Tas ir tas, kas dara mani laimīgu. Daudz vairāk nekā iespēja katru dienu skatīties uz gleznu pie savas dzīvojamās istabas sienas.  

Tā ir atšķirība starp jums un citu grieķu kolekcionāru – Daki Joannū* (Dakis Joannou), kura māja ir pārpilna brīnišķīgu mākslas darbu. Vai tas nozīmē, ka neizjūtat pilnīgi nekādu nepieciešamību pēc mākslas darbu klātbūtnes ikdienas dzīvē? Jums tas ir nesvarīgi?

Pilnīgi nesvarīgi. Un tieši tādēļ es turpinu uzsvērt, ka kolekcija man nav vērtība, ko sajūtu kā savu tādā ziņā, ka gribu ar to spēlēties vai izrādīties. Es apzinos, ka man ir gan interese, gan finanšu līdzekļi, lai izveidotu labu citu cilvēku radošo izpausmju esenci, un man ir svarīgi, lai šie darbi tiktu izrādīti, aizdoti dažādām institūcijām, būtu pieejami publikai. No tā izriet arī cita mana aktivitāte, kas ir pilnīgi atšķirīga no kolekcionēšanas. Pirms diviem gadiem es izveidoju bezpeļņas kultūras organizāciju NEON, kuras mērķis ir iepazīstināt cilvēkus ar laikmetīgo mākslu un tās idejām, rosināt viņus domāt, izaicināt viņos emocijas, ko spēj izraisīt laikmetīgā māksla. NEON ir pilnībā nesaistīta ar manu kolekciju, un tas arī ir iemesls, kālab es neplānoju radīt atsevišķu telpu, kurā tā tiktu eksponēta. 


Daskalopūla kolekcijas izstāde Gugenheima muzejā Bilbao. 2011

Par spīti medijos izskanējušām baumām, ka jūs Atēnās meklējat telpas savas mākslas kolekcijas patstāvīgai eksponēšanai?

Nemeklēju. Mana kolekcija ir krātuve. Tā ir pieejama muzejiem, var tikt aizdota – es dalos tajā, cik vien iespējams. Savukārt NEON ideja ir palīdzēt cilvēkiem nonākt saskarsmē ar laikmetīgo mākslu. Un es nejūtu, ka šim mērķim man būtu nepieciešams radīt pašam savu mākslas telpu. Pastāv publiskas institūcijas, publiskā telpa, citu cilvēku iniciatīvas, un es tās atbalstu, kā arī attīstu pats savas. Viena no mūsu pēdējā laika aktivitātēm ir atbalsta programma topošajam Nacionālajam laikmetīgās mākslas muzejam Atēnās, kas durvis vērs rudenī. Ir arī virkne izglītības programmu. 

Pagājušā gada rudenī ar NEON atbalstu tapa Martina Kipenbergera retrospekcija Museum of Cycladic Art Atēnās.

Jā, mēs piedāvājām muzejam, kas ir ļoti pretimnākošs laikmetīgajai mākslai, iekļaut savā programmā Kipenbergera retrospekciju. Pašlaik strādājam pie izstādes Genadius bibliotēkā – ļoti skaistā ēkā pašā Atēnu centrā, kurai ir brīnišķīgs dārzs. Ekspozīcija būs izvietota gan bibliotēkas iekštelpās, gan dārzā. [Izstāde Thousand Doors (4. maijs–30. jūnijs) top sadarbībā ar Londonas Vaitčepelas galeriju, un tās fokusā ir skulptūra kā vārti ceļojumam laikā, kā zinātniska un filosofiska diskursa un iztēles pasaules stimuls – U. M.] Līdzās citiem interesantiem pasākumiem aktuālas ir arī debates par to, kā izmantojama publiskā telpa un kā māksla varētu kļūt par tās daļu, veidojot mijiedarbību ar publiku. Tās iniciējis mūsu piedāvājums izstādei Atēnu Nacionālajā dārzā. Manuprāt, patlaban notiekošās debates, kurās iesaistītas iestādes, publika un neatkarīgas interešu grupas, ir konstruktīvas un veselīgas. Pirms tam ļoti daudz cilvēku bija pret šo projektu. Taču man ir sajūta, ka beigu beigās tas tomēr notiks, jo cilvēki vēlas skatīt mākslu un apzinās labumu, ko viņiem rada tās pieejamība. Gan viņiem pašiem, gan viņu ģimenēm, viņu izglītībai un arī pilsētai. Protams, vienmēr ir diskusijas, ja vēlaties kaut ko darīt pilsētvidē. Katram ir savs viedoklis. Un lielākoties tie ir pret. 

