“Personiskā izvēle” vispārējai apskatei 0

Elizebete Borovikova
04/03/2014 

Foto: Nikolajs Zverkovs un Viktors Boiko

Ikviens interneta lietotājs, kam savs konts sociālajā tīklā, ir pazīstams ar tādu faktu kā ziņu izlase: „10 lietas, kas jāizdara martā“, „8 dzejnieki, kurus jūs vēl nepazīstat“ un tamlīdzīgi. Šāda veida ieraksti nepārtraukti parādās jaunumu lentē. To autori rūpīgi izraugās, ko tajās iekļaut, turklāt izvēlei jābūt maksimāli neordinārai: lietotājam nav interesanti lasīt par to, ko viņš tik vai tā martā domā darīt. Kuratore Jūlija Aksjonova kopā ar izstāžu centra “Garaž” direktoru Antonu Belovu un centra kuratori Keitu Faulu centušies šo informācijas atlases formātu piemērot mērogiem, ko piedāvā viena no nozīmīgākajām Maskavas mākslas telpām izstādes “Personiskā izvēle”  ietvaros. Projekts sanācis neviennozīmīgi vērtējams, tomēr tas ir ļoti neparasts un, neapšaubāmi, ir pelnījis uzmanību.

Ekspozīcija “Personiskā izvēle” izvietota vienā no “Garaž” zālēm Gorkija parkā, un tajā var aplūkot aptuveni divu desmitu krievu un ārzemju autoru veikumu – sākot no vērotāja Mihaila Švarcmana līdz dumpiniekam Aijam Veivejam. Visos šos darbus apvieno tas, ka savulaik tos nopirkuši nozīmīgākie Krievijas kolekcionāri. Viņu vidū – Igors Markins, Darja Žukova, Romāns Abramovičs, Leonīds Blavatņiks un citi.

Rīkotāji kolekcionāriem piedāvāja izlikt izstādē katram pa vienam eksponātam no sava vākuma un īsi pastāstīt, kā mākslas darbs iegūts. Katram dalībniekam bija jāatbild uz jautājumu, ko viņiem, nešaubīgi, ne vienu reizi vien ir uzdevuši žurnālisti: „Kā kolekcionārs izvēlas mākslas darbu?“ Atbilde un īsa informācija par īpašnieku pievienota pie katra izstādītā objekta.

Mākslas darbi, kurus izraudzījušies dažādi cilvēki, ir pilnībā atšķirīgi. Šeit klātesoši ir uz aktuālās mākslas skatuves maz pieminēti vārdi, piemēram, ukrainis Oļegs Golosijs. Viņa aizkustinošā glezna „Zēns un meitene“ nāk no deputāta un uzņēmēja Andreja Gorodilova kolekcijas. Bijušajam sociālistiskā reālisma vācējam šī glezna bija pirmā no laikmetīgās mākslas jomas. Īpašnieks nolēma izstādīt tieši to, jo glezna viņu „uzlādē ar enerģiju – gaišu, optimistisku, pārlaicīgu“. Ir vērts uzteikt Gorodilovu par viņa izvēli, jo savdabīgā Kijevas mākslinieka Golosija (viņa daiļrades virsotnes saistās ar 80. gadu beigām un 90. gadu sākumu) darbi mūsdienās tiek izstādīti reti.

Ekspozīcijā iekļauti arī daudz slavenāki autori. Šajā mazajā un neviendabīgajā izstādē tikuši pat divi Vladislava Mamiševa-Monro darbi. Viens no tiem “Rēķinu kārtošana Zilo lapu namā“ nāk no korporācijas „Russkaja Fitnes Gruppa“ prezidentes Olgas Sluckeres kolekcijas. Šīs fotogrāfijas odziņa ir tā, ka O-Ren Iši un Melnās Mambas lomās no filmas „Nogalināt Bilu“ iejutusies pati Olga Sluckere un attiecīgi arī Vladislavs Mamiševs-Monro. Šī fotogrāfija ir no sērijas „Dolce Revolution“, kurā Vladislavs Mamiševs-Monro kopā ar producentu Alekseju Bokovu un fotogrāfu Vladimiru Maksimovu rekonstruēja ainas no populārām filmām, par modeļiem izmantojot slavenības. „ Darbu izstādei centrā “Garaž” izraudzījos kopā ar tā direktoru Antonu Belovu. Abi bijām vienisprātis, ka šī fotogrāfija iederas izstādes kontekstā un vienlaikus piedod tai krietnu devu humora,“ paskaidrojošajā tekstā raksta Sluckere.

