Marats Gelmans

Marats Gelmans: Kad pēdējais kļūst pirmais 2

Intervē Anna Iltnere
28/09/2011

Marats Gelmans (Марат Александрович Гельман, 1960) ir vārds, kas Krievijas mākslas pasaulē un arī aiz tās robežām komentārus neprasa. Viņš ir mākslas vēsturnieks, galerists, kolekcionārs, politikas analītiķis un savulaik strādāja arī Krievijas 1. TV kanālā OPT, no 2002–2004 gadam būdams kanāla ģenerāldirektora asistents, analītikas departamenta vadītājs. 1990. gadā Marats Gelmans izveidoja vienu no pirmajām privātajām mākslas galerijām Krievijā, tieši gadu pirms PSRS sabrukuma. Galerija joprojām aktīvi darbojas un to varēja skatīt arī mākslas mesē ART MOSCOW 2011. Arī 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros Marata Gelmana vārds vīd: biennāles satelītpasākumu programmas ietvaros viņš ir kūrējis grupas izstādi “Māksla pret ģeogrāfiju”, izrādot Krievijas reģionu mākslinieku darbus. Interese par vēl nezināmiem, tostarp reģionāliem māksliniekiem, padarot viņus slavenus, ir Gelmana firmas zīme. Dmitrijs Gutovs, Oļegs Kuļiks, Valērijs Košļakovs, AES grupa, Aleksandrs Vinogradovs un Vladimirs Dubosarskis ir vien daži no vārdiem, kuru pirmās personālizstādes notika Marata Gelmana galerijā.

Kā Jūs izlēmāt vairāk nekā pirms 20 gadiem pārcelties uz Maskavu un drīz arī izveidot vienu no pirmajām privātajām galerijām postpadomju Krievijā. Vai Jūs paredzējāt, ka šāds gājiens vainagosies panākumiem?

Uz Maskavu es pārcēlos, jo pārāk uzticējos cilvēkiem. Sākumā gan likās, ka esmu pieļāvis ļoti lielu kļūdu. 1987. gadā Kišiņevā, kur tolaik dzīvoju, es organizēju viena Maskavas mākslinieka izstādi. Tai bija panākumi, jo Kišiņeva ir garlaicīga vieta, un te pēkšņi plaša uzmanība, preses interese, mākslas darbi tika pirkti. Savukārt minētais mākslinieks man iedvesmots saka, lai es nākot uz Maskavu, varēšot strādāt kā viņa producents. Tie bija padomju laiki, un viņš – PSRS Mākslinieku savienības prezidents. Arī māksla mani ļoti aizrāva, tāpēc piekritu un pārvācos no Kišiņevas uz Maskavu. Taču jau pēc mēneša mans mākslinieks negaidīti aizbrauca uz ASV. Maskavā paliku viens pats, nevienu tolaik te nepazīstot. Atgriezties Kišiņevā arī vairs nespēju, jo draugi uz manu pārcelšanos bija noraudzījušies ar “baltu aci”. Doties atpakaļ būtu pazemojoši. Tā es pamazām uzsāku nelielu biznesu, bet par iegūtajiem līdzekļiem soli pa solim sāku kolekcionēt mākslu. Pēc trim gadiem atvēru galeriju. Pirmajos gados, kolekcionējot mākslu, biju pieļāvis virkni neprofesionālu kļūdu. Tāpēc pirmā kolekciju bija jāpārdod, paturot vien divus darbus par “piemiņu” neveiksmei. Kad nolēmu to izpārdot, man nebija nolūks tā kļūt par mākslas dīleri. Vienkārši vēlējos tikt no kolekcijas vaļā. Bet mākslu pārdot nav viegls darbs, un gads, ko pavadīju, cenšoties atsvabināties no nevēlamajiem ieguvumiem, sniedza neatsveramu pieredzi un kontaktus pat Eiropā. Tā kā Maskavā tolaik neviena cita ar pieredzi mākslas tirgošanā un mākslas menedžmentā nebija, tad es ātri vien savā jomā kļuvu par “labāko”, “vecāko” un kādu tik vēl ne (smejas).