Foto: Kristīne Madjare

Muzejs, kas turpina privātkolekciju 3

Ludviga muzeja Ķelnē kuratore un Grafikas kolekcijas glabātāja Jūlija Frīdriha

Intervē Anna Iltnere
27/01/2014

Foto: Kristīne Madjare

Rīgas Mākslas telpā ir atklāta latviešu grafikas mākslas izstāde “Grafika-S”, kuras laureātu – Pauli Liepu – izraudzījās starptautiska žūrija. Viena no žūrijas loceklēm bija Jūlija Frīdriha, Ludviga muzeja Ķelnē kuratore un Grafikas kolekcijas glabātāja. Arterritory.com izmantoja iespēju viņu satikt, lai uzzinātu gan par iespaidiem, iepazīstot Latvijas grafikas spektru, kas izstādē pārstāvēts, krietni izstaipot ierasti stīvās grafikas disciplīnas robežas; gan arī par Ludviga muzeja augstas raudzes kolekciju, kuras vēsture ir visnotaļ leģendāra. 

Viens no pasaules vadošajiem kolekcionāriem līdz pat savai nāves dienai 1996. gadā bija vācietis Pēteris Ludvigs, kurš kopā ar dzīvesbiedri Irēnu gadu gaitā iegādājās vairāk nekā 20 tūkstošus mākslas darbu, tādējādi pārtrumpojot pat Čārlzu Sāči. Ņujorkas mākslas vidē nereti dēvēts par Mr More, šokolādes fabriku magnāts Pēteris Ludvigs ļāvās kolekcionāra saldmei un darbus iepirka daudzskaitlīgi. Ne velti Ludviga muzejs Ķelnē, kas izveidots 1976. gadā uz privātkolekcijas 350 mākslas darbu ziedojuma pamata (tobrīd 45 miljonu dolāru vērtē), patlaban glabā pasaulē trešo lielāko Pablo Pikaso darbu kolekciju, uzreiz aiz Barselonas un Parīzes, – nepilnas 900 vienības. 774 no tām atraitne Irēna Ludviga muzejam uzdāvināja 2007. gadā. Līdzās Pikaso, kuram Pēteris Ludvigs, savulaik studējot mākslas vēsturi Maincā, pat veltījis disertāciju, kolekcijas hailaiti ir amerikāņu popārts un krievu avangards. Ludviga muzejs Ķelnē glabā ap 600 krievu avangarda mākslas darbu, tostarp Kazimira Maļeviča, Aleksandra Rodčenko u.c. Tāpat Ludvigu pāris aizrautīgi iepirkuši Padomju savienības talantīgāko mākslinieku darbus, kas tapuši vēl ideoloģijas ietvaros. Kā rezultātā Ķelnē apskatāma arī tādu latviešu kā Ievas Iltneres, Frančeskas Kirkes, Džemmas Skulmes u.c. autoru artava. 

Apjomīgā Ludvigu kolekcija ir publiski pieejama vairāk nekā 30 pasaules pilsētu muzejos, piemēram, Vīnē, Āhenē, Budapeštā, Pekinā, Sanktpēterburgā. Vairāki no šiem muzejiem, tostarp Ķelnē, ir izveidoti uz kolekcijas dāvinājuma pamata un nosaukti Ludviga vārdā. Cita starpā tas bija viens no Pētera Ludviga pienesumiem – pretim dāsnajiem ziedojumiem pieprasīt pašvaldību ieguldījumu, proti, celt jaunus muzejus un dibināt kultūras fondus.

Ludviga muzejs Ķelnē, kura ēkas arhitekti ir Peter Busmann & Godfrid Haberer, atrodas līdzās pilsētas katedrālei un tā telpās dzīvo ne vien māksla, bet arī Ķelnes filharmonija. 2012. gada novembrī muzeja jaunā direktora amatā stājās šveicietis Filips Kaizers (Philipp Kaiser), kurš iepriekš bija vecākais kurators Losandželosas muzejā MOCA. Taču pirms nepilniem diviem mēnešiem, 2013. gada decembra sākumā, ģimenes apstākļu dēļ Kaizers iesniedza atlūgumu, un Ķelnes Ludviga muzeja nākamā direktora vārds pagaidām vēl nav zināms.

Saruna ar kuratori Jūliju Frīdrihu no grafikas aizvirzās līdz Ķelnes Ludviga muzeja kolekcijai kopumā, jo dalījums izteiksmes veidos neesot primārs. Ņemot vērā, ka muzejs sākotnēji tapis no privātkolekcijas, kas vismaz teorētiski šķiet privātu kaislību auglis, ir interesanti uzzināt, kā kolekcija tiek turpināta jau pašvaldības finansēta mākslas muzeja paspārnē.