Ekspozīcijā ir arī ārzemju mākslinieku darbi. Piemēram, īpašnieks ar daudzsološo uzvārdu Andrejs Tretjakovs, kalnrūpniecības un metalurģijas korporācijas „Kazahmis“ attīstības direktors, apskatei piedāvājis Kendela Gīrsa instalāciju. Gīrss ir dienvidafrikāņu mākslinieks, kas piecpadsmit gadu vecumā aizbēga no mājām, lai cīnītos pret aparteīdu. Savu politisko aktivitāti viņš pārnesis arī uz mākslu. „Zīmes, kas uzskatītas par brīnumiem (102)“ ir instalācija no 24 policistu zižļiem, kas uz sienas izkārtoti Dāvida zvaigznes formā. Andrejs Tretjakovs vada nekomerciālu organizāciju „a/political“, kas atbalsta sociālpolitiski tendētus māksliniekus. Par to kolekcionārs saka: “Tas ir ambiciozs ilgtermiņa projekts, kas orientēts uz izglītošanu, vēstures saglabāšanu un būtisku politisku notikumu atspoguļojumu mākslā.“

Uzdevums, kuru īsteno izstāde “Personiskā izvēle”, ir ļoti svarīgs laikmetīgās mākslas un tās kolekcionāru tēlam Krievijā. Ilgu laiku mecenātisms valstī bija ļoti attīstīts, bet padomju gados, vismaz atklātā formā, pilnībā pārstāja eksistēt. Tas atdzima 80. gadu beigās, turklāt ne patīkamākajā veidā, jo bija skaļu laupīšanu un nekaunīgu pakaļdarinājumu laiks. Diemžēl bagāta mākslas kolekcionāra tēls plašas sabiedrības acīs vēl aizvien ir kā no deviņdesmitajiem: ar automātu bruņots milzīgs skūtgalvis, kas iznes Aivazovska gleznu tieši no muzeja. Tas, protams, ir vienkāršots piemērs, tomēr mūsdienu Krievijas mecenāti vēl nav pilnībā atguvuši savu labo slavu, kāda bija viņu cara laika priekštečiem. Lai izpelnītos publikas uzticību un pastāstītu par pūliņiem, ko laikmetīgās mākslas attīstības labā iegulda vietējie kolekcionāri, vākumi ir jāeksponē. Vairāki projekta dalībnieki savas kolekcijas jau sen padarījuši pieejamas skatītājiem. Igors Markins ieguvumus eksponē paša dibinātajā muzejā Art4.ru. Mihails Alšibaja ne reizi vien ir izstādījis nopirktos darbus dažādās mākslas telpās. Olga Sluckere ar mākslas objektiem izrotā savus fitnesa klubus. Bet dažiem citiem kolekcionāriem piedalīšanās šādā skaļā projektā ir pirmais mēģinājums plašai sabiedrībai pastāstīt par savu darbību. “Personiskā izvēle” atklāj privātkolekcionāru orientāciju uz skatītāju, atdodot atpakaļ Krievijas mecenātiem izglītojošo funkciju.

Tomēr īstenot projekta ieceri praksē bijis ļoti grūti. Kad runa ir par laikmetīgās mākslas izstādēm, esam pieraduši pie tandēma „mākslinieks–kurators“. Arī, piemēram, Valsts tēlotājmākslas muzejā bieži var saskatīt saikni „mākslinieks–kolekcionārs“, jo, veidojot viena vākuma izstādi, kuratoram tiek iedalīta vairāk noformētāja nekā koncepcijas veidotāja loma un mūsu priekšā nostājas darbu autora un kolekcionāra mijiedarbības rezultāts. Jūlija Aksjonova piedāvā jaunu principu: „mākslinieks–kolekcionārs–kurators“, turklāt kurators nekādā veidā nav iesaistīts mākslas darbu atlases posmā un nodarbojas tikai ar kopējo ideju un izstādes noformējumu. Realitātē šāda darba dalīšana traucē vienota ekspozīcijas tēla radīšanā. Nav iespējams vienā telpā izvietot mirdzošās Aija Veiveja „Zodiaka galvas“ un pieklusinātos toņos veidoto Mihaila Švarcmana ģeometrisko kompozīciju, abas padarot vienlīdz saistošas skatītājam, pat ja šīs skatītājs ir sagatavojies un uzmanīgs. Bet vērotājam, kas nav pazīstams ar mūsdienu mākslu, šāds izkārtojums var palikt pilnībā neizprotams. Izstāde “Personiskā izvēle”  ir veltīta nevis māksliniekiem, bet kolekcionāriem, par viņiem ir rakstīta preses relīze, par viņiem stāsta paskaidrojošie teksti. Mākslas darbi te ir kā ilustrācijas no konkrēta vākuma. Tomēr tā ir izstāde, nevis drukāts teksts, un tai jābūt orientētai uz skatītāju un ar apmeklētājam skaidri izprotamu struktūru ne vien teorētiski, bet arī praktiski. Taču tieši tā “Personiskā izvēle” trūkst.

Krievijas mūsdienu mākslas telpā galvenā loma atvēlēta māksliniekiem un kuratoriem, bet laikmetīgās mākslas vācēji un sponsori bieži vien paliek ēnā. Gribas ticēt, ka izstāžu centrs “Garaž” turpinās publikai atklāt šo Krievijas mākslas dzīves pusi un jaunajos projektos formāts un ideja papildinās viens otru. Izstāde “Personiskā izvēle”  ļoti pievilcīgi izskatās uz afišām un ziņu lentēs savas interesantās un neparastās idejas dēļ, un arī tāpēc, ka tās prototips ir tā pati informācijas izlase a la „10 lietas...“, ko pieminēju sākumā. Patiesībā apkopotajiem priekšmetiem ir maz kā tos visus vienojoša, savukārt izklaidējošais formāts nenāk par labu izstādes holiskumam un profesionālajai nozīmībai.