Savā ziņā tā ir klasiska cilvēku lielākās daļas reakcija uz kaut ko jaunu...

Jā. Un tieši tālab es saku, ka galu galā šis projekts tomēr tiks realizēts. Nākotnē es redzu Atēnas kā vietu, kur laikmetīgā māksla grezno daudzas institūcijas un publiskās telpas. Es ceru, ka varēšu teikt – šī procesa attīstībā esmu pielicis arī savu roku. Tam, vai konkrēta izstāde Nacionālajā dārzā notiks šajā vai nākamajā gadā, šajā situācijā patiesībā nav izšķirošas nozīmes. 


Daskalopūla kolekcijas izstāde Gugenheima muzejā Bilbao. 2011 

Runādams par pašreizējo ekonomisko krīzi, jūs to esat nodēvējis par civilizācijas krīzi.

Un arī kultūras krīzi.

Statistika ir visai baisa – tikai 16% Grieķijas iedzīvotāju apmeklējot muzejus. Kā tas ir iespējams valstī ar tik dziļām kultūras tradīcijām?

Tāpēc, ka kultūras mantojumu esam saņēmuši avansā – kā pašsaprotamu. Tālab laikmetīgā māksla kā mūsu kultūras ietekmētājs pašlaik ir vēl jo būtiskāka. Vēsturiski mēs esam ļoti daudz sasnieguši – mākslā, kreatīvajās izpausmēs, demokrātijā, filozofijā, taču šobrīd dzīvojam 21. gadsimtā. Un, ja mēs vēlamies dzīvot labāk, mums šajā gadsimtā arī ir jārada tam attiecīgi apstākļi. Kultūra šajā procesā, manuprāt, ir fundamentāli svarīga. Īpaši ņemot vērā faktu, ka mums ir šāda vēsture, kas noglabāta kaut kur dziļi mūsu dvēselēs. Tāpēc jau arī mūsos nav nepieciešamības iet un redzēt, jo tas ir mūsos. 

Tā teikt, grieķu asinīs un gēnos?

(Smejas) Jā, mūsos ir “tiešās” asinis no Feidija (Pheidias), kas radīja skulptūras Akropolei. Mums ir sajūta, ka vēsturiski kultūras jomā mēs esam izdarījuši visu iespējamo. Taču, ja vien to spējam, mums nepieciešams kļūt svarīgiem, radošiem un īpašiem arī šodienas kultūrainā. Mēs nevaram tikai dusēt uz pagātnes lauriem. Ar to nepietiek. Turklāt jāatzīst, ka šeit ir daudz kreativitātes un inovāciju un būtībā vienīgais, kas mums nepieciešams, ir padarīt to par daļu no ikdienas dzīves. Daudz vairāk, nekā tās ir šobrīd. 


Daskalopūla kolekcijas izstāde Vaitčepelas galerijā Londonā. 2010–2011

Vai jūs domājat, ka mākslai šodien piemīt spēks kaut ko mainīt sabiedrībā?

Jā, taču ne mākslai kā tādai, ne kādam specifiskam darbam vai izstādei, bet gan faktam, ka, sastopoties ar mākslu, kāds, iespējams, tās dēļ kļūs pārņemts, mēģinās to saprast, pārrunās ar draugiem un ģimeni jaunas idejas, ko tā ir rosinājusi. Liks savam prātam darboties citādi – ārpus rutīnas. Tā ir patiesā mākslas vērtība. 