Kā jūs vērtējat izstādi “Grafika-S”? 

Darbu izstādē ir tik daudz, ka pirmā brīdī bija ārkārtīgi grūti izšķirt favorītus. Turklāt 50 mākslinieku vidū ir gan divdesmitgadīgi, gan astoņdesmitgadīgi autori. Izstādi raksturo arī materiālu un izteiksmes formu daudzveidība. Kaut tā ir grafikas skate, ir  iekļautas skulptūras un animācija. Izstādes koncepcija balstīta atvērtībā. Mani personīgi ļoti priecēja, ka redzēju tik daudz sievieškārtas dalībnieces. Kaut visi mākslinieki ir latvieši, ar to nepietiek, lai izprastu tik savstarpēji dažādo domu gājienu. Tieši tālab, jo īpaši man kā cilvēkam no malas, ir ārkārtīgi grūti par izstādi runāt, jo nepārzinu ne darbu tapšanas kontekstu, ne mākslinieku sākotnējos nolūkos vai daiļrades vēsturi. Tāpēc arī darbs žūrijā bija no tiesas grūts. Tas nav tas pats, kas izraudzīties, piemēram, labāko no litogrāfijām. Jo salīdzināt video darbu ar tradicionālu grafiku vai instalāciju nav vairs tik vienkārši.


Izstāde “Grafika-S” Rīgas Mākslas telpā

Jūs esat Ludviga muzeja kuratore un Grafikas kolekcijas glabātāja. Kādu pieeju grafikai muzeja kolekcija atspoguļo? Vai tikpat atvērtu kā izstādē “Grafika-S”?

Kad muzeja kolekcijai izraugāmies mākslinieku, primārā nekad nav darba izpildes tehnika. Piemēram – tagad mums vajag grafiku. Noteikti nē. Atskaites punkts ir kolekcija un tas, vai mākslas darbs tajā iekļaujas. Proti, vai mākslinieka uzdotie jautājumi sabalsojas ar citiem kolekcijas darbiem. Mākslinieki lielākoties strādā vairākos medijos; viņu ideju manifestācija var būt sietspiede un zīmējums, u.tml. Mums kā muzejam, kas nav specializējies kādā noteiktā medijā, svarīgākais ir reprezentēt mākslinieka idejas un – vēlamā gadījumā – kolekcijā iekļaut darbu plejādi, ne tikai vienu paraugu. Ir autori, kuru darbības kontekstā saprātīgi šķiet kolekcionēt kaut ko pavisam konkrētu. Tieši tālab kolekcijā esam iekļāvuši Tomasa Šutes (Tomas Schutte) grāmatas, kaut galvenokārt Šuti atpazīst kā tēlnieku vai slavenu akvareļu autoru. Taču šos akvareļus vairs nav iespējams tik vienkārši iegūt, jo cilvēki par tiem gatavi maksāt prātam neaptveramas summas. Tomasam Šutem tas piegriezās, un viņa reakcija uz situāciju bija drukas darbi, kas ir pieejamāki daudz plašākai auditorijai. Tālab šķita nozīmīgi Ludviga muzeja kolekcijai iegādāties tieši tos. Uzskatu, ka, veidojot kolekciju, ir jācenšas pēc iespējas pietuvoties mākslinieka sākotnējai motivācijai, mākslas darba koncepcijai, lai to atbilstoši prezentētu, tostarp pārējo muzeja darbu kontekstā. 

Tāpat svarīgi ir apzināties, kas ir kolekcijas centrālie balsti, un Ludviga muzejā tā ir amerikāņu pēckara māksla, arī Vācijas māksla. Nesen iegādājāmies vācu fotogrāfes Kandidas Hoferes (Candida Höfer) darbu Türken in Deutschland (Turks in Germany), kur iemūžinātas turku imigrantes septiņdesmito gadu Vācijā. Kandida bija viena no pirmajām māksliniecēm, kura uzskatīja, ka arī šāda var būt mākslas darba tēma. Līdz ar ko tā vietā, lai iegādātos kādu no lielizmēra tukšo telpu fotogrāfijām, ar kurām Hofere šodien ir tik slavena, muzejs izlēma iegādāties pavisam ko citu. Katra darba iegādei vienmēr ir savs atšķirīgs pamatojums, taču beigās tam ir jāpilnveido kolekcija kā jēgpilns veselums. Lai muzeja apmeklētājus varam iepazīstināt ar holistisku skatījumu uz mākslu.

