Harko van den Uvers. Publicitātes foto

Māksla un nauda 5

Intervija ar bijušo Christie’s pārdošanas speciālistu un mākslas konsultantu Harko van den Uveru no Londonas

Intervē Anna Iltnere
03/02/2014

“Kapitāls ir filmas zvaigzne; kā dzīpars, kas visu caurvij,” par britu mākslinieka Īzaka Džuljena (Isaac Julien) jaunāko veikumu – filmu Playtime, kas patlaban tiek izrādīta Victoria Miro galerijā Londonā, pirms dažām dienām rakstīja The Guardian kritiķis Adrians Serls. Uz septiņiem ekrāniem demonstrētā ambiciozā video instalācija apvieno vairākus stāstus, kurus kopā salīmē mākslas tirgus. Amerikāņu smukulītis Džeims Franko, kurš pēdējā laikā veiksmīgi lauž holivudiskos stereotipus, atveido mākslas konsultantu, kādā no izsoļu ainām atzīstot, ka mākslas darba vērtībai nav nekāda sakara ar mākslu.

Māksla un nauda ir tēma, kas ir nenovēršami klātesoša mūsdienu pasaulē, kur topa izsolēs cenas skrien debesīs un mākslas darbu reibinošā vērtība ar papildu jaudu iedarbina veselu mašinēriju, tostarp drošu glabāšanu, apdrošināšanu un transportēšanu. Veselu lērumu sadzīvisku skrūvju, kam ar mākslas ēterisko iedabu šķiet attāls sakars. Taču māksla un nauda ir laikmeta ķīmija, ar kuru saskaras pat tie, kas mākslas darbam grib veltīt tikai un vienīgi sirdi.

Gluži kā ar ķīmisko elementu periodiskās tabulas simbolu Rigensis Bank mājaslapā ir apzīmēts pakalpojums Ab – Art banking. 2011. gadā Rīgā dibinātā privātbanka pērn sava Teātra ielas nama pagrabstāvā ir izveidojusi mākslas darbu glabātuvi. Art banking ir pakalpojumu pakete, ko saviem klientiem piedāvā tās bankas, kas aptvērušas mākslas darba kā investīcijas vērtību (nereti presē tās nodēvētas par “skaistajām investīcijām”). Kaut pasaulē tas nav nekas pilnīgi jauns, art banking izplatība apgriezienus uzņem vien nesen. 

Tā kā augsta līmeņa art banking Latvijā ir vēl bērna autiņos, Rigensis Bank piesaistīja palīgus pakalpojuma izstrādē. Galvenais padomdevējs ir holandiešu izcelsmes londonietis Harko van den Uvers (Harco van den Oever), kurš vairāk nekā 10 gadus ir strādājis Christie’s izsoļu namā, tostarp kā Impresionisma un modernās mākslas globālās nodaļas pārdošanas vadītājs, bet jau divus gadus Londonā vada savu privātuzņēmumu Overstone Associates, sniedzot konsultācijas, kā ar mākslu apieties kā ar veiksmīgu biznesu.

Pirms vairāk nekā divsimt gadiem Londonā dibinātais Christie’s, kurā Harko van den Uvers nostrādājis šī gadsimta pirmo dekādi, ir pasaulē vadošais izsoļu nams, pērnā gada apgrozījumā (5,9 miljardi ASV dolāru) tikai nedaudz apsteidzot otru gigantu – Sotheby’s (5,1 miljards ASV dolāru).

Tikšanās ar Harko Rīgā ir iespēja izjautāt gan par mākslas tirgus galvenajām svirām, piemēram, kas veido mākslas darba cenu? Gan par art banking pakalpojumiem un viņa darbu ar Rigensis Bank. Un vai Latvijas lokālā mākslas vide, kuru par tirgu vēl nenosaukt, no bankas darbības ko iegūs? Sarunas noslēgumā nenoturējos uzdot domu eksperimentu – trīs soļi, kā latviešu māksliniekam nonākt Christie’s izsolē…

1980. gadu beigās jūs sākāt strādāt finanšu un kapitāla tirgus nozarē, bet 2001. gadā pārgājāt uz mākslas tirgu. Kas jūs pamudināja nomainīt profilu?