Vai jums ir būtiski satikt māksliniekus, kuru darbus esat iegādājies vai domājat to darīt?

Nē. Es to neuztveru kā priekšnosacījumu. Meklēju spēku pašos mākslas darbos. Manī ir ļoti jūtīgs mehānisms, un sajūta mirklī, kad mani kaut kas aizkustina, ir ļoti īpaša. Māksla to spēj. Protams, es respektēju mākslinieka personību. Ja kāds ir spējīgs radīt spēcīgu darbu, nenoliedzami viņam ir jābūt arī spēcīgai personībai. Tomēr manī nav nepieciešamības satikt mākslinieku. Mākslinieks ir tas, kurš rada mākslas darbu, un tad pienāk laiks runāt pašam darbam. Un, ja tas notiek, manuprāt, nav nekādas nepieciešamības pēc vēl papildu diskusijām ar mākslinieku. Jo spēcīgam mākslas darbam ir pašam sava dzīve. Katrā no mums. Un katrā no mums tā ir citāda, jo veids, kādā rodas mūsu attiecības ar mākslas darbu, katrā individuālajā gadījumā ir atšķirīgs. Mums katram ir sava interpretācija, un mums katram tas nozīmē kaut ko citu. Tālab patiesi spēcīgam mākslas darbam nav nepieciešama mākslinieka paskaidrojošā klātbūtne. 


Daskalopūla kolekcijas izstāde Skotijas Nacionālajā modernās mākslas galerijā Edinburgā. 2012–2013

Vai jūs varat nosaukt mākslas darbu, kas uz jums pēdējā laikā atstājis īpaši spēcīgu iespaidu? Kas jūs ir patiesi aizkustinājis, saviļņojis vai šokējis, neraugoties uz jūsu nenoliedzami lielo pieredzi attiecībās ar mākslu?  

Ko es nesen esmu redzējis? (Domā) Es domāju, jūs noteikti esat lasījusi manu stāstu par Éxtasis de Santa Teresa [Džovanni Lorenco Bernīni skulptūra “Svētās Terēzes ekstāze” – U. M.].

Jā, bet šajā gadījumā es vairāk domāju laikmetīgās mākslas pieredzi...

(Smejas) Šis darbs vienmēr ir manī un nedod man miera. Tas patiesībā ir ģeniālas meistarības apliecinājums. No nesen redzētā? Pagājušajā nedēļā es lieliski pavadīju laiku Minhenes Haus der Kunst. Metjū Bārnija izstādē. Patiešām labu dienu kopā ar mākslu.


Daskalopūla kolekcijas izstāde Skotijas Nacionālajā modernās mākslas galerijā Edinburgā. 2012–2013

Bārnija darbi ir arī jūsu kolekcijā. Kas jūs fascinē viņa mākslā?

Tajā ir totāli neizprotama, eksplozīva kreativitāte, kas tiecas pretim skaistumam. Vienlaikus – man kā vērotājam nekā no tās nesaprotot... (Smejas

Visticamāk, ir gana daudz to, kas nesaprot Bārniju...

Man nav nekādas nojausmas, par ko ir Bārnija darbi. Tie ir tik dziļi un tik komplicēti un vienlaikus – tik skaisti... 

Vai jūs plānojat iegādāties arī kaut ko no šīs izstādes?

Nē, es domāju, ka man jau ir gana laba viņa darbu izlase. Ja nu vienīgi viņa nākamais projekts būs par grieķu, nevis ēģiptiešu mitoloģiju... (Smejas

Kopš 2009. gada jūs darbojaties arī Gugenheima muzeja fonda padomē. Vai jūs varētu pastāstīt mazliet sīkāk, kādi ir jūsu pienākumi?