Kā jūs raksturotu Ludviga muzeja kolekcijas identitāti? Sākotnēji tā bija privātkolekcija, kas kalpoja par pamatu muzeja izveidei. Bet šodien ar to strādā muzejs. Vai tomēr nav atšķirība, kā savu lolojumu papildina privātkolekcionārs, un kā to tālāk dara muzejs?

Ziniet, tā atšķirība nav nemaz tik liela. (Smejas) Kaut vai tālab, ka Pēterim Ludvigam bija ekstrēmi visaptverošs priekšstats par mākslu. Ludvigu pāris kolekcionēja fajansu, viduslaiku mākslu, Austrumeiropas, Kubas, Ķīnas mākslu. Vācu, amerikāņu popārtu, Pikaso darbus. Tā visa pietika pat vairākiem muzejiem!

Atšķirība noteikti ir tā, ka muzejs iepirkumus veic galvenokārt no nodokļu maksātāju naudas. Līdz ar ko mēs cenšamies apzināties atbildību Ķelnes iedzīvotāju priekšā.

Kā iespējams zināt, ko muzejā grib redzēt Ķelnes iedzīvotāji? 

Protams, neejam ielās aptaujāt cilvēkus. Bet, iegādājoties darbus, ļoti rūpējamies, lai muzeja apmeklētājiem to nozīme kolekcijā būtu pēc iespējas skaidra. Mēs strādājam tā, lai ķelniešiem, atnākot uz muzeju, vienmēr būtu pārliecība, ka kolekcijas iepirkumi ir ļoti nozīmīgi. Mēs palīdzam to saprast, izglītojam. Tā ir mūsu atbildība. Lai gan tas ir apspriežams jautājums, cik daudz didaktikas muzejā ir pieļaujams. 

Man un maniem kolēģiem ir svarīgi muzeju veidot pēc visaugstākās profesionālās latiņas. Mēs stāstām, kāda māksla ir šodien un kāda tā bija vēl pavisam nesen – Ludviga muzejs ir arī mākslas vēstures muzejs, jo mūsu kolekcija iestiepjas 20. gadsimta sākumā. Rīkojot izstādes, vienmēr sev jautājam, kā tās sabalsosies ar kolekciju kopumā, un kāpēc tieši Ludviga muzejam būtu konkrētā skate jārīko. 

Tajā pat laikā ir jāklausa intuīcija. Citkārt ir grūti skaidri noformulēt, kāpēc kāda autora darbi mūsu kolekcijai ir nepieciešami, bet, ja ir spēcīga priekšnojauta, ka tie iederas, tad reizēm tai ir jāļaujas, un gadu gaitā var izkristalizēties atbilde.


Izstāde “Grafika-S” Rīgas Mākslas telpā

Bet kā notiek iepirkumu izvēle? Jūs kolekcionējat dažādu valstu un dažādu paaudžu mākslinieku darbus, tostarp jaunus autorus. Tikpat labi tas varētu būt kāds latviešu mākslinieks? 

Man ir grūti atbildēt abstrakti. Varu vien pamatot kāda konkrēta mākslinieka izvēli. Piemēram, Wade Guyton. Viņš ir grafiķis, bet savus darbus drukā ar Epson Ink Jet printeri uz audekla. Mums patika, ka viņš savos darbos aizrokas līdz pamatiem, jautājot, ko nozīmē mākslas radīšana, kādas ir glezniecības robežas, kādas ir grafikas robežas? Kā arī, vai mākslinieka roku darbs glezniecībā ir izšķiroši svarīgs? Mums ir liela krāsu laukumu glezniecības kolekcija ar Frenka Stellas, Marka Rotko un Barneta Ņūmena darbiem. Tie ir pamata jautājumi, kurus aizskāra arī šie mākslinieki. Kad Gaitana gleznas novietojam līdzās minēto autoru darbiem, tie sarunājas, kaut Gaitans piedāvā laikmetīgu atbildi, jo viņš izmanto instrumentu, kāds nebija pieejams minētajiem gleznotājiem. 

Ir virkne kritēriju; nav tikai viena ideja, pēc kuras vadāmies, izraugoties māksliniekus. Turklāt globalizētā pasaulē, pat ja sacīsi, ka tas ir amerikāņu mākslinieks, varbūt viņa izcelsme meklējama citviet. Kā, piemēram, Vijai Celmiņš, kuras darbi arī ir mūsu kolekcijā.