12 gadus biju investīciju baņķieris, tad pametu šo nozari, lai dibinātu savu uzņēmumu, ko pēcāk pārdevu. Nonācu izvēles krustcelēs – atgriezties banku sektorā vai uzsākt ko pilnīgi citu. Esmu audzis ar mākslu bagātā vidē – mamma glezno, bet vectēvs un onkulis ir kolekcionāri, un apsvēru ar mākslu saistīt arī savu dzīvi. Tobrīd man bija 35 gadi, un, stāvot krustcelēs, izlēmu, ka vēlos darīt darbu, kurā ielikt sirdi. Kaut man patika laiks, kad strādāju par baņķieri, to ir grūti nosaukt par kaislīgu profesiju.

Christie’s nonācu, pateicoties draugam, kurš man teica: “Harko, tev patīk māksla. Kāpēc tev nepastrādāt pie mums par internu?” Esmu drošs, ka savos 35 kļuvu par vecāko internu Christie’s vēsturē! (Smejas) Pirmos mēnešus strādāju par brīvu. Taču kas var būt lieliskāk – pēc stresa pilniem gadiem atkal sajusties kā studentam! Arī darbs bija brīnišķīgs: interniem bija jāseko cenu izmaiņām, jo tolaik – 2000. gadu sākumā nebija tāda artnet.com. No izsoļu katalogiem ar šķērītēm griezām laukā attēlus, līmējām uz kartiņām un līdzās sākotnējai cenai rakstījām summu, par kādu mākslas darbs ir nosolīts. Piecu mēnešu garumā tā bija izcila skola. Rūpīgais roku darbs ļāva izpētīt attēlus, bet, diendienā pierakstot cenu izmaiņas, kaut mazliet sajutu mākslas tirgus sviras.

Izklausās vērtīgāk nekā apmeklēt mākslas skolu.

Protams, kartiņas nesniedza zināšanas par mākslas vēsturi, lai gan, strādājot Christie’s, arī tās neizpalika. Christie’s visi ir līdz ausīm iekšā savā darbā un neprātīgi mīl mākslu. Nekad neaizmirsīšu, kā viens no kolēģiem, kurš joprojām ir atbildīgs par sirreālistu darbu izsolēm, mani aizveda uz noliktavu, atvāza divus krēslus, uz molberta uzlika Maksa Ernsta gleznu un sāka par to stāstīt – veselu stundu. Piekritīsiet, Makss Ernsts nav no tiem vieglākajiem māksliniekiem. Bet pēc tādas lekcijas sāku aizrautīgi interesēties. Christie’s vide ātri izraisīja atkarību, un nedomājot piekritu piedāvājumam pēc interna mēnešiem sākt strādāt apmaksātu darbu, kaut alga tāpat nebija nekāda lielā.

Pateicoties finanšu un kapitāla tirgus pieredzei, sāku kā Londonas Impresionistu mākslas nodaļas biznesa menedžeris. Pēc dažiem gadiem tiku iecelts par Christie’s Nīderlandes atzara izpilddirektoru; vēlāk par Kontinentālās Eiropas sadaļas izpilddirektoru. Un visbeidzot tiku paaugstināts kā Impresionisma un modernās mākslas nodaļas globālais vadītājs. Mans pienākums bija nodrošināt, lai Christie’s kā izsoļu nams būtu veiksmīgs mākslas uzņēmums.

Christie’s jūs nostrādājāt 11 gadus.