Padomes pārziņā ir galvenokārt menedžmenta, finanšu un muzeja programmas jautājumu pārraudzīšana. Tālab mums ir milzīgs prieks, ka Gugenheimam ir ļoti laba menedžmenta un kuratoru komanda, un tas, ar ko esam nodarbojušies pēdējos divus gadus, ir muzeja vīzijas un stratēģijas atsvaidzināšana. Būtībā – kā padarīt muzeju mūsdienīgu, savam laikam un mūsdienīgas institūcijas izaicinājumiem atbilstošu. Kā izdzīvot finansiāli, kā piesaistīt publiku. Šie arī ir tie aktuālie jautājumi. Taču vissvarīgākais, kas ar mani ir noticis Gugenheima periodā, – pagājušajā gadā es tiku iecelts par kolekciju padomes priekšsēdētāju. Mūsu uzdevums ir izvērtēt muzeja esošo kolekciju, iespējamos pagātnes robus, kas tajā būtu jāaizpilda, kā arī radīt stratēģiju, kā muzejam saglabāt pašreizējo laikmetīgās mākslas muzeja statusu – gan šodien, gan arī nākotnes perspektīvā. Tas ir ļoti interesants un vienlaikus grūts uzdevums. 


Daskalopūla kolekcijas izstāde Skotijas Nacionālajā modernās mākslas galerijā Edinburgā. 2012–2013

Pirms vairākiem gadiem plašu disputu vētru izraisīja Daka Joannū privātkolekcijas izstāde Ņujorkas Jaunajā muzejā, kura padomē viņš darbojas. Medijos šis gadījums tika pieminēts, arī runājot par jūsu kolekcijas izstādi Gugenheima muzejā Bilbao. Kā jums šķiet, vai izstāde muzejā palielina kolekcijas vērtību? Un cik svarīgi vispār ir uz šo situāciju raudzīties no šāda viedokļa?

Kā jūs, iespējams, pamanījāt, šī diskusija ātri beidzās, jo tai nebija īsta satura. 

Tātad, jūsuprāt, tas bija tikai mediju burbulis?

Jā, mediju ņemšanās, kam nebija lielas jēgas un satura. Proti, diskusija nebija paliekoša, ņemot vērā mākslas un naudas attiecību vēsturi. Visam, kas notiek mākslas pasaulē, ir finansiāls efekts. Publiskās un privātās iniciatīvas un nauda vēsturiski mākslā vienmēr bijušas konstruktīvi saistītas. Kālab pēkšņas kaislības ap privātas kolekcijas izstādi muzejā, ja katru dienu pasaulē notiek neskaitāmas privātas un publiskas mākslinieku izstādes, kā arī privātas izstādes, ko atbalsta un popularizē galeriju īpašnieki? Un ir nozīmīgi muzeji un nopietni muzeju direktori, kam ir gana liela vara, tādējādi katram viņu pieņemtajam lēmumam tieši vai netieši ietekmējot arī tirgu. Un ir izsoļu nami. Kā jau ne reizi vien esmu teicis, šis ir visorganizētākais un vienlaikus visneregulētākais tirgus, kāds jebkad pastāvējis cilvēces ekonomikā. Tajā nav likumu. Savā būtībā tas iemieso pārmērību esenci. Neprātīgu haosu. Nenormālas vērtības. Taču vienlaikus tas darbojas – inteliģenti cilvēki mij naudu. Vērtība tiek saglabāta. Tas ir brīnums. Tā ir liela industrija. Mēģinot izcelt lietas, kas varētu iespaidot vērtību, – viss iespaido vērtību.

Esmu pārliecināts, ka publisko un privāto partneru kopējais mērķis ir stimulēt māksliniecisko kreativitāti, sekmēt kritisko diskursu, kas popularizē labu mākslu un tādējādi ceļ tās vērtību; nodarboties ar mākslas darbu uzkrāšanu un saglabāšanu un padarīt tos publisku pieejamus jēgpilnā formātā. Katra no institūcijām izvēlas savu veidu, kā līdzdarboties procesā, un to attīstība un panākumi atkarīgi no publikas, kas kļūst par uzticīgiem sekotājiem vai noliedzējiem. 