Mēs muzejā esam vairāki cilvēki, un bieži vien katram ir savs viedoklis par mākslas darbiem, kurus iekļaut un kurus nē. Tas nav viegls darbs – izšķirties. Citkārt arī no apmeklētājiem ir jāsagaida neapmierinātība un neizpratne. Muzeja viesu grāmatā nereti parādās ieraksti: “Un jūs domājat, ka tā ir māksla?” (Smejas)

Ko jūs atbildētu?

Jā, mēs uzskatām, ka tā ir māksla! Taču reizēm to, vai tā ir laba vai slikta māksla, rādīs vien laiks. Kaut, protams, izvēloties pirkumu, mēs vadāmies pēc pārliecības, ka šis konkrētais mākslas darbs būs tikpat labs arī pēc 20 gadiem. Tomēr mākslā ikviens var kļūdīties. Arī vēsturē tiek pieļautas kļūdas. Ne velti daudzus māksliniekus atklāj tikai ilgi pēc viņu nāves. Vai arī otrādi – kādus augsti vērtē, bet vēlāk tie vairs nav nekas. Tieši ar to muzejs atšķiras no privātkolekcionāra, kurš, iespējams, tai mirklī, kad mākslas darbs vairs netiek atzīts par gana vērtīgu, to uzreiz pārdotu. Kamēr muzejs to darīt nedrīkst. Līdz ar ko var darbus paglabāt, līdz vēlāk kāds uz tiem paraudzīsies no jauna. Bet vismaz darbi nebūs nekur izšķīduši. 

Tas saskan ar muzeja nu jau iepriekšējā direktora Filipa Kaizera ideju pārskatīt esošo kolekciju ar svaigu skatu. Patlaban līdz 26. janvārim Ludviga muzejā apskatāma izstāde Not Yet Titled: New and Forever at Museum Ludwig, kas cenšas kolekcijas darbus izraut no iesakņotā konteksta un dot vietu jaunai interpretācijai.

Jā, tas tiešām ir jādara. Mākslas vēsture ir arvien jāpārskata.

Taču tikpat svarīgi ir regulāri izrādīt mūsu kolekcijas “Monas Lizas”, jo publikai ir jāidentificējas ar kolekcijas stūrakmeņiem, kas principā pieder viņiem! Proti, Ķelnes pilsētai. To izprast var tad, ja šie darbi ir pastāvīgi pieejami, pie tiem vienmēr var atgriezties, dibināt ar tiem attiecības. Tas savukārt paredz mūsu pienākumu neļaut šiem darbiem morāli apsūbēt. 

Vai variet nosaukt dažas no kolekcijas “Monām Lizām”?

Mums ir fantastiska Pikaso vēlīno darbu kolekcija, kas liecina, cik spēcīgs bija Pēteris Ludvigs kā kolekcionārs, jo viņš juta, ka jāiepērk tieši šie darbi, kamēr citi uz tiem vēl pat neskatījās un jūsmoja tikai par kubisma vai zilo periodu. Un tikai palēnām cilvēki atskārš, ka varbūt šie periodi nav vienīgie izcilie Pikaso daiļradē. Un te ir Ludviga muzejs, kurā vēlīno darbu ir pārpārēm! Mums ir arī lielizmēra Dalī glezna La Gare de Perpignan (1965). Ekspresionistu kolekcija, tostarp Ernsta Ludviga Kirhnera glezna, kurā viņš atveidojis Die Brücke mākslinieku grupu. Tā ir ļoti vēsturiska glezna, jo mākslinieks reprezentē pats savu grupu, tādējādi demonstrējot interpretāciju, kā pats to redz. Nupat iegādājāmies Martina Kipenbergera gleznu Likeable Communist Woman (1983), kas arī ir būtisks pienesums. Tā noteikti ir viena no mūsu “Monām Lizām”!


Izstāde “Grafika-S” Rīgas Mākslas telpā

Pēdējos gados Martins Kipenbergers savā ziņā piedzīvojis atgriešanos.

Pasaulē viņu atklāj no jauna, bet Kipenbergera dzimtajā Ķelnē viņš vienmēr ir bijis klātesošs, nekad nav nekur “aizgājis”, lai tagad atkal “atgrieztos”. (Smejas) Te vienmēr bijuši kolekcionāri, kas turpināja iepirkt viņa darbus. Taču Ludviga muzejam iepriekš nebija viņa svarīgāko darbu, tālab pēdējais iepirkums mums ir ļoti īpašs.

Tāpat pēdējo gadu iepirkumos esam pievērsuši uzmanību māksliniecēm sievietēm, jo kolekcijā ir nepiedodams dzimumu līdzsvara trūkums, ko visai apzināti šobrīd cenšamies labot. Protams, vīriešu dominante mākslas pasaulē ir jau vēsturiska, un mūsdienās diemžēl nekas daudz nav mainījies. Tālab, kā jau minēju, man bija patiess prieks “Grafika-S” izstādē redzēt tik daudz dalībnieces sievietes.