Jā, vienpadsmit brīnišķīgus gadus. Tas ir ilgākais, ko es jelkad vienā organizācijā esmu pavadījis. Bet pamazām man sāka pietrūkt uzņēmējdarbības un iespējas turēt roku uz pulsa, jo Christie’s ir globāls milzis. Tāpēc pirms diviem gadiem to pametu un uzsāku pats savu rūpalu Londonā – Overstone Associates. Piedāvājam mākslas tirgus konsultācijas. Nesniedzam padomus par to, kā iegādāties mākslas darbus, bet gan – kā vadīt uzņēmumu, kurš nodarbojas ar mākslas biznesu: tā ir mākslas darbu apdrošināšana, pārvadāšana, glabāšana – visa šī mākslas pasaules praktiskā puse.

Situācija ir tāda, ka virkne t.s. augstas neto vērtības personu (hign-net-worth individuals) savas mākslas kolekcijas arvien vairāk uzlūko kā aktīvus (assets). Līdz ar mākslas darbu vērtības pieaugumu, tās vairs nav tikai skaistas bildītes pie sienas. Un ja tās uzlūko kā aktīvus, ir nepieciešami atbilstoši pakalpojumi.

Vai Overstone Associates piedāvātie pakalpojumi Londonā ir brīva niša? 

Jā, interesanti, ka ir tikai daži cilvēki, kas nodarbojas ar to, ko daru es. Domāju, ka iemesls ir patiesībā tik mazais mākslas tirgus. Jā, protams, mākslas vērtība ir iespaidīga. Kaut vai paraugoties uz Christie’s un Sotheby’s gada apgrozījumu, kas, kopā ņemti, ir 10 līdz 11 miljardiem ASV dolāru. Un tā ir tikai daļa – kopējais mākslas tirgus apgrozījums ir ap 100 miljardiem dolāru. Taču ja paraugās uz cilvēku skaitu, kas šajā nozarē strādā, salīdzinoši tas nav tik liels. Piemēram, Christie’s tie ir kādi 2000 cilvēku, Sotheby’s – tikpat, līdz ar ko sanāk ka galvenajā korporatīvajā mākslas tirgus nozarē, proti, izsoļu namos ir nodarbināti vien daži tūkstoši, no kuriem puse nav ar mākslu pat īsti saistīti. Galu galā cilvēku, kas pārzina gan mākslu, gan tirgu, ir ļoti, ļoti maz.

Varbūt tas izskaidro, kāpēc Overstone Associates šobrīd aizņem brīvu nišu. Bet kuru katru brīdi līdzīgi uzņēmumi augs kā sēnes pēc lietus, jo ir iestājusies pateicīga situācija. Rigensis Bank ir labs piemērs, kad banka ir apzinājusies klienta nākotnes intereses. Tālab esmu priecīgs, ka esmu uzaicināts ar viņiem strādāt. 

Kādi ir jūsu galvenie pienākumi darbā ar Rigensis Bank?

Palīdzēju Rigensis Bank izveidot ar mākslas darbiem saistītu darījumu servisa paketi bankas klientiem. 11 gadu darbs Christie’s ir devis ne vien pieredzi, bet arī kontaktus ar pasaules mākslas tirgus dīleriem, apdrošināšanas kompānijām un citiem šobrīd Rigensis Bank noderīgiem partneriem. Mani tiešām priecē, ka šī banka, kas nekad iepriekš ar ko tādu nav nodarbojusies, uzreiz pieņēma lēmumu pakalpojumus izveidot augsti profesionālā līmenī. 

Vai Rigensis Bank darbība palīdzēs Latvijas mākslas tirgus infrastruktūras attīstībā? 

Kaut kādā brīdī jā, tādā nozīmē, ka Rigensis Bank ir daļa no šīs infrastruktūras, kurai ir jābūt, bet tas ir tikai viens gabaliņš. Vai banka fokusēsies vairāk tieši uz vietējiem māksliniekiem? To es īsti nezinu. Bet katrā ziņā viņi ir viens no soļiem vietējā mākslas tirgus infrastruktūras attīstībā. Lieliski mākslinieki jums jau ir, bet ir nepieciešama arī infrastruktūra, lai dotu iespēju māksliniekiem attīstīties tiktāl, ka viņu sāk atpazīt arī starptautiskajā tirgū. Ar infrastruktūru es saprotu galerijas, apdrošināšanu, pārvadājumus, glabāšanu, kontaktus ar starptautisko tirgu. Ir virkne puzles gabaliņu, kas ir jāsaliek kopā, lai Rīgā plauktu mākslas tirgus.