Runājot par mākslas darba vērtības un cenas attiecībām. Vai starp tām pastāv korelācija, un cik tā vispār ir svarīga? Vai tirgus neprāts daļu mākslinieku nav pārvērtis rūpniekos – spiežot ražot arvien vairāk un vairāk darbu?

Es domāju, Mikelandželo arī par to noteikti būtu sūdzējies. Un Mocarts, kas radīja vienu simfoniju tam imperatoram un otru atkal tam aristokrātam... Taču galarezultātā mums ir daži meistardarbi, ko mums patīk klausīties. 

Ne visi, protams, ir šedevri.

Jā, taču laiks to visu lieliski izvērtē.

Runājot par laiku – kā jums šķiet, cik daudzi no mākslas darbiem jūsu kolekcijā izturēs tā pārbaudi? Ņemot vērā, ka pastāv arī viedoklis, ka liela daļa laikmetīgās mākslas darbu nākotnē izrādīsies vēsturiski nenozīmīgi un beigs savu dzīvi kā atkritumi. Mēsli.

Jā. Daudz no tā, ko šodien pērkam, arī ir īsti atkritumi, un tie jebkurā gadījumā nesaglabāsies. Es neraugos sevišķi nopietni uz konservācijas jautājumiem. Mani neuztrauc, ja mākslinieks rada darbu, kas pēc savas būtības ir neizturīgs un īslaicīgs. Es kaut ko iegādājos, un, ja pēc gadiem pieciem sešiem tas vairs neeksistē, – man tā nav problēma. Manā kolekcijā ir daudz darbu, kuru autoriem nav notikusi tālāka attīstība vai arī viņi nav kļuvuši slaveni. Es nenožēloju neko no tā, ko esmu nopircis. Atceros, ka pirms gadiem divdesmit pieciem iegādājos kāda Luksemburgas mākslinieka darbu. Kopš tā laika vairs neko par viņu neesmu dzirdējis. Taču es ilgojos to redzēt izstādē, jo domāju, ka patiesībā tas ir izcils mākslas darbs. Šī arī ir mana atbilde tiem, kas domā, ka mākslas kolekcionēšana var būt investīcija. Nevar! Ja esat kaislīgs un veidojat kolekciju, jums var paveikties un var gadīties brīži, kad atsevišķu darbu vērtība strauji pieaug. Taču savā būtībā kolekcionēšana ir mīlestība, ar kādu jūs izraugāties un apvienojat lietas. Un kopumā tā ir tāda pati investīcija kā visas pārējās – ar ļoti lēnu un visai vidēju atdevi ilgtermiņā. 

Vai jūs esat pārdevis kaut ko no savas kolekcijas?

Divdesmit gados es esmu pārdevis varbūt kādus desmit darbus. Galvenokārt gadījumos, kad esmu izlēmis turpināt kolekcionēt kādu konkrētu mākslinieku darbus un tādējādi iegūstu labākus. Vai gluži konceptuāli – daži mākslinieki, kam pievērsu uzmanību kolekcionēšanas sākumposmā, vairs nav nozīmīgi tagad, kad mana kolekcija jau ir nostiprinājusies. Citādi es ar pārdošanu nenodarbojos. 

Kā jūs sevi trenējāt atšķirt labu mākslu no sliktas? Daļa kolekcionāru apgalvo, ka tas ir process mūža garumā...

...un ar katru mirkli jūs tajā kļūstat tikai labāks. Man šķiet, ka patiesībā visa atslēga ir te (pieskaras sirds apvidum). Mēs visi kļūdāmies – ir labākas un ir sliktākas kolekcijas, taču visdziļākajā būtībā tā ir kolekcionāra spēja izšķirt lietas. Daudz svarīgāk ir tas, no kā jūs atsakāties, nevis tas, ko nopērkat. 