Pastāstiet par iniciatīvu “Pērļu zvejnieki“ (Pearl Seekers), kas muzejā tika aizsākta 2013. gadā. Tā ir kolekcijas robu apzināšanās un iztrūkstošo darbu meklēšana?

Pearl Seekers ir 10–15 privātpersonu grupa (to skaits arvien pieaug), kur katrs iemaksā noteiktu summu un kopā ar muzeju izvēlas darbus, kurus muzejs pats nevarētu atļauties iegādāties, jo budžets ir ierobežots un allaž no kaut kā ir jāatsakās. Tas ir “Pērļu zvejnieku” ziedojums muzeja kolekcijai. Šādas iniciatīvas ir svarīgas, jo ir virkne turīgu ļaužu un kolekcionāru, kas no sirds vēlas atbalstīt Ludviga muzeju un pilnveidot tā kolekciju. Šī ir viena no iespējām to darīt. “Pērļu zvejnieki” ir privātkolekcionāri. Parasti tie nav skaļākie darbi, bet gan kaut kas neliels, taču izcils, kas kolekciju noslīpē. Tās ir pērles. Mums ir arī jaunu cilvēku loks, jauni  profesionāļi, kas tādā pat veidā atbalsta un iesaka jauno mākslinieku darbus. Šo iniciatīvu sauc Junge Ankauf – jaunie iepirkumi. 

Kā tiek veidots Ludviga muzeja budžets? Cik liela daļa ir pašvaldības finansiālais atbalsts? 

Pusi budžeta sedz Ķelnes pilsēta, daļa ir Ludviga fonda līdzekļi, kā arī privāts atbalsts, bet to mēs piesaistām pavisam konkrētām lietām. Ir arī virkne ziedotāju, piemēram, mums tika uzdāvinātas Zigmāra Polkes grafikas. Ziedojot muzeja fondam, ir iespēja gūt nodokļu atvieglojumus, kas ir ierasta prakse ASV, bet tikai pirms dažiem gadiem ieviesta Vācijā, un ir neatsverams ieguvums. Protams, nepieņemam visu, ko vien mums atnes, bet tikai tos darbus, kas kolekcijai tik tiešām ir nepieciešami.

Ludviga muzejs nav tikai laikmetīgās mākslas muzejs, jo aptver arī 20. gadsimta sākuma mākslu. Ko jums kā mākslas ekspertei un muzeja kuratorei nozīmē šī pēctecība, strādājot vienuviet ar mākslu, kas aptver vairāk nekā gadsimtu. Vai tas darbu apgrūtina vai tieši otrādi – ir priekšrocība?

Tā ir milzu priekšrocība. Nevaru iztēloties strādāt tikai un vienīgi ar laikmetīgo mākslu. Pēctecība ir tik svarīga. Manuprāt, tas ir jēgpilni, jo piešķir matēriju tam, ar ko nodarbojies. Laikmetīgās mākslas pamati ir grīļīgi. Lai ar to strādātu, noder cietāka zeme, un tāda ir 20. gadsimta māksla. Kaut, protams, tas nav obligāti, man personīgi ļoti patīk darbs ar kolekciju un iespēja vērpt saiknes starp dažādu laiku darbiem, iespēja nokāpt uz noliktavu un redzēt visu, kas tur glabājas. Tā ir ne vien bagātinoša sajūta, bet arīdzan atvieglojums, ka notiek kontinuitāte. Nevis sacīkšu skrējiens no vienas īslaicīgas izstādes uz citu, kas tikpat ātri aizmirstas. Kolekcija ir kā atmiņa, kas glabājas un glabāsies. Tālab pēctecība man šķiet vērtīga ideja gan mākslas muzejam, gan arī laikmetīgai mākslai. Tā ir iespēja sev nemitīgi atgādināt, par kādu stāstu ir runa. Un stāsta beigās ir šis laikmetīgais komentārs.

www.museum-ludwig.de

solnce solnce - 29.01.2014 16:21
privātu muzeju Rīgā!
Rūta R - 28.01.2014 04:48
Reiz dzirdēju baumas, ka sen, sen ideja par Ludvigu muzeju Rīgā bijusi arī Ievai Laukers un Zaigai Gailei, projekts diemžēl neīstenojās. Latvijai ar muzejiem šķiet slikta karma....
students . - 27.01.2014 17:14
Man patīk šāds piegājiens!