Art banking pakalpojumi nav nekas jauns pasaulē.

Jā, ir virkne starptautisku banku, kas ar to nodarbojas jau gadiem ilgi. Bet šodienai raksturīga ir straujā izplatība. Arvien vairāk banku atskārš, ka art banking ir viens no pakalpojumiem, ko pieprasa klienti. 

Art Banking ar mākslu apietas kā ar investīciju, piedāvājot stratēģijas nākotnei utt. Taču mākslas kolekcionēšana ir cieši saistīta ar emocijām, kaisli, mīlestību, arī ar impulsīviem pirkumiem. Kā tas savstarpēji savietojas?

Tas ir ļoti labs jautājums. Kaisle ir kritiski svarīga. Tu nevari būt efektīvs mākslas tirgus spēlētājs, ja neesi kaislīgs mākslas mīļotājs. Jau stāstīju par Christie’s vidi. Bez aizrautības šajā biznesā vari pat nespert kāju. Tomēr tikai ar kaisli vien arī nepietiks, ja ir vēlme ar mākslu nodarboties kā ar veiksmīgu rūpalu. Mana profesija ir kaisles un tirgzinību sintēze. Ja mākslu uzlūko kā aktīvus, tad ar tiem ir arī attiecīgi jāapietas. Un te klientiem nāk talkā bankas, kas nodarbojas ar art banking

Kāda ir atšķirība, ja mākslas kolekcionārs prasa galerista, mākslas vēsturnieka vai art banking speciālista padomu?

Tās ir trīs pilnīgi atšķirīgas pieejas mākslas tirgum. Mākslas vēsturnieks raugās vēstures kontekstā. Viņu interesē, cik kolekcija ir “apaļa”, kādi ir tās robi. Galerists visticamāk izcels tos autorus, kurus pārstāv, kas ir tikai saprotami, jo neviens dīleris nestrādā ar māksliniekiem, kuriem netic. Bet tomēr tas ir ļoti šaurs skatījums uz tirgu.

Banka uz mākslas tirgu raugās ar mazāk emocionālu skatu. Mūsu pienesums ir kontakti, saites ar globālo mākslas tirgu. Ja jūs atnāksiet un teiksiet, ka meklējat 1960. gadu Pikaso, es varēšu jūs savest ar kādu, kam ir pieeja konkrētajam tirgum.

Bet tomēr – stratēģijas, vadot mākslas biznesu… Vai gan mākslas tirgus nav viens no neparedzamākajiem?

Jā, tā var teikt. Ir ļoti grūti paredzēt, kā attīstīsies mākslinieks. Taču ir lietas, ko var ņemt vērā. Piemēram, kāda galerija viņu pārstāv? Šobrīd gan runāju tikai par laikmetīgās mākslas tirgu. Ja dīleris pārstāv un atbalsta 20 māksliniekus, tad visdrīzāk tikai trīs vai četri izvirzīsies tālāk. Bet pat galerists nevar sākotnēji paredzēt, kuri tie būs. Šajā ziņā mākslas tirgus ir neparedzams.

Taču daudz var izsecināt, paraugoties, cik ietekmīgs ir galerists. Ja tu kā mākslinieks sadarbosies ar pavisam nelielu, lokālu galeriju tepat ap ielas stūri, tad iespējamība, ka iegūsi internacionālu atpazīstamību, ir neliela. Bet ja tevi pārstāvēs Lerijs Gagosjans, White Cube galerija vai vēl kāds no pasaules ietekmīgākajiem dīleriem, tad iespējamība kļūs jau lielāka. Ietekmīgiem dīleriem ir kontakti ar ietekmīgiem kolekcionāriem. Un te parādās iespēja kaut nedaudz paredzēt tirgus attīstību – paraugoties, kas mākslinieku pārstāv un cik liela ir viņa potenciālās attīstības platforma.