Cik mākslas darbu no savas kolekcijas pašlaik esat aizdevis muzejiem un citām mākslas institūcijām?

Patlaban tie ir kādi 20 mākslas darbi. Kopumā gada laikā vidēji 15 vai 25 (neskaitot D. Daskalopoulos Collection izstādes, kurās katrreiz tiek iekļauti vidēji 60 darbi). Manā kolekcijā ir pietiekami daudz vielas dažādām kuratoru pieejām un interpretācijām. 

Ņemot vērā, ka jūsu kolekcijas fokusā ir cilvēka mūžs, īsais laika sprīdis starp piedzimšanu un nāvi, vai jums ir svarīgi, kas ar to notiks pēc jūsu nāves?

Jā. Īpaši tālab, ka, kā jau teicu, es nedomāju, ka tā man pieder kā vērtība. Uzskatu, ka tā pieder māksliniekiem, publikai, ideju pasaulei. Un tai kaut kādā veidā ir jāpaliek, lai izraisītu reakciju. Manuprāt, tās nākotne ir nepārprotami saistīta ar publiskām institūcijām. Tādām vai citādām – to es vēl risināšu. Taču vienlaikus esmu pārliecināts, ka kolekcija ir saistīta un dzīvo, tikai pateicoties kolekcionāra kaislībai. Un, kad vairs neesat šajā pasaulē, nav arī kolekcijas – tā kļūst par aizgājušā laika kapsulu, ko neviens vairs nespēj uzturēt dzīvu. Tādēļ, manuprāt, vispareizākais ir atdot to tur, kur tā ir pieejama cilvēkiem. Vismaz dažus darbus. 

Kur jūs mēdzat iegādāties mākslas darbus – izsolēs, mākslinieku darbnīcās, galerijās, mesēs?

Visur. 

Daļa kolekcionāru šo procesu mēdz salīdzināt ar medībām. Īpaši vīrieši, apgalvojot, ka savā dziļākajā būtībā viņi visi ir mednieki, kam turklāt patīk, ja viņiem pieder lietas...

Jā, taču šajā pasaulē ir miljoniem iespēju medīt, un, lai ko arī jūs nomedītu, vienalga iegūsiet tikai niecīgu daļiņu no tā visa. Tālab nevajadzētu drudžaini uztraukties par to, kā kaut ko nenokavēt, nedabūt labāko cenu vai – kā neļaut kādam citam tikt pie tā, ko esat iekārojis. Jebkurā gadījumā – lai ko jūs arī darītu un cik daudz varētu atļauties investēt mākslā, tas būs tikai mazs nospiedums milzīgajā kreativitātes visumā. Protams, tas ir veiksmes jautājums, bet vienlaikus arī aizraujošs process. Ir bijuši darbi, kas man tikuši piedāvāti, bet ko neesmu nopircis un tagad vēlos. Tāpat ir darbi, par kuriem zinu, ka dažs bijis gatavs mani nogalināt mirklī, kad tie nonāca pie manis (smejas). Tā ir realitāte. 

Vai jūs ieklausāties mākslas konsultantu padomos?

Jā, man ir sava maza komanda. Mēs runājam, visu laiku pārskatām kolekciju. Izkristalizējam centrālās tēmas, veidojam to mākslinieku sarakstus, kuriem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Izvērtējam kolekcijā pārstāvētos māksliniekus no viedokļa, kāda specifiska viņu perioda darbu mums, iespējams, vēl trūkst... Un tad kādu dienu kādā izstāžu telpā pēkšņi pamanu kādu darbu pašā stūrī – perfekti, tas ir manai kolekcijai! Es to pērku! Nekādu diskusiju, konsultāciju, sarunu. 

Kādā intervijā jūs apgalvojāt, ka, lai izšķirtos iegādāties mākslas darbu, jums ir nepieciešama šī īpašā “vibrācija kuņģī”...

Jūs zināt, kuņģis ir šeit, un tas nepārtraukti darbojas. Tāpēc pēc pāris stundām mūs sāk mākt izsalkums. Līdzīgi ir ar mākslu. Tā stimulē reakciju kuņģī. Emocijas, ko māksla spēj ģenerēt, ir kaut kur te: sirdī, kuņģī, plaušās, dvēselē – centrā... Vai varbūt tas viss notiek īsti neizpētītajās un absolūti unikālajās cilvēka smadzenēs. To var dēvēt par sirdi, par dvēseli. Es nezinu. Taču es izbaudu šo reakciju un tai uzticos.

Vai māksla jums savā ziņā kalpo arī kā patvērums no biznesa?

Es esmu kolekcionējis mākslu tikpat kaislīgi, kā esmu veidojis savu biznesu. Un, domāju, arīdzan ar gana lieliem panākumiem. Tikpat labi varbūt bizness man ir bijis patvērums no mākslas – kas to lai zina. Kālab lai es uzskatītu, ka tieši bizness ir mana pamatnodarbošanās. Viss, ko esmu darījis, ir bijis ar lielu interesi, lielu mīlestību un kaislību. Tas ir nedalāmi, abas šīs pasaules ir daļa no manis. 

Vai jūs joprojām atceraties sajūtas, kad 12 gadu vecumā Minhenes Vecajā pinakotēkā pirmoreiz ieraudzījāt Rubensa gleznas?

Katrreiz, Minhenē esot, es joprojām turp dodos. Lai redzētu Rubensa The Fall of the Damned.

Un šis darbs aizvien jūsos raisa tās pašas izjūtas?

Jā, un vēl arī da Vinči darbs tās pašas telpas otrajā stūrī. Viņa mazā “Madonna”. Tā ir kā visa kreativitātes vieduma esence. Kā auksti grieķu salāti Grieķijas vasarā. Vienīgais, kas jums jāēd. Atsvaidzinoša pelde un grieķu salāti – esības esence. Es vienmēr atgriežos pie šiem darbiem arī kā izcilas mākslas atskaites punkta. Tas palīdz kalibrēt prātu – šodienas laikmetīgajā mākslā ir tik daudz dīvainu parādību, tālab ir svētīgi ik pa mirklim apskatīties, kas ir izdzīvojis, palicis šodienā no pagātnes. Lai saprastu, kāpēc, un ļautu tam sevī iesūkties, tādējādi kalpojot arī kā kritērijam šodienas laikmetīgās mākslas izvēlēs.


Dimitris Daskalopūls. Foto: Trevor Leighton

Kāds būtu jūsu padoms jaunajiem kolekcionāriem? 

Ja jūs mīlat, dariet to. Pretējā gadījumā – labāk dodieties sērfot. 

Vai pasaulē ir kāds mākslas darbs, ko jūs nevarat atļauties, bet gribētu savā kolekcijā?

(Smejas) Daudzi. Dažkārt mani piemeklē grēcīga vēlme pakampt lietas no muzeju sienām, sastūķēt tās kabatā un doties projām. Vai jums tā nav? Taču, kā jau teicu – ir tik daudz labas mākslas, un tālab ir labi, ka tā atrodas tur, kur tā ir. Mākslas darbs, kas savā ziņā man kalpojis kā atskaites punkts, ir Bernīni skulptūra “Svētās Terēzes ekstāze”. Uz to es varētu skatīties katru dienu.  

* Interviju ar grieķu kolekcionāru Daki Joannū drīzumā lasiet portālā Arterritory.com

Roberta Līgava - 22.04.2014 08:37
man negribētos piekrist. kaut kas sirdsgudrs staro no viņa sarunas
L. Smiltiņa - 21.04.2014 22:15
Pilns ar trofejām kolekcijā un sapņo par svētās terēzes ekstāzi. Pārsteidzoši garlaicīgi runā tāds liels kolekcionārs.