Interesanti atzīmēt kādu mūsdienu tendenci: kolekcionāru gaume pamazām pārvirzās no vecmeistariem pie laikmetīgās mākslas. Kālab tā? Vecmeistaru darbu skaits ir ierobežots, jo tie vienkārši vairs netiek radīti klāt. Vēl mazāk ir izcilu vecmeistaru darbu, kas nonāk tirgū, jo pavisam izcilie pazūd muzejos, tātad ļoti ilgu laiku tirgū neatgriezīsies. Gadu gaitā jau tā ierobežotais pieejamo darbu skaits saruks vēl mazāks, un kolekcionāri pievērsīsies modernistiem un impresionistiem, līdz arī tie kļūs par retumu.

Agrāk vai vēlāk kolekcionāri nonāks laikmetīgās mākslas tirgū, jo te izcili darbi tirgū nonāk regulāri, jo joprojām tiek radīti! Tas arīdzan izskaidro, kāpēc laikmetīgās mākslas tirgus šobrīd ir tik spēcīgs, un tā ietekme tikai augs.

Kā veidojas mākslas darba cena? Kā laikmetīgās mākslas vērtība ir saistīta ar tās kvalitāti, un cik lielā mērā tā ir drīzāk simboliska?

Iedomāsimies kādu vecmeistara gleznu, pie kuras mākslinieks strādājis vairākus gadus. Mūsdienu tirgū šī pirms 300 gadiem radītā glezna var maksāt vien desmito daļu no kāda laikmetīgās mākslas darba. Vai tā ir pareizi? Vai tas ir kas slikts? Es nezinu. Jo dienas beigās tikai un vienīgi pieprasījums un piedāvājums ir tie, kas nosaka tirgu. Tas, cik ļoti kāds noteikts mākslas darbs noteiktā brīdī tiek iekārots.

Runājot par laikmetīgās mākslas vērtību, prātā nāk Īvs Kleins (Yves Klein) un viņa akcija Zones of Immaterial Pictorial Sensibility (1959–62). Kleins saaicināja kolekcionārus un pārdeva viņiem tukšumu, pretim lūdzot zeltu. Katram pircējam tika izsniegts sertifikāts. Iztēlojieties šā vēsturiskā sertifikāta – performances apliecinājuma vērtību šodien! Taču akcijai sekoja otra daļa – ja pircējs piekrita savu sertifikātu sadedzināt, Kleins pusi zelta iemeta Sēnā, bet atlikušo zeltu izmantoja mākslas darbu radīšanā. Šis pasākums ir neprātīgs un neticams, tomēr pat pēc piecdesmit gadiem to pieminam! Laikmetīgajā mākslā liela loma ir koncepcijai, ne tik daudz objektam. Sertifikāti, kas netika sadedzināti, šodien maksā milzu bagātību.

Vai tā ir adekvāta mākslas darba vērtība? Vai to var salīdzināt ar vecmeistara gleznu, kas tapusi vairāku gadu garumā? Es nezinu. Bet es zinu to, ka galavārds pieder mākslas kolekcionāram. Pircējs ir tas, kas nosaka mākslas darba tirgus vērtību. To ir svarīgi saprast. Turklāt izsolēs to var pieredzēt klātienē. Pirms aukcioniem mums kā Christie’s darbiniekiem vienmēr bija diezgan skaidras aplēses, par cik lielu summu katrs darbs tiks nosolīts. Taču mākslā reizēm pat profesionāļiem ir jāpiedzīvo negaidīti pārsteigumi. Jo izsolē sēž divi kolekcionāri, kuri abi ietiepjas: “Es gribu, lai tas ir mans! Vienalga, ko man tas maksātu!” Un mākslas darba cena uzkāpj debesīs. Vai tas ir labi? Vai tas ir adekvāti? Protams, jo tā bija summa, kādu cilvēks bija gatavs atdot par konkrēto darbu. Tā ir mākslas darba vērtība dotajā brīdī.

Indivīds un viņa kaislība.

Jā, precīzi.

Kā jūs uzlūkojat attiecības starp laikmetīgās mākslas nekomerciālo pusi (piemēram, dalību biennālēs) un mākslas tirgu (izsoles, mākslas meses). Vai nekomerciālā un komerciālā pasaule viena otru ietekmē?

No brīža, kad mākslinieks izstāda savu darbu, tas acumirklī kļūst komerciāls. Vienalga, kur tas notiek – biennālē vai mākslas mesē. Mākslinieks darbu iznes no savas darbnīcas, lai to parādītu skatītājam. Un tas ir ļoti reti, ka skatītāja uzmanība ir viss, ko viņš vēlas. Ar to negribu apgalvot, ka mākslinieki ir naudas rausēji. Nepavisam nē. Bet brīdī, kad māksla tiek izrādīta publiski, tā kļūst komerciāla, jo ir pieejama tirgū un kādam var iepatikties. Te pat nav svarīgi, vai par 15 eiro vai 15 miljoniem eiro. Nedomāju, ka mākslas komerciālo un nekomerciālo pasauli atdalītu strikta līnija, vismaz ne laikmetīgajā mākslā.

Tomēr ir mākslinieki, kuriem labpatīk domāt, ka tas, ko viņi dara, ir nekomerciāli. Vecmodīga ilūzija?  

Diez vai tā ir vecmodīga ilūzija, jo māksliniekiem ir veselīgi nedomāt par naudu, kaut reāli iespējams tas varbūt ir tikai tiem, kurus atbalsta vecāki. Tomēr šis badā mirstošā mākslinieka tēls, kas bija dzīvs starpkaru Parīzē, kad bads un talants tika cieši saistīti, mūsdienās vairs nav aktuāls. Nevarētu teikt, ka Demjens Hērsts ciestu badu.

Ko jūs domājat par Demjena Hērsta fenomenu? Šodien ir modē viņu kritizēt, kaut joprojām pēc Hērsta darbiem ir liels pieprasījums. 

Demjens Hērsts ir viens no “Jaunajiem britu māksliniekiem” (YBA), kurš no šīs kustības ir visvairāk ieguvis. Pirms diviem gadiem Londonas Tate Modern bija sarīkota Hērsta retrospekcija, kas apliecināja, cik fantastiska un fenomenāla ir viņa māksla. Vai Hērsts ir tikpat radošs kā agrāk? Es domāju, ka jā. Manuprāt, viņš ir attīstījies un nobriedis; darbu kvalitāte ir izcila. Vai viņa darbi ir tik vērti, cik cilvēki ir gatavi par tiem maksāt? Pilnīgi noteikti! Ir tikai viens Demjens Hērsts, un, ja tu gribi kādu no visizcilākajiem Hērsta darbiem, tev ir jāpacīnās ar vēl bariņu gribētāju. Tur arī rodas galvu reibinošās cenas. Runa ir par kāda mākslinieka apbrīnošanu. Cik daudz cilvēku viņu apbrīno. Cik daudzu sirdis viņš aizskar. Un cena sāk pieaugt.

Reiz runāju ar poļu mākslas kritiķi un kuratori Andu Rotenbergu, un viņa mākslas darbu neaptveramās cenas salīdzināja ar tulpju tirgu 17. un 18. gadsimta Holandē.

Es nepiekrītu šai teorija. Domāju, ka abi tirgi nav salīdzināmi. Protams, veiksmīgā tirgū vienmēr būs spekulācijas. Šaubu nav. Taču tulpju tirgus bija tīra spekulācija, jo tās ir puķes. Tā ir uzburta eiforija, kas vienā brīdī izkūpēja gaisā, nekam nepaliekot pāri. Mazliet līdzīga situācija bija mākslas tirgū 1990. gadu beigās, kad eiforiju un cenu pieaugumu galvenokārt veicināja viena tipa kolekcionāri – japāņu spekulanti. Šie puiši aumaļām pirka mākslu un pārdeva to noliktavām, darbus pat īsti neapskatot, jo tas bija vien spekulatīvs veids, kā iedzīvoties peļņā. Tas tiešām bija burbulis.

Bet šodienas mākslas tirgū valda pilnīgi cita vide. Globālā mērogā ir sen nepiedzīvots labklājības pieaugums: Ķīnā, Krievijā, Indijā, Brazīlijā, Āfrikā. Rezultātā ir lielāks un daudzveidīgāks to cilvēku loks, kas mākslu var atļauties un kurus tā tiešām interesē, viņi to bauda un vēlas atrādīt draugiem. Tālab domāju, ka mūsdienu mākslas tirgus ir pavisam citādāks nekā tas bija 90. gados un noteikti nav salīdzināms ar tulpju ekstravaganci 17. gadsimtā.

Pagājušā gada decembrī Christie’s sarīkoja pirmo starptautisko izsoli Mumbajā, Indijā. Vai tas nozīmē, ka pasaules mākslas tirgus atradis jaunu āderi?

Indijas pēckara un laikmetīgās mākslas tirgus sāka plaukt pirms septiņiem, desmit gadiem. Tas sakrita ar laiku, kad tika atvērts vietējais izsoļu nams Saffronart, kas iedeva dopingu tirgus attīstībai. Indiešu mākslas kvalitāte šodien ir tāda pati kā pirms desmit gadiem, taču ir mainījies rādiuss, ciktāl izskan autoru vārdi: par indiešu mūsdienu māksliniekiem arvien vairāk pasaulē zina, kas attiecīgi ir ļāvis pieaugt viņu mākslas darbu cenām. Taču attīstība sākās ar vietēja mēroga izsoļu namu un vietējo indiešu labklājības pieaugumu, kas ļāva viņiem aktīvi iegādāties darbus un atbalstīt vietējos autorus.

Domāju, ka Latvijā ir tieši tādas pašas iespējas. Latvija var kļūt par Baltijas valstu banku darbības platformu. Kas radītu labklājības pieaugumu un attiecīgi palielinātu mākslas kolekcionāru skaitu, kuri savukārt atbalstītu vietējos māksliniekus. Rezultātā latviešu mākslinieki baudītu tos pašus augļus, ko šobrīd dara indiešu laikmetīgie mākslinieki, kuru darbi tiek pirkti par daudz lielākām summām nekā pirms desmit gadiem, kaut pati māksla kvalitātes ziņā nav īpaši mainījusies. 

Jā, māksliniekam tā ir medus maize. 

Jā, un arī mākslai tas nāk tikai par labu! Es no visas sirds atbalstu t.s. augstas neto vērtības personas (hign-net-worth individuals), kas pērk mākslu. Jo tas nozīmē, ka mākslinieks varēs radīt jaunus darbus. Ja paraugās mākslas vēsturē, tad var redzēt, ka izcilas mākslas uzplaukums visbiežāk vērojams tad, kad ir apgrozījusies liela nauda.

Kāda ir nākotne mākslas pārdošanai internetā?

Pirmkārt, tiešsaistes kanāls kā tāds paliks. Tas ir ļoti svarīgs, jo ir daļa no mākslas tirgus infrastruktūras. Tiešsaistes kanāls ir starptautiskā tirgus daļa. Medijs, kas palīdz sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju. Bet vai kvalitatīva māksla reiz tiks pārdota tikai un vienīgi ar interneta starpniecību? Šaubos. Māksla ir vizuāla, taktila. Tā nav parasta prece, ko nopirkt ar vienu peles klikšķi.

Domu eksperiments! Trīs soļi, kā latviešu māksliniekam nonākt Christie’s izsolē?

Lai attīstītu funkcionālu vietējo mākslas tirgu, nepieciešama laba, funkcionāla vietējā infrastruktūra: transports, apdrošināšana, banku pakalpojumi, labi galeristi – šie visi elementi ļaus tirgum augt un plaukt. Tālāka attīstība būs atkarīga no dīlera kontaktiem. Pretējā gadījumā lokālais tirgus nekļūs starptautisks. Vienlaikus nepieciešami vietējās mākslas kolekcionāri, jo bez viņiem māksliniekiem nebūs pietiekama finansiālā atbalsta radošai izaugsmei. Tomēr mākslas tirgū liela nozīme ir arī veiksmei. Lai mākslinieku pamanītu globālā mērogā, ar trīs soļiem vien nepietiks, lai tevi pārstāvētu Lerijs Gagosjans un tavi darbi nonāktu zem Christie’s āmura. Vispirms ir jāizpilda mājasdarbs – jāizveido stabils lokālais tirgus, kas ļaus māksliniekam pilnveidot potenciālu. 

Jau sarunas sākumā jūs minējāt savas attiecības ar mākslu. Bet vai jūs arī pats to kolekcionējat? Un vai profesionālā pieredze ir gadu gaitā mainījusi jūsu gaumi?

Baidos, ka pieredze ir stipri mainījusi manu gaumi…

Jāsāk ar to, ka es vairs neesmu baņķieris, līdz ar ko mans budžets vairs nav tik liels kā agrāk. Taču par nelaimi gaume ir attīstījusies, un, paraugoties uz darbiem, ko es iegādājos, vēl būdams baņķieris, man ir jānokaunas: “Ak tu tētīt…” Gaume ir mainījusies. Agrāk es nesapratu Maksu Ernstu, bet, kopš esmu par viņu daudz dzirdējis, man viņa māksla ir iepatikusies. Vienlaikus tas apgrūtina, jo man ir sajūta, ka varbūt pēc vēl trim gadiem man vairs nepatiks tas, ko iegādāšos šodien. (Smejas) Lai gan tieši tā ir mākslas burvība. Būtu taču kaitinoši, ja gaume nemainītos. Man mākslas izzināšana ir atklājumu pilns ceļojums. Un tas, ka man zem gultas ir darbi, par kuriem cenšos aizmirst, ir daļa no šī ceļojuma. Studentu gados izvēlējos vīnu pēc krāsas un alkohola daudzuma, bet gadu gaitā prasības kļūst rafinētākas. (Smejas)

Šodien mani ļoti uzrunā laikmetīgā māksla. Un ir daudz tiešām labas mākslas, kuru ikviens var atļauties. Patiesībā tas ir aizraujoši – kolekcionēt ar ierobežotu budžetu. Tas mudina meklēt. Ir viegli nopirkt Pikaso, ir viegli nopirkt Hērstu. Bet ir grūti, ja naudas nav daudz, bet tu mākslu dievini. Tad tās pārvēršas par medībām, bet pasakaini jautrām.

www.rigensisbank.com
www.overstoneassociates.com

J Z - 04.02.2014 06:08
Paldies!
Rūta R - 03.02.2014 18:52
Patiešām vērtīga intervija! Un skaudri racionāla. Ir par ko padomāt tirgum ar 1,5 kolekcionāru...
Janis Ritmanis - 03.02.2014 16:36
paldies par interviju. kaut kas taustāmāks pēc parasti tik netveramā "pasaules mākslas tirgus".
Sarmīte 66 - 03.02.2014 11:14
"Bet es zinu to, ka galavārds pieder mākslas kolekcionāram. Pircējs ir tas, kas nosaka mākslas darba tirgus vērtību. To ir svarīgi saprast."

skarbi! kaut loģiski. bet mazlietiņ gribas piekrist arī Franko varonim...
R. R. - 03.02.2014 08:28
Lieliska platforma, lai krieviem nav jābēg uz Londonu. Vai ko dos latviešiem? Māc šaubas.

Bet kunga tirgus pieredzi palasīt bija interesanti. Pasaulē, kas smaržo pēc naudas, ir grūti ieraudzīt, ka Hērsts kļuvis par diletantu